Mēs visi piedzimstam radoši. Šī tik bieži daudzinātā frāze, iespējams, griež ausīs, tomēr der atcerēties, ka radošums arī pieaugušā cilvēkā nekad nav neatgriezeniski zudis. Tas vienkārši ir pamests novārtā.

Elizabete Gilberte grāmatā Lielā burvība uzsver, ka radošā dzīve nav veltīta tikai un vienīgi mākslai vai ar to saistītai profesijai. Tā ir dzīve, kurā noteicošais virzītājspēks ir interese, nevis bailes.

Vai radošums var būt izvēle?

Gatavojot šo rakstu, es sev apkārt sakrāvu vairākas kaudzītes ar grāmatām, tomēr šajā atziņu un padomu ielenkumā jutu, ka pati arvien vairāk pazaudēju to iedvesmas dzirksti, kas nepieciešama, lai vispār kaut ko uzrakstītu. Vai nav paradoksāli? Tā vietā, lai uzticētos, ka esmu radoša personība, kura raksta par radošumu otrai radošai personībai (tev), pazudu padomu un atziņu jūklī. Svarīgākā autore, kurai uzticēties, kad mēģini nokļūt tuvāk radošai dzīvei, esi tu pati. Padalīšos ar trim metodēm radošuma veicināšanai un personīgo pieredzi, tās īstenojot.

Pirmās divas metodes – rīta lapas un randiņš ar mākslinieku – tiek plaši izklāstītas pasaulslavenas autores Džūlijas Kameronas divpadsmit nedēļu programmā Mākslinieka ceļš. Aprakstītās metodes paredzētas jebkuras profesijas un vecuma pārstāvim, lai ieviestu savā dzīvē radošo dzirksti (Kamerona, 1992). Abas šīs metodes tiek ieteikts īstenot kopā.

Rīta lapas jeb radošuma atveseļošana.

Apziņas plūsmas pierakstīšana rīta agrumā, pirms samīļots telefona ekrāns, prasa apņēmību. Sevišķi, ja mājās ir mazi bērni, kuru plānos neietilpst mātes radošuma reanimēšana. Krustojoties dienasgrāmatas tipa ierakstiem ar sapņu atveidiem, rīta sajūtām vai, gluži pretēji, vakara emocionālajām paģirām, ko reizēm pārņēma vien nemitīgi “man nav, ko rakstīt, es negribu šo darīt” tipa teikumi, izrakstījās arī trauksme, itin kā atstājot vietu kam jaunam. Sava veida iekšējā tīrīšana, kas nepretendē uz mākslas darba radīšanu, ļāva radošumam kā savvaļas putnam aprast ar jaunuzstādīto barotavu. Regulāri rūpējoties par to, lai tā būtu piepildīta, arī putna dziesmu sanāca saklausīt arvien biežāk.

Kā to darīt?

Rīta lapas tiek rakstītas ar roku, sasniedzot trīs lappušu garumu, ļaujoties bezapziņas plūsmai. Nav viena pareizā veida, kā tās pierakstīt – tā nav māksla un pat ne rakstīšana. Roka tikai palīdz smadzeņu “saturam” nonākt uz lapas, pierakstot jebko, kas iešaujas prātā. Arī tad, ja tās būs trīs lappuses, kas pilnas ar vārdiem: “Šis ir ļoti muļķīgi.” Reizēm priekpilnas un krāsainas, tomēr nereti arī fragmentāras, sevis žēlojošas un dusmīgas. Ļauj lapām piepildīties, nevērtējot to saturu. Starp citu, tieši nospiedošās emocijas ir tās, kas visbiežāk nostājas starp tevi un radošumu. Ļauj tām palikt uz papīra. Rīta lapas nav vēlams lasīt (vismaz ne pirmās astoņas nedēļas). Kāpēc to darīt rīta agrumā? Tā ir iespēja “apiet” savu “cenzoru”, kuram jau sākotnēji jāatgādina, ka šīs lappuses kritizēt ir aizliegts tā iemesla pēc, ka tās ne uz ko nepretendē. Ļauj “cenzoram” runāt, bet tikmēr turpini rakstīt. Neizlaid rakstīšanu, lai kāds būtu tavs garastāvoklis. Tas iemācīs, ka radošai darbībai nav nepieciešami īpašs noskaņojums. Derēs arī pavisam dranķīgs.

Par randiņu ar mākslinieku lasi jaunajā Pavasaris 2023 izdevumā.