Putins un krievu dvēsele

— Laimonis Vilks

Putins un krievu dvēsele

— Laimonis Vilks

Raksts

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies


 

 

Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs savās runās bieži piesauca “skaistās nākotnes” Krieviju, kur pēc Putina režīma krišanas valdīs laime, miers un demokrātija. Taču izrādījās, ka viņš pārāk zemu novērtēja spēkus, kas vēlas saglabāt “briesmīgās tagadnes” Krieviju. Navaļnijs ir miris, nobendēts Arktikas cietumā, bet Kremlī joprojām saimnieko Putins, kurš ir apņēmības pilns turpināt savu “krievu pasaules” paplašināšanas misiju.

 Navaļnija atraitne Jūlija pēc vīra nāves atzina, ka Putina mērķis bija ne tikai noslepkavot viņas vīru, bet arī iznīcināt Navaļnija pārstāvēto ideju. “Putins gribēja nogalināt arī mūsu cerības, mūsu brīvību, mūsu nākotni. Sagraut un iznīcināt labāko pierādījumu tam, ka ir iespējama arī cita Krievija,” teica Jūlija.

Taču ar katru šādu slepkavību, katru Putina režīma noziegumu arvien vairāk palielinās šaubas, vai tiešām ir iespējama arī cita veida Krievija, par kādu sprediķoja Navaļnijs un viņa atbalstītāji. Diemžēl lielāko daļu savas vēstures Krievija ir bijusi tieši tāda, kādu mēs to redzam tagad, – mežonīga, asiņaina impērija, kas mēģina paplašināties uz citu tautu rēķina. Un tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins tikai turpina tradīcijas, ko iesākuši viņa priekšteči Ivans Bargais, Pēteris I, Katrīna Lielā, Ļeņins, Staļins, Brežņevs un citi.

Putins ir pie varas Krievijā jau kopš 1999. gada; valdīšanas ilguma ziņā viņš jau sen ir pārspējis senilo PSRS līderi Leonīdu Brežņevu, kurš valdīja 18 gadu. Krievijā martā notiks prezidenta “vēlēšanas”, kurās Putina uzvara ir garantēta, jo neviens reāls konkurents vēlēšanām netika pielaists. Tādējādi Putins tiks apstiprināts amatā vēl uz sešiem gadiem, un viņam būs labas izredzes pārspēt PSRS vadoni Staļinu, kurš bija pie varas gandrīz 30 gadu. Krievijā jau ir izaugusi vesela paaudze, kas nemaz nevar iedomāties citu līderi, jo kopš bērnības redzējuši tikai Putinu. Un valdošais režīms labprāt uztur šo mītu, ka Putinam nav alternatīvas, bez Putina nebūs arī Krievijas.

Nesen arī pats Putins intervijā amerikāņu komentētājam Takeram Karlsonam centās aizstāvēt mītu par Krievijas “īpašo ceļu”, morālo pārākumu pār “sapuvušajiem” Rietumiem. “Krievu cilvēks, Krievijas cilvēks vairāk domā par mūžīgo, tikumīgo, morāles vērtībām. Rietumu kultūrā ir vairāk pragmatisma,” apgalvoja Putins. Kremļa saimnieka piesauktais “garīgums” sevišķi spilgti izpaužas tādos rādītājos kā laulības šķiršanas, abortu, slepkavību un cietumnieku skaits; visos šajos rādītājos Krievija pārliecinoši apsteidz “morāli pagrimušās” rietumvalstis.

 Nelaimīgā Krievija

Krievija ļoti lepojas ar saviem kultūras dižgariem (Puškinu, Čaikovski, Dostojevski, Tolstoju, Čehovu un citiem), bet šis kultūras slānis pārāk ilgi kalpojis kā maska, kas Rietumiem liedza saskatīt Krievijā valdošā režīma patieso seju. Tas pats Puškins savos darbos attēloja Ukrainas kazakus kā asiņainus barbarus, ko nepieciešams savaldīt. Tādējādi viņš radīja ideoloģisko bāzi tagadējai Krievijas propagandai par ukraiņu “nacistiem”, kurus nepieciešams sakaut un pakļaut Maskavas varai. “Krievijas kultūra mums gadiem ilgi kalpojusi kā aizbildinājums. Varbūt tieši šī kultūra bija viens no iemesliem, kāpēc pasaule tik ilgi piecieta Putinu,” atzina krievu kinokritiķis Antons Doļins.

Savulaik arī Navaļnijam tika pārmesta flirtēšana ar krievu imperiālisma idejām, taču viņš spēja saprast problēmas cēloņus un apzinājās, ka krievu laimi nav iespējams uzbūvēt uz citu tautu nelaimes rēķina. “Mums jācīnās ne tikai ar to, ka Krievija nav brīva, bet arī ar to, ka tā ir visās izpausmēs nelaimīga valsts. Mums it kā viss ir, bet mēs esam nelaimīga valsts. Palasiet krievu literatūru – vienas vienīgas nelaimes un ciešanas. Tāpēc mums ir jāmaina lozungs: Krievijai jābūt ne tikai brīvai, bet arī laimīgai. Krievija būs laimīga,” savā pēdējā vārdā vienā no tiesas procesiem teica Navaļnijs.

Pirms trim gadiem, 2021. gada janvārī, Navaļnijs kā naivs ideālists atgriezās Krievijā no Vācijas, kur mēnešiem ilgi bija ārstējies pēc indēšanas mēģinājuma. Acīmredzot viņš pārāk zemu bija novērtējis Putina režīma nežēlību un gatavību izrēķināties ar visiem oponentiem, it sevišķi tik populāriem kā Navaļnijs. Varbūt viņš cerēja, ka atkārtos boļševiku līdera Ļeņina panākumus, jo 1917. gada aprīlī Ļeņins no trimdas atgriezās Krievijā un jau pēc septiņiem mēnešiem kļuva par lielvalsts līderi, pārņemot varu valstī. Taču izrādījās, ka revolucionārā situācija Krievijā vēl nav nobriedusi, un valdošais režīms bez liekām ceremonijām iebāza Navaļniju cietumā, kur pamazām arī nomocīja. Pēdējais viņam piespriestais sods bija 19 gadi cietumā, bet Navaļnijs saprata, ka patiesībā viņam piespriesto sodu var raksturot kā mūža ieslodzījumu, tikai nebija zināms, vai tas būs Putina vai paša Navaļnija mūža garumā. Diemžēl piepildījās otrais variants. Navaļnija atbalstītāji arī pēc viņa aresta loloja cerības, ka viņš varētu soļot Dienvidāfrikas līdera Nelsona Mandelas pēdās un pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kļūt par jauno Krievijas līderi. Taču tagad cerības uz “gaišās nākotnes” Krieviju ir apraktas līdz ar Navaļniju, un viņa atbalstītājiem jārēķinās ar iespējamību, ka Krievijā gaidāmas vēl lielākas represijas, lai apspiestu jebkādus protestu iedīgļus.

 Maniaks pie stūres

1999. gadā Putina priekštecis Boriss Jeļcins pieļāva lielu kļūdu, atstājot savā vietā Putinu, bet toreiz neviens nevarēja iedomāties, ka šis šķietami necilais čekists pamanīsies apspēlēt visus savus konkurentus un sagrābt arvien lielāku varu savās rokās, pie reizes iznīcinot arī jebkādas demokrātijas izpausmes Krievijā. “Mēs nenovērtējām draudošās briesmas. Mēs nesapratām, ka lidojam lidmašīnā, kuru pakāpeniski pārņem savā kontrolē teroristi, kuri turpmāk varēs netraucēti izrīkoties ar mūsu dzīvi, mūsu bērnu dzīvi,” intervijā žurnālistam Jurijam Dudjam stāstīja krievu dzejniece Vera Polozkova, kura pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā aizbrauca no dzimtenes. “Mēs domājām, ka viņi ir zagļi, neveiksminieki un stulbeņi. Bet izrādījās, ka viņi ir reāli maniaki,” Polozkova teica par Putina bandu, kas sagrābusi varu Krievijā. Viņa atzina, ka tādi cilvēki kā Boriss Ņemcovs un Valērija Novodvorska jau sen brīdināja par krahu, pie kā neizbēgami novedīs Putina režīms, taču ilgu laiku neviens viņus neuztvēra nopietni.

Taču būtu pārāk vienkāršoti raudzīties uz Putinu kā maniaku, kurš sagrābis varu Krievijā un apspiež nabaga daudzcietušo Krievijas tautu. Jo patiesībā idejas, ko sludina Putins, un viņa sāktais “krusta karš” pret Ukrainas “nacistiem” ir tīkamas ļoti lielai daļai Krievijas iedzīvotāju, un Putins ir tikai šo ideju spogulis. Krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs ir izteicies, ka Putins droši vien uzvarētu arī brīvās un godīgās vēlēšanās, ja viņš iedomātos tādas sarīkot. “Putina uzskati ir liberālāki nekā 80% krievu, kam piemīt vēl lielāks nacionālisms un ksenofobija. Mums nav vajadzīga revolūcija no apakšas.”

 Milzīgs aizvainojums

Putina sāktais karš pret Ukrainu un Rietumiem kopumā ir veids, kā Krievijas sabiedrība un arī pats Putins mēģina tikt galā ar pazemojumu, ko piedzīvoja 90. gadu sākumā, kad sabruka PSRS impērija. Putins šo notikumu raksturojis kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. 80. gadu beigās viņš darbojās kā PSRS drošības dienesta aģents Austrumvācijā, kur bezpalīdzīgi noskatījās, kā sabrūk Berlīnes mūris un Maskava zaudē savu ietekmi. Pēc daudziem gadiem, kad Putins nonāca Krievijas prezidenta amatā, viņš bija apņēmies sarīkot revanšu par šo pazemojumu, ko nācās pārciest 90. gadu sākumā. Šajā ziņā Putinam ir daudz kopīga ar nacistu vadoni Ādolfu Hitleru, jo 90. gadu Krievija bija līdzīgā situācijā kā Vācija pēc Pirmā pasaules kara. 

(...)

Šis ir tikai raksta sākums. Noteikti ir vērts izlasīt visu jaunajā žurnālā.

Foto: Bred Ritson Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu