Psihoterapeita piezīmes pandēmijas laikā

— Laura Lauziniece

Psihoterapeita piezīmes pandēmijas laikā

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 13 jūlijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ar ārstu un psihoterapeitu Artūru Miksonu šoreiz parunājām par to, kam mēs visi pēdējo mēnešu laikā gājām cauri emocionāli, ar kādām grūtībām un klupšanas akmeņiem saskārāmies un kādā virzienā skatīties nākotnē. 

Krīze, šķiršanās, pandēmija

Es teiktu, ka šo mēnešu laikā sabiedrība ir izdzīvojusi tipiskās krīzes stadijas. Tās sākumā cilvēku pārņem šoks un histērija, kas parasti izpaužas divējādi. Vieni ieslēdz vienaldzības pogu ar uzrakstu pofig, citi skrien un kliedz: “Ārprāts, ārprāts, pasaulei pienācis gals!” Viens regulāri kaut ko publicē sociālajos tīklos, otrs nepārtraukti lasa ziņu portālus un skaita inficētos, trešais panikā skrien pa lielveikalu un cenšas to izpirkt tukšu, bet ceturtais vispār nospļaujas, neko savā uzvedībā nemaina un dzīvo tāpat kā līdz šim. Cilvēki šoka stāvoklī kļūst neadekvāti – vai nu “ neadekvāti mierīgi”, vai arī “neadekvāti impulsīvi”. Pēc tam, kad šoks ir pārvarēts un pierimis, pie apvāršņa sāk iznirt citas emocijas. Cilvēks kļūst neapmierināts, parādās bailes. Viens ieslīgst melanholiskā vientulības sajūtā, cits superpriecīgs gavilē par to, ka tik daudz laika beidzot var pavadīt ar ģimeni. Un tikai pēc šīs stadijas sākas rezolūcijas meklēšana. Ok, ir sūdīgi, viss ir slikti, bet ko ar šo situāciju iesākt? Tātad finanses risinām tā, attiecības šitā, politiku vēl kaut kā citādi. Kad cilvēks beidzot ir izgājis cauri visām šīm fāzēm, viņš sāk pa īstam pievērsties realitātei. Tas ir tieši tāpat kā šķiršanās procesā. Starpības nav pilnīgi nekādas, un izpausmes arī identiskas. Arī šķiroties cilvēki uzvedas divos dažādos veidos. Vieni krīt depresīvā “Mani neviens nemīl, viss ir slikti, un es gribu mirt!” stāvoklī, tikmēr citi puspalēcienā skrien un visai pasaulei kliedz: “Hei! Jauns posms, jauna dzīve, jaunas iespējas!” Gan vienā, gan otrā gadījumā šī eiforija kādā brīdī tomēr beigsies. Vārds “eiforija” ne vienmēr jāskata pozitīvā gaismā. Tas var būt arī afektīvs stāvoklis. Otrajā stadijā tie, kuri bija pārpasaulīgi priecīgi, sāk nedaudz izjust depresīvas notis, savukārt tie, kuri krita ap kaklu vīna pudelei un mirka asarās, sāk aiz loga ieraudzīt saules starus. Diemžēl gan šķiršanās, gan pandēmijas laikā daži nemāk nonākt nākamajā līmenī, tāpēc joprojām turpina panikot, ārdīties un vienkārši nespēj pieņemt realitāti. Mums katram ir kāds draugs, kurš ir izšķīries un laimīgi apprecējies vēlreiz, ir arī tāds, kurš gadiem ilgi maļ uz riņķi iepriekšējās attiecības, pēc iztukšotas vīna glāzes sestdienas vakarā joprojām zvana bijušajam, mēģina kaut ko risināt un šķetināt, jaunas attiecības izveidot nevar, jo pats visas iespējas sabotē, turpinot cerēt, ka beigu beigās tomēr atjaunosies vecās. Un šeit es velku paralēles ar mūslaiku situāciju. Daudzi cilvēki turpina cerēt, ka drīz atgriezīsies “vecā dzīve”. Bet “vecā dzīve” neatgriezīsies. Esošajos apstākļos tas nav iespējams. Jā, mājās mēs visu mūžu nesēdēsim, bet tāpat būs pārmaiņas, drošības mēri, kafejnīcās tālāk izvietoti galdiņi, mazāk publisku pasākumu, laiks, cik ilgi drīkstēsi atrasties konkrētā vietā, skaits, ar cik cilvēkiem tu šajā vietā varēsi būt kopā. Tas prasīs pielāgošanos. Un tas nav patīkami. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks pats to nav izvēlējies. Piemēram, vienā saulainā dienā tu nolem, ka tev beidzot jāiemācās peldēt. Lai nedzītu sevi diskomfortā, tu taču uzreiz nelēksi ūdenī, vai ne? Tu sākumā apskatīties, pamērcēsi vienu kāju, pamērcēsi otru, tad apiesi riņķi un atradīsi piemērotu vietu, no kuras iekāpt ūdenī. Bet, ja kāds slepeni piezagsies un iegrūdīs tevi ezerā, tad tu vai nu ķersies pie pludiņa, vai mēģināsi darīt to, ko mācēji iepriekš. Un patlaban ar mums notiek tieši tas pats. To var pieņemt par metaforu, bet šā brīža situācijā cilvēki cenšas nenoslīkt. Mēs koeksistējam. Premisa te ir tāda – tu zini, ka tev agrāk vai vēlāk būs jāiemācas peldēt, un ir divi varianti: vai nu tevi kāds iemetīs, vai nu tu peldēšanu pamazām apgūsi pats. Covid-19 situācija daļai cilvēku noteikti atvēra acis uz citiem cilvēkiem. Piemēram, man bija pacients, kurš pandēmijas laikā centās ievērot visus ierobežojumus, bet pārējā ģimene viņu apsmēja: “Ko tu ņemies, tu stulbs esi? Nekāda vīrusa taču nav!” Labi, ka ir terapija, kur šis cilvēks var visu izrunāt un vismaz saprast to, ka viņš šajā situācijā rīkojas adekvāti un drīkst pastāvēt par savu viedokli. Man, protams, arī bija ņirdzīgi pirmajā nedēļā vērot, kā cilvēki pa lielveikaliem staigā ar gāzmaskām. No otras puses, man taču tas netraucē. Mauc galvā kaut vai trīs gāzmaskas, ja tu tā jūties drošāk! Bet nenāc man klāt un nenorādi, ka man arī tas būtu jādara.

 Psihoterapeits online

Pašizolācijai sākoties, nācās pilnībā pāriet uz attālinātām vizītēm Skype un Zoom. Arī iepriekš ikdienā saskāros ar attālinātajām vizītēm, bet retos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pacients bija aizbraucis uz ārzemēm. Pašizolācijas pirmā nedēļa bija grūtāka, un es arī nelēcu septītajās debesīs, jutu pretestību sevī, šķita, ka attālinātajās vizītēs pazudīs ārsta un pacienta attiecības, ka tiks izjaukts ritms. Bet pēc pāris nedēļām nonācu pie secinājuma, ka šādā režīmā savu dienu varu salikt daudz produktīvāk. Ārpus darba ar pacientiem lasu arī lekcijas un piedalos semināros, arī tie pašsaprotami pašizolācijas laikā aizritēja online vidē. Ietaupīju ļoti daudz laika, ko ierasti būtu pavadījis ceļā uz lekcijām un no tām. Jāatzīst, tagad ir pat nedaudz žēl, ka šis režīms pamazām beidzas. Mani pacienti iedalāmi divās daļās. Vieni atkrita uzreiz, citi terapijas turpināšanas jēgu tiešsaistes vidē tomēr saskatīja. Pacientiem Covid-19 bija mazākā dzīves problēma, personīgi savā praksē ar to tik ļoti nesaskāros. Bet to nedrīkst vispārināt, jo citi kolēģi stāsta kaut ko pavisam pretēju. Visa šī pašizolācija, protams, ietekmēja pacientu spēju risināt situācijas, piemēram, laulības šķiršanu. Automātiski parādījās daudz praktisku jautājumu. Kas notiks ar darbavietu, kā būs ar finansēm? Vai, viens palicis, spēs iztikt? Vai šajā laikā viegli varēs atrast dzīvokli, ja šķirsies? 

 Sabiedrības gaidas

No psihoterapeita cilvēki parasti vēlas sagaidīt atbildi, ka viss būs labi. Bet es nevaru pateikt, ka viss būs labi. Es varu pateikt, ka labi būs kaut kādā brīdī. Skaidrs, ka jārēķinās ar zaudējumiem. Ne tikai ar darba zaudēšanu, arī ar tuvinieka zaudēšanu. Skaidrs, ka šajos mēnešos savā virzienā sajutu lielāku spiedienu. Bet es mācos to menedžēt. Nekādu iedvesmojošu saukļu publicēšanu sociālajos tīklos nepraktizēju, apzinos, kādas sekas tam iespējamas. Kaspars Breidaks reiz stāstīja par vienu ārkārtīgi labu pasākumu organizatoru, kurš par savu darbu klientam prasīja tūkstoti eiro. Visi apkārtējie vienmēr neizpratnē jautāja: “Kāpēc tu neprasi vairāk? Tu taču varētu pelnīt divas vai pat trīs štukas.” Uz to viņš atbildēja: “Jā, bet tad klientam vienmēr pasākuma beigās ir iespēja pajautāt: bet kāpēc feierverka nav? Es zinu, cik daudz var izdarīt par tūkstoti un kāda man ir kapacitāte.” Lūk, te ir stāsts par mani un sociālajiem tīkliem. Es zinu, ka daži cilvēki no maniem postiem noteikti kaut ko iegūtu, bet tas man prasītu papildu resursus un atbildību. Arī lekcijās cilvēkiem neskaitāmas reizes esmu teicis: mans vārds nav absolūta patiesība. Mums visiem jāiemācās domāt kritiski. Jāmāk ieklausīties, bet vajag pārbaudīt, palasīt un pašam izanalizēt. Atbalstu arī tos, kuri pašizolācijai bonusā ir paņēmuši klāt sociālo tīklu detoksu. Lai limitētu informācijas plūsmu, pats sociālajos tīklos daudz neuzturos. Diemžēl pēdējā laikā tīklus laiku pa laikam nākas arī iztīrīt. Gribi likt savus bulšitus, garos palagus vai monologus? Liec un priecājies! Bet vai man to visu vajag redzēt? Nē! Ja tu gribi dusmoties par to, ko citi liek feisbukā, tu vari to darīt. Bet nekādu pakalpojumu tu pats sev neizdari. Strādā ar savu dzīvi. Maini savu dzīvi un saproti, kas ir tavu spēju kontroles robežās. Cilvēks, kurš sajūt, ka viņš vairs nespēj kontrolēt pats savu dzīvi, mēģina kontrolēt otru, jo tas viņam rada ilūziju, ka viņš šādā veidā kaut ko nosaka. Piemēram, tevi kaitina, ka Jānis katru dienu sociālajos tīklos izvieto kaut kādu informāciju par vīrusu. Ja tu viņam sāksi norādīt, ka tas nav pareizi, galu galā tev šķitīs, ka tu kaut ko kontrolē, bet patiesībā savā dzīvē jau tu neko nebūsi mainījis. Uz brīdi tev būs miers, bet nākamajā dienā tu atkal atvērsi Facebook, un viss sāksies no jauna. Tas notiek ne tikai ar cilvēkiem vīrusa iespaidā. Vecāki māca bērnus, bet savas dzīves nekontrolē. Vīri māca sievas, sievas māca vīrus. Tas viss eksistēja jau sen pirms šīs pandēmijas.

 Vīruss izgaismo to, kas mūsos jau gadiem sēdējis iekšā 

Viss, ko mēs ar tevi jau neskaitāmos podkāstos un rakstos esam runājuši, patlaban kāpj ārā prožektoru gaismā. Pandēmija ir kā lupa. Krīze izgaismo visu, kas mums “iepriekšējā dzīvē” ne visai strādāja. Ļoti daudzi cilvēki tagad zaudē darbu. Vispirms viņiem tas emocionāli ir jāpieņem. Jāizdzīvo sēras. Vai vismaz jāiesāk sērošanas process. Nav jāmeklē vainīgais. Jāpieņem realitāte un jāskatās, ko var darīt, lai situāciju uzlabotu. Pa solītim. Varbūt jāmeklē cits darbs? Varbūt cita joma? Varbūt jāpārkvalificējas un jāpabeidz kādi kursi? Varbūt bišķīt jānokāpj no mākoņiem un jāpastrādā darbs, par ko īsti neesi sapņojis, bet kas palīdzēs tev uzturēt sevi vai savu ģimeni. Ja pēkšņi vadzis lūst, ej kaut vai uz lielveikalu strādāt par krāvēju. Ja tev ir jāapgādā ģimene, tu taču nevari sēdēt un teikt, ka nestrādāsi darbu, kas nav tevis cienīgs. Tu stulbs esi? Tas nenozīmē, ka tu tagad visu mūžu būsi krāvējs, apkopējs vai pārdevējs. Tev vajag sevi kādu laiku noturēt komfortā, lai vari samaksāt par dzīvokli, komunālajiem pakalpojumiem un paēst. Un kas vainas pārdevējam? Manā piemājas veikalā pārdevējas spriež sakarīgāk par dažiem cilvēkiem politikā. 

 Par tiem, kuri izlēmuši šķirties

Kāpēc viņi to ir izlēmuši? Būtu jāsaprot, vai situācija vienkārši ir saasinājusies vai tiešām izcēlusi gaismā to, ka šiem cilvēkiem patiesībā nav nekā kopīga. Tad jāšķiras. Bet katrs stāsts, protams, ir individuāls. Iespējams, tur nav nekādas attiecību krīzes, varbūt fonā midžinās kaut kas tāds, kas šīs krāsas šā brīža situācijā vienkārši sabiezina. Covid-19 vienkārši ir ērta atruna. Tāpat jāizvērtē attiecības ar toksiskiem cilvēkiem. Ir draugi, kuri, iespējams, šā visa stresa dēļ cenšas izgāzt savu iekšējo žulti pār tevi. Izvērtē, vai tev to vajag. Es nesaku, ka uzreiz jānomet klausule un jāizdzēš drauga kontakts no telefona, bet pasaki, ko tu gribi un ko tu negribi. Novelc robežas. Ja draugs tev zvana katru trešo dienu un jau septiņpadsmito reizi stāsta, cik visa sabiedrība ir stulba, dzīve sūdīga un politiķi alkatīgi, tad pasaki, ka tu viņā vairs nespēj klausīties. Manuprāt, globāli mēs rīkojāmies gana labi, varbūt pat ļoti labi. Statistika to pierāda. Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis tika uzaicināts vadīt vebināru Lielbritānijas Karaliskajā apvienoto dienestu institūtā, lai pastāstītu par Latvijas veiksmīgo pieredzi Covid-19 apkarošanā. Vienmēr var piekasīties, jo pēc kara visi gudri. Protams, tas ietekmēja ekonomiku un darba tirgu, bet vismaz mēs esam kontrolējuši situāciju. Daži cilvēki kliedz, ka mirušo skaits valstī ir niecīgs un mēs visi drīzāk nomirsim no bezdarba vai bada. Taču tā ir līdz brīdim, kamēr nomirst kliedzēja tuvinieks, mamma, tētis, bērns vai kliedzējs pats. Un, tici man, tad kliedzējs būs pirmais cilvēks, kurš pārmetīs valdībai, kāpēc nebija stingrāki noteikumi. Mēs nezinām, kas notiktu, ja šo vīrusu palaistu brīvsolī. Jo vīruss mutē. Tātad – jo ilgāk tas pastāv, jo vairāk pielāgojas apstākļiem. 

 Saulainā nākotne

Es ceru, ka cilvēki nesāks baidīties, piemēram, satiekoties sabučoties, apskauties vai sarokoties. Sliktākais, ka šo, iespējams, vecāki mācīs saviem bērniem. Un nākotnē tas distancēs sabiedrību. Būs nevajadzīga paranoja. Piemēram, man ir vairākas pacientes, kuras bērnībā vai agrā jaunībā ir pieredzējušas fizisku vai emocionālu vardarbību no vīriešiem. Un tagad, ejot pa ielu, viņas automātiski uz katru vīrieti skatās kā uz draudu. Realitātē, protams, kāds no šiem sastaptajiem vīriešiem var izrādīties vardarbīgs vai agresīvi noskaņots. Bet vai tādu ir vairākums? Nē! 

Es nekāpšu kalnā, lai nenoripotu lejā, nebraukšu ar mašīnu, lai neiekļūtu avārijā, es neiešu uz sabiedriskiem pasākumiem, lai neinficētos... Es ceru, ka tā nenotiks, bet pieļauju, ka būs populācijas daļa, kas veicinās paranoju. Sabiedrībai ir jābūt pozitīvi piesardzīgai. Nedrīkst aiziet obsesijā vai galējībās. Marginālie varianti nav tie labākie. 

Un dažiem nemainīsies nekas. Vai lielākā daļa sabiedrības tagad sapratīs, ka vairāk laika jāpavada ar bērniem vai jārisina attiecību problēmas? Nedomāju. Galda spēles drīz aizmirsīsies, tāpat kā garas pastaigas dabā. Būs jāturpina ceļot un tusēt ar draugiem. Protams, savu dzīvi vajag plānot, bet pēc iespējas pietuvinot realitātei. Piemēram, oktobrī biji ieplānojis braucienu uz Austrāliju. Forši! Varbūt tas viss arī izdosies, bet izvērtē, papēti, kas notiek pasaulē, kas notiek ar aviosabiedrībām, kāda ir vīrusa izplatība. Varbūt ceļojums jāatliek uz nākamo gadu? Meklē alternatīvas! Veido jaunas tradīcijas! Taču to cilvēki negrib darīt. Mēs esam ieradumu dzīvnieki, bet patlaban dzīve pieprasa adaptēšanos un pielāgošanos. Ja tu stūrgalvīgi mēģini iet uz nosprausto mērķi, bet pasaule tev neļauj līdz tai izsapņotajai Austrālijai tikt, tu pats sevi pietuvini iespējamajai vilšanās robežai. Pirms pāris nedēļām viens pāris sarīkoja kāzas Zoom konferencē. Man tas šķita ļoti forši! Protams, kāzas bija citādas, bet tradīcijas jau var mainīt. Un šis pāris 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 13 jūlijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu