Es tā precīzi nekad neesmu zinājis, ko īsti nozīmē kontrakcijas un kas tieši ir ūdeņu noiešana. Jā, dzirdēts, ka tādas lietas ir un tās notiek pirms dzemdībām, bet… Kas tie par ūdeņiem, un kas tur saraujas tajās kontrakcijās?! Nemaz nerunājot par to, ka tādi jēdzieni kā “augļapvalks”, “dopleris” un “kompresijas zeķes” ir tā stipri blāvi apjaušami. Un kā viens normāls cilvēks var zināt, ka, pērkot autokrēsliņu, ir jāpaskatās arī derīguma termiņš, jo tas nebūt nav mūžīgs. Gaidot pirmdzimto, skaidri zināju tikai to, ka būšu klāt dzemdībās, bet man prātā nevarēja ienākt, cik daudz jaunas informācijas jāapgūst, lai sagatavotos gan šai klātbūtnei, gan dzīvei pēc tās.

Pēdējās aptuveni 28 nedēļas likušas šiem jautājumiem tomēr pievērsties, jo, kā es citādi varētu viņai palīdzēt, ja nesaprotu, kas vispār notiek. Par šo gatavošanos, vismaz no sava skatpunkta, dažās piezīmēs pastāstu nākamajās rindkopās. 

 Nokļūšana dīleru tīklā

Apakšvirsrakstā “dīleru” vietā varēja izmantot arī tādus vārdus kā “mafija” vai “visaptverošs grupējums”. Runa, protams, ir par to, kā jaunie vecāki savā starpā mainās ar jaundzimušo apģērbiem, tostarp parūpējoties par topošajiem vecākiem. 

“Tu taču nenāksi, ne?” dārza ballītē, pārkliedzot sanākušo čalas, jautāja namamāte Inguna, draudzene no studiju laikiem, kura kopā ar manu sievu Rūtu bija sākušas apņēmīgu trajektoriju ceļā uz bērnu drēbīšu apskati mājas otrajā stāvā. Sieva pakoriģēja, ka nāks gan, jo kā tad viņš sapratīs, kā pirmdzimtais būs tajās drāniņās jāietērpj. Rausos vien kājās no zālītes un pievienojos viņām.

Pa ceļam vaicāju, kāpēc Inguna domāja, ka neiešu. Tāpēc ka džeks? Nevarētu tā būt, viņa labi zina, ka pasauli nedalu rozā un zilos toņos. Tā ļoti precīzi atbildi neatceros, bet tur bija kaut kas par romantiku un to, kā jaunā mammiņa palīdz otrai topošajai mammiņai. Izklausījās prātīgi. Ticu, ka tur tāda romantika tiešām ir, bet, pirmkārt, es egoistiski negribēju būt no tās izslēgts; otrkārt, vēl arī tāds sīkums, ka es neko nesaprotu no bērnu drēbītēm, bet laika, lai kaut ko sāktu saprast, atliek nepielūdzami maz. 

Starp citu, gaidot bērnu, laika skaitīšana izmainās par 180 grādiem – svarīgākā nedēļas atskaites diena mums ir nevis pirmdiena vai piektdiena, vai kāda cita diena, bet gan tikai tā, kad vienu grūtniecības nedēļu nomaina nākamā. Un tas nemaz nav slikti. Šajās dienās telefona lietotnē BabyCenter (šī nav reklāma, tādu rīku ir daudz) skatāmies, kādā izmērā bērniņš vēderā paaudzies un liekam derības, kādu mēroga augli vai dārzeni aplikācija piedāvās. Sākumā bija vīnogas, bet soli pa solim varēja redzēt aprikozi, avokado, reizēm kaut ko absolūti jocīgu, piemēram, puravu. Pie katras nedēļas klāt ir apskats par bērniņa attīstību. 

Bet atgriezīšos pie dīleru tīkla. Inguna pārcilāja vairākos maisos rūpīgi salocītās drēbītes. Pastāstīja, ka cepurītēm rūpīgi jāskatās, lai nekādas vīles iekšpusē nevarētu kairināt mazuļa galvu un ka ir foršie un pavisam neforšie pamperi. Es te negribētu ieslīgt detaļās, bet tas saistījās ar stāstu par zupu, kas vai nu paliek šķīvī, vai arī nekontrolēti aizlīst visam garām, un ar kvalitatīvu pampera apdari to visu var ietekmēt. Okei, uz pamperiem taupīt nevar, šo iegrāmatoju. 

 Skābēti kāposti ir svarīgi 

Par dzemdību kursiem biju ļoti skeptisks, es tiešām gatavojos, ka tur būs šausmas. Tas cieši saistās ar manu pieredzi, kad pirms četriem gadiem žurnālistikas darba uzdevumā kopā ar kolēģi Gunitu izlikāmies par jaunlaulātajiem un piedalījāmies Tieslietu ministrijas organizētajos pirmslaulību kursos pāriem, kas plāno precēties. Tas nebija labi. Katoļu baznīcas pārstāvis kursu dalībniekiem izdalīja ieteicamo literatūru – katram vienu itāļu publicista Masimo Introvinjes grāmatiņu, kurā, kā izrādās, atmaskoti homoseksuālistu, feministu un genderistu īstie nolūki. Proti, tie saistīti ar ģimenes koncepta iznīcību. Piebildīšu, ka saruna notika pustumšās telpās, uz galda bija svece un rozes, kam bija jārada noskaņa laikā, kamēr kungs dalīja grāmatiņu par ģimenei draudošajiem uzbrucējiem. 

Bet, kad lektore pievērsās jautājumam par lomām un atbildības sadalījumu ģimenē, kas būtiski ietekmē bērna personības veidošanos, viņa pēkšņi sāka runāt par Bībelē aprakstīto radīšanas stāstu. Tas viss notika par valsts naudu un ar ministrijas svētību. Teiksim tā, šī pieredze pavisam noteikti nelika vēlēties ko tādu jebkad klausīties vēlreiz. 

Rūta teica, ka šeit būšot labāk, bet nu ļoti negribēju, lai tas katoļu priesteris vai lektore ar Bībeli rokās mani atkal ieved lamatās. Rūtai bija taisnība! Izrādās, topošajām mammiņām ir pieejamas zinošas ekspertes, kuras videolekcijās pastāsta, kā praktiski notiks dzemdības, kā izvēlēties ratus un ko vispār būtu prātīgi paņemt līdzi uz slimnīcu. Maza atkāpe – saprotu, ka dzīvojam kapitālismā, bet ratu cenām vajadzētu ar likumu noteikt cenu griestus. Ja nu šo rakstu lasa Demogrāfisko lietu centra vadība, tad, paldies, priekšlikumu jums dāvinu, nevajag par šo vēlāk likt atsauces uz mani. 

 “Lai kas notiktu, pirmajā bērniņa audzināšanas gadā gan nešķirieties,” noteica lektore. Viņa paskaidroja, ka strīdus, visticamāk, izraisīs nogurums. Tā bija lekcija par pāra attiecībām, un šī bija pārliecinoši spilgtākā tēze, ko no tās atceros. Jo skaidrs, ka pēc negulētām naktīm, neziņas un uztraukumiem aizšķilties vienam pret otru varētu būtu visai viegli. 

Man nav ne jausmas, kā tieši tas notiks pēc ģimenes paplašinājuma, bet gaidīšanas fāzē šī aizšķilšanās ir novēršama visai ērti ar pāris likumiem, ko esmu apguvis pašmācības ceļā. Pirmkārt, ja viņa ap vienpadsmitiem vakarā saka, ka grib skābētus kāpostus, tad jādara viss, lai viņa tos dabū. Izrādās, ēdienu piegādes servisi šo piedāvā. Aleluja! Otrkārt, ja viņa vairākas nedēļas no vietas ēdienreizēs vēlas tikai griķus ar biezpienu, tad tā ir tikai un vienīgi laba izvēle un jāatbalsta. Treškārt, ja viņa trijos naktī pamostas un saka, ka divu vai trīs kvartālu attālumā kāds smēķē, logs ir jātaisa ciet, lai cik atsvaidzinoša augusta nakts tā arī būtu. 

Es šo rakstu bez kāda sarkasma, jo man nav deviņus mēnešus jānēsā vēderā cilvēciņš, jāiepauzē karjera, jābrauc pie entajiem ārstiem un jāsamierinās, ka man kāds vēderā dauza ar kājām pa kuņģi un aknām, bet ar rokām piestrādā pie urīnpūšļa kā boksa maisa. Un vispār, es esmu redzējis visas Alienfilmas... Tātad, ja prasa griķus, man vienkārši tie jāsagādā.

 Būt klāt

Patiesībā no vīrieša skatpunkta, gaidot pirmo bērnu, biedējošākais nav tas, ka jāapgūst daudz jauna vai ka ierastā ikdiena nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš, bet gan pats dzemdību brīdis. Tas viss droši vien atkarīgs no pieejas dzīvei. Dzirdēju, ka viena no Instagram slavenajām domātājām lielajam brīdim gatavojās, sakot, ka viņai tas bērns izšausies kā lodīte. Tā nu gadījās, ka pirmsdzemdību kursos mums lektore minēja: pirmā bērna dzemdības ilgst vidēji padsmit stundas. Padsmit stundas! Kura lode šaujas padsmit stundas?! Normunds Bergs var mani labot, bet man prātā nāk tikai Minhauzena lodes. Visādi citādi... tas izklausās ārkārtīgi smagi un riskanti. Nemaz nerunājot par to, ka 2022. gads iezīmējas ar to, ka sabiedrībā beidzot esam sākuši runāt par to, ka dzemdību aprūpe šajā valstī nav lieliska. Veselības inspekcijā par veselības aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā no 2018. līdz 2022. gadam saņemti 159 iesniegumi. Nevienā no slēdzieniem nav identificēta ar dzemdībām saistīta vardarbība. Nevienā. 

Tātad pārkāpumi ir, kriminālprocesi arī ir, bet uzraugošā iestāde… labi, tas ir cits temats. Bet tas tomēr atstāj iespaidu uz manām pārdomām, ko es varu vai nevaru ietekmēt dzemdību laikā. Ko tad tur var ietekmēt, neko. Bet gluži tā laikam tomēr nav. Var iepriekš nolīgt vecmāti. Var būt klāt. Var mēģināt sagatavoties pēc iespējas labāk, jo, saprotot, kas ar viņu notiek dzemdību laikā, kas noticis iepriekš, un par to runājot, un klausoties uzticamus lektorus, kas nepiedāvā lasīt katoļu propagandas grāmatiņas, palielinās iespēja, ka varu izsekot, kas tajā brīdī notiek. Pat ja tā ietekme var būt 0,001%, tas šķiet tā vērts. 

Rūta gan saka, ka esmu paškritiski uzbūris pārāk dramatiskus scenārijus, ka palīdzībā svarīgākais ir tas, lai vispār būtu blakus un atbalstītu emocionāli. “Es zinu, ka tu nevari manā vietā izspiest,” viņa precizēja, piebilstot, ka drošības sajūta ir svarīgākā. Man atliek viņai ticēt un nebūt dārzenim kā tajā aplikācijā, piemēram, kartupelim, bet mācīties līdz ar viņu. 

Foto John Looy, Unsplash