Piedzīvojums, kas ļāva ieraudzīt sevi

— Evika Siliņa

Piedzīvojums, kas ļāva ieraudzīt sevi

— Evika Siliņa

Raksts

Publicēts: 14 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: no personiskā arhīva, Sean Stuchen

Atceros mango. Es iekožos tā mizā un ar zobiem plēšu to nost. Bieza sula tek man gar zodu, pāri manai plaukstai, kas saķērusi apaļo augli. Tā saldā smarža iesitas man degunā un savijas ar tveici ap mani, ar tumsu man visapakārt. Tikai mēness apspīd kalnu galotnes. Un es sēžu uz akmens pilnīgi viena un netraucēta. Es mežonīgi plosu sava mango miesu. Es esmu apreibusi no brīvības sajūtas. Es esmu Peru.

Biju komandējumā Latīņamerikā, kad sapratu, ka gribētu tur atgriezties, jo saspringtā darba grafika dēļ, protams, neko īsti neredzēju. Un tad zvana mana draudzene Laura, kas jau 20 gadu dzīvo ASV, un saka: “Mums jāpiesakās ceļojumam ar Deividu Avokado Volfu uz Peru, uz Kusko. Tu atceries multeni par imperatoru, kurš pārvērtās par lamu? Jā, jā, uz turieni mēs brauksim, uz Kusko!” Ieskatos Deivida Volfa mājaslapā un lasu: “Šodiena ir pati labākā diena jebkam!” Tas mani uzrunā un saku sev: exactly*!

Tā es piesakos braucienam uz Peru, ko organizē ASV dzīvojošais Volfs, par kuru mēdz teikt, ka viņš ir superpārtikas un ilgdzīvošanas rokzvaigzne un Indiana Džons vienlaikus. Pasaules labākie uzņēmēji, superzvaigznes, atlēti un mākslinieki, kā arī, manuprāt,vislielākās varones uz šīs planētas – mammas seko viņa padomiem. Viņš ir vairāku slavenu grāmatu autors, veselīga dzīvesveida un bioloģisko produktu pētnieks.

Lielā interesentu skaita dēļ braucienam jāpiesakās jau gadu iepriekš Un tas nav lēts – par to pa daļām maksāju visu gadu. Vairākas reizes šā gada laikā gribu atteikties no domas braukt tik tālu viena, bez ģimenes, bet saista gan pirmā iemaksa, gan pats galvenais – solījums draudzenei. Jau ceļojuma laikā kopā ar kādu dāmu no Austrālijas Huayna Picchu kalna galā spriežam, ka brauciens ir katra izdotā centa vērts.

Lidostā pirms izlidošanas savā FB kontā ierakstu: “Kāda būs šī mana tikšanās, nezinu. Iespējams, no Volfa un Peru brauciena sagaidu kaut ko veselīgu, svaigu, iedvesmojošu, lai varu turpināt pati savu dzīves ceļojumu. Tagad, kad esmu tieši četrdesmitniekā, saprotu – lai es varētu dzīvot ar visu to, ko dzīve man jau dāsni dāvājusi, ko esmu ļoti vēlējusies, proti, vīru, trim burvīgiem bērniem, ģimeni, kuras man nekad agrāk nebija, fantastiskiem draugiem mūža garumā, darbu politikā, kas agrāk nav bijis, man noteikti vajag labu un stabilu veselību. Tieši pēc iedvesmas veselībai, galvenokārt fiziskajai, taču neaizmirstot, ka viss sākas ar dvēseli, dodos tik tālu. Lai paskatītos uz savu dzīvi no malas. Lai ieraudzītu savas iespējas stiprināt veselību ikdienā. Un, protams, lai iegūtu atelpu. Kaut uz īsu brīdi. Pēdējo gadu ikdienas ritms bijis tik intensīvs, ka veselība likusi par sevi domāt un rūpēties vairāk nekā jebkad. Jūtu, ka pienācis laiks mainīt savus paradumus un prioritāšu secību. Paļaujos un ticu, ka man izdosies. Nu, Peru, es dodos, rādi, kas tavās krātuvēs!”

Lamas, pisko un Kusko

Ceļā uz Kusko pavadu 30 stundas – ar KLM caur Amsterdamu, tad ar vietējo aviokompāniju caur Limu. Ielidoju agri no rīta, jo augsto kalnu dēļ lidmašīnas naktīs nenosēžas. Redzu apaļu sauli, kas mani sagaida virs kalnu virsotnēm. Kusko atrodas augstu kalnos – 3399 metru virs jūras līmeņa. Esmu sagatavojusies sliktai dūšai, galvas reiboņiem un īstai kalnu slimībai, taču mani nepiemeklē neviena no šīm kaitēm. Visa brauciena laikā jūtos fantastiski, un ķermenis burtiski atplaukst. Ar katru dienu jo vairāk.

Ceļojuma laikā paredzēta veģetāra, īpaši izmeklēta un ar tā saucamajiem superēdieniem bagāta ēdienkarte. Ēdiens netiek uzspiests. Restorānos, kad tie ir pieejami, mēs varam ēst visu, ko vēlamies. Bet es nolemju, ka saulē un sausumā mans organisms tīri labi iztiks bez gaļas un vīna. Šo apņemšanos ievēroju visu ceļojuma laiku.

Satieku Lauru, kura ielido no Losandželosas, un mēs atklājam, ka šis ceļojums ir mūsu abu daļēja atgriešanās laikā pirms 20 gadiem. Toreiz, pirms ģimenēm un bērniem, abas daudz laika pavadījām kopā. Arī tagad mums vajadzīgs laiks sev un savai veselībai.

Tā nu staigājam pa Kusko senajām ieliņām, līdz kādā brīdī mūs uzrunā zilacains jauneklis. Pēc izskata nepavisam ne peruānis. Mūs ieinteresē medicīniska izskata zīmējumi uz viņa iestādes sienām un fantastiska izskata kokteiļi, ko te malko viesi. Ātri tiekam iepazīstinātas ar slavenāko Kusko pisko (vietējais alkohols) fabriku un jau drīz vien sēžam katra pie sava organic food izskata kokteiļglāzes, kurā smaržo tikko plūkta citronzāle, piparmētas, mango un citi eksotiski augļi. Atā, mūsu superveselīgais dzīvesveids, pēc diviem fantastiskiem pisko kokteiļiem! Pēc mirkļa mēs abas smejamies uz ielas, katra turot rokā mazu lamu, un bildējamies ar maza auguma sievietēm nacionālajos kostīmos, kurām atstājam divreiz lielāku dzeramnaudu par fotogrāfijām nekā ierasts.

Turpmāk tomēr turamies pie veselīgās diētas un sulīgos kokteiļus vēlreiz nobaudām tikai pirms aizbraukšanas.

Sveika Kusko, lamas, pisko, mēs nu esam atvērtas piedzīvojumiem, un tie steidzas mūs sagaidīt. Yessss!

Sexy women un inki

Mans ieraksts publiskajā dienasgrāmatā FB otrajā dienā, apmeklējot Ruinas de Sacsayhuama – vietu, kuras nosaukuma izruna angliski skan līdzīgi kā sexy women: “Šodien bijām augstu – gandrīz 4000 metru. Sajūtas vienreizīgas, Kusko un seno inku meistarība – pārsteidzoša. Vēlos noliekt savu galvu šo seno un gudro cilšu zināšanu un skaistuma, plašuma mīlestības priekšā. Arī tagad satiktie senās iedzīvotāju ģimenes pārstāvji ir sirsnīgi, atvērti un ļoti smaidīgi, neskatoties uz skarbo dzīvi, kādā paiet viņu ikdiena. Nav komforta, bet tik laimīgas viņu sejas. Laimīgi, kaut arī viņiem nav augstākais IKP, laimīgi, kaut arī viņiem nav labākās pensijas. Common, LAIMĪGI!!! Tas liek man aizdomāties, cik maz vajag laimei un ka tā ir mūsos pašos, nevis meklējama ārpusē.”

Deivids mums daudz stāsta par to, cik viedi ir senie inki, kā viņi pirms tūkstoš gadiem pratuši būvēt savas ūdensapgādes sistēmas, kur ūdens tek virpuļveidā; cik neticami taisni ir milzīgo akmens bluķu griezumi, it kā tie būtu griezti ar seniem inkiem zināmu tā laika gaismas lāzeru, un vēl un vēl. Šī vieta ir mistiska, plaša un varena. Un tādas ir daudzas Peru vietas, kurp mūs ved Deivids. Jā, un mūs pavada izcila gide Gabi, kura strādā ar Deivida grupām. Vēlāk Maču Pikču pievienojas arī maģiskais gids Kučko. Iespēju kļūt par Deivida gidu viņš gaidījis četrus gadus.

Deivids mūs ievada grounding jeb sazemēšanās lietā. Staigājam basām kājām, atdodam zemei savu uzkrāto statisko enerģiju un no elektriskajām ierīcēm saņemto nevajadzīgo elektromagnētismu. Man kā jau latvietei noaut basas kājas un ieiet rasā nozīmē atgriezties pie saknēm. Tā arī visu ceļojuma laiku, kur vien iespējams, ejam basām kājām, un, ticiet vai ne, katru savu soli un vietu uztveru ne tikai ar acīm, bet arī ar citām maņām, sajūtu siltumu vai vēsumu, raupjumu vai nopulētu virsmu, kad mana pēda pieskāras tūkstoš gadu veciem akmens pakāpieniem. Es to izjūtu caur savu ķermeni.

Kalnu dzemde – simboliskais piedzimšanas ceļš

Šīs dienas beigās mēs, baskāji, nopelnām īpašu gides Gabi pārsteigumu – iziešanu caur simbolisku kalnu dzemdi. Neko daudz nedomājot, sekoju Gabi tumšā kalnu ejā un tikai ejas vidū, kad mans iPhone atsakās strādāt un ieslēgt gaismiņu, man iestājas panika. Pēkšņi atceros, ka man ir nepatīkama atrašanās šaurās, slēgtās, tumšās telpās un par šo sajūtu aktīvi atgādina mana draudzene Laura, kura nāk aiz muguras un diezgan histēriski mierina mani. Tas neko daudz nelīdz, lai neteiktu pretējo. Atgriezties atpakaļ ejā nav iespējams, jo tā ir šaura un aiz mums nāk rinda tikpat apjukušu cilvēku. Ceļš ir tikai uz priekšu. Es nemaz nepieminēšu milzu zirnekļus, indīgas čūskas un visādus citus mošķus, par kuru esamību es pēkšņi atceros ejas visšaurākajā daļā, kurā ir jānoliecas, lai tiktu tai cauri. Miljons domu izskrien caur galvu sekundes simtdaļās. Cik gan lētticīgi esmu padevusies Gabi uzaicinājumam sekot, neko nenoskaidrojot par gaidāmā ceļa apstākļiem! Bet es taču vienmēr visu noskaidroju... Kas ar mani notika tagad? Izejot gaismā, esmu nosvīdusi no baiļu un šausmu sajūtas. Apgaismība atnāk pār mani, kad atceros ejas nosaukumu. Kalnu dzemde. Es vēlreiz esmu izgājusi simbolisku piedzimšanas ceļu, pārvarot šaurības un vienvirziena ceļa bailes. Tai seko atbrīvojošs un vienlaikus izaicinošs atvieglojums. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi dziedināšanas brīži mani vairākkārt sagaida šajā Peru ceļojumā.

Kad vietējo inku iedzīvotāju ģimenes tēvs ar intensīvu žestu kalna galā spļauj man sejā mutē paņemtu vīraku un savā valodā dziedādams svētī mani ar Andu kalnos dzīvojošā kondora spalvām, es nevaru tikt skaidrībā par savām izjūtām – smieties vai bēgt. Mīlestība un svētuma trauslums, ar kādu šī vienkāršā, bet sirsnīgā ģimene mani “tīra” no pasaulīgiem mēsliem, liek man nolaisties no savas kristīgās pārliecības augstumiem un ieklausīties inku sirdīs. Katram Deivida grupas dalībniekam tiek iedotas trīs kokas (jā, jā, tās pašas bīstamās) koka lapas, kas inku tautai ir milzu svētums. Ar lapām mēs varam darīt visu, ko vēlamies.

Kāds no maniem ceļojuma biedriem izsaka lūgšanu, citi saspiež tās cieši plaukstās, es tās palaižu burbuļojošā kalnu strautā, draiskojoties ar inku ģimenes mazo puiku, kurš pacietīgi ķēr tās un nes atpakaļ. Varbūt puišelis jūt, ka es tām neizsaku savu vēlēšanos, jo mana ticība ir un paliek uzticīga Jēzum. To es ceļojuma dēļ netaisos mainīt. Taču kaut kas manā uztverē atveras. Saprotu, ka esmu gana aizspriedumaina un neko tā pa īstam nezinu par citiem plašumiem. Es vēlos izturēties ar vislielāko cieņu pret citādo. Turklāt inki mani uzņem kā savējo un ar milzu pazemību.

Viena no Deivida mācībām ceļojumā ir dzert tikai dzīvu, vislabāk avota ūdeni. Ūdens PET pudelēs, viņaprāt, ir slepkavnieks, īpaši tāds, kas ilgi stāvējis gaismā un saulē. Parastās plastmasas pudeles karstumā izdala kaitīgas vielas, kas ietekmē mūsu organisma hormonālo sistēmu. Tā nu sanāk, ka šodienas pasaulē aizraujoties ar ūdens dzeršanu ne no krāna, dzeram ūdeni no PET pudelēm. Protams, nav runa par hlorēto un fluorizēto krāna ūdeni, kas patiesi ir apšaubāms veselībai. Labāk lietot stiklu vai BPA free pudeles ūdens dzeršanai. Tā nu mēs Peru dzīvā ūdens vietās, kuras Deivids apstiprina par drošām dzeršanai, pildām ūdeni savās BPA free pudelēs.

Ekstrēmā daļa

Šodien ir ekstrēmā diena. Mēs braucam ar riteņiem lejā no Abra Malaga kalna virsotnes. Braucienu sākam augstu virs mākoņiem. Gaiss ir dzestrs. Daži no mums pirmo reizi brauc ar riteni.

56 kilometri no kalna lejup. Braucu cauri mākoņiem, strauji mainās vide ap mani, pamazām pazūd gaisa dzestrums, parādās puķu smaržas un siltums. Interesanti, ka kalna virsotnē tikpat kā nav smaržu. Braucu trīs stundas. Ceļā pārsteidz tropiskas lietusgāzes, pēkšņi pārplūdušas, mutuļojošas kalnu upes un ūdenskritumi. Es kā bērnībā traucos cauri peļķēm, uzcēlusi kājas uz stūres. Iemaņas noder. Brauciena laikā vairāki no mums neveiksmīgi nokrīt uz slidenā ceļa. Arī Laurai nepaveicas, un viņa pamatīgi savaino celi. Labā ziņa – mēs visi esam galā, dzīvi, izlijuši līdz ādai, bet laimīgi.

Pusdienās ēdam salātus ar vietējo kukurūzu, kuras dabiskais izskats ir citāds, tās graudi ir pupiņu lielumā, bet krāsa ir blāvi dzeltena. Tā nav tik salda, bet sātīga kā īsta maize, un man pietiek ar nelielu daļu. Tālāk turpinām ceļu ar busiņu Maču Pikču virzienā. Škērsojam tik trausla izskata džungļu tiltu, ka labāk visi izkāpjam, lai busiņš tiktu tam pāri. Pie sevis nodomāju: esmu National Geografic džungļu filmā, neskatos to televīzijā, bet esmu iekšā bildē, piedzīvojumā līdz ausīm, un jāmodina mani pamatinstinkti izdzīvošanai. Turklāt tūlīt pat.

Nākamajās dienās dzīvojam telšu nometnē, ko ierīkojis kāds itāļu pāris. Te ir ekskluzīvas āra tualetes. Tās ir aizsegtas tikai no vienas puses, otrā pusē sienas nav, un no tām paveras galvu reibinošs skats uz kalnu un bangojošu upi. Džungļu pieczvaigžņu viesnīca ar ekskluzīvu ainavu!

Kāpiens kalnā, no kura paveras skats uz Maču Pikču, ir viens no manai sirdij visīpašākajiem. Tik liela dabas dauzdveidība, kafijas avokado, mango koki, sēnes un meža zemenes. Daba te ir kā paradīzes dārzs, un es fotografēju puķes, sēnes, zaļās krāsas sprādzienu un katru nākamo skatu, kas paveras manām acīm un ausīm. Deivids mums daudz stāsta un māca, kā pazīt dažādus augus, par to noderīgumu veselībai. Es pārsteidzu viņu ar savām bioloģijas, sēņu, augu un lapu zināšanām. Bet kā citādi, ja esmu uzaugusi kopā ar kokiem, puķēm un savu dārzu. Atrodu meža zemenes un vienu pazaudēju zālē. Puisis, kas nes kalnā mūsu grupai domātu milzu vendenveida ūdens baļļu, ieraudzījis, ka kaut ko pazaudēju, atnes plaukstā manu pazudušo zemeni... un satriec mani ar savu maigumu, par ko vizuāli nekas neliecina.

Kalna galā Gabi stāsta, ka templī, kas atrodas virsotnē, bijusi vieta no kuras saules stars precīzi apgaismojis pretī esošo Maču Pikču Saules templi. Visi esam šokā par inku arhitektūras ģeometrisko precizitāti.

Kāpjot lejā, sāk gāzt lietus. Brienam melnus dubļus, pakāpieni ir stāvi un slideni. Pamazām veidojas atpalikušo un sagurušo grupas. Es tik kātoju un brīnos par savu izturību. Ceļā satieku savus arābu draugus no mūsu grupas, kuriem lietus un dubļi līdzinās dabas katastrofai, kur nu vēl augstu kalnos. Tā nu vedu viņus aiz sevis un iedrošinu nebaidīties. Viens no viņiem dienējis militārajā gaisa flotē, bet pa priekšu eju es. Jūtot, ka mani draugi galīgi nespēj tikt uz priekšu, sāku dziedāt latviešu dziesmas, lai uzmundrinātu pati sevi un neļautu viņiem zaudēt samaņu. Gaiss ir smags, sutīgs un pilns ar odiem. Dziedu, sākot no Āvu, āvu baltas kājas līdz lūgšanai, kas skan līdzīgi mantrai, ko atkārtoju skaļi: just keep going, just keep going**... Pati brīnos, kur manī tāda dzirksts atmodusies.

Noveļas gadiem apvilktas kārtas, un es arvien vairāk atveros dzīvelīgumam, kaut gan fiziski apstākļi un ceļš kļūst vienīgi grūtāks. Vakarā arābu draugi man atklāj, ka, tikai pateicoties manai balss skaņai, viņi spējuši turpināt ceļu. Jūtu, ka no manis burtiski sprāgst enerģija. Daba mani uzlādē kā iztukšotu bateriju. Es esmu enerģijas bumba!

Savā ceļojumā piepildu vairākus klusi lolotus sapņus, un viens no tiem ir braukšana ar virvi (ziplining) kalnos. Tas ir kaut kas pilnīgi traks un ekstrēms, bet es šķēršoju bezdibeni, bangojošu kalnu upi un spiedzu no prieka. Mēs visi kļūstam arvien kūsājošāki un burbuļojošāki, mēs esam kā mazi bērni un pieaugušie vienlaikus.

Maču Pikču ieejam aizvērtām acīm, sadevušies rokās, basām kājām. Mēs esam gida Kučko ievadīti kalna vibrācijā. Kučko mums atver Maču Pikču citādi. Es speru soļus, nedrošus, citu pēc cita, es kāpju pa akmens trepēm. Esam ieradušies agri, trepes ir vēsas un miklas. Manas kājas jūt nopulēto virsmu. Es atveru acis. Es esmu mākoņos, taču caur tiem paveras skats uz Maču Pikču. Man aizraujas elpa.

Mans ieraksts tajā dienā instagramā: “Wonder Of The World. Magical place Machu Picchu (Pasaules brīnums. Maģiska vieta Maču Pikču.) Stāvot un skatoties apkārt, atrodos vizuāli starp debesīm un zemi, bet tuvāk debesīm. Vieta ir absolūti maģiska, miera un debešķīgu brīnumu pilna. Daudz gudrības šajā vietā par pasaules un kosmosa iekārtojumu, un mūsu seno senču mantojuma zināšanas par to, kur rodas gaisma.”

Ne velti Deivids ir pieaicinājis tieši Kučko, lai viņš mums atklātu Maču Pikču noslēpumus. Kučko ir mācījies no sava skolotāja, kuram stāstus ir nodevis cits skolotājs, un tam vēl cits. Dzirdu, kā tūristiem stāsta, cik gara ir kāda pāreja un dziļa akmens masa. Ak, cik statistiski un vienaldzīgi tas skan, es nodomāju.

Tā arī ikdienā katrs izvēlamies savu dzīvošanas stilu. Es varu dzīvi piedzīvot, izbaudīt katru tās krāsas niansi vai paskriet tai virspusēji garām, meklējot kaut kādus statistiskos rādītājus. Tā mēs visa grupa sēžam aplī senā akmens templī pēc ieejas Pikču un meditējam, mēs lūdzam. Es pamanu zemē kaut ko lienošu, tas ir tūkstoškājis, kura kodiens ir patiesi indīgs. Kad briesmas novērstas, nevaru apvaldīt dziļu nopūtu, dzirdu iekšējo balsi, kas manī mostas. Es atļauju sev to izdungot uz āru, es drosmīgi turpinu dungot. Lēnām mēs visi saplūstam vienā garā.

Deivids man vēlāk saka, ka katru reizi, kad mani ierauga, viņš zina, ka tā ir ļoti laba zīme. Kā gan viņu neapbrīnot? Man ir foto ar Deividu un viņa atrastu marakujas ziedu (passion fruit). Viņi abi, manuprāt, ir līdzīgi, es viņam saku: es abos redzu passion for life***! Aha, esmu trāpījusi desmitniekā.

Ja domāju par Peru, tā asociējas ar manu iemīļoto augļu garšām, melno šokolādi un svaiga gaisa smaržu. Pirmajā dienā esot Kusko, es biju vietējā tirgū, kur par nieka naudu man uztaisīja smūtiju no vesela mango, papaijas un apelsīniem, kuriem piebēra spēcinošo vietējo makas rutka un kamu-kamu (bagāts ar C vitamīnu) pulveri. Turpat uz vietas sakūla milzu glāzi. Baudīju pa malciņam, izgaršojot katru augļa niansi. Mango Peru garšo īpaši. Tie tur reti ir modificēti, tāpēc garša ir ļoti intensīva. Un avokado. Tie te ir zaļi, sviestaini, saldeni un sulīgi. Mmm, to nevar aizmirst. Tās ir garšas, kas mani aizved atpakaļ, šad un tad Rīgā ēdot avokado salātus un mazliet viļoties cietšķiedrainajā lielveikalā pirktajā mango.

Šokolādes gatavošanas kursā Šokolādes muzejā es uzzinu, ka kakao pupiņu garšas nianses veidojas no augsnes skābuma, sastāva un kakao plantācijām blakus ziedošo augu garšām. Ja blakus būs ziedoša banānu plantācija, kakao pupiņas iegūs banānu garšas nospiedumu; ja tās būs kafijas pupiņas, tad to intensitāti. Jā, un vēl uzzinu, ka, ēdot tīru kakao sviestu bez cukura, es nevis pieņemšos svarā, bet, iespējams, pat to zaudēšu tā sastāvā esošo spēcīgo antioksidantu dēļ.

Es esmu stipra. Es esmu dzīva

Mēs stāvam dedzinošā saulē klints malā un plānojam savu ceļu līdz Huayna kalna virsotnei. Tas ir galvenais kalns, ko parasti redz visās Maču Pikču fotogrāfijās. Pēc Kučko stāstītā, “šī vieta vietējiem ir ļoti īpaša, jo ietver sevī gan vīrišķo, gan sievišķo, un kalnam ir trīs šķautnes. Kalns ir tas, kas, pēc seno inku sapratnes, notur ienākošo enerģiju Maču Pikču”.

Kāpiens ilgst apmēram 11 stundu. Uzkāpjam virsotnē, apejam apkārt kalnam un nokāpjam lejā, tad nobeidzam savu gājienu pie Zelta ejas. Kāpiena laikā vairākas reizes piedzīvoju savu fizisko spēku izsīkumu. Manas drēbes no sviedriem tik slapjas, ka var izgriezt, un tās paspēj izžūt uz manis vismaz trīs reizes. Kāpju lejā ar nūjas palīdzību, bet pēc tā visa top foto, kurā es esmu tik laimīga un atbrīvota un spēju dziedāt skaļāk nekā jebkad.

Sajūtas varētu salīdzināt ar gara atdalīšanos no ķermeņa, kad nejūtu vairs sāpes, bailes, kas bija par to, ka kalna virsotne ir tik augstu, tik stāva. Savu spēju robežu paplašinājuma ieraudzīšana ir diezgan transformējošs piedzīvojums. Un es skaidri ieraugu, ka manējās, par pārsteigumu man pašai, ir stipri noturīgākas un pamatīgākas, nekā biju to iedomājusies.

Dienas beigās vērojam šinšillas, un, sagaidot pēdējo saules staru atmirdzam mūsu acīs, pasakāmies visi par šo ceļojumu Maču Pikču un cits citam. Deivida acīs ir saviļņojuma asaras, jo mēs esam nogājuši daudz vairāk, nekā plānojām, esam cits citam bijuši fantastiski ceļabiedri, iedvesmotāji paši sev un citiem. Pat Deivids ir pārsteigts līdz sirds dziļumiem par šīm atklāsmēm.

Sajūtas un emocijas atvērās, ikdienas stress attālinājās ar katru mirkli, palīdzot man pieņemt sevi un savu fizisko es. Ko es tur ieraudzīju? Laikam jau to, ko meklēju. Ieraudzīju, ka esmu stipra. Gan garīgi, gan fiziski. Un ka esmu dzīva. Ka spēju just un redzēt. Ka spēju smieties. To nepārprotami parādīja ceļojums. Man nebija šķēršļu, ko nevarētu pārvarēt. Bet ne par to es priecājos, es priecājos par procesu, caur kuru es noliecu savu būtību, savu ego dabas krāsainības un varenuma priekšā un varēju mesties ceļos pateicībā par visu to, ko nekad nezināju, nesapratu un neaptvēru, bet ko šajā ceļojumā, pabīdot malā stereotipus (o, jā, tādi pat no skolas laikiem ir ierušinājušies klēpī), varēju iepazīt. Mans īpašais cilvēks, skolotājs Juris Rubenis, man reiz teica, ka visbiežāk Dievs ir sastopams citādajā. Tajā, kas ir citāds nekā mēs, tajā, ko neizprotam. Tieši tur, kur, sastopoties ar citādo, pašam ir jāizkāpj ārpus komforta zonas, ja gribas to ielaist savā dzīvē. Gan fiziski, gan garīgi.


* tieši tā

** vienkārši turpiniet

*** aizrautība ar dzīvi


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 augusts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu