Pelnrušķītes stikla griesti jeb Dāmu romāna ērkšķainais ceļš

— Bārbala Simsone

Pelnrušķītes stikla griesti jeb Dāmu romāna ērkšķainais ceļš

— Bārbala Simsone

Raksts

Publicēts: 25 februāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Statistikas dati ir nepielūdzami — grāmatu pircējas un lasītājas vairākumā gadījumu (tieši cik lielā vairākumā — šie skaitļi dažādās aptaujās atšķiras) ir sievietes. Tā kā bieži vien sievietes iegādājas grāmatas arī bērniem, vīriem un draugiem, šāds iznākums ir tikai loģisks. Un vēl vairāk — tieši tāpat kā bērnībā daudzas no mums mīlēja “aizņemties” brāļu rotaļu automašīnītes, bet tikai retais brālis čiepa mūsu lelles, arī sievietes nereti dod priekšroku literatūrai, ko mēdz apzīmēt kā “vīriešu grāmatas”, bet nav daudz tādu vīriešu, kuri izvēlētos pretējam dzimumam paredzētu lasāmvielu.

Te, protams, vietā atzīmēt, ka oficiāls dalījums vīriešu un sieviešu literatūrā ir absolūti mākslīgs un balstīts stereotipos, taču praktiskajā dzīvē tikpat bieži novērojams kā fakts, ka skaistumkopšanas procedūru biežākās apmeklētājas ir sievietes, bet dažus sporta veidus vairāk iecienījuši vīrieši, un nekādi mūsdienu dzimumu līdztiesības principi to pagaidām nav mainījuši. Bet, ja ņemam vērā šo atrunu, kas tad īsti būtu vīriešu un sieviešu literatūra? Nav noslēpums, ka sievietes tikpat bieži kā vīrieši lasīšanai izvēlas trillerus un kriminālžanra romānus, kas to saturiskā skarbuma dēļ parasti tiek asociēti ar stiprā dzimuma mērķauditoriju. Taču situācija ar sieviešu literatūru ir atšķirīga un sarežģītāka. Ārvalstu literatūrā pastāv atsevišķs, gan samērā izplūdis, jēdziens women’s fiction, ar to saprotot autoru sieviešu rakstīto literāro prozu — latviešu literatūrā spilgts paraugs būtu Noras Ikstenas romāns Mātes piens. Taču paralēli tam eksistē žanrs, ko latviski tradicionāli saucam par sieviešu vai dāmu romānu un kam ārvalstu teorētiķi pielāgojuši komplicētu žanriskā iedalījuma sistēmu. Vispārīgi raugoties, tas ir romantiskais romāns (romance), ko tālāk atkarībā no sižeta un stilistikas iedala romantiski erotiskajā romānā, romantiski vēsturiskajā romānā, romantiskajā detektīvromānā un tā tālāk. Ir pat tāds jēdziens kā romantiski-vēsturiski-erotiskais žanrs, ko visai trāpīgi mēdz dēvēt par “ņieburplēsēju” (bodice ripper). Taču plašāko segmentu mūsdienu sieviešu iecienītajā vieglajā lasāmvielā nosedz žanrs, kas ietilpst tajā pašā latviešu teorētiķu sīkāk nepreparētajā sieviešu romāna kategorijā, bet angliski tiek dēvēts par chick lit (no angļu valodas chick — slenga izteiciens, kas apzīmē jaunu sievieti, aptuvens ekvivalents mūsu “zaķim” vai “beibei”). Chick lit darbi ir izpelnījušies plašu popularitāti visā pasaulē, tostarp Latvijā, tāpēc par šo fenomenu derētu parunāt plašāk.

Sievietes literatūra sievietei un par sievieti jeb dāmu romāns pasaules literatūrā bijis populārs jau labi sen. Par tradicionālo šā žanra aizsācēju parasti uzskata 19. gadsimta sākuma angļu rakstnieci Džeinu Ostinu, kura viena no pirmajām atļāvās savos darbos risināt ģimenes un sadzīves problēmas, aktualizēt sieviešu līdztiesības jautājumus un precīzi, asprātīgi portretēt attiecības gan starp vīrieti un sievieti, gan dažādu paaudžu sievietēm; turklāt jāatceras, ka tas viss tika rakstīts laikā, kad sieviešu balsstiesības un sufražistes vēl bija vesela gadsimta attālumā, sievietes primārā vērtība vismaz labi situē­tās mājsaimniecībās bija glīta seja un auglīgums, jaunas dāmas labu izglītību veidoja klavierspēles, dziedāšanas un zīmēšanas prasmes, bet uz tālāku izglītošanos sabiedrība raudzījās ar aizdomām, kur nu vēl uz iespēju pašai izvēlēties sev dzīvesbiedru vai, Die’s pas’, palikt vispār bez tāda. Kaut gan laikmeta aina ir mainījusies, šo problēmu pamatspektrs joprojām saglabā savu aktualitāti, tāpēc arī divsimt gadu pēc sarakstīšanas Ostinas romāni Lepnums un aizspriedumi, Prāts un jūtīgums, Emma utt. atšķirībā no daudziem citiem šajā laikposmā tapušiem literāriem darbiem joprojām tiek izdoti, lasīti, ekranizēti un apspriesti.

Taču literatūrteorētiķi parasti visai nervozi reaģē uz mēģinājumiem Ostinu nodēvēt par dāmu romāna jeb chick lit žanra faktisko aizsācēju — sak’, nu, kā jūs tā par britu literatūras klasiķi! Tāpēc par oficiālo sākumpunktu šim žanriskajam paveidam tiek uzskatīts gluži cits darbs, kas jau nākamā, proti, divdesmitā gadsimta beigu kontekstā atļāvās pasludināt sievieti nevis par to, kam tai jābūt, bet to, kas tā ir, — arī latviešu lasītājām labi pazīstamais britu rakstnieces Helēnas Fīldingas

1996. gadā izdotais romāns Bridžitas Džounsas dienasgrāmata un tam sekojošais turpinājums Bridžita Džounsa: saprāta robeža. Šajos romānos autore, tāpat kā savulaik Ostina (te salīdzinājums tomēr ir vietā) atļāvās mest izaicinājumu sava laika stereotipiskajām prasībām pret sievieti: slaido, kopto, veiksmīgo sievu, māti un darbinieci, kura nevainojami menedžē pilna laika darbu, karjeras izaug­smi, ģimeni, kurā aug vairāki perfekti uzvedīgi bērni, regulāru sporta zāles apmeklējumu, stilīgu ģērbšanos, kulturālas izklaides un vēl, un vēl... (Vai atceramies kaut vai astoņdesmito gadu koši krāsotās aerobikas ikonas?) Fīldinga bez klīrēšanās, bet arī bez liekiem pārspīlējumiem uzveda uz skatuves Bridžitu, lai parādītu sava laika reālo sievieti — tādu, kura vecumā pēc trīsdesmit vēl aizvien ir vientuļa, kura smēķē, lieto alkoholu ne tikai saviesīgās kompānijās, bet reižu reizēm aiz kreņķiem arī vienatnē, pārdzīvo par lieko svaru, tomēr bieži nespēj atteikties no kūciņas, labprāt valkātu dizaineru tērpus, bet nevar to atļauties, garlaikojas biroja darbā un no sporta zāles bēg kā velns no krusta... Lasītāju (tostarp vīriešu!) sajūsma par Bridžitu liecināja tikai vienu: perfektās sievietes tēls visiem jau sen bijis, piedodiet par izteicienu, līdz kaklam. Un lasītāju “balsojums” (to vidū divi miljoni pārdotu grāmatas eksemplāru un 1998. gada balva British Book of the Year) noteica, ka — kā jau parasti fenomenāli populāru darbu gadījumos — Fīldingai pa pēdām sekoja paprāvs skaits rakstnieču, jaunas grāmatas bira kā no pārpilnības raga, un chick lit žanrs bija dzimis.

Kas tad īsti ir chick lit, un kas to raksturo? Protams, kā faktiski jebkura veida žanru literatūra, arī šis žanrs balstās uz formulu un attiecīgi sastāv no konkrētiem komponentiem — ne visi no tiem būs sastopami visos romānos, bet kāda daļa noteikti. Tātad mums ir galvenā varone — strādājoša Rietumu pasaules vidusšķiras sieviete vecumā starp divdesmit plus un četrdesmit mīnus, kurai ir darbs (parasti ar visai iestagnējušu karjeru), izjukušas romantiskas attiecības, pāris nelāgu ieradumu, dažas draudzenes un pavisam noteikti pāris ne-draudzeņu (visdrīzāk — darbavietā). Darbība risinās modernā lielpilsētā, lai gan mūsu varone pavisam noteikti nepieder pie tās iedzīvotāju vislabāk situētās daļas, taču arī ne nabadzīgākās. Viņas nodarbošanās nereti ir saistīta ar komunikāciju industriju, piemēram, tas var būt darbs presē, reklāmas aģentūrā vai modes pasaulē. Romāna gaitā jaunā sieviete cenšas risināt problēmas, kas saistītas gan ar sevis realizāciju (tostarp darbā), gan ar attiecību veidošanu — parasti abi atrisinājumi pienāk tikai romāna noslēgumā. Šim modelim iespējami dažādi varianti, tomēr parasti romānu galvenais veiksmes faktors ir tas, ka lasītājai ir viegli identificēties ar everywoman (angļu valodā apzīmējums vidusmēra sievietei), kuru, gluži tāpat kā lielāko daļu no šo romānu mērķauditorijas, ikdienā nodarbina labi pazīstams problēmu loks — no “kā zaudēt piecus liekos kilogramus” līdz “kāpēc viņš nezvana”. Protams, šāds skatījums ir stipri sašaurināts attiecībā uz katras konkrētas sievietes dzīvi, taču, izvelkot “vidējo aritmētisko”, šādi tiek atrasta universālā shēma, ar kuru iespējams uzrunāt vairākumu.

Tā kā chick lit romānos to autores liek lietā noteiktu sižetisko formulu kopumu, literatūras pētnieki nevilcinās salīdzināt šos tekstus ar klasiskajām pasakām, kurās tāpat izmantots noteiktu sižetisko motīvu kopums konkrētā, parasti nemainīgā secībā (varonis nevar apprecēt princesi, pirms nav uzveikts briesmonis utt.). Vairākos pētījumos zinātnieki atraduši pat visai amizantas sakarības starp pasaku motīviem un mūsdienu sievietes aktualitātēm, piemēram, Sniegbaltītes stikla zārks tiek salīdzināts ar “stikla griestiem” — neredzamu šķērsli sievietes kāpienam pa karjeras kāpnēm, ko nosaka dzimumu stereotipi — tie paši, kas daiļajam princim liek izturēties pret zārkā guļošo Sniegbaltīti kā nedzīvu priekšmetu un izlūgties septiņiem rūķīšiem viņam to “uzdāvināt”. Savukārt Pelnrušķītes sapošanās ballei tikusi pielīdzināta mūsdienu sievietes “sociālajai maskarādei”, proti, centieniem sabiedrības acīs izlikties labākai, ārēji (ar apģērbu, izturēšanos) demonstrējot gan labāk situētu, gan veiksmīgāku sievieti, nekā ir patiesībā. (Turklāt neaizmirsīsim, ka Pelnrušķītes ļauno pusmāsu lomu visai efektīvi spēlē romāna varones negantās kolēģes vai cita veida konkurentes!) Par šiem secinājumiem var pasmaidīt, tomēr zināma taisnība tajos ir — un vienlaikus tā ir laba ziņa, jo pasakas dažādās izpausmēs jau kopš bērnības tomēr ir tas stāsta modelis, kas mācījis mums atrast savu identitāti, savu vietu attiecībā pret sevi, apkārtējiem un pasauli.

Latviešu literatūrā par mūsdienu klasiskā dāmu romāna karalieni jau izsenis tiek uzskatīta Monika Zīle. Taču, tāpat kā ārvalstīs, chick lit žanram atbilstošus darbus biežāk raksta autores, kuras ir savu varoņu vienaudzes. Šādu romānu mūsu grāmatnīcu plauktos pagaidām vēl nav īpaši daudz, taču esošie apstiprina, ka latviešu autores spēj tādus radīt, turklāt nereti piešķirot tiem visai īpatnēju risinājumu. Kā jau vienmēr, interesantāki par kanonu ir veidi, kā no tā izkāpt. Šajā ziņā gribas sniegt nelielu ieskatu trīs pēdējo gadu laikā tapušos darbos, kuri apspēlē chick lit žanriskos standartus, vienlaikus ievijot šajos tekstos arī negaidītus pavērsienus un sociāli aktuā­lus jautājumus.

Ilzes Eņģeles (kuras literārajā pūrā ir jau vairāk par pusduci darbu) romāns Solo vijolei un termometram (2016) ir romāns, kurā klasiskie chick lit parametri invertēti samērā neparastā gaismā: romāna varonei Guntai sākumā ir gan darbs (tiesa, kā jau tradīcija paredz, neperspektīvs), gan draugs, taču viņas kaislība un posts ir hipohondrija — uzmācīga tendence meklēt un saskatīt sevī teju visu iespējamo slimību simptomus, apmeklēt ārstus, studēt atbilstošu informāciju internetā un šādā veidā padarīt sevi par vraku, līdz ar to jaunās sievietes dzīvē zūd visas citas intereses, domas vērpjas tikai ap iedomu slimībām, un šādi Gunta moka gan sevi, gan apkārtējos, tostarp izšķiras no drauga. Tiesa, atkal atbilstoši chick lit kanonam tekstā kā Pelnrušķītes feju krustmāmiņa iebrāžas Guntas vitālā kolēģe Dace, kuras draudzība palīdz jaunajai sievietei izkāpt no nebeidzamā hipohondrijas vāveres riteņa, rezultātā atgūstot gan interesi par dzīvi, gan romantisko attiecību partneri. Ne tik pozitīvs scenārijs izspēlēts citā šīs pašas autores romānā Labais cilvēks (2015), kurā vecāka gadagājuma sieviete Ieva mērķtiecīgi, taču ar ārēji izrādītu bezgalīgu labvēlību posta jaunākās kolēģes Larisas dzīvi. Arī šeit chick lit kanons ir invertēts — stāsta sākumā Larisai ir gan perspektīva karjera, gan attiecības, taču Ieva, skubinot nesamierināties ar mazumiņu, izraisa jaunās sievietes dzīvē īstu problēmu tornado. Visbeidzot interesants un žanrisko kanonu neparastā veidā interpretējošs ir rakstnieces Gabrielas Cīrules pirmais un pagaidām vienīgais romāns Kritiens uz augšu (2017), kurā atkal vērojam jaunu sievieti Doroteju, kuras dzīvē šķietami viss ir vislabākajā kārtībā — mīlošā vīra gādība ļauj viņai pat nestrādāt algotu darbu —, taču Dorotejas dzīvi bendē patiešām smaga atkarība no ēdiena un no tās izrietošās problēmas — liels liekais svars un pilnīgs pašpārliecības trūkums. Romāna lasīšanas gaitā uzzinām par neskaitāmajām Dorotejas ievērotajām diētām, nesekmīgo cīņu ar savu atkarību, kas beigu beigās iznīcina arī viņas laulību, un vienlaikus ar interesi vērojam, kā jaunā sieviete ceļas un krīt, cenšoties izrauties no savas atkarības apburtā loka. Visos trīs romānos nav ievērots standarta chick lit formulu komplekts, taču, tā kā tie rakstīti Latvijas auditorijai, analizēto smalko un ne tik smalko kaišu spektrs mūsu lasītājām ir labāk uztverams nekā Manhatanas un Ņujorkas stiletkurpīšu valkātāju likstas.

Chick lit, protams, sabiedrībā netiek vērtēta kā “augstā literatūra”, un tā nemaz nepretendē uz šādu statusu. Taču allaž interesanti vērot kontrastu starp žanru literatūras pārdoto

eks­emplāru skaitu un daļai lasītāju raksturīgo snobisko tendenci apgalvot, ka viņi jau nu gan neko tādu nelasa. Šķiet, kā savulaik jau konstatēja amerikāņu rakstniece Ursula le Gvina, saknes šādai attieksmei meklējamas puritāniskajā pārliecībā, ka lasīt kaut ko tīri atpūtai un izklaidei, nevis lietderīgas informācijas iegūšanai, ir grēcīga padarīšana. Tomēr literatūru atelpai šī pārliecība iznīdēt nespēj. Un jau kopš Džeinas Ostinas laikiem lasošā publika — sievietes un ne tikai viņas — pēc nogurdinošas darbdienas atlaidīsies dīvānā ar romānu, kas vēsta par sievietēm, tādām pašām kā mēs, kuras saskaras ar gluži tādām pašām problēmām kā mēs un atrisina tās. Tāpat kā, cerams, to spēsim mēs.



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 25 februāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu