Priekā par pavasari

— Inga Gorbunova

Priekā par pavasari

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 06 marts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šajā fotosesijā viss bija labi izdomāts. Korķis izšaus slaidi un ar lielu sparu, bet es mēģināšu veikt F1pilotu cienīgas darbības, izšļakstot dzērienu, pie viena saglabājot fotogēnus vaibstus un glītu ķermeņa pozīciju, savukārt Jānis ķers fotomirkļus. Teorētiski galarezultātā man bija jāizskatās laimīgai.

Taču korķis ļoti ilgi negribēja darīt to, kas tam jādara, laikam pudele nebija pietiekami atdzesēta. Es pa to laiku zaudēju uzmanību un sāku šķobīties, kas, ja skatos pietiekami paškritiski, man vienmēr piešķir izskatu, kādam ar vizuāli nolasāmu laimi maz sakara. Tad vēl beigās to pudeli sakratīju tā, ka puse satura tika uz mēteļa. Un, kaut jau pabijis ķīmiskajā tīrītavā, manuprāt, tas joprojām izdala aromātu, kurš varētu radīt aizdomas par smaržai atbilstošu dzīvesveidu. Tā ka baigā noņemšanās, bet galā labākā bilde no visām ir šī, kurā viss vēl tikai būs.

Man šķiet, ka labākās lietas mums izdodas reizēs, kad domas un iedvesma uzdzirkstī bez liekas ņemšanās – viegli. Un pēc laika jau paša prasās realizēties ar spēku, kāds parasti piemīt labi atdzesētam šampanietim, kad tas cenšas izlauzties brīvībā. Kad tā ir, viss sakrīt, viss saliekas un izdodas.

Es noteikti neesmu cilvēks, kuram, citējot klasiķus, “mākslas darbi rodas mokās” vai kurš kaut ko spēj saveidot, stundām sēžot “pie baltas lapas kā pie baltas domas kapa”. Vai arī izliek visu savu dvēseles sāpi vēl sabiezinātā veidā uz papīra (lasi: word dokumentā). Kad nonāku tādā stāvoklī (un, protams, ka šaislaikos tā notiek biežāk, nekā izdodas atvērt tiešām labu šampanieti), tad labāk lieku visu citu pie malas un dodos ieviest kārtību virtuvē vai drēbju skapī. Vai ielieku ausīs austiņas, pieslēdzos Spotifyun eju ārā. 10 000 soļu jebkurā virzienā, investīcija veselībā un tāda kā failu pārslēgšana vienlaikus.

Šis ir tāds savdabīgs laiks, kurā mums nākas izgudrot visādus sīkumus, lai sevi iedvesmotu darbiem un dzīvošanai. Un reizēm nemaz tik daudz arī nevajag: papļāpāt ar draugiem, iedzert glāzi vīna, paskatīties kādu aizraujošu (bet ne depresīvu!) filmu Netflix un palasīt vieglu, izklaidējošu grāmatu. Tas emocionālajai veselībai noteikti būs noderīgāk nekā iesaistīties bezjēdzīgās vārdu kaujās sociālajos tīklos, maniakāli sekot ziņu lentēm, kuras patlaban tāpat neko jaunu vai iedvesmojošu nespēj pateikt, un domāt, vai tas viss nebeigsies ar to, ka nāksies atdot savu auto bankai. 

Starp citu, par grāmatām. Viens no maniem šā laika priekiem, kurā gribu padalīties, ir tas, ka apgāds Zvaigzne ABC atkārtoti izdod Eleonoras Trojas, citiem vārdiem sakot, manu un manas kolēģes un draudzenes Danas pirms piecpadsmit gadiem uzrakstīto romānu Amazones neraud (fragments arī šajā I’mperfekt). Un, ja vēlreiz salīdzinu ar šampanieti, tad šī bija viena no tām vieglajām idejām, darbs darījās priecīgi un atbilstoši visiem laba šampanieša uzvedības parametriem. Varbūt tieši tas ļāvis tam piedzīvot jaunu uznācienu – nu jau drusku uzlabotā variantā.

Amazones nebija iecerēts kā romāns, drīzāk tāds literārais seriāls, kuru divus gadus katru nedēļu turpinājumos publicēja žurnāls Ieva. Kad to rakstījām, bijām absolūti pārliecinātas, ka nekad un neviens neuzzinās, kas ir šī rakstniece ar dīvaino vārdu. Pat ģimene un tuvākie kolēģi to ļoti ilgi nezināja. Tādai slepenībai bija vairāki iemesli. Svarīgākais – mums nebija īstas pārliecības, ka, būdamas žurnālistes, spēsim tiktāl ļauties radošās fantāzijas lidojumam, lai lasītājām mūsu stāsts patiktu. Precīzāk sakot, mēs baidījāmies izgāzties. 

Otrs (ne mazāk svarīgs) – Latvija ir maza valsts ar grandiozām dzeltenās preses tirāžām (toreiz vēl lielākām). Daudziem cilvēkiem šķiet, ka tāda veida stāstu autori lielākoties apraksta savu vai savu draugu un paziņu dzīvi, un vismaz daži attiecīgie personāži ir atrodami arī dzeltenās preses slejās. Līdz ar to mums būtu jārēķinās ar visādām aizdomām un arī, protams, ar pašcenzūru. Pirmās bažas izrādījās liekas – mūsu Amazones kļuva ļoti populāras. Otrā prognoze bija precīza. Kā žurnāla galvenajai redaktorei man diezgan bieži nācās atbildēt gan uz jautājumiem par Troju (kas tā tāda, no kurienes, kā pie mums uzradās), gan arī lūgumiem atklāt literāro tēlu īstos vārdus (jo nav taču šaubu, ka tie ir sabiedrībā zināmi cilvēki). Īsāk sakot, tas bija interesants laiks. Bet visinteresantākais – pats radīšanas process. Atbrīvots un viegls. Tagad, pēc gadiem ejot cauri tekstam, es ik pa brīdim tikai saķēru galvu un noelsos – skaidrs, ka vismaz tajā laikā es ar savu vārdu, esot savā amatā, diezgan daudz ko no tā nebūtu atļāvusies rakstīt. 

Kāpēc? Tas bija dzīves periods, kurā man šķita, ka jābūt ļoti pareizai. Kāda es patiesībā neesmu. Tagad domāju – varbūt tieši šī romāna rakstīšana man ļāva nepazaudēt īsto sevi, jo tā nedaudz nomaskētā personības puse varēja visā krāšņumā izpausties, piesedzoties ar svešu vārdu. Lai nu kā, ja ir situācija, kurā tev šķiet, ka labāk uzvilkt maskēšanās tērpu, – dari to! Svarīgākais, ka tu pati apzinies, kas esi.

Lai pavasaris nes prieku!

 

Inga

Jāņa Deinata foto 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 marts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu