Pavasaris!

— Inga Gorbunova

Pavasaris!

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi pašās februāra beigās, kad gandrīz vienmēr tā tuvums jau ir jaušams – tu it kā vēl esi ziemā, tomēr priekšnojauta virmo gaisā. Varbūt tāpēc, ka abi dēli ir pavasara bērni un līdz ar pavasari ir atnācis tas vislielākais prieks, ko vien cilvēks var piedzīvot – esi piedalījies dzīvības radīšanā. Un nu visas tās gaidas, bažas un, jā, arī bailes par to, kā nu būs un kā tas notiks, ir palikušas ziemā. Pasaulē ir ieradies mazs cilvēciņš, tu nevari vien beigt uz viņu skatīties un joprojām domā, ka esi paveikusi varoņdarbu, kuram pati pat nespēj noticēt. Un ar katru dienu kļūst gaišāks, siltāks, zaļāks un tāds, jā, cerīgāks, ka viss tikai sākas, viss vēl priekšā un būs tikai skaisti. Jo kā gan citādi vispār var būt brīdī, kad (piedodiet par banalitāti, bet kā citādi to pateikt) pasaule mostas no lielā ziemas miega? 

Protams, domājot par sevi, jāatzīst, ka laiks ievieš kaut kādas korekcijas un tā gluži fiziski trauksmainā sajūta, kas tev, jaunai esot, rada tādu nojautu, ka tūlīt klāt būs jauna mīla, jauni piedzīvojumi un kāds noteikti gribēs tevi aizvest ne tikai uz Munameģi, bet uz vēl interesantākām vietām, kaut kā zaudē savu aktualitāti. Tomēr, lai cik dīvaini būtu, tas, ka vairs neesi spējīga iemīlēties, nemazina to priecīgo, to īpašo sajūtu, ka atkal viss tikai sākas. 

Jo pavasaris ir TĀDS.

Arī I’mperfekt mēs ar Zani izdomājām pavasarī tieši pirms septiņiem gadiem (pirmais numurs iznāca 2017. gada jūnijā). Gandrīz vai jābrīnās. Kādi septiņi gadi? Tas taču bija tikko! Bet tā nu tas ir, to jau nelaiķis Eduards Rozenštrauhs savās dziesmās mums reiz skaidroja, ka cilvēki nekad nav varējuši saprast, “pa kuru laiku nosirmoja jūra”. Šķiet, tavs bērns piedzima tikai aizvakar, bet izrādās – viņš jau ir pilngadīgs. Šķiet, vēl nupat strīdējies ar mākslinieku par pirmā žurnāla vāku, bet vispār tas notika pirms vairākiem gadiem. 

Cilvēki, kas mūs lasa visu šo laiku, zina, ka kopš pirmā numura izvirzījām ļoti skaidru konceptu (vīziju, misiju – sauciet to, kā labāk patīk) – savās lappusēs, savā podkāstā un visās citās jomās, kurās darbojamies, esam pret stereotipiem. Pret izlikšanos, liekulību un cilvēku šķirošanu pēc vecuma, nacionalitātes, seksuālās orientācijas un politiskajiem uzskatiem. “Būt brīvai no aizspriedumiem un nepakļauties dogmām. Izbeigt noklusēt savas kļūmes, šaubas, bailes, asaras un sāpes. Uzdrīkstēties runāt par tām. Pasmieties par sevi. Būt nepārejoši kaislīgās attiecībās ar dzīvi,” – tāds ieraksts jau kopš pirmsākumiem lasāms mūsu mājaslapā. 

Es nesen domāju – vai mums ir izdevies?

Izbeigt noklusēt, uzdrīkstēties runāt? Tikt vaļā no stereotipiem? Vai man pašai tas ir izdevies?

Man šķiet, ka vismaz šajās lappusēs ir. Esam dzirdējuši daudz labu vārdu par savu saturu. Ik pa brīdim gan saņemam arī kādu “uzbraucienu” no cilvēkiem, kuriem nepatīk, ka brīvi spriežam par visu ko un mēdzam uzrakstīt arī kaut ko, kas kādam tajā brīdī varbūt šķiet nepolitkorekts. “Kā jūs varat publicēt rakstu par abortu un neizteikt nosodījumu?”, “Kā jūs varat publicēt rakstu, kur autors saka, ka viņam netraucē ēdienkartē ierakstīts tulkojums krievu valodā?”, “ Kā jūs atļaujaties rakstīt, ka tiesnesim dod dāvanu?”, “Kā jūs varat rakstīt par viendzimuma ģimenēm?”. 

Tā ir, mūsu autori atļaujas rakstīt, ko domā un kā jūtas. Tas ne vienmēr atbilst stereotipiem par to, kā kurā situācijā būtu pareizāk domāt. Un tad es katru reizi pacietīgi atkārtoju vienu un to pašu. Pasaule nav melnbalta. Visi cilvēki nav vienādi. Mans viedoklis nav vienīgais pareizais. Pat ja nepiekrītu, esmu gatava uzklausīt, lai vismaz mēģinātu saprast. Ir tikai dažas lietas, kas ir un vienmēr būs melnbaltas. Krievijas agresīvais karš Ukrainā. Viss, kas saistās ar nelojalitāti pret Latvijas valsti. Vardarbība jebkurā izpausmē. Ļaunums. Tieši tik vienkārši.

Reiz lasīju vienā socioloģijas mācību grāmatā kaut ko apmēram tādu, ka sabiedrībai atbrīvoties no stereotipiem ir kaut kas līdzīgs neiespējamajai misijai – tie pāriet no paaudzes paaudzē un iesakņojas tik cieši, ka reizēm tos izravēt šķiet grūtāk, nekā vienkārši sadzīvotar tiem. Un dažreiz mums vienkārši pietrūkst drosmes tiem nepakļauties.

Bet nu mēs te visi kopā vismaz mēģinām, vai ne? Gan mēs, kas veidojam žurnālu, gan jūs, kas joprojām mūs lasāt. Un ziniet – šis atkal ir viens ļoti interesants numurs.

Lai izdevies šis pavasaris mums visiem!

 

Inga

 

 Foto : Anthony Delanoix Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 marts, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu