Kas rodas klusumā

— Agnese Šulce

Kas rodas klusumā

— Agnese Šulce

Raksts

Publicēts: 09 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

Dalies

Šis nav par mani, šis ir dzīvē noskatīts stāsts.
Šorīt man ir divi bērni un vīrs. Dzīvojam Pārdaugavā, dzīvoklī. Man aizvien ir pēcdzemdību atvaļinājums, jau sesto gadu pēc jaunākās meitas piedzimšanas. Vecākajai meitai šķiet šobrīd ir 14 gadi. Redzu viņu maz. No rīta brauc kopā ar tēvu uz centru, jo jātiekas pirms skolas ar draudzenēm. Tad ar jaunāko meitu mēs vēl guļam. Nez ko viņas pusastoņos no rīta dara šajā slapjdraņķī. Bet jautāt nedrīkst, domās tikšu iznīcināta, vārdiski uzzināšu jaunu, psiholoģiski pamatotu argumentu, kāpēc viņai nav jāatbild uz šādiem jautājumiem. Mani argumenti par pilngadību, par aprūpi, par naudu, par dzīvošanu zem viena jumta un galu galā par attiecību būšanu starp vecākiem un bērniem vairs nedarbojas. Viss vienmēr beidzas ar to, ka es bļauju, viņa raud, tiek aizcirstas kādas durvis, un vannistabā atkal nokrīt gabals tā sasodītā apmetuma, kam meistaru nevajag, jo viņš pats var to izdarīt. Jau sesto gadu. Tik ilgi mēs te dzīvojam. Pārvācāmies uzreiz pēc mazulītes piedzimšanas. Lielā meita tad vēl mēdza brīvdienu rītos iekāpt pie mums gultā, pieglausties, kopīgi plānojām brīvdienu darbus un atpūtu, smējāmies. Tagad arī dažkārt smejamies, kad pie vakariņām tētis joko, taisīdams visādas sejas un attēlodams savu vienmēr kliedzošo priekšniecību.

Mans vīrs ir arhitekts celtniecības uzņēmumā. Iepazināmies sen, ļoti sen, biju vēl bērns, tagad sieviete. Tagad esmu sieviete, kura nenosvinēja savu četrdesmito dzimšanas dienu, jo nebija laika, jo vienai draudzenei bērns slimoja, otra ar ģimeni slēpoja, jo pašas vīram nākamajā dienā bija jābrauc komandējumā. Bet tā gribējās izvilkt tās sarkanās, vīra prāt - bezgaumīgās vīna glāzes, ko atvedu no Venēcijas, kad lielā meita vēl tikai vēderā man bija. Toreiz mēs sapņojām par vasarnīcu pie jūras, dzīvokli centrā un lauku māju pie ezera. Tā gribējās divas stundas taisīties un izvēlēties kleitu, tas nekas, ka beigās uzvilktu veco, labo, melno, jo citas ir vai nu vēl vecākas, vai "labāk nevajag sevi apbēdināt". Tā gribējās atstāt meitas mājās, un ar draugu bariņu ļauties naksnīgajai pilsētas dzīvei. Bariņš, cik nu bariņš, trīs mēs tādas esam, kas kopā vēl kaut ko dažkārt, ja ne dara, tad vismaz sazinās un aprunā pasauli. Kad jaunākā meita piedzima, apsolīju vīram, ka pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma neatgriezīšos ierēdņa darbā, bet lietderīgi sākšu izmantot savas pasākumu organizatores prasmes un daudzo valodu zināšanas, lai darītu tiešām to, kas man patīk, nevis akli pildītu valsts kultūras plānu "tūdaliņ tāgadiņ" pa labi, galopā pa kreisi, standarta aldziņu saņemam, nervus atstājam, iekšējo apmierinātību sētmalē aprokam. Nebija jau tā, ka slikta darba vieta. Vienmēr zini, kas valstī kulturāls un arī nekulturāls notiek. Bet gribējās izpausties, plašumu, spēku, adrenalīnu, gribējās, lai acis man mirdz par to, ko daru, bet mirdzēja tikai manas brilles. Pamanījos pie tādām tikt, jo izskatījās nopietnāk. Ar vīru plānojām manu karjeru daudz un dikti, gan savu biznesu apsvērām, gan pētījām dažādas pasākumu aģentūras, gan lielās firmas meklējām, kur varētu novērtēt manas zināšanas. Viss beidzās nesākoties. Mazulīte ne pa kam neiedzīvojās bērnudārzā, pilna laika aukle bija par dārgu, jo sākotnēji krājām naudu tam centra dzīvoklim un vasarnīcai. Tagad mums ir lauku māja, no vīra vecākiem mantota, kur braucam, kad vien varam, jo tur vienmēr ir ko labot, krāmēt, kopt, lai neaizlaistu visu postā. Tagad mums ir trīs istabu dzīvoklis Pārdaugavā. Mums gan ne, bankai. Ar nepabeigtu remontu. Tagad mums ir saistības ar banku, jo nedaudz pietrūka dzīvoklim un remontam. Mēs vairs nekrājam vasarnīcai vai centra dzīvoklim, jo lauku mājai bija jāmaina jumts, jāpārvelk kanalizācija, jānomaksā nodokļu parādi. Varbūt kādreiz vīrs izsapņos sapni par atgriešanos tēva mājās, un mēs vecumdienas tomēr pavadīsim civilizācijā. Es neesmu pret laukiem, es esmu pret vergošanu pagātnei. Mēs jau otro gadu meitām solam ceļojumu, es jau trešo gadu solu sev mašīnu, vīrs jau sesto gadu remontē vannistabu. Mēs visu laiku dzīvojam it kā nedaudz nākotnē ar domu, mums viss būs, mums tak ir plāns.

Šodien man atkal ir tukšā diena, nav neviens tulkojums. Mazule gan būs priecīga, izpaliks dārziņš. Nezinu, ko mēs darīsim rudenī, kad viņai jāsāk skolas gaitas. Tur neko vairs nevar atlikt vai pielāgot, manai jūtīgajai dvēseļmeitiņai būs jāiet lielajā pasaulē un jāsāk pieņemt sabiedrības noteikumi. Mazule vēl guļ. Viņa var nogulēt līdz pusdienlaikam, ja vien ļauj. Un es ļauju. Kad esam mājās divas vien, es neko neorganizēju, ne ēdienreizes, ne ģērbšanos, neko. Ja man nav tulkojumi jātaisa, tad vispār pusi dienas pavadu gultā. Otru pusi gan bik steigā - ķeru, grābju drēbes samazgāt, vakariņas uztaisīt un radīt darba pilnu atmosfēru, lai kā rūpjpilna mājsaimniece sagaidītu mājās savu ģimenes otru pusi. Šķiet mazule ir pieņēmusi šos noteikumus ļoti labi, dienas pirmo pusi pavada pie manis kā kaķis uz mūrīša, otro pusi - ieslīgusi kādā pasaku filmā.

Bet vīrs tak šovakar nebūs mājās, viņam jābraucot līdzi priekšniecībai uz kaut kādu Latvijas nostūri pieņemt projektu. Un es vispār nezinu, cikos lielajai meitai beidzas skola. Ārā drausmīgs laiks, varbūt paņemt taksi, aizbraukt ar mazuli viņai pretim, un tad mēs visas kopīgi varētu pavakariņot kādā kafejnīcā. Mazie meiteņu svētki būtu mums. Jau pusdienlaiks. Man ir auksta vista no vakardienas. Sagriezīšu šķēlēs, maize vēl arī ir, salātus, tomātus, olīvas, o, kas tad te mums - ananasu konservi, lieliski. Tas viss uz maizes un pāri mērci kaut kādu varētu. Baziliks, vēl dažas lapiņas no poda lien ārā. Lieliski, sablendēšu ar ķiploku, eļļu un to ananasu sulu. Izcila mērce pāri izcilai maizei. Mana maize ir pelnījusi skaistu šķīvi, lielu un ar zelta maliņu. Man tāda nav, bet man ir neliels kūkas paliknis no melnas akmens masas. Brīvdabas tirdziņā nopirku uz pagājušajiem saulgriežiem. Plāns bija pašas gatavotu sieru vest kā ciemkukuli pie vīra brāļa, bet siera vietā uz jaunā palikņa nācās salikt veikala biezpienmaizi, jo man vienkārši nekas no tā siera nesanāca.

Jāuzzvana uz skolu, jāuzzin, cikos lielajai beidzas stundas. Stulbā skola. Nepatīk man tā skola. Vīrs gan sajūsmā, prestiža centra skola, vecie skolotāji, disciplīna, bērni no inteliģentām ģimenēm. Es redzēju to inteliģenci pēdējā vecāki sapulcē. Vienam tēvam bija ģeniāla ideja par pavasara ekskursiju - jāved bērni ar autobusu cauri Eiropai uz Ermitāžu. Cauri Eiropai? Uz Ermitāžu? Ā, uz to kas Parīzē?! Nu, ja, to, kur Monta Līza izlikta. Burvīga doma. Viņš došot autobusu. Ak, un kādai mammai ir lieliski paziņas Parīzes provincē, varēs bērnus izmitināt vīna darītavas viesnīcā. Ekskursija pa vīna laukiem būšot bez maksas. Tas viss tiešām izklausās piemēroti padsmitniekiem, kam tikko ūsa izlīdusi, un svārku garumi sāk strauji saīsināties. Nez vai pusaudzei arī nākamajā rītā doma, pabučoties zem vīnogulāja, šķitīs tik pat romantiska. Labi, ka skolai ir stingri noteikumi, ja ekskursija garāka par divām dienām, līdzi jādodas vismaz vienam vecāku pārstāvim uz katriem 6 bērniem. Sākumā jau pieteicās kundzītes ar lielu sajūsmu, kura sen nebija ēdusi Parīzes īstos makarūnus, kurai sajūsmu izraisīja brauciens autobusā, baudot Eiropas skatus. Beigās gan viss apklusa, laikam Rīgas makarūni izrādījās pietiekami labi, un Eiropas ceļmalu skatu jūsmu pabojāja pēdējās ziņas par bēgļu nemieriem. Ekskursijas eposs gan vēl nav beidzies. Divu dienu brauciens pa Latviju plānojas, tik tagad citi tēviņi un mātītes uzņēmušies iniciatīvu - braukāšot pa dažādām ražotnēm, lai jaunieši skatās un mācās, kas top Latvijā. Mājās pārrunājot sapulces iznākumu, lielajai meitai jau sākās krampji acābolos un piemetās aizdusa. Vēlu veiksmi skolai un skolotājai saglabāt savu prestižo stāju, kad spazmainu pusaudžu bars klīdīs starp kokmateriālu kaudzēm vai ziepju baļļām, izrādot neviltoto, nenormāli lielo interesi, ko Latvija var!

Es esmu patriote, bet ne naivule. Mēs pusaudžiem varam stāstīt un rādīt, kas ir Latvija, ko Latvija var, tas pat ir mūsu pienākums, bet vajag domāt līdzi, kad un kā to darīt!

Varbūt ieiet vannā? Mazule tāpat vēl stundu vāļāsies ar planšeti pa gultu. Bet varētu arī satīrīt virtuvi, vai ielikt mazgāties lielos aizskarus un galdautus, vai izšķirot drēbju skapi, vai nedarīt neko. Nekustēties, nedzirdēt, nerunāt, nejust. Vai man ir depresija?! Ko saka internets? Lūk, izpildi testu un nosaki savu depresijas līmeni. Burvīgi, jau virsraksts pasaka, ka man ir depresija, tikai līmenis jānoskaidro.

Man tak uz skolu bija jāzvana. Un vēl epasts jāpārbauda, vai tiešām nevienam neko nevajag no manis? Rīt jābrauc uz laukiem, bez vīra. Gāzinieki brauc pārbaudīt kaut ko. Rīt mašīnai tehniskā beidzas. Varbūt tagad aizbraukt uz tehnisko, tad rīt tas vismaz atkrīt. Bet mašīna tak pie vīra, un viņš tik rītvakar būs. Un kā tad es uz tiem laukiem aizbraukšu??? Nu, normāli?! Tas man arī jāizdomā pašai bija, ja?! Atkal es dusmojos, es esmu uzvilkusies, es varētu tagad atkal sākt kliegt, labi, ka nav uz ko. Kāpēc vīrs nav uzvalku paņēmis līdzi? Viņiem vienmēr, pieņemot objektus, ir mazais bankets. Jocīgi. Viņš tak nekad neko neaizmirst. O, mašīnas atslēgas un dokumenti! Man ir atstāta mašīna. Vēl jocīgāk. Viņa priekšnieks vienmēr liek sevi vest. Tad jau varam ar auto braukt pakaļ lielajai uz skolu. Bet tad atkal kafejnīcā vīns man nepienāksies, mazule ļoti nervozi uztver pat vienu vīna malku, ja pēcāk kāds no mums sēžas pie stūres. Par to paldies vecmāmiņai, par viņas rūpīgajiem stāstiem, kā kaimiņš nobraucis ar mašīnu no ceļa un nomiris, jo dzēris alu, kā otrs kaimiņš atrasts mežā zem koka beigts, jo dzēris šņabi, bet mans mīļākais stāsts ir par vectētiņu, kurš nomiris, jo pārāk bieži gājis pie kaimiņienes provēt vīnu. Burvīgi stāsti maziem bērniem, pilni dzīves gudrības.

Lielisks tests, man ir laiks izvēdināt galvu, nomainīt garderobi, atrast jaunu mīļāko, apēst lieku kūkas gabalu, un saņemties! Burvīgi! Tik vienkārši! Tik no sākuma būtu jāatrod veco mīļāko.

Varbūt jāpaguļ?

Es visu kavēju, lielajai jau skola beigusies, mazā aizvien pidžammā. Toties telefonā īsziņa no vīra stāsta, ka viņš lielo meitu esot jau paņēmis un viņi ir mājupceļā. Ko?! Un komandējums? Kas šodien pa dienu? Mazule ienāk un prasa, kuru kleitu es vilkšu, vai viņa var izvēlēties? Pēkšņi neko nesaprotu, tik to, ka kaut ko esmu palaidusi garām vai aizmirsusi.

Ģimenes kalendārs, skrienu uz virtuvi. Esmu gandrīz izlaidusi veselu dienu savā dzīvē, šodien mūsu jubileja! Vakariņas restorānā bez bērniem, pa dienu frizieris. Tāpēc man auto atstāts. Un vīra komandējuma ir rīt. Es šo dienu biju aizmirsusi, vispār izsvītrojusi no apziņas, lai nesacerētos un pēcāk pašai nesāpetu. Jo es neticēju, ka vīrs tiks, kad pirms mēneša šo ieplānojām. Biju pārliecināta, ka viņam darbs ieviesīs kārtējās korekcijas, un nekas nenotiks.

Man ir stunda, lai sataisītos. Man pietiks. Un es šovakar dzeršu vīnu un ēdīšu garšīgi. Man ir iemesls izcelt no bufetes bezgaumīgo glāzi, ieliet sev un uzsaukt tostu, es aizmirsu, bet viņš atcerējās. Man bija klusuma pilna diena un daudz muļķīgas domas, ko baidījos izteikt skaļi. Man nebūs frizūras, bet man būs iemīlējies skatiens un pārlaimīgs smaids, jo viņam nav mīļākā, ar kuru viņš aizbraucis pa kluso komandējumā, vismaz ne šodien. Šovakar viņš ir mans. Tas nekas, ka rīt viņš brauc komandējumā, tas nekas, ka viņa priekšniecība ir trīsdesmitpiecgadīga šķirtene bez bērniem, manī tas neraisa paniku, ne šovakar. Šovakar mēs noreibsim un mīlēsimies.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 jūnijs, 2017

Kategorija: Stāsti

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Satori
Ielogojies