Patiesība ir kaut kur vidū

— Inga Gorbunova

Patiesība ir kaut kur vidū

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 jūnijs, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Saruna ar domātāju Pēteri Sproģi.
Pirms daudziem gadiem draudzenes mudināta nolēmu apgūt Bībeles Alfa kursu. Netiku tālāk par trim nodarbībām, jo nespēju izturēt to sajūtu, ka, manuprāt, mani aicina nedomāt. Mācītājs bija jauns, simpātisks un mūsdienīgs, taču jebkāda diskusija šķita neiespējama.

Ir pagājis tiešām ilgs laiks un dzīvē noticis tik daudz. Pēteris Sproģis tagad jau trešo termiņu ir baptistu bīskaps. Un viņš ir arī vienkārši cilvēks, kuram nācies iziet caur vissmagāko tumsu, kāda vien cilvēkam piedzīvojama.

Mūsu saruna ilgst trīs stundas, bet es labprāt viņā klausītos arī ilgāk.  Ja man tagad Pēteris būtu jāraksturo vienā vārdā, tad es neminētu ne viņa amatu, ne izglītību, bet teiktu - domātājs.

Vai gan ir tik svarīgi, kur un kā katrs sastop Dievu? Vai galvenais tomēr nav vienkārši ticēt un dzīvot, ievērojot kaut kādas vispārcilvēciskās vērtības?

-Svarīgi, lai cilvēks godīgi meklē atbildes uz saviem lielajiem jautājumiem. Teritorija, kurā atļaujamies meklēt, mainās līdz ar izglītību un pasaules redzējumu. Es uzaugu padomju laikā, visa mana garīgā dzīve bija saistīta ar baznīcu, konkrēti ar vienu konfesiju un draudzi. Vectēvs bija mācītājs un atbilstoši laikam un savai tā laika bērna un pusaudža izpratnei arī veidojās teritorija, kurā meklēju. Kad sāc ceļot pa pasauli, ieraugi, ka cilvēki to pašu ticību praktizē arī savādāk un saproti, ka Dievs neļaus limitēt ticības izpratni atbilstoši robežām, kuras pats esi iepriekš novilcis. Dievs ir daudz lielāks, daudz plašāks, daudz pilnāks ar pārsteigumiem, nekā tu esi iedomājies. Kad saproti to, saproti arī, ka uz ticības lietām var skatīties arī plašāk

-Dievs ir arī mīlestība. Taču palasot dažu kristiešu komentārus sociālajos tīklos, pārņem neizpratne. Tik paštaisni un agresīvi, reizēm pat naidīgi. Sajūta, ka domāšana aizķērusies viduslaikos.

Reiz klausījos, kā diskutēja neirozinātnieks un filozofs. Viena no tēmām skāra datorspēles. Tās nākotnē attīstīsies vēl tālāk un daudzi cilvēki, meklējot savai dzīvei piepildījumu, vēl vairāk varētu pilnībā pārcelties uz virtuālo realitāti. Mēs taču redzam, ka kaut kādā mērā tas notiek jau tagad. Pagātnē to vietu, kuru tagad aizņem virtuālā realitāte, bieži aizpildīja reliģija. Nav noslēpums, ka reizēm tā ir bijusi reliģija šī vārda sliktākajā izpratnē. Un, turpinot vilkt šīs paralēles, man šķiet, ka reizēm cilvēks rada pats savā dzīvē tādu kā datorspēles versiju. Viņš spēlē pēc paša izdomātiem noteikumiem, kur būtiskākais -man vien saprotamu iemeslu dēļ jūtos daudz labāks par tevi.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 jūnijs, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies