Pat Afrodītei nebija 90–60–90

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Pat Afrodītei nebija 90–60–90

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Raksts

Publicēts: 19 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Mēs, Dana un Irbe, iepazināmies modeļu skolā. Tolaik, padsmit gados, abas bijām ļoti līdzīga auguma – garas, kalsnas, ar potenciālu kļūt par profesionālām mēles defilētājām. Tomēr liktenis bija lēmis citādi, un 12 gadu ilgo modeles karjeru izdzīvoja tikai viena no mums. Vēlākos gados satiekoties un atklājot kopīgu kaismi pret apakšveļas radīšanu, nolēmām, ka mūsu darinājumi būs brīvi valkājami un pielāgojami, bet vizuālajos materiālos prezentēsim dažādas ķermeņa formas. Lieki teikt, ka šāda pieeja atspēlējās, kad sava zīmola Kūsiņš reklāmas un fotomateriālos izmantojām labus draugus. Tad izklaides portālos varējām lasīt par “kārno Jēzu”, “Aušvicas bēgli” un “meiteni, kurai vajag atņemt vakariņas”. Izrādījās, ka arī liberālajā 21. gadsimta Latvijā vīrietis joprojām var būt par tievu un garmatainu, bet dāma – resna un kārna vienlaikus.

Atskatoties pagātnē, grūti iztēloties dzīvi bez reklāmas, jo tieši šī kapitālisma pavadone ir ietekmējusi mūsdienīga Rietumu cilvēka skatījumu uz ķermeni un to, kā tam vajadzētu vai nevajadzētu izskatīties un funkcionēt. Taču arī mūsdienās ir grūti nospraust robežu starp pamācošu vai izklaidējošu materiālu un reklāmu. Lai nu kā, modē vienmēr ir bijusi figūra, kas apliecina sava īpašnieka/ces piederību turīgajām aprindām. Piemēram, Senajā Grieķijā skaistuma etalons bija 164 centimetrus gara Afrodīte ar parametriem 86–69–93, kamēr baroka laikmetā apbrīnoja pilnīgas dāmas no Rubensa gleznām, kuras savu pārticību demonstrēja ar spēju izvairīties no ierobežotas ēdienkartes. Šis “turīguma princips” ir izdzīvojis laika ritumu – mūsdienās par skaistiem tiek dēvēti vīrieši un sievietes, kuri var atļauties personīgo treneri un/vai plastisko ķirurgu. Tad nu nolēmām apskatīties, kā vēsturiski reklāmas jomā ir mainījušies cilvēku ķermeņa ideāli, līdz ar to arī apakšveļas modeļu stereotipi, kādas ir bijušas alternatīvas, un uzzināt, ko gaidīt nākotnē.

Rīma un atā, atā korsetes

19. gadsimta beigās pirmajās reklāmās modes un izklaides izdevumos var redzēt idealizētu sievietes ķermeni ar tievu, korsetē iespiestu vidukli, smalkiem pirkstiem un mazām pēdām. Šis tēls sevī iemiesoja ne tikai trauslumu un pakļāvību, bet arī augstu stāvokli sabiedrībā un šķīstus morāles principus. Gandrīz visi reklāmas materiāli šajā periodā ir zīmēti un bezpersoniski, attēlojot vēlamo, nevis esošo, turklāt pozēšana apakšveļā būtu pēdējais, kas ienāktu prātā cienījamai sievietei ar labu reputāciju. Pretējais gan ir sakāms par sievieti ar apšaubāmu reputāciju un figūru, kas neatbilda skaistuma standartiem. Pirmā, kas iekaroja brīvi domājošu franču uzmanību, bija La Gulī – Anrī Tulūza-Lotreka modele un mūza, kabarē dejotāja, kura nekautrējās atkailināties publikas un jaunā medija – kameras – priekšā. Starp citu, La Gulī (La Goulue) tulkojumā no franču valodas nozīmē “rīma” (iesauku ieguvusi sava paraduma dēļ strauji iztukšot apmeklētāju glāzes), jo dejotājas augums esot bijis īss un smagnējs, kuru, pēc laikabiedru vēstītā, viņa papildinājusi ar apbrīnojamu lokanību un dzirkstošu personību. La Gulī bija izņēmums, taču, neraugoties uz savu popularitāti, arī izstumtā, līdzvērtīga šā perioda nerātnajām pin-up kartītēm – vīriešu žurnālu priekštecēm. Tajās tika attēlotas “sliktās meitenes” izaicinošās pozās un apakšveļā, kas nebija paredzētas sievietes acīm.

Interesantas pārmaiņas vērojamas 20. gados, kad, pateicoties feminisma pirmajam vilnim un Pirmajam pasaules karam, sievietes kļuva neatkarīgākas un izvēles iespējās līdzvērtīgākas vīriešiem. Beidzot, atmetot visu lieko (lasi: korsetes!), dāmas piedalījās skaistuma ideāla izveidē. Modē nāca īsa auguma smagnēja sieviete ar plakanām krūtīm, neakcentētu vidukli un gurniem. Šo ideālu iemiesoja Holivudas aktrise Klāra Bova – puiciska, nebēdnīga un “kompakta”, kurai karjeras sākumā gan bija grūtības atrast darbu, jo filmu producenti viņu uzskatīja par pārāk resnu. Jauniegūto neatkarību nedrīkstēja zaudēt, tāpēc uz Brodvejas skatuves parādījās korsetē tērpusies aktrise un komiķe Meja Vesta – miesās pilnīgāka, bezkaunīgāka un vecāka par savām amata māsām. Pirmo kinolomu ieguvusi gandrīz četrdesmit gadu vecumā, Vesta “spridzināja” ar saviem divdomīgajiem jociņiem, varbūt atceries “Vai tavā kabatā ir pistole, vai tu vienkārši esi priecīgs mani redzēt?”.

Karš un miers, un ķermenis

Četrdesmitie gadi sevi pieteica ar Otro pasaules karu un diviem skaistuma ideāliem. Pirmais – kara laikā fabrikās smagi strādājošā, plecīgā un robustā supersieviete; otrais – darba nenogurdinātā, koķetā, smilšu pulksteņa formām apveltītā pin-up meitene. Pirmā bija uz propagandas plakātiem attēlotā reālā sieviete, bet otrā no slepus aplūkotām kartītēm gadsimta sākumā “iekāpa” patriotismu veicinošos attēlos, kas tika radīti “karavīru nepieciešamībām” tranšejās. Karam beidzoties, izdzīvoja tikai viena – tā, kura varēja lieliski izskatīties ne tikai bildītēs, bet arī pie plīts un guļamistabā, un, tici mums, tā nebija “fabrikas” meitene. Kara nogurdinātas un vīriešu pamudinātas, sievietes atgriezās pie savas tradicionālās sievas un mātes lomas, līdz ar to piecdesmitajos krūtis kļuva par tēla galveno elementu, akcentētu ar konusveida krūšturiem, kas atgādināja raķešu galviņas. Tas bija piedodami dekādei, kura, vēloties aizmirst par ciešanām uz zemes, vērsa savu skatienu debesīs un sapņoja par ceļojumiem kosmosā.

Gadsimta otrajā pusē protestu pret valdošo iekārtu un skaistuma ideāliem pauda subkultūras, no kurām pazīstamākās bija hipiji un panki. Viena no hipiju kultūras ikonām bija Mama Kasa no grupas The Mamas and the Papas, kura piedzīvojumus alkstošos aicināja ne tikai uz Kaliforniju, bet arī atbrīvoties no liekajām apģērba kārtām. Diemžēl arī šķietami liberālajā hipiju kustībā viņai nācās paciest nievājošus komentārus par sava raženā auguma aprisēm. Šī divkosība vēl bija ziediņi salīdzinājumā ar meinstrīma mediju taktiku, tostarp pircēju kaunināšanu, kā rezultātā radās šādi šedevri:

Par laimi, septiņdesmitajos lielāku rezonansi ieguva feminisma otrais vilnis, kas iestājās par spēcīgas, neatkarīgas sievietes lomu un tās taisnīgu reprezentāciju plašsaziņas līdzekļos. Šajā ziņā feministes bija vienisprātis ar pankiem un to modes guru Vivjenu Vestvudu. Cita starpā viņa radīja arī fetišistu apakšveļu, kura vairs nebija paredzēta aplūkošanai intīmā gaisotnē, bet gan kā šokējošs, publisks protests, kurā viņa ietērpa savus dažāda vecuma un gabarītu draugus un draudzenes.

Astoņdesmitie sevi pieteica ar jauniem tēliem un Džeinas Fondas popularizēto aerobikas neprātu. Ar putu matracīšiem un getrām nebija gana, par vispārējas pielūgsmes objektiem kļuva viss, kas saistīts ar fitnesu: hanteles, trenažieri un muskuļaini aktieri. Ir tikai loģiski, ka augumam reklāmās vajadzēja atspoguļot norises sabiedrībā, un par ideālu kļuva gari, atlētiski ķermeņi ar labi trenētām kājām un vēdera presīti. Šie gadi ievērojami arī ar supermodeļu fenomena aizsākumu. Agrāk modeles tika uzskatītas par B kategorijas slavenībām, bet tagad viņas ir redzamas visur: uz mēles, žurnālos, filmās, mūzikas video, reklāmās. Diemžēl alternatīvas formas reklāmā atrast joprojām ir teju neiespējami.

Seksīgumam nav derīguma termiņa

Mēs abas esam deviņdesmito gadu bērni. Piedzimām laikā, kad, pateicoties rokenrola dzīvesveidam, par raksturojošo kļuva tēls ar baisu nosaukumu “heroīna šiks”. Iepriekšējo dekāžu modes prasības varēja šķist absurdas, taču tās nobālēja deviņdesmito ķermeņa ideāla priekšā, kur modes industrija flirtēja ar “dzīvo ātri un mirsti jauns” dzīvesveidu, bet par idejas karognesēju kļuva modele Keita Mosa.

Visu šo laiku līdz pat divtūkstošo gadu vidum lielo izmēru modeles bija nostumtas fetiša stūrītī, prom no augstās modes starmešiem. Viss mainījās 2006. gadā, kad divi inovatīvi franču dizaineri Žans Pols Gotjē un Džons Galliano kopā ar tradicionālajām modelēm demonstrēt apģērbu uzaicināja arī lielo izmēru modeles. Mūsu atmiņās spilgtākā bija mūziķe Beta Ditto, kura kopš tā laika visai bieži viesojās modes skatēs. Tika izcīnīta kauja par lielo izmēru modeļu tiesībām pozēt blakus savām tievākajām kolēģēm, bet ne karš kopumā. Šāda izmēra modeles pārsvarā bija redzamas tikai apakšveļā, itin kā norādot uz viņu fetišisma izcelsmi un nepiemērotību demonstrēt jebkāda cita veida apģērbu.

Taču daži zīmoli ātri notvēra sabiedrības domas pārmaiņas par to, ka cilvēki vēlas redzēt dažādību ne tikai ķermeņa apkārtmēros. 2011. gadā American Apparel par apakšveļas modeli izvēlējās 62 gadus veco Džekiju O’Šonesiju, pievienojot saukli “Seksīgumam nav derīguma termiņa”. Šo trendu vēlāk pārņēma Calvin Klein, kuri pagājušajā gadā līdzās Kirstenai Danstai un Rašīdai Džonsai, savā reklāmas rullītī modelēt apakšveļu uzaicināja 74 gadus veco Lorēnu Hatoni. Jauno kustību atzinīgi novērtējis arī žurnāls Vogue, komentējot: “Šis pierāda, ka apakšveļas modelēm nav vecuma ierobežojuma.” Šādas pārmaiņas ir apsveicamas, taču saprotamas, jo demogrāfiskā situācija Rietumu pasaulē ir mainījusies – samazinoties dzimstībai un attīstoties veselības aprūpei, pieaudzis aktīvu vecāka gadagājuma patērētāju segments.

Cik ķermeņu, tik viedokļu

Tagad, interneta dominances laikmetā, kad triumfu piedzīvo sociālie mediji un to interaktīvās iespējas iesaistīt patērētāju produktu izveidē un tā izplatīšanā, uzņēmumi var daudz ātrāk reaģēt uz klientu viedokli un vēlmēm. Fotošopa nogurdināti, patērētāji un dizaineri ilgojas pēc patiesiem, neapstrādātiem attēliem, kuros redzami reāli, savas nepilnības un trauslumu neslēpjoši cilvēki. Piemēram, Ešlija Grehema ir kļuvusi par pirmo oficiāli atzīto lielo izmēru supermodeli, bet pat viņa, neraugoties uz savu statusu un tā plašajām iespējām, lielākajā daļā internetā atrodamo attēlu, pozē apakšveļā. Notiek individualitātes uzvaras gājiens, ko atzīst arī modes industrija, tāpēc glancētajos žurnālos arvien biežāk parādās modeļi ar ķermeņa apmatojumu, celulītu, strijām un ādas nepilnībām, piemēram, neregulāru pigmentāciju un rētām. Tāpat arvien biežāk zīmoli ir gatavi risināt sociālas dabas jautājumus, iesaistot LGBTQIA pārstāvjus savās apakšveļas reklāmās, klaji demonstrējot, ka modeļi sevi identificē ar jebko citu, tikai ne sabiedrības stereotipiem. Tiesa, patlaban šādi mārketinga gājieni vēl tiek uzskatīti par kaut ko jaunu, un mums nāksies pagaidīt vismaz pāris gadu, līdz “neordināri modeļi” kļūs vienkārši par modeļiem un modes industrija atzīs, ka par produktu modeli var būt ikviens lietotājs.

Ceļakājai

Apakšveļa ir mūsu otrā āda. Tā ir krietni intīmāka par virsdrēbēm un palīdz veidot barjeru starp mūsu iekšējo pasauli un apkārtējo vidi. Mūsdienu patērētāji atšķiras no saviem priekštečiem ar to, ka vairs neuzlūko reklāmu kā pamācību par to, kā dzīvot un uzvesties. Viņi individuāli izvēlas savu dzīvesveidu un meklē produktus, kas atbilst viņu vajadzībām, un varoņus, ar kuriem identificēties. Tāpat arī modes trendi no sabiedrību rāmjos turošiem uzuropatoriem ir pārvērtušies par cilvēka iekšējās pasaules atbrīvotājiem. Diemžēl joprojām eksistē arī stereotipiski domājoši uzņēmumi, piemēram, Victoria’s Secret, kuri apzināti ignorē cilvēku, īpaši sieviešu, ķermeņa dažādību un mudina, lai pircējas mainītu savas auguma aprises atbilstoši viņu priekšstatam. Šādas kompānijas cenšas uzburt utopisku pasauli, kurā pastāv nesasniedzamais ideāls, un pārdod ilūziju, nevis ikdienu. Protams, veselīgs un aktīvs dzīvesveids ir ieteicams ikvienai no mums, taču tas nenozīmē, ka, pat ievērojot visdzelžainākās diētas vai aktīvi cenšoties pieņemties svarā, visas sievietes iegūs “ideālos” 90–60–90. Turklāt mēs sliecamies ticēt, ka cilvēki mūsdienās ir pietiekami attapīgi, lai nedomātu, ka, iegādājoties un uzvelkot reklāmā redzamo produktu, viņi pēkšņi kļūs identiski fotošopētajiem dieviem – modeļiem.

Bet ko darīt, ja nekur nevari atrast sev piemērotu apakšveļu? Redzi, kamēr mēs neizteiksim savas vēlmes produktu ražotājiem, kopējā piedāvājumā nekas nemainīsies. Tāpēc labākais veids, lai pārliecinātos, ka tavs viedoklis tiek ņemts vērā, ir to izteikt. Lai kāds būtu tavs augums un apkārtmērs, uzraksti zīmolam, kurš tev patīk, un apvaicājies, vai viņi plāno ražot apakšveļu tavā izmērā un kad tas notiks. Mēģināts nav zaudēts. Izrādi interesi un iniciatīvu, dari to sevis un sev līdzīgo dēļ!


Ja meklē ko piemērotu tieši sev, lūk, mūsu TOP 5 visu augumu iekļaujošas apakšveļas zīmoli: 

Solstice Intimates 

Lonely Label

Just Babes Club Lingerie

Harlow & Fox

Clare Bare

 

Manuprāt

Normunda Naumaņa jaunā kritiķa balvas 2017 ieguvējs, LR3 balss un modelis Dāvis Eņģelis par pozēšanu apakšveļā:

YouTube vietnē ir video ar nosaukumu Every Day Struggles of a Naturally Skinny Guy*. To nosūtīju par atbildi vienam no komentāriem feisbukā zem manas bildes Kūsiņa lina apakšveļā. Kāda sieviete ierakstīja, ka modelim pirms bildēšanās vajadzētu iedot paēst. Otrs komentētājs novēroja, ka vīriešu apakšbikses valkā meitene (bildes priekšplānā gan bija kolēģis Klāvs ar vēl garākiem matiem nekā man).
Video vēsta, ka tieviem vīriešiem ir tikpat kā neiespējami uzaudzēt muskuļus. Tagad zinu – rezultāti būs tad, ja regulāri uzņemšu vairāk nekā 3000 kaloriju dienā. Regulāri vingroju, bet neregulāri, nepietiekami ēdu, tāpēc muskuļu masa pieaug ļoti lēni. Man ir hiperātra vielmaiņa, un vairāk muskuļu ir vienīgā atbilde uz jautājumu, kā es varu pieņemties svarā.

Iekšēja nepilnvērtības sajūta par ribaino, tievo ķermeni, protams, bija jau pirms fotosesijas. Bet man ļoti patīk fotografēties, filmēties, un savā ķermenī jūtos itin labi. Iekšējo balsi, kas vienmēr kritizē manas neatbilstības muskuļotu vīriešu standartiem, cenšos apklusināt, regulāri ejot uz trenažieru zāli, sekojot līdzi izaugsmei. Fitnesa laikmets ar savu estētisko programmēšanu tādā ziņā mani ir nedziedināmi saindējis – ar kaulaino ķermeni vienmēr būs saistīts nemiers, dziņa pieņemties svarā.

Daļēji maizi pelnu ar mūzikas recenzijām, un šajā žanrā vissvarīgākās ir tavas domas. Cilvēkiem, kuri jūtas līdzīgi par savu ķermeni, vēlos teikt: komentāri par jūsu neatbilstošajiem ķermeņiem nav jūsu uzmanības vērti, vienīgais, kas tos raksturo, ir rakstītāju aprobežotība. Modeļa pieredze manī uzaudzējusi lielu toleranci pret cilvēkiem, kuri ar saviem daudzveidīgajiem ķermeņiem pelna naudu fotosesijās. Kas attiecas uz attēlu, manuprāt, vērtīgākais ir interesants ķermenis, kas paspilgtina iecerēto ideju.”

 

* Dabīgi tievā džeka ikdienas grūtības.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 19 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu