Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 14 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

“Jūs tiešām uz Tvaika ielu?” aplikācijas Bolt taksometra vadītājs, sēžot puspagriezienā, piecas garas sekundes cenšas saskatīt manās acīs kaut ko neparastu. “Jā, man tur intervija,” es viņam uzšņācu un izturu skatienu. “Vispār es baigi kavēju,” piebilstu, mudinot beidzot sākt braukt. Tā nu mēs, garās sarunās neielaižoties, aizvadām klusu piektdienas pēcpusdienu sastrēgumos. Lūk, stāsti, ko gribi, bet, ja reiz tu dodies Tvaika ielas virzienā, rēķinies, ka šoferis tevi ik pēc piecām minūtēm uzlūkos atpakaļskata spogulī. Mani pie durvīm sagaida stilīga, jauna sieviete, kuru kādā no pilsētas terasēm piektdienas vakarā varētu sajaukt ar dāmu no reklāmas industrijas. Šoreiz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatres Jutas Jaudzemas stāsts.

Es šeit nekad iepriekš neesmu bijusi un, atzīšos, šo vietu iztēlojos ar restēm, aiz kurām sēž cilvēki, kuri kliedz, raud un gaida iespēju, kad varēs aizbēgt. Bet te gluži tā neizskatās! 

Tas priekšstats veidojas no leģendām, kādas valda sabiedrībā. Nav jau gluži tā, ka visi cilvēki ļoti vēlas te uzkavēties, drīzāk daļa ātrāk grib tikt prom un nevienam nestāstīt, kur bija nonākuši. Reizēm, lai ātrāk tiktu prom, negrib teikt, ka, iespējams, stāvoklis vēl nav pietiekoši uzlabojies. Bet ir noteikts pacientu loks, kuri šeit atrod glābiņu, kuri zina, ka te viņi būs paēduši, ka būs ko uzvilkt mugurā un ka viņi kaut vai mēnesi varēs padzīvot mierā. Daļā pacientu uzskata, ka zāles drīzāk vajag man, nevis viņiem. Uzreiz jāpasaka, ka es strādāju pirmreizējo psihožu un ekspertīžu nodaļā ar, salīdzinoši smagākajiem gadījumiem – psihozēm. Bet reizēm šeit nonāk arī pacienti ar trauksmi, depresiju vai personības traucējumiem. Šeit pacienti biežāk tiek atvesti ar ātro palīdzību. Tā ir akūtā psihiatrija un stāvokļi, kas pārsvarā jau prasīt prasās pēc steidzamas palīdzības. Gadās arī tādi, kuri ir izdzēruši pārāk daudz alkoholisko dzērienu, tad pār galvu birst visas pasaules problēmas, un tādā stāvoklī sagriež vai saskrāpē sev rokas, jā pēc paškaitējuma vai pašnāvības mēģinājuma viņus atved pie mums. Tie pārsvarā ir gadījumi, kuros cilvēki paši vairs nespēj adekvāti novērtēt situāciju, un tad ātro palīdzību izsauc tuvinieki, kaimiņi, vai arī kāds garāmgājējs uz ielas. Protams, pacienti ar hronisku saslimšanu atgriežas atkal un atkal. Pie mums diemžēl tas ir ļoti nesakārtoti – ja cilvēks labprātīgi nepiekrīt doties uz pansionātu (kas tomēr ir vismaz kaut kāds atbalsts), viņš kuļas pa dzīvi, kā nu māk. Bieži vien kuļas, kuļas, tad atkal tiek atvests pie mums. Būtībā mūsu slimnīca pilda diezgan lielu sociālo funkciju, bet par to neviens negrib daudz runāt, jo tas viss ir “nesmuki”, tāpēc jāpaslauka zem paklājiņa. Vienas no manām skumjākajām pārdomām ir, kad pie mums tiek atvesti ļoti jauni pacienti, un es redzu, ka viņi ar slimību sadzīvo ne pirmo dienu. Un tad viņi man pamazām atklāj, ka, piemēram, balsis dzird jau gadus piecus, daži kopš pusaudžu vecuma, citi vispār nezina, kā tas ir, kad to balsu nav. Viņi uzskata, ka tas ir normāli. Pēc kāda laika man zvana vecāki un jautā: “Vai jūs varēsiet viņu izārstēt?” Es varēšu uzlabot stāvokli, bet izārstēt viņu es vairs nevarēšu.

Kāpēc tu saki, ka pēdējā laikā tiek atvesti gados jauni pacienti? Ar ko tas ir saistīts?

Cilvēki nerunā, mazāk kontaktējas, ierodas nedaudz “ielaistākās” stadijās. Pirmkārt, faktiski man vairs nav neviena pacienta, kurš nebūtu lietojis kādas vielas. Šeit strādājot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka zālītes smēķēšana var izprovocēt smagus psihiskus traucējumus, jo pašlaik rodas sajūta, ka tā aug un ir pieejama visur un ikviens to var smēķēt kaut vai visas diennakts garumā. Psihe ir kā puzle, kas sastāv no daudziem gabaliņiem, tostarp, tādiem kas, savienojoties atbilstošā kombinācijā, var ļaut attīstīties, piemēram, šizofrēnijai. Ja cilvēks, kuram jau pietiekami daudz puzles gabaliņu savienojušies, vēl piesmēķē klāt zāli, ir superīga iespēja tikt pie psihozes. Smagās narkotikas... tas jau ir cits cilvēku kontingents, un tie jau ir citi stāsti. Un tad rodas jautājums, kas bija pirmais – vielas vai psihiskie traucējumi? Uz šo jautājumu īsti nav atbildes. Turpinot par marihuānu... pirmajā brīdī cilvēks ir eiforijā, dzīvo rozā burbulī, bauda, viss viņam ir skaisti. Pēc tam marihuānas lietotājs nonāk atpakaļ reālajā dzīvē, kur atkal viss ir štruntīgi. Nereti ir apdraudējuma, izsekošanas sajūta. Un tad ir divi varianti – vai nu konstanti bēgt no pelēkās realitātes uz rozā burbuli, vai meklēt palīdzību. Līdzīgi, diemžēl gana bieži depresijas vai bipolāro traucējumu pacientiem “palīdz” alkohols, kas pirmajā momentā šķietami atslābina. Alkohols ir depresants, un, sasniedzot kritisko masu, tas visu lielo problēmu padara vēl lielāku, kļūst tikai sliktāk, līdz cilvēks saskrāpētām rokām nonāk šeit, izguļas un nākamajā rītā nesaprot: “Kādā sakarā es te esmu nonācis, ko es vispār domāju? Kāpēc es to darīju?” Galu galā kļūst skaidrs, ka neviens no šiem līdzekļiem nepalīdz. Tie ir māņi. 

Es saprotu, ka nav obligāti jāpiedzīvo sirdstrieka, lai otram ārstētu sirdi. Un nav pašam jāsalauž kāja, lai otram uzliktu ģipsi. Bet es joprojām nesaprotu, kā var izprast balsis galvā, ja tu nezini, kā tās skan?

Nē, balsis galvā nevar izprast, un es ceru, ka nekad tās arī neizpratīšu, ja runājam par to, kā tas ir – kaut ko dzirdēt galvā, ausīs vai no sienām. Bet tieši tas man šajā darbā patīk. Te nevar pienākt un sataustīt, uzreiz ieraudzīt. Tu zini – ja apendicīts jāoperē, tad veic operāciju, izņem bojātos audus, sašuj. Smadzenes atvērt es teorētiski varu, bet ieraudzīt šizofrēniju es tur nevarēšu. Uzskatu, ka psihiatrijā, psiholoģijā, psihoterapijā... visās šajās “netveramajās” nozarēs tomēr jābūt emocionālajai inteliģencei. Tas tagad tāds diezgan trendīgs termins, bet empātijai ir jābūt, un ir jābūt spējai izprast, kā otrs varētu justies pat, ja pašam nav nācies ko tādu piedzīvot Tu jautā, kā tas ir dzirdēt balsis?! Ja es ar cilvēku runāju un viņš man atbild pēc pauzēm, kaut kur ieklausās, ir diezgan skaidrs, ka viņš dzird kaut ko vēl. Nu, piemēram, ja man ausīs būtu ieliktas austiņas, es mēģinātu runāt, bet paralēli arī klausīties to, kas skan austiņās. Nu, kāda tad tur būtu saruna? Labi, tie ir smagākie traucējumi un atbistoša ārstēšana. Parunāsim, piemēram, par depresiju. Daži neizprot, saka: “Ko viņš guļ gultā? Tā taču sevis žēlošana vien ir!” Un tas mani parasti tracina. Es baidos minēt, kāda būtu statistika Latvijā, ja visi godīgi aizpildītu depresijas testu. Es domāju, ka depresija ir bijusi vai ir daudziem. Daudz vairāk, nekā mēs apzināmies. Bet, lai to saprastu, ir jāmēģina empātiski izprast otra sajūtas. Es domāju, ka katrs no mums ir juties tik skumjš, ka gribas saritināties, gulēt un neko nedarīt. Un tad ir jāmēģina izprast, ka cilvēks ar depresiju šādi jūtas ne vien stundu vai pāris dienu, bet gadu, divus vai pat ilgāk, un dažos gadījumos pat visas dzīves garumā.

Kāpēc tu izvēlējies šo ceļu? 

( Šis ir tikai fragments no raksta. Visu sarunu lasi Imperfekt vasaras numurā)


Foto: Toms Norde 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu