Par vardēm un švaku seksu

— Aija Strazdiņa

Par vardēm un švaku seksu

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 16 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Vai jūs zināt to anekdoti par sieviešu kārtas abinieku ar pareizu attieksmi pret dzīvi? Nu, lūk, stāsts ir šāds: dīķa malā sēdēja vardīte un mērcēja kājiņas ūdenī. Pienāca pie viņas draugs krupītis. Abi saskatījās... “Vardīt, vardīt, kāds ūdens?” krupītis, ilgi garumā nevilkdams, vaicāja. Bet vardīte neatbildēja, tikai perpendikulārāk nekā parasti nobolīja acis un slaidi pārlika vienu pleznu pāri otrai. “Vardīt, dzirdi – jautāju, vai ūdens silts,” krupītis nelikās mierā. Klusums... “Eu, nu, varde, netēlo beigtu, kāds ūdens, prasu,” krupis piepūtās zili pelēks. Bet vardīte, ieturējusi dziļdomīgu pauzi (kā viņai nav kauna?!) un divreiz noplivinājusi skropstas (ko viņš vispār nepamanīja), atbildēja: “Es, starp citu, te nevis kā termometrs, bet kā sieviete sēžu.”

Sākām čurāt stāvus

Šajā vietā parasti lielākā daļa meiteņu gardi smejas, ar zeltneša galiņu notraucot humora iespaidā seksīgi pabirušo tušu, kamēr vairākums kungu, izmocījuši šķērmu smaidu, cenšas zibenīgi un vienlaikus neuzkrītoši izdomāt, kas, johaidī, liedz dāmai reizi pa reizei būt... jā, kāpēc gan ne termometram?

Nu, bet tiešām! Viņas taču pašas to vēlas! Tagad katra sevi cienoša daiļā dzimuma pārstāve bez manuāla un papildspēkiem māk pati riepu (džipam) nomainīt, riepu (kūciņas, mmm!) uzaudzēt un to pašu riepu (joga, pilates un plankings trīsreiz nedēļā) nodzīt. Un ne to vien – ieņēmušas (ne tikai galvā, bet arī Valsts ieņēmumu dienestā) feministisku pašnodarbinātās statusu, viņas no rītiem liek gēla nadziņus, bet vakaros skrūvē ģipškartonu, vienlīdz kaislīgi diskutē par politiku un kabaču pankūkām, zina, ka apmaiņas reakcijas starp bāzēm un skābēm sauc par neitralizācijas reakcijām un prot ar vienu roku krēslainā vārtrūmē neitralizēt vidējas miesasbūves varmāku, kamēr ar otru neitrāli virpina no copes izspraukušos matu šķipsnu, un, uzkrāsojušas koši sarkanas lūpas, var pilnīgi vienas, bez kavaliera un GPS, aiziet uz balli, uz mājām vai pa pieskari. Sakiet, kas, tieši kas šādai gaumīgi emancipētai mūsdienīgai sievietei traucē uz brīdi iejusties ne tikai Visuma radītājas, grāvējas un glābējas, bet arī termometra lomā?! Jāatzīst, ka tiešām nekas – no lielākās daļas planētas lēdiju sanāktu visai praktiski termometri! Aaah, starp citu, ne tikai tie, bet arī katliņi, gludekļi, modinātāji un veļas mašīnas, kalkulatori, masāžas krēsli, visurgājēji, putekļsūcēji, viedierīces, trauklupatas, knupīši un, ja reiz mēs tik tālu aizrunājāmies, arī piepūšamās lelles. Trauslais dzimums ar dzelžainu pielietojumu. Bez lirikas. Graujoši! Nepadomājiet, nav jau nemaz tik traki. Mēs varam visu, mēs darām visu, un retu reizi mums viss arī sanāk. Mēs zinām, ka lūzerisms vairs nav modē un ģībt drīkst tikai dienās, kad veikalus pārpilda jaunās kolekcijas štātes, un ka pēc pirmās pļaukas krāmēt čemodānus nav praktiski, kamēr nav notestēta otra vaiga (un pēc tam arī citu ķermeņa daļu) triecienizturība, jo kredīts ir stabilāks ne tikai par laulības apliecību, bet arī (tavu skādi, šitāds apčakars, būtu viņš to pirms kāzām zinājis!) par laulātās draudzenes potenci. Ou, jes, kuš, kuš, korektori, potence piemīt (vai, tieši otrādi, nepiemīt) arī mums – ja ne vēl senāk, tad kopš laikiem, kad sākām čurāt stāvus. Un mēs to darām, ticiet man! Mēs stāvam! Stāvam... un brīnāmies, kāpēc mums, piedodiet par mežģīņu trūkumu leksikā, nestāv. Aaaah, šis ir labs brīdis, lai pameklētu vainīgos. Aiziet! Kuram pirmajam bakstīsim skabargas acīs? Bet ja nu... va vellos, vai tiešām vainīgs būtu vecums? Hmm... Starp citu, mīļās seniores (tā ap 30 plus), kāda zina, kurš atcēla kaislīgu seksu? Un kurā brīdī aizmigt zem atsevišķa paladziņa, ko neviens nevelk uz savu pusi, kļuva saldāk nekā iesnausties ar izredzētajam ausī iebāztu mēli? Un kāpēc, pamostoties nakts vidū, fiziskas aktivitātes kulminācija ir grīļīgs gājiens līdz tualetei, pinoties saņurcītā naktskreklā, bet pat nereālākajos sapņos nespējam iztēloties, ka tā vietā, lai pagrieztos uz otriem sāniem, varam pavilkt segu metru zemāk, lai skatam paveras... fui, nu, ne taču!

Ziniet, kā ir?! Mēs esam šausmīgi slinkas. Par daudz domājam visādas muļķības. Par maz liekam aiz auss. Un neņemam piemēru no vardēm. Jā, tieši no vardēm! Bet par visu pēc kārtas.

Apprecēties vai uzkrāsoties?

Par slinkumu runājot. Atceros, reiz jaunībā nākamajā rītā pēc jautras ballītes kāda meitene, izbāzusi no segapakšas nošņurkušu degungalu, izberzēja acis un miegaini aktualizēja jautājumu: ej nu sazini, kas būtu izdevīgāk – apprecēties vai uzkrāsoties?! Izsmējušās līdz asarām, sarēķinājām, ka lētāk tik tiešām ir iziet pie vīra – ekonomija zieķu-smāķu segmentā atmaksātos jau tuvākajos gados, par štātēm nemaz nerunājot. Un vēl apakšveļa, mī un žē, par to tak vispār mūsu laikos sešas ādas plēš! Iedomājieties, cik eklēru var apēst, ja viena glauna cikucaku komplekta vietā netālajā saimniecības preču lielveikalā nopērk slavenā itāļu zīmola Shopapalo vešiņu. Protams, ar to potenciālo bonusu liste nebeidzas – ir vēl vairāki vērā ņemami ieguvumi. Piemēram, lāpītas zeķbikses ir līdz pat piecām reizēm ilgtspējīgākas nekā jaunas, un, ja vēl tās nemazgā laikus vai, kas vēl labāk, nemazgā vispār, izturības koeficients strauji pieaug. Neticiet? Pārbaudiet! Vaksācija ar karsto vasku kairina ādu, epilators var izraisīt matiņu ieaugšanu, un pēc skuvekļa lietošanas gribas pakārties, tāpēc nav noslēpums, ka zīmogs pasē var strauji uzlabot pašsajūtu intīmajās zonās jeb, citiem vārdiem, atgriezt sievas kārtā inaugurētu dāmu apmatojuma intensitāti izejas pozīcijā, kas savukārt komplektā ar pārliecību, ka dabīgs nav riebīgs, ieekonomēs dažu labu eiro ne tikai uz skaistumkopšanas procedūru, bet arī uz elektrības rēķina, jo ļoti iespējams, ka turpmāk jūs nez kāpēc labprātāk izģērbsieties pēc gaismas izslēgšanas. Un visbeidzot mūžīgā neskaidrība, kurp iet, ko darīt, kā izpildīties, visa tā žņaudzīšanās un staigāšana, rociņās sadevušamies, ķiķināšana pa kaktiem un kniebšana dibenā, vakaros ilgi klēpī sēdēšana un destruktīvā savlaicīgi pie miera neiešana beidzot tiks aizstāta ar loģisku “ēd – (nevis lūdzies, bet) liecies mierā – mīli”, kur lielāko uzmanības daļu patērēs ēdiena pagatavošana un notiesāšana, atlikušajā kopējā laikā iejūtīgi ļaujot otrai pusītei eksistēt netraucēti vienaldzīgā gaisotnē, mīlestībai atvēlot... to, kas paliek pāri. Jo mīlestība taču eksistē neatkarīgi no tā, vai mēs par tās klātbūtni sev nepārtraukti mākslīgi atgādinām. Emm... vai arī ne... Kāds tam sakars ar vardēm! Vistiešākais! Starp citu, jūs zināt, kas notiek, ja katlā ar aukstu ūdeni ieliek vardi un visu bandūru uzstellē uz plīts? (Dieva dēļ, svinīgi apsoliet šo neatkārtot mājās un neļaut šīm rindām nonākt zinātkāru bērnu un rūdītu sadistu redzeslokā!) Tiem, kuri uzskata, ka varde nekavējoties noslīkst... esiet tik laipni, neblamējiet nāciju un atgriezieties trešās klases dabas mācības stundās, bet visiem pārējiem skaidrojums: varde peld, ūdens silst, varde peld, ūdens silst, varde peld, ūdens silst... līdz varde vairs nepeld. (Redakcijas piebilde: raksta tapšanas laikā dzīvnieki nav cietuši.) Neticami, bet fakts – izrādās, ka izvārīt dzīvu vardi nemaz nav tik grūti, ja ūdeni uzkarsē palēnām. Līdzīgi kā ar slinkumu – ja tas iestātos uz līdzenas vietas, būtu zili brīnumi, gultas uz pusēm, bērni uz pusēm un zvans juristam. Bet kā lai zina, ka tas garlaikotais stāvoklis, kas piezadzies pamazām, ir vienaldzība, nevis pieradums? Man nejautājiet, nemācēšu atbildēt. Jautājiet vardēm lēni silstošā katlā. Vienīgais, kā tu parunāsi ar tām, kas vairs nespirinās, jo peldošajām viss būs okidoki un bumbās. Lūk, tas ir jautājums...

Mīļā, vai kaut kas nav kārtībā?

Ejam tālāk. Punkts numur divi: muļķību izdomāšana. Un to mēs protam pat labāk nekā apģērbt virpuļviesuļa konsistences bērnu, sastādīt gada bilanci un vadīt auto. Kad apnīk slinkot un gribas mazliet “piešaut drāmu”, lieti noder “kā būtu, ja būtu”, “kā būtu bijis, ja nebūtu bijis”, “kā es darītu, ja būtu zinājusi”, “kā būs, kad būs, un vai jūs vispār” un tamlīdzīgu kolāžu virpināšana. Ja vēlaties izvest partneri no pacietības ar nākotnes, pagātnes vai eksistenciāliem pieņēmumiem, vēlams likt lietā neapstrīdamus argumentus, piemēram: “Ja es toreiz būtu zinājusi, manis šodien šeit nebūtu”, “Ja tu mani mīlētu kā agrāk, mums joprojām būtu ugunīgs sekss” un “Es biju nevainīga, tu mani esi padarījis nejūtīgu”. Noteikti ieteicams izmantot smago artilēriju un tādus pamatjēdzienus kā “labs/slikts”, “patiesība/meli” vai vismaz salīdzināt bērnības ilūzijas ar brieduma pieredzi un drošības labad, lai neaizmirstas, uzskaitīt visus, arī ne līdz galam izveiktos un varbūt tikai nosapņotos grēkus. Argumentēšana un mēģinājumi atspēkot šādus zibeņus ir līdzvērtīgi čurāšanai uz ugunsgrēku – paliksiet bez biksēm, bet degs tāpat. Uzvarēs nevis loģika, bet tas, kuram dzīvāka iztēle. Piemēru? Lūdzu! Kāda mana paziņa reiz bija kopā ar dienvidnieciskas izcelsmes vīrieti, kurš, apveltīts ar apollonisku daili, dabīgā apgaismojumā lika sarkt un bālēt visām trauslā dzimuma būtnēm, kas vien trāpījās viņa ceļā, bet sveču gaismā visu savu šarma arsenālu veltīja viņai vienīgajai – blondīnei, par kuras tiesībām atrasties zem segas ar iepriekšminēto mačo vēl pirms dažiem gadsimtiem mežonīgākas cilts dāmas nekavējoties sarīkotu nežēlīgas dunču kaujas uz dzīvību, pareizāk sakot, uz seksu vai nāvi. Paldies Dievam, mūsdienās vardarbību ierobežo likums, tāpēc mana gaišmatainā paziņa bez dzīvības apdraudējuma mira un atdzima sava izredzētā skavās ik nakti neskaitāmas reizes no vietas. Un tā tas būtu turpinājies vēl šo baltu dienu, ja jaunais cilvēks nesāktu... domāt. Nē, šis galīgi nebija “turi muti ciet un bučojies” variants, tieši otrādi – zēns bija ciešami intelektuāls, tomēr nez kāpēc kaisles starplaikos viņam sāka šķist, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajag. Kā bija. Vai kā vajadzētu būt. Vai kā... ai, nezinu, kā, neviens to īsti nesaprata. Viss sākās nevainīgi, kad kādā no romantiskajiem kopības mirkļiem mana draudzene pēkšņi pie auss izdzirdēja jautājumu: “Mīļā, vai kaut kas nav kārtībā?” Negaidītā interese viņu acumirklī atgrieza realitātē: “Opā, kas nav? Kājas par resnu? Sega ne tur ielīdusi? Es kaut ko palaidu garām? Pē, viņš sataustīja manu “riepu”! Nebūs, maz ticams. Es sataustīju viņa “riepu”?... Ā, viņam nemaz nav “riepas”? Labi, vismaz tas atkrīt. Kas vēl?... Varbūt es nepietiekami laimīgi izskatījos... Jēziņ, kas to tagad vairs atceras?! Zinu! Viņam nepatīk mans dibens! Nez, kopš kuriem laikiem... Krūtis saspiedušās? Nenoskuvos?! A, fuu, noskuvos, nebaidiet mani!... Vajadzēja beigt? Nevajadzēja? Vajadzēja jau divreiz? Em... es vispār beidzu? Johaidī, neko vairs neatceros!” Šīs un, iespējams, vēl desmit citas domas izšāvās caur jaunās sievietes prātu zibens ātrumā, pārklājoties ar intīmā akta turpinājumu un, maigi izsakoties, samazinot tā jēgpilnumu līdz apaļai nullei. Iespējams, stāsts ar šo arī beigtos, ja jaunais cilvēks neturpinātu dalīties ar bažām par “kaut kādām izmaiņām” teju vai katrā nākamajā “čiki-briki” reizē, līdz draudzene pēc kāda laika, dzerot trešo glāzi vīna, man ne bez rūgtuma balsī atzina, ka orgasms esot pagātne... Lieki piebilst, ka sadaļā “Pagātne”...

Ar ko tas viss beidzās? Lasi I’mperfekt Vasara numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 16 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu