Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Kursos.*

— Alise Zariņa

Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Kursos.*

— Alise Zariņa

Raksts

Publicēts: 19 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ilustrācijas: Elīna Brasliņa

Cenšoties atcerēties pirmo reizi, kad kāds man mēģināja iemācīt sievišķību, nāk prātā lauki un malkas skaldīšana. Tas šķita kaut kas ekskluzīvs, kaut kas brālēniem un citiem zēniem rezervēts. Kamēr viņiem tika kas tik iekārojams un baiss kā cirvis, man labākajā gadījumā bija jāsamierinās ar kapli.

Paradums strādāt kafejnīcās noved pie paraduma noklausīties svešas sarunas. Pēdējā laikā neparasti spilgti izjūtu dažādu dzīves mācību klātbūtni ikdienišķā tērgāšanā.

Esmu vērojusi sievieti, kas runā par nesen apgūtām zinībām. Par to, kā miršanas brīdī vajagot atmiekšķēt avotiņu galvā, lai gaisma un enerģija tiek ārā. Tikmēr viņas draudzene piekrītoši māj un piebilst, ka viņa gan pēdējā laikā vairāk strādā ar apakšējām čakrām. Divas citas draudzenes reiz apsprieda, kā vēdiskais skolotājs teicis, ka viena no viņām nekādā gadījumā nedrīkstot dzemdēt meitenīti, jo tad izjukšot laulība. Trīs sievietes apmainījās pieredzē par piedalīšanos akcijā 30 dienas svārkos, protams, neaizmirstot pieminēt no zemes uzņemto enerģiju. Latvietes karma, grāmata, kas tika pārizdota, jo pirmais izdevums kļuva par gada visvairāk pirkto grāmatu, nebaidījās iet tālāk un pasludināt, ka, valkājot svārkus, mainoties sievietes hormonālais fons, kas savukārt noved pie lēnākas apmatojuma augšanas, mazākām garastāvokļa svārstībām, kā arī labāka ādas un matu stāvokļa.

Vēl draudzīgu roku pastiepjot Uģim Kuģim (“Labākā joga sievietei ir nevis joga, bet mājas sakārtošana”) vai Viesturam Rudzītim (kuram es nedarīšu to prieku, viņu citējot), mēs diezgan ātri varam salipināt kopā publiskajā telpā veikli ieslīdējušu ideju par īsto un pareizo sievišķību. To veido diezgan vienkāršotas garīgās prakses, atziņa, ka sievietei nedrīkst būt nekā svarīgāka par ģimeni un, it sevišķi, vīrieti; ģērbšanās, kas ietver sevī maigu sievišķību, un rakstura īpašības, kas esot vismaz tikpat neizbēgamas un dabas iekodētas kā sievišķās dzimumpazīmes. Un šī jaunpiedzimusī vai varbūt atkalpiedzimusī sievišķības definīcija mani nebeidz pārsteigt un mulsināt.

Bet atgriežoties pie tās pirmās sievišķības stundas... Neatceros, ka puikas jebkad būtu jutuši skaudību par manu iespēju darīt “meiteņu darbus”. Taču es savu iespēju skaldīt malku, ilgi īdot, raudot un vaimanājot, tomēr izcīnīju. Un vēl tagad, paņemot rokā cirvi, sajūtu tādu tīksmu uzvaras prieku. Vai varbūt mana neapzinātā cīņa par dzimumu līdztiesību sākās agrāk. Šķiet, jau spēlējot “mājās”, diezgan skaļi iebildu pret “tu tagad taisi pusdienas, es iešu uz darbu” attiecību dinamiku. Un, ja viens ķipars jau no trīs gadu vecuma gribējis, lai zēni uz viņu skatās kā uz līdzīgu, nevis pavisam citādu būtni, allaž nones no kājām teksti, ka visas sievietes ir, teiksim, emocionālas, empātiskas un trauslas, bet vīrieši — racionāli, loģiski un ambiciozi.

“Sieviete ir kā persiks, bet vīrietis ir kā valrieksts,” tā valšķīgi maigā balsī stāsta lektore, pie kuras esmu nolēmusi doties uz vienu no tām daudzajām lekcijām un semināriem par sievišķo un vīrišķo, kas pēdējā laikā mums tik plašā klāstā tiek piedāvāti.

Nepamet sajūta, ka, ejot uz turieni, ir jāpārģērbjas, jo citādi mani pieķers, nojautīs, ka zem manas šķietamās sievietes ārienes slēpjas visādas perversi feministiskas pārliecības. Šo domu atmetu, vēlreiz aplūkojot sevi spogulī un nolemjot, ka nekādi nevaru saģērbties atbilstoši savai idejai par “sievišķīgo sievieti”. Viņai noteikti ir pasteļtoņu blūzes, svārki ar ziedu apdrukām, kas plīvo vējā, un maigi dabiska kosmētika. Viņai noteikti vienmēr ir perfekts manikīrs, zeķbikses, ko nesaplēsīs pat dzeloņdrāšu žogs, un visas citas lietas, par kurām es varu tikai sapņot. Kad mēģinu pāris citu meiteņu pierunāt pievienoties, saņemu tieši šīs pašas paniskās atbildes. “Bet man ir izskūti deniņi!” — “Man ir tumši zaļa šķipsna matos.” — “Man sejā būs rakstīts, ka es neesmu tāda.” Secinu, ka mums visām ir ārkārtīgi spēcīgi priekšstati, kā izskatās sieviete, kas apmeklē seminārus par sievišķības tēmu. Un dodos uz VIŅU paskatīties.

Patiesībā vispirms biju iecerējusi doties uz “Klēpja attīrīšanu no bijušajiem sakariem”. Rituālu ar šādu mērķi Rīgā iespējams veikt, to vada “sertificēta intīmo muskuļu trenere”, un konkrētā pasākuma apraksts solīja brīnumu lietas, ieskaitot atjaunotu pašcieņu, jutekliskumu un baudu citā kvalitātē. “Sievietes klēpis glabā katru seksuālo kontaktu, pat ja tas nav noticis fiziski” vai “Attīrošais rituāls attīra klēpja trauku iegurnī, kur glabājas mūsu sievišķie dārgumi un spēks” — pieteikums ir krāšņs un daudzsološs, turklāt to organizē Dzīves mākslas akadēmija. Pameklējot video internetā, var pavērot gan akadēmijas ārkārtīgi košo vadītāju, gan pašu vidi, kur sievišķības meklējumi noris sveču un lielu, baltu liliju ielokā. Taču pati netiku, manas draudzenes izrādījās, pēc pašu domām, vai nu vizuāli nepiemērotas vai “psiholoģiski nesagatavotas”, un tā, kura gandrīz piekrita, bija ar mieru iet tikai tad, ja neviens gar viņas “klēpi” negrābstīšoties. Lai arī nojauta saka, ka tas viss noris pagalam verbāli, solīt nevarēju, tāpēc gan mans, gan manu draudzeņu klēpji palika visi tikpat netīri, kā bijuši.

Manis apmeklētais seminārs beigās bija daļa no plašāka cikla, un konkrētais gadījās ar gana intriģējošu un vispārīgu nosaukumu vienlaikus “Parunāsim par vīriešiem”. Ņemot vērā, ka sievišķību nevar uzlūkot atrauti no vīrišķības un otrādi, kāpēc gan ne?

Kautrīgi ieņemu savu vietu aplī, secinot, ka īpašu neizlecu, tas ir, neizskatos, teiksim, pēc mūķenes naktsklubā vai kaut kā tamlīdzīgi. Ne visām sanākušajām sievietēm ir augstpapēžu apavi, un dažām pat kājās ir bikses. Uzreiz gan tiek aprunāts, ka tie svārki tomēr jāvelk biežāk. Pirmais jautājums manā virzienā: vai esmu attiecībās? Pamāju ar galvu, un uzreiz atskan komentāri par to, ka būtu vēlams apprecēties. Godīguma labad piebildīšu, ka viss, kas izskan, skan nudien “sievišķīgi” — bez uzstājības un radot pārliecību, ka, pat ja notiekošo daļēji var uztvert kā smadzeņu skalošanu, tā noris ar maigumu un iejūtību. Aptuveni aprēķinu vidējo vecumu — sievietei, kas apmeklē šo semināru, ir 30 ar cienījamu asti, taču vecums variē no apmēram 25 līdz kādiem 50 gadiem. Vēlāk uzzinu, ka socionika (zinātniski nepierādīta, tomēr ārkārtīgi populāra psiholoģijas teorija, kas iedala cilvēkus 16 psiholoģiskajos tipos) par mums pasaka visu, un lektore, tikai paskatoties uz cilvēku, varot nolasīt viņa raksturu. Ne uz ko tādu nepretendējot un izmantojot vien savas subjektīvās novērošanas spējas, secinu, ka lielākoties šeit sapulcējušās diezgan spēcīga rakstura, līdera tipa sievietes, kas nebaidās skaļi paust savas domas. Un man vajag kādu brītiņu, lai pierastu, ka racionālas un mazlietiņ skarbas sievietes brīvi runā par to, kā kredīts veido kosmisko parādu, kā vīrieša pienākums ir viņas uzturēt un kā nekad un nekādā gadījumā nedoties atvaļinājumā vai ceļojumā bez vīra, jo pretējā gadījumā tūlīt pat tiks krāptas. Šķiet, tas ir vienīgais manos pierakstos, kas nav lektores sacītais un rūpīgi piefiksētais, šī doma, kas prātā iezogas jau pirmajās minūtēs: “Ja visi vīrieši ir pilnīgi vienādi un uz lietām reaģē pēc viena parauga, kāda starpība, ar kādu esmu kopā? Galvenais, ka vispār ir vīrietis.”

Kad lektore paziņo, ka sieviete nekādā gadījumā neko nedrīkst darīt labāk nekā vīrietis, vienīgo reizi nenoturos un painteresējos, ko darīt tad, ja tomēr kaut ko māki labāk. Slēpt? Jā, protams, ka slēpt. Esot gan izņēmumi — mazus mājas darbiņus sieviete drīkstot paveikt labāk. Vārdu sakot, neturi sveci zem pūra, ja māki plīti nomazgāt tā, lai nepaliek neviens traipiņš, bet saprast augstāko matemātiku, piemēram, nebūtu labais tonis. Daudzi ieteikumi turpretim šķiet pašsaprotami un pat labi. Nu, kaut vai tas, ka mums nevajadzētu mēģināt pieņemt lēmumu otra vietā. Nemetīšos akurāt apgalvot, ka tieši sievietei nevajadzētu jaukties vīrieša lēmumos, jo, kā mums tiek atgādināts, loģika un racionalitāte ir viņa stiprās puses, bet uzskats, ka cilvēks jāliek mierā un jāļauj viņam izvēlēties un izdomāt pašam, izklausās pareizs. Tāpat viss, kas tiek teikts par vīrieša kritizēšanu un atbalstu, atbilst maniem ideālajiem priekšstatiem, kā diviem mīlošiem cilvēkiem vajadzētu izturēties vienam pret otru. Nav grūti uzminēt. Vajag novērtēt, izteikt atzinību, nevajag pārmest, jārada sajūta, ka arī neveiksmes gadījumā viņš būs pieņemts un mīlēts. Norāde, ka labāk palikt mājās, ja vīrietim ir krīze, izklausās pareiza, tomēr turpinājums “nevis doties pie manikīra” nedaudz pabojā kopējo sajūtu. Lai arī cik kāda daļa ideju liktos prātīga, mazliet brīnos par to, kā klausītājas tver katru vārdu, jo galu galā visi šie apgalvojumi sasummējas vienā vienkāršā “esi labs cilvēks” vai vismaz “neuzvedies pārāk kretīniski”. Un, lai arī cik grūti šis plāns būtu īstenojams dzīvē, visi taču nojauš, ka tā būtu labāk, vai ne?

Mani gan mazdrusciņ biedē, ka cita starpā šeit tiek mācīta un atkārtota vecā labā manipulēšanas māksla. “Iedvesmo viņu rīkoties citādi” vai “Samudžini prātu, lai mainītu apziņu” — divi piemēri, kur apakštoņos nolasāms, ka vīrietis ir kā tāds dzīvnieciņš, kuru vajag ietekmēt un audzināt ar maigumu. “Sieviete vīrieti var mainīt tikai ar maigumu” — vārds vārdā pierakstu, prātodama, ka šis teikums tik eleganti grauj sāpīgo priekšstatu, ka otru cilvēku nevar un nemaz arī nevajag mainīt, lai cik ļoti to gribētos. Izrunājam, ka vīriešiem īsti nav jāzina, kas šeit tiek darīts. Gan viņš pārmaiņas sajutīs tāpat. Esam viltīgas — vai, vai, cik viltīgas! Laikam negribētu būt tā vīrieša vietā. Kaut arī labi saprotu, kā uz brīdi var pavilkties. Jo sievišķības skolas visu atbildību uzliek uz sievietes pleciem, paskaidrojot, ka nekas nevar būt svarīgāks par vīru. Un tad viņu vajag aptekalēt, “iedvesmot”, uzslavēt un konstanti būt visai seksīgai un skaistai viņa klātbūtnē. Sieviete arī enerģētiski esot deviņas reizes stiprāka par vīrieti, līdz ar to nav jāgaida, ka vīrietis viņu vilks ārā no krīzes, pašai jātiekot galā. Savukārt par vīrieti krīzē viņai gan jārūpējas, turklāt no sirds respektējot viņa problēmas. Taču vīrietim par šo prieku jāmaksā. Burtiskā nozīmē. Proti: “Sievietei vispār nav jāpelna, tad vīrietis nopelnīs visvairāk.” Nauda ir vīrieša atbildība, viņam arī tā jāplāno un jātērē. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad man jāsakniebj lūpas, lai savaldītu izteiksmi, kas laužas ārā, — tiek paziņots, ka vajadzība gāzes un elektrības rēķinus apmaksāt laikus ceļ vīrietim adrenalīna līmeni, kas viņam tik ļoti vajadzīgs. Savukārt sievietei vēlams skaļi un kaislīgi sapņot: “Gribu uz Ēģipti, gribu jaunu māju, gribu skaistu veļu!” Un tas jau atkal iedvesmos vīrieti pelnīt uz velna paraušanu. Sliktākais, ko sieviete varot darīt finanšu problēmu laikā — aiziet strādāt, tādējādi paužot neuzticību vīrietim. Apgrieztas lomas, vīrietis dekrēta atvaļinājumā un tamlīdzīgi, tas uzreiz radīšot caurumus enerģijās un finanšu krīzes.

Un, lūk, te nonāku pie tā, kas šos citādi visai nevainīgos kursus manās acīs padara mazliet bīstamus. Visi šie “nedrīkst”, “nevar” un “nekad”, visi ultimāti, kas tiek uzstādīti sievietei, un visi nemainīgie uzvedības modeļi un apsolījumi, ka viena formula derēs visam un visiem. Tas ir, divas formulas. Sieviete un viņas lomas un uzdevumi pret vīrieti un viņa lomām un uzdevumiem. Pieņemsim, kādā brīdī, runājot par vīrieša novērtējumu, kāda klausītāja iebilst, ka viņai jau arī vajagot novērtējumu. “Ne jau par darbu,” lektore šķiet mazliet sašutusi. Un skaidro, ka sievietes, lūk, izbaudot procesu, bet vīrieši — rezultātu. Un sievietēm vajag komplimentus, ka smukas, ne jau uzslavas par labi paveiktu darbu (“pat ne par dobītēm vai grīdas mazgāšanu”).

Ieliekot cilvēkus rāmīšos, mēs neizbēgami laupām viņiem brīvību izvēlēties. Tiesa, brīvība izvēlēties mēdz būt pagalam sarežģīta un uzliek daudz atbildības. Ir taču tik viegli un vienkārši, ja kāds pasaka priekšā. Un, ja sievietes labprātīgi dodas uz šiem pasākumiem, gatavas maksāt par vienu semināru no 25 līdz pat pāris simtiem eiro, ja tas viņām ir vajadzīgs, ja tas viņas dara laimīgas, kāpēc gan ne?

Bet varbūt jautājums ir gluži cits. Kāpēc mums pēkšņi ir vajadzīgs kāds, kas māca, kā pareizi būt sievietēm? Pirmkārt, cilvēki mēdz jaukt attiecību problēmas ar dziļākām psiholoģiskām problēmām, turklāt otrās mēs sev esam gatavi atzīt krietni retāk. Visas sievišķības skolas šķiet centrētas ap vīrieti, ap to, kā pret viņu izturēties, kā ar viņu tikt galā un kā ar savu sievišķību padarīt savu līdzcilvēku vīrišķīgāku. Ir kaut kas valdzinošs šajās primitīvajās formulās, kas sola ātru un nesāpīgu rezultātu. Pašpalīdzības kursiem, salīdzinot ar psihoterapiju, piemīt daudz valdzinošu aspektu. Tos var nosaukt visādos šarmantos vārdos: “Mūzas prakses”, “Ceļš uz orgasmu”, “Kā būt laimīgai sievietei”, “Ieraudzīt mīlestību”, “Zemapziņas pārprogrammēšana”...  Citiem vārdiem, tu vari izvēlēties no visplašākā piedāvājumu klāsta sev vispiemērotāko nodarbi, turklāt, gluži tāpat kā samaksu par šiem pasākumiem pārsvarā dēvē par “ziedojumu enerģijas apmaiņai”, arī tajos notiekošais tiek dēvēts par “rituāliem”, “attīrīšanās procesiem” vai “karmiskajām mācībām”. Nekāda smaguma, nekā sarežģīta. Reklāmas materiāli uzsver ātru rezultātu, kamēr psihoterapija, kā mēs visi zinām, ir ilgstoša un dārga. Lai piedalītos, nav jāatzīst, ka kaut kas kaiš manai mentālajai veselībai, bet vienkārši jānolemj atgriezties pie sava īstā “es”.

Tomēr, lai arī cik iedvesmojoši, šo kursu piedāvāto alternatīvu ilgam un smagam darbam ar sevi varētu salīdzināt ar solījumu sadziedēt lauztu kāju divu stundu laikā vai tiem uztura bagātinātājiem, kas it kā aizstās fizisku slodzi un pareizu ēšanu ideālās formas iegūšanai. Pastāv iespaidīgs risks, ka veiktā procedūra vairāk līdzināsies plākstera uzlīmēšanai, nevis sadziedēšanai. Nevar apgalvot, ka rezultāta nebūs. Mainot kaut kādu rīcību, teiksim, uzvelkot svārkus vai sākot rītu ar kafijas pagatavošanu mīļotajam, mūsu dzīvē noteikti kaut kas mainīsies, par to vispār nav šaubu, taču — cik fundamentāli un uz cik ilgu laiku? Turklāt, visu vienkāršojot un piemērojot īsā laika formātam, tiek atmestas individuālās cilvēku iezīmes, un šeit arī parādās ērtais “visi vīrieši šitādi”, bet “visas sievietes — tādas” paņēmiens, kas nepieļauj izņēmumus un kultivē stereotipus.

Sarunājoties par šo tēmu ar sociālantropologiem, vairākkārt izkristalizējas salīdzinājums ar reliģiju — pašpalīdzības ideju uzplaukums kā reliģijas norieta sekas. Šīm mācībām patīk virspusēji paķert sev piemērotāko no senām uzskatu sistēmām un mācībām un sapludināt tās kopā. Var vienlaikus atsaukties uz tautasdziesmām, ājurvēdu, Bībeli, budismu, hinduismu un tā tālāk, un vēl joprojām, izvēloties to, kas sirdij tuvāks, un atmetot visu lieko. Arī mani pieraksti no semināra mazliet atgādina baušļus — īsas un skaidras norādes, kā rīkoties vienmēr un ko nedarīt nekad. Reliģijas centrā ir viszinošais Dievs, bet sievišķības mācībstundā svarīgākā esi tu pati, pareizāk sakot, tava iekšējā un nemaināmā būtība, pie kuras atkal un atkal jāmeklē ceļš, no kuras tu esi nomaldījusies, aizraujoties ar karjeru, agresiju vai jebkādām citām nepietiekami “sievišķīgām” lietām.

Atgriezties pie sievišķības — tam būtu jānozīmē atgriezties kādā konkrētā laikā un posmā, kad viss bija ideāli. Viss ir dabā ielikts, augstāko spēku lemts, bet mēs to esam ņēmušas un sabojājušas. Tas man šķiet mazliet nomācoši, jo tā vietā, lai mēs mēģinātu vismaz veidot tādu sievišķības konceptu, kas atbilst mūsu laikam, tiek apgalvots, ka dzimumu identitāte nav mainījusies gadu tūkstošiem un katra atkāpe no novecojušiem konceptiem ir kļūda. Lūk, arī jautājums, ko gribētos uzdot kādai sievišķības skolotājai: kad un kur eksistēja šī ideālā, dabiskā un nesamaitātā sievišķība? Galu galā jēdziens “sievišķība”, kas apzīmēja sievietei piemītošas īpašības, parādījās tikai 14. gadsimtā; pirms tam sieviete vienkārši bija savas lomas izpildītāja: sieva, māte, kalpone un tamlīdzīgi. Jo tālāk pagātnē mēs atkāpsimies, jo apspiestākas taps kaut kādas neatkarīgas savas būtības izpausmes, jo vairāk sieviete tiks reducēta uz vairošanās instrumentu, preci un beztiesīgu būtni.

SKDS aptaujā pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem noskaidrojās, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tic ļaunajai acij un dažādām burvestībām, bet 40% uzticas astroloģiskajām prognozēm un nākotnes pareģojumiem. Dati par šodienu nav zināmi, taču, ja vien viss nav kardināli mainījies, mūsu tendence pieķerties mistiskajam šķiet diezgan neapstrīdama. Un sievišķības kursi pareizās devās sevī satilpina kaut ko no psiholoģijas, kaut ko no mistikas un pārdabiskā, vienlaikus paliekot ļoti vienkārši pārstrādājama garīgā barība, kas neprasa nekādu piepūli. Iespējams, pat rada ilūziju par laika ietaupīšanu, ja reiz kāds visu ir izdomājis tavā vietā. Ir pareizās un nepareizās atbildes. Un, man šķiet, runa galīgi nav par garlaikotām dāmām, kuras nodevušās garīgām praksēm aiz neko darīt, gluži otrādi — par aizņemtām, mērķtiecīgām un steidzīgām sievietēm, kurām ļoti gribas padomāt par sevi, bet īsti nav laika. Un, lūk, gatavi risinājumi. Uzvelc svārkus, saki viņam pareizos vārdus un... dzīvo tālāk laimīgāk.

Bet kāpēc sievietes? Kāpēc nav nodarbības, kurās piedāvā attīrīt locekli no bijušajiem sakariem, kursi, kur vīriešus grupā izglīto, kā izturēties pret dzīvesbiedri, kāpēc uz Mika Ozoliņa tik kārdinošo semināru “Kā trīskāršot vienas nakts sakaru skaitu” neviens īsti neatnāca? Iespējams, tāpēc, ka tieši tas pats uzskats, ko man skaidroja seminārā, valda sabiedrībā, proti, attiecības (arī seksuālās) ir sievietes atbildība. Kādā YouTube video no šīs pašas sērijas noklausījos, ko darīt, ja viņš negrib ar tevi gulēt, un ko darīt, ja negribi tu. Izrādās, abos gadījumos vainīga esi tu. Un abas situācijas jārisina sievietei vienpersoniski, atgriežot ligzdiņā dzirkstelīti, laimi un mežģīņu naktskreklus. Interesanti, cik vīriešu jebkad ir iegādājušies apakšbikses, primāri domājot par to, cik iekārojami partnerei šķitīs vakarā?

Ja sieviete uzņemas visu atbildību par attiecībām, viņa būs vainojama arī pie tā, ka viņu pametīs, vai ne? Ja sieviete nemaz nepelnīs un vīrietis nesīs visu finansiālo atbildību, tad brīdī, kad viņa paliks viena, viņa būs emocionāli sagrauta un nodarbosies ar paššaustīšanu, turklāt viņai vispār nebūs naudas. “Nu, bet tāpēc jāapprecas!” — jau iztēlojos lektores čukstu. Nē, ja sieviete vēlas uzņemties attiecības kā savu un tikai savu pienākumu, tā jau atkal ir viņas izvēle. Tomēr apgalvojumi, ka pretējais — dalīta atbildība un kopīgi būvētas attiecības — ir pretdabisks, neiespējams un nevēlams, ka vīrietis ir tāds istabas augs, kas mums jānolaista ar savu mīlestību, tad tas nesīs augļus... No kurienes šī doma? Kāpēc te un kāpēc tagad, kad mēs esam tik tālu tikuši līdztiesībā un tīkamajā apziņā, ka varam dzīvot tieši tā, kā vēlamies, turklāt neatkarīgi no dzimuma?

Indiešu izcelsmes Amerikā dzimušais un augušais kinorežisors Vikrams Gandi, kad viņam pārlieku uzkrita uz nerviem visu apkārtējo pēkšņā sajūsma par Indijas gudrībām un jaunu guru meklēšana, eksperimenta nolūkos nolēma pats kļūt par tādu guru. Viņš nomainīja savu Ņujorkas akcentu uz to, kādā vēl aizvien sarunājās viņa vecmāmiņa, ieviesa neeksistējošu Indijas ciematiņu, kur dzimis, izdomāja savas izcelšanās leģendu un atvēra garīgo skolu, kur viņam ātri saradās sekotāji. Dokumentālā filma Kumaré sākas kā cinisks un nekaunīgs vēstījums par cilvēku lētticību, bet ātri maina savu kursu. Izrādās, Vikrams patiešām var iestāstīt saviem turīgajiem, panākumiem bagātajiem un neapšaubāmi inteliģentajiem sekotājiem gandrīz jebko, var likt veikt jocīgus vingrinājumus un savādas darbības. Un cilvēki tic, ka viņu dzīves, viņi paši mainās uz labu. Viņi jūtas laimīgāki. Pašās beigās, kad režisors viņiem atklāj savu patieso identitāti, lai arī krāpšana viņus apbēdina, tā nemaina Vikrama Gandi nozīmi viņu acīs. Tā ir savāda filma, kas mazliet atklāj mūsu nepieciešamību pēc kāda, kas mums kaut mazliet pamācītu dzīvot. Un par to, cik otršķirīgs mūsu dzīvē patiesībā ir šo mācību saturs.


* "Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst" Simona de Bovuāra. Otrais dzimums


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 19 jūlijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu