Par mūžīgo gaidīšanu un aizmirsto baudīšanu

— Ieva Cipruse

Par mūžīgo gaidīšanu un aizmirsto baudīšanu

— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 28 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ar maija lietus pakšķiem uz palodzēm es jums rakstu vēstuli jūnijam. Vai saldam jūlijam. Varbūt augusta sutai. Kad nu mums būs bijis laiks lappusēs satikties. Logi pil vēsā debesu dušā, bet vairs tas vēsums nav tāds kā pēc ziemas. Šis jau ir siltuma vēsums. Sagaidīta siltuma. Es pati neesmu vasaras kvēlākā fane, taču allaž saku, ka vasaras vakari ir mans gadalaiks. Kad saule un dienas darbi noskrienas, var piesēst uz trepēm ar aukstu rabarberdzērienu, un pierē vairs nesaskrien sviedri. Tāds gadalaiks man patīk. Bet šodien pil debesis un par vasaru liecina vien izkausētas milzu upenes mazā, zilā bļodiņā. Ceļu ar karoti mutē un pie katra paukšķa, kad upene pārsprāgst, aizžmiedzu acis. Kaut kur tur mazliet uzsprāgst tāds vasaras vakars, tāpēc jāpaspēj aizžmiegt, lai noskrien gar acīm sajūta. Joprojām līst. Mazliet nu sakāpis arī vējš un lietu visu slapjo iedauza logā jau niknāk. Vasaras gaidības. Šodienā nāk vasara, nāk jūnijs, nāk Jāņi, nāk lietus mēnesis līdz Jāņiem (jūniju tā varētu nosaukt, lietus no maija līdz jūlijam skalo nost visu vasaras gatavībai), nāk mana apaļā piedzimšanas diena šogad un gan jau kaut kur arī otrie saulgrieži, un tad jau atkal viss uz riņķi.

Un tādās gaidībās uz lietus beigšanos, lai varu soļot ārpus mājas smalkās tupelēs, es aizdomājos par mūžīgo gaidīšanu pretstatā aizmirstajai baudīšanai. Par procesu rezultāta vietā. Par banālo “te un tagad”. Zināt tādu, vai ne? Tāpēc es izdomāju uzrakstīt jums mudinājumu beigt gaidīt un sākt darīt. Noķert labu sajūtu arī pa vidam. Lai sprāgst kā upene mutē.

Visu laiku kaut kas nāk. Kaut kas gaidāms. Un cilvēkiem patīk tādi pieturpunkti – no punkta uz punktu. Cilvēkiem patīk pieturpunktus gaidīt. Un tā beigu beigās vispār izbīdīties caur dzīvi – pa pieturām.

Vai jūs esat pamanījuši, kā mēs gaidām Līgo svētkus? Kā mēs gaidām vasaru, kā gaidām, kad beigsies jūnija lieti, gaidām, kad sāksies karstums, gaidām, kad darbā iedos īso dienu pirms svētkiem. Mēs sadodamies rokās un gaidām vienā lielā, varenā gaidīšanā, vienā laidā. Sākam jau rudenī, īpaši gaidām novembrī, kad viss ir tik izbesījis un pelēks, ka nāk vēmiens, uzbudināti uzvelkamies janvārī, kad visi citi gaidītie svētki beigušies, un tad gaidās nomaucam vēl pavasari. Gaidās par to, kad beigsies sniegs, kad sniegs beidzot sāksies, kad atkal beigsies un ka nemaz tā arī nav bijis, gaidās, kad plauks pumpuri, kad būs garās brīvdienas, kad bērniem brīvlaiks-kur-lai-viņus-bāž, un gaidās, vai šogad darba svētkos iekritīs darba diena. Visu – gaidot. Cilvēks, īpaši mūsu platuma grādos, man šķiet, pēc dabas ir gaidītājs. Mēs nepaguruši gaidām saulgriežus, gaidām papardi un vasaru. Kā tādu glābēju. Vai arī mums vienkārši cikls tāds vēnās. Nezinu. Gaidām normālu valdību, gaidām ziedus, gaidām pārmaiņas, gaidām īsto dienu vēderpresēm, īsto cilvēku un īstos laikapstākļus atnākam. Manas draudzenes gaida frizierus un savus beidzot īstos matus, taču drīz vien atkal metas jaunu meklējumos. Es gaidu pēdējo brīdi rakstu nodošanai, studenti pēdējos brīžus pirms eksāmeniem. Un atbildes arī mēs gaidām. Mūžīgā gaidīšana.

Viena mūžīga, apnicīga gaidīšana. Tāpēc es gribētu pasludināt šo vasaru par “nost ar gaidīšanu”. Es gribētu manifestēt celt augšā savus dibengalus un brist lasīt jāņuzāles jau pirms un arī pēc jāņiem, neko negaidot. Ar saviem labākajiem cilvēkiem, kurus satikt nesanāk ilgu un garu vacapa sarunu dēļ, jo visiem ir darbi un bērni, un piekusums, un “jāsagaida nākamie svētki, tad jau tiksies”. Nē. Lai šovasar tikšanās notiek, nogurušiem un iespīlētiem pilsētas putekļos noskrietos zīmuļsvārkos pie jūras. Uzreiz pēc darba, tajā vienā īsajā stundā, kurā gribētos atkrist klubkrēslā un gaidīt brīvdienas. Lai šovasar gaidīšanas nav!

Lai šovasar kūp jaunie kartupeļi ar dārgu sviestu (negaidīsim, kad kritīsies cenas, negaidīsim, kad nodzīsim riepas) un kefīra upēm pagalma vidū, lai pil modernas, sāļas austeres un auksts šampanietis darba dienas vakarā, kad citkārt varētu tupēt pie vakara ziņām un piktoties par garu darba nedēļu. Lai klaudz brokastu galdi, saaicināti pilni ciemiņiem, kad gribētos pagulēt ilgāk vai gaidīt, kad brokastis atvedīs kāds cits. Lai pankūkas plānas un karstas, lai smiekli skaļi un nekautrējoties.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 28 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu