Par mums – nevarošajām

— Aija Strazdiņa

Par mums – nevarošajām

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 02 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šis nešaubīgi ir brunčos un stringos tērpušos supervaroņu laikmets! Un ar to nav domātas lateksa dīvas no kulta komiksiem vai štengri vīri, kuri vakaros pārģērbjas par fejām un seksbumbām, kas savukārt mūsdienās ir totāli tolerējama parādība, jo galu galā arī vīrietim (svešam, ne manam, pasarg’ dies’!) ir tiesības plivināt skropstas un noberzt papēžus augstpapēdenēs. 

Šī ir supervarošu dāmu ēra, kurā kakli prevelē pār galvām, ‘mītingu taimings’ un ‘tāsku menedžings’ izgriež pogas dažam labam romantiskam vakaram sveču gaismā un kur turēt augsti paceltu galvu ir seksīgāk nekā bezspēcībā saļimt vīrieša (īsta, spalvaina vīrieša, nevis tā, kurš feja!) platajās plaukstās. Protams, vienmēr atradīsies pa ņergai un ņurkšķei, kuru kāds labprātīgi aprūpēs, bet, vidēji matemātiski ņemot, pazaudēties laikā un telpā patlaban galīgi nav modē. Vai tas ir labi, domājiet pašas, bet lai vai kāW – supervarones rullē!

Ha! Tā domā viņi.

Bet mēs pa kluso (tā, lai fani un soctīklu sekotāji nedzird) esam drošas, ka nerullējam! Turklāt precīzi varam definēt jomas, kurās ‘fejas’, lai cik tas būtu absurdi un pazemojoši, mums stabili iekabina.

Laikmetā, kur ir stilīgi diskutēt par to, ko varam, aptaujāju desmit stipras, skaistas, spēcīgas dāmas, kas stūrē biznesu, tur grožus un sevi rokās un neapšaubāmi ir nevainojamas. Tā tapa šīs rindas par lietām, ko nevaram, sit tu mūs vai nost! Nu, nevaram, un viss!

Bet... kuš, nevienam nesakiet, labi? Jo tas ir mūsu noslēpums!

Nevaram nezināt, kā vajag – 20%

Viena no manām labākajām draudzenēm nevar noparkoties. Taisnības labad jāatzīst, ka daba mīl līdzsvaru, jo viņa toties lieliski var apbraukt pusi Rīgas ar četrām caurdurtām riepām, neliekoties par šo faktu ne zinis un seksīgi miedzot ar aci visiem līdzcietīgajiem vīriešu kārtas garāmgājējiem, kuri viņai šausmās māj ar rokām, ieliet logu mazgāšanas šķidrumu eļļas tvertnē un ik reizi, kad jāpadod atpakaļ, zvanīt draugam vai prasīt zāles palīdzību. Kopš viņa ir nokārtojusi eksāmenu, kas simpātiskajai būtnei ļauj legāli nervozēt sevi un citus satiksmes dalībniekus, es ne mazdrusciņ neskumstu, ka man ne reizi nav bijis tas gods atrasties pilota kabīnē boeinga pacelšanās brīdī un vērot, ar kādu atbildības sajūtu tiek spiestas pogas un kloķi, paveikto saskaņojot ar rokasgrāmatu, jo mana draudzene līdzīgā modē atlaiž rokasbremzi un uzsāk braukšanu. Protams, ieskatījusies atpakaļgaitas spogulītī. Trīsreiz. Un nevis tāpēc, ka trīs lietas ir labas, bet tāpēc, ka pirmajā reizē tas, iespējams, nemaz nebija atpakaļgaitas spogulis (hmm... kāds atceras, bija jāskatās tajā, kas istabā, vai tajos, kas aiz loga?), bet fakts, ka otro reizi atspulgā nebija redzams neviens aptaurēts riteņbraucējs, nemazina iespējamību, ka tie visi tur parādīsies trešās apskates laikā. Pedāļus viņa neputro un zaļo luksofora signālu atšķir no brūnā, samērā stabili prot balansēt joslas ietvaros un izveikt pa retam, toties galvu reibinošam manevram. Bet pats jautrākais sākas, kad ir sasniegts galamērķis. Dod dievs, ka tā būtu pļava vai neapdzīvots laukums. Bet, tavu skādi, pa retai reizei džīpīes aizved uz apdzīvotu vietu, kur, ja ir pavisam slikta diena, mašīna jānovieto nereāli mazos iezīmētos kubiciņos brauktuves malā un, bitīt matos, vēl paralēli ceļam. Es pilnīgi dzirdu, kā jūs tagad sakāt: kamon, padodam uz priekšu, viena trešdaļa auto garuma, sagriežam stūri, manevrs... iztaisnojam – un ir! Pff, tā ir teorija! Bet prakse... njā, praksē mana visādi citādi izdarīgā draudzene galīgi nerullē. Un, kas ir pats galvenais, kategoriski atsakās rullēt! Būdama svēti pārliecināta, ka mašīnas šādā šaurībā stāv tikai rūpnīcās un smilšukastēs, viņa a) noparkojas, kā sanāk, nobloķējot pusi brauktuves, b) noparkojas, kā nesanāk, nobloķējot visu brauktuvi, vai c) galēja izmisuma gadījumā, kad tūdaļ sāksies balets vai sirds transplantācija, sabužina matus un samtainā balsī sauc pēc palīdzības. Un kad pie stūres, fanfarām un Amora bultām skanot, sēžas iznesīgs, izpalīdzīgs, bēdās nepametošs viņš (parasti), viņa... nē, viņa nemurca svārku malu, bet pareizi nostādītā balsī komandē: “Mazliet pa labi. Labi, tagad taisni! Drīz jau būs. Vairāk pa labi. Robeža! Tagad lēnām...!” Un te nu jāpiebilst, ka teksts, kas, piemēram, vakarā zem segas, baudot divvientulības priekus, būtu erotisks, raidīts pieredzējuš(āk)a autovadītāja virzienā publiskā vietā, diez ko labi neskan. Tā domā arī mana draudzene. Lai izvairītos no neveiklām situācijām, viņa nesen nopirka vismazāko smārtiņu pasaulē un nu stūķē to perpendikulāri renstelēm, zem ceriņiem un plašākās kāpņutelpās. Jāpiebilst, ka viņa joprojām šķietami saprot, kā viss darāms.

Es, piemēram, zinu, ka protu vislabāk. Ak, šausmas... ja to tagad izlasa tā melns uz balta – bože ti moj, tas skan nerāli augstprātīgi! Bet tā tiešām ir! Neviens nevar labāk par mani! Ok, mēs tagad nerunājam par mikrobioloģiju, autoelektroniku, astronautiku, epidemioloģiju un izšūšanu krustdūrienā, jo tās ir dažas no jomām, kurās esmu nolēmusi pagaidām neiejaukties, ļaujot izpausties citiem, bet visā pārējā esmu nepārspējama.

Nevaram taupīt sev un bērniem – 30%

Šausmīgākais laiks kādas citas manas draudzenes dzīvē bija, kad viņai piedzima sīkie, kas citkārt pašpietiekamās dāmas ikdienā pārkārtoja ne vienu vien prioritāti, visvairāk iedragājot šopingu. Nav taču ne mazākās jēgas pirkt jaunas bikses, ja viduklis pagaidām dzīvo savu dzīvi, vai ne? Kamēr baro mazo ar krūti, džemperis bez pogām ir lieka naudas izmešana, krelles draud tikt saplēstas un apēstas, sarkana lūpukrāsa izsmērēta pa vaigiem un sienām, bet špiļkas samazina pārvietošanās ātrumu pa smilšukasti. Rezultātā tika izveidots jauns augstās modes nodibinājums “Divi līdz zobiem sapucēti puisīši un viena švaki frizēta ratu stūmēja baikā”. Nevar noliegt, komplimenti bira kā no pārpilnības raga: kādas zaķēnam smukas botiņas, kur tādu maziņu zamša vestīti atradāt, mīlulītim jau nāģene?! Protams, ik pa laikam kāda satikta paziņa piemetināja visu laiku ejošāko pieklājības frāzi: “Labi izskaties!”, kas, kā mēs labi zinām, netieši norāda uz to, ka varēja būt vēl trakāk. Apģērbu veikalu bērnu nodaļas bija atkodušas manas draudzenes un viņas līdzgaitnieču šopaholisma specifiku, tāpēc preces zīdaiņu nodaļā tika apdeitotas ik pēc septiņām dienām – drīz vien piektdienās nebija jēgas viņai zvanīt un jautāt: “Ko tu dari?”, bet gan: “Kurā veikalā tu tagad esi?”, un tad drošu sirdi varēja atstāt telefonu kaut kur nomaļus un iet uz minūtēm desmit gludināt veļu, jo apmēram tik daudz laika jaunajai māmiņai bija nepieciešams, lai aprakstītu jau iegādātās un vēl iepērkamās štātes. Tajā brīdī, kad iepriekšminētā kādreiz tik sievišķīgā būtne pilnībā atteicās no nagu lakas (jo tā lobās un var nonākt putrā), zīda un vispār jebkāda smalka auduma blūzītēm (jo sīkais nosūkā rokas un tad grābstās ap pupiem), mežģīņu apenēm (vīrs redzēja, kā es dzemdēju, ar ko gan vēl viņu varētu pārsteigt?), kafijas pauzēm ar mums, meitenēm (jo tad ir jātaisās un jāiet ārā), un noslēgumā savā garderobē ieviesa eļļainu matu gumiju (jo nav laika visu laiku mazgāt galvu), tika zvanīti trauksmes zvani un organizēta lielā runāšana un pie prāta vešana. Godīgi sakot, diskusijas sekas bija jūtamas ne ātrāk kā pēc gadiem diviem trim, bet mēs, meitenes, joprojām uzskatām, ka īsie svārki, smukās kurpes, svaigais matu griezums un (urā!) nagu laka ir tikai un vienīgi mūsu kaunināšanas sekas, jo iztērēt visu naudu un seksapīlu tikai un vienīgi par labu sīkajiem – tas galīgi nerullē!

Nevaram būt skaistas – 60%

Kāda mana neprecēta draudzene nemitīgi tievē. Esam pazīstamas gadus desmit, un viņa nekad nav bijusi resna, bet tas viņai netraucē regulāri kontrolēt ķermeņa un pārtikas gramus. Kādu reizi pēc pusizdertas vīna pudeles (mamma mia, jūs ziniet, cik tādā kalorijas?!) viņa pārlika vienu slaido kāju pār otru, sakrustoja rokas uz pufīgajām krūtīm un teica: “Es nekad neatradīšu, kas mani mīlēs, jo esmu neglīta!” Gandrīz nokritu no ķebļa! Neglīta!? Jā, redz, gurnos esot lieki centimetri, deguns pagars,̌ un pēdas plakanas. Es jums teikšu godīgi: puse no Latvijas sievietēm būtu gatavas uz līdzenas vietas pārdot nieri, lai tikai tiktu pie tādiem gurniem un deguna (labi, par pēdām es piekrītu, bet ne jau tas ir galvenais)! Metos kaislīgi aizstāvēt pretējo viedokli, un, mani pacietīgi uzklausījusi, daiļava nopūtās: teorētiski esmu skaista, piekrītu, bet praktiski, kad lieta onāk līdz ucipuci, naktslampiņā nekad nav spuldzītes...

Kad biju pumpaina tīne, vēl stulbāks par Paula ziņģēm man likās tikai vecu cilvēku apgalvojums, ka visi jaunieši ir skaisti. Puse no maniem klasesbiedriem bija viduvēji baudāmi, daži no viņiem galīgi nesmuki, un, protams, neglīteņu topa godpilnajā vietā pēc personiska lēmuma biju es. Spoguļattēlā nebija nekā, kas sildītu manu sirdi. Atceros, visriebīgākā bija piere. Kas tieši tur nebija kārtībā, viens dievs zina, bet sirdsēstu rezultātā noskuvu dažus centimetrus, pēc pašas domām, tā vairāk līdzinoties viduslaiku skaistulēm, bet realitātē – utugalvai vai cilvēkam ar garīgu atpalicību. Es ienīdu savu degunu, kas bija pārāk resns, kājas, kas nebija tik tievas kā Irēnai, lūpas, kas nemācēja sasieties bantītē kā Ievai, nicināju aso gūžas kaulu, ļurīgās ausu ļipiņas un nabu, paduses, ceļu iekšpusi (ui, tā vieta vispār bija šausmīgi pretīga) un visu saskaitāmo summu. Tagad, kad man ir (jūs sēžat?!) 41 un es jau sen esmu sasniegusi to robežu, ko bērnībā uzskatīju par sirmu vecumu, jāatzīst, zināma apskaidrība ir nākusi. Pirmkārt, man nav pretenziju pret Paula mūziku. Otrkārt, visi jaunieši ir skaisti. Un, treškārt, es arī, bet... protams, tikai daļēji. Sēžot Vanšu tilta korķī, regulāri ar neizpratni skatos uz skaistajām, safrizētajām, sakrāsotajām dāmām, kuras septiņos no rīta spridzina trolejbusos un pie auto stūres. Kā tieši viņas to dabū gatavu?! Vai viņas iet gulēt deviņos un ceļas sešos, lai ieliktu matos masku? Varu derēt – ja mēs reizē brauktu mājās, viņu lūpukrāsa nebūtu ne par pustoni nolaizītāka, un neviena loka nebūtu zaudējusi tvirtumu. Man riebjas cacas, jo viņas ir debešķīgas! Labi, varbūt ne no matu galiņiem līdz papēžiem un katru dienu, bet reizēm tik ļoti gribas cacoties! Tikai nemaz nesanāk...

Nevaram runāt par seksu – 80%

Tuvojoties nevarēšanu aptaujas topa augšgalam, godpilnajā otrajā vietā, tadadamm, sekss! Vai, ja precīzāk, intīmas izrunāšanās neprašana. Astoņas no desmit dāmām atzina, ka ar šo iet pavisam čābīgi. Izrādās, tik šķietami vienkāršs jautājums kā “Parādi, kā tev ir labi!” var iedzīt mūs stāvus grīdā. O, jā, gandrīz ar garantiju!

Viņa sēdēja pie manis virtuvē, malkoja kafiju un tad pēkšņi: “Zini, man galīgi nepatīk, kā viņš to lietu dara.” Hmm... es nezinu, vai jūs esat par to runājuši? “Tu ko?! Mēs esam precējušies desmit gadus, kā es viņam tagad uz līdzenas vietas ņemšu un teikšu, ka kaut kas nav labi?!” Nu, jā, varbūt ne uz līdzenas, bet tā palēnām... “Labi – un kāds būs nākamais teikums?” Gan jau kaut kā tā saruna iekustēsies. “Nē, nē, nē, es taču nezinu, ko lai stāsta un, pats galvenais, kā! Viss ir labi, aizmirstam šito!”

Cita vieta, cita diena, cita meitene. “Klau, kā jūs savā starpā... TO lietu saucat?” Kāpēc jautā? “Jo es gribu viņam pateikt, ka man patīk viņa... bet kā lai pasaka?” Nu, tā arī saki! “Pag’, nu, nē, tie visi ir rupji vārdi!” Nezinu, kā uz to skatās – ja tu to saki savam mīļotajam, nevis svešam sētniekam, kurš nav savācis miskasti, tad man šķiet, ka nemaz nav tik rupji. “Kā būtu – kloķītis?” Kas??? “Kloķītis!” Ērmoti. “Tad... gailītis?” Jūs esat fermeri? “Nu, nē, labi! Em... verķis!” Pārāk santehniski. “Čunčiks! Bubiks? Ā! Izdomāju! Pipsiks!” Zeme, paveries!

Kādai manai paziņai ir gandrīz piecdesmit, veiksmīga karjera un jauns draugs, ar kuru viņa cilvēkos nekad nesadodas rokās, par spilgtākiem intimitātes apliecinājumiem nemaz nerunājot. Nē, nevis tāpēc, ka viņi attiecības slēptu, bet publiska apgrābstīšanās gluži vienkārši ir piedauzīga. Atzīšos, mēs paklusām iesmējām, ka mājās, kad neviena nav blakus, pārītis droši vien ne pa jokam spridzina ar lateksiem un pātadziņām. Tamdēļ jo dramatiskāks bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka dāma nekad (!), ne reizi visas dzīves laikā (!) ne ar vienu savu vīrieti (!) nav runājusi par pikantiem topikiem. Vispār! Ne vārda! Iedomājieties?! Jautāju, ko tā? “Jo par dažām lietām nav jārunā, tās ir jādara!”

Njā, prāts parasti nāk ar gadiem, bet dažreiz gadi atnāk vieni paši.

Nevaram pieņemt dāvanas un komplimentus – 100%

“Tev smukas krūtis!” – “Ej taču tu galīgi!”

Šis ir par jums? Par mani noteikti! Vēl pavisam nesen tieši tā arī būtu atbildējusi ikvienam, kuram pietiktu dūšas pamanīt manī ko skaistu, bet nu esmu nenormāli progresējusi un uz “Tu esi lieliska” protu reaģēt ar ironisku “Man prieks, ka tev tā nez kāpēc šķiet”. Kāda mana draudzene...


Vairāk par to, ko mēs nevaram lasi žurnāla I’mperfekt Ziemas numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu