Par ilgdzīvošanu, desmitgažu krenķi un Kameronas stratēģiju

— Inga Gorbunova

Par ilgdzīvošanu, desmitgažu krenķi un Kameronas stratēģiju

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

(Fragments no raksta)

Nesen kāda meitene tviterī uzrakstīja, ka, strauji tuvojoties divdesmit trešajai dzimšanas dienai, viņai sākas neliela panika. Pirmoreiz tā īsti apjautusi, ka kļūst vecāka un, šķiet, parādījusies pat kāda krunka. 

Pirmā doma – tā jau tāda tukša muldēšana ar koķetērijas elementiem. Bet tā tas var šķist vien no tāda, korekti izsakoties, ilgāk dzīvojuša cilvēka skatpunkta. Ja tā padomā... savulaik pati aptuveni tajā pašā vecumā pirmo reizi iedomājos, ka kaut kas šajā pasaulē tomēr nav iekārtots īsti pareizi. Ļoti ātri tomēr tā pieaugušo dzīve notiek. Sagaidīt astoņpadsmit, deviņpadsmit un divdesmit gadus ir tik forši. Beidzot, – tu domā. Beidzot! Tagad tikai viss pa īstam sāksies un notiks. Pēc tam jau pamani, ka pēc divdesmit laiks kaut kā paātrinās. Kas daudziem liek aizdomāties par lietām, kuras līdz tam uz sevi nav attiecinātas. Lielā dzīve taču tik tikko sākusies, vēl nekas īsti nav izdarīts, kur uzreiz tāda steiga?

Kad auga mani dēli, runājot par sev aktuālām lietām, viņi dažkārt mēdza vaicāt: “Un kā tas bija tavos laikos?” Sākotnēji tas šķita smieklīgi, it kā tiktu runāts par simt gadu senu pagātni, jo pašam jau vienmēr šķiet, ka tikko jau tie laiki arī bija. Pēc tam padomā – nē, skaidrs, ka savu bērnu vecumā tu nekādi nevarēji būt vakardien, un nav jau tā, ka tikai mobilos sakarus pa to laiku paguva ieviest. Mainās arī sabiedrība.

Tā ka “manos laikos” šis tas bija tāpat, bet daudz kas, protams, citādi. Arī attiecībā uz vecuma kritērijiem valdīja daudz skarbāki nosacījumi. Jauniešus no visām pusēm presēja ar “steidzies, nenokavē, laika nav daudz”. Piemēram, tagad neviens nesteidzas precēties, bet tolaik dzimsarakstu nodaļas bija pilnas tikko skolu beigušiem jauniešiem un aizkustinājumā šņukstošiem, knapi četrdesmitgadīgiem un piecdesmitgadīgiem vecākiem. Viens iemesls – tolaik vecāki lielākoties neļāva dzīvot kopā neprecētiem, un vairāku, galvenokārt sadzīvisku, apstākļu dēļ tas arī tika respektēts. Bet, ja meitene neapprecējās līdz 21 gada vecumam, visas ciema tantes jau pareģoja viņai vecmeitas likteni.

Man arī, piemēram, sekojot tradīcijām, pirmo mirti (ar tām rotāja līgavas plīvuru) omamma uzdāvināja uzreiz pēc vidusskolas izlaiduma. Kad tā manas nevērības dēļ nokalta, uzreiz uzdāvināja nākamo. Kad arī to piemeklēja nelāgs liktenis, trešo mana mamma jau audzēja savā istabā. Un viņas inteliģentajā, izglītotas sievietes sejā es pamanīju grūti noslēpjamu māņticības atblāzmu – ja nu omammai taisnība un kalstošā mirte brīdina, ka palikšu vecmeitās? Tā vainas sajūta par kociņa regulāru neaplaistīšanu pārtapa vainas sajūtā, ka lieku savai mammai tā nervozēt. Pašai gan šķita, ka mana dzīve ir pārāk aizraujoša, lai tā ar steigu skrietu pie altāra, un, pat ja es tiešām nekad neapprecētos, tad labāk nokaltusi mirte, nekā tāds milzīgs miršu baobabs, piemineklis nerealizētajām iespējām, sapņiem un cerībām, kādu reiz tiku redzējusi vienas astoņdesmitgadīgas kundzes mājās.

Jāatzīst, iziešana pie vīra divdesmit viena gada vecumā (ne jau bez jūtām, protams, citādi taču nebūtu desmit gadu kopā nodzīvojuši) kaut kādā mērā tomēr notika, arī lai pildītu pienākumu pret saviem vecākiem, visu pilsonisko sabiedrību un vēsturisko stereotipu mantojumu manis pašas apziņā.

Vēl “manos laikos” bija tāda lieta, ka pirmo bērniņu vajadzēja iemanīties laist pasaulē līdz divdesmit četru gadu vecumam. Ja to nepaguvi, bija jārēķinās, ka pēc divdesmit piektās dzimšanas dienas dzemdību nodaļā uz tavas kartītes lieliem burtiem tika uzrakstīts: veca pirmdzemdētāja. Vārds “vecs”, kā zināms, ir viens no tiem, ko itin labprāt lietojam, runājot par citiem, taču nevienam nepatīk dzirdēt to attiecinātu uz sevi. Kur nu vēl divdesmit piecu gadu vecumā!

***

Bet, redz’, dzīve laimīgā kārtā tomēr iet uz priekšu. Tikai daži gadu desmiti, un situācija jau daudzējādā ziņā ir cita. Ar ko arī apsveicu mūsu jaunākās lasītājas. Jums tiešām ir visas iespējas ilgāk un ar pilnu pārliecību piedzīvot savu jaunību.

Taču, lasot jaunu sieviešu pārdomas sociālajos tīklos, skaidrs, ka atklāsmes par to, ka arī uz tevi attiecas lietas, par kurām iepriekš tomēr bija sajūta, ka tas nekad nenotiks, joprojām ir neizbēgamas. Ne jau katrs par to īpaši uztraucas vai runā publiski, bet lielu prieku arī nez vai jūt. Protams, mēs, teikšu tā – ilgdzīvotāji, varam mēģināt jauniem vai vienkārši par sevi jaunākiem cilvēkiem ieteikt nebojāt savu vienīgo atrašanos kaut kādā konkrētā gadā un gadu desmitā ar stulbu un absolūti neproduktīvu ņemšanos. Laiku atpakaļ nevienam vēl nav izdevies pagriezt. Žēl, protams, bet šajā ziņā tiešām vēl aizvien nav variantu. Vienīgā iespēja – dzīvot forši šodien un domāt, kā to varētu nodrošināt arī turpmāk. Un priecāties, ka dzīvo šajā sabiedrībā, nevis, teiksim, Āfrikā, Saūda Arābijā vai tamlīdzīgi. Kolēģe nesen pabija Madagaskarā un stāsta, ka tur piecdesmitgadnieki jau pilnā nopietnībā uzskatot, ka dzīve finalizējas un laiks miršanai.

Vēl 1850. gadā sieviešu dzīves vidējais ilgums arī attīstās valstīs bija 40 gadu, bet vīriešiem – 38 gadi. Tikai pirms 168 gadiem, ja nu nejauši sagaidīji savus četrdesmit, tu nevis cepies par to, ka noveco, bet biji jau pa īstam veca. Toreiz tie 23 faktiski arī bija drusku pāri pusmūžam. Varbūt tās ir kādas ģenētiski iekodētas seno laiku bailes, kas vēl aizvien liek jaunām sievietiem satraukties par to, par ko nebūtu vērts satraukties, un mēģināt saskatīt grumbas savā gludajā sejā.

Par vecvecvecmāmiņu laikiem runājot... Tad arī tiešām bijis traki. Pierādījumus meklējiet daiļliteratūrā. Blaumaņa Bebenei un Pindacīšai, kuras esam pieraduši uzskatīt par pilntiesīgām večiņām, oriģinālā esot bijuši 35 gadi; Puškina auklītei, kuru viņš izjustā un sirsnīgā dzejojumā nosauc par sagrabējušo vecenīti, – 38, bet vecajam Kareņinam – 42. Un palasiet Mopasāna Mīluli – tur beigās jauna, skaista un mīlestības vērta izrādās vienīgi piecpadsmitgadīgā sirmojošās trīsdesmit piecus gadus vecās mīļākās meita. Arī vēlāko laiku rakstnieki šajā ziņā nav bijuši īpaši iedvesmojoši.

Manas personiskās divdesmitgadnieces bailes no lielajiem un tik biedējošajiem trīsdesmit pavisam noteikti savulaik veidoja ne vien afišas un sludinājumi par deju vakariem Tiem, kam pāri 30, kas šķita šausminoša robežšķirtne, pēc kuras nekad vairs nedrīkstēsi paplosīties normālā ballītē, un jau minētie klasiķi, bet arī kāda astoņdesmito gadu latviešu rakstnieka darbs. Nosaukumu neatceros. Toties vēl šodien atceros, ko domāju lasot, kā galvenais varonis pēc šķiršanās procesa stāv uz tiesas kāpnēm un ar žēlumu pēta savas trīsdesmitgadīgās sievas vēl skaisto, bet jau nežēlīgu vītuma pazīmju skarto seju. Un nonāk pie secinājuma, ka nekas labs jau viņai šajā dzīvē vairs nespīd. Lasīju toreiz un domāju, ka tie trīsdesmit noteikti būs arī mans sievietes dzīves gals. Cik tad tur tālu, ja reiz divdesmit tev jau ir? Tagad, protams, šķiet smieklīgi, bet rakstīts vārds tomēr iespaido. Un tā, gluži nemanot, sirdī arī iezogas tās bailes no novecošanas. Pārliecība par to, ka kļūt vecākam ir traki, ka tas ir kas nedaudz apkaunojošs.

Bet ja godīgi? Cik nežēlīga vītuma skartu trīsdesmitgadnieku seju savā mūžā esat redzējuši? Es laikam nevienu.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu