Zane Zābere ir ēšanas traucējumu psiholoģijas speciāliste. Zane pati ir izgājusi cauri anoreksijas pieredzei. Šoreiz vairāk runājām par to, kas slēpjas aiz anoreksijas un bulīmijas, par to, kur ēšanas traucējumiem aug kājas, par mītiem, ka “vīrieši ar to neslimo” un ka tā ir modeļu slimība.

Runājam par diezgan smagu tēmu – ēšanas traucējumiem. Vai par to plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos runā pietiekami, vai tomēr tas joprojām ir tāds kā stigmatizēts bubulis, par kuru cilvēkiem ir kauns runāt?

Pēdējo gadu pieredze gan pasaulē, gan manā privātpraksē rāda, ka nepieciešamība pēc palīdzības saistībā ar ēšanas traucējumiem ir ļoti, ļoti pieaugusi. Kovida apstākļi ir izraisījuši esošu vai vecu pagātnes ēšanas traucējumu pastiprināšanos un jaunu rašanos. Bet tas jau nav tikai saistībā ar ēšanas traucējumiem. Vai par to sabiedrība pietiekami daudz runā? Šis jautājums laikam man būtu jāuzdod tev, jo man jau šķiet, ka es par to runāju un domāju katru dienu, turklāt visu dienu. Es par to lasu, meklēju informāciju internetā. Tas, ko esmu dzirdējusi no klientiem, – jā, joprojām ir par maz kvalitatīvas informācijas latviešu valodā. Nu, darām, ko varam. Tāpēc šodien arī esmu šeit. Savās sarunās un intervijās parasti mēģinu kliedēt pieņemtos setereotipus par ēšanas traucējumiem. Jo stereotipi kavē cilvēkus nākt pēc palīdzības. Nav noslēpums, ka ar anoreksiju sirgst arī jauni vīrieši, puiši. Kad strādāju Londonā, katrs desmitais pacients bija puisis. Arī pētījumi un literatūra to pierāda. Latvijā pie manis vēl nav atnācis neviens. Latvijā laikam sabiedrība joprojām sagaida stipru vīrieti, kurš par savām problēmām nerunā. Es no sirds gaidu, ka vienā jaukā dienā kāds vīrietis saņems drosmi, ienāks kabinetā un vērsīsies pēc palīdzības. Ēšanas traucējumi ir iespējami pilnīgi jebkurā vecumā. Ja pievēršamies sievietēm, protams, viņas ļoti izteikti ar tiem saslimst pubertātes laikā, kad mainās ķermenis, kā arī ap menopauzi, kad ķermenī atkal notiek līdzīgas izmaiņas. Noteikti ir grūtības sevi pieņemt. Nevar noliegt, ka visiem zināmajās jomās – modeļu biznesā, baletā, profesionālajā sportā – ir daudz slimības gadījumu, jo tur ir liels uzsvars uz vizuālo tēlu. Ļoti smalku vizuālo tēlu. Bet kliedēšu stereotipu, jo ikdienā es noteikti nestrādāju tikai ar modelēm, dejotājām vai daiļslidotājām.

Mēs visi esam dzirdējuši un žurnālos redzējuši gana daudz skaļu virsrakstu gan par anoreksiju, gan bulīmiju. Sabiedrībai šie jēdzieni vairs nav sveši. Bet kas īsti ir ēšanas traucējumi, un kāds ir to cēlonis?

Ēšanas traucējumi ir kā sīpols, kuram ir vairākas kārtas. Literatūrā ar ēšanas traucējumiem apzīmē anoreksiju, bulīmiju un pārēšanos. Ir arī dažādas apakšdiagnozes. Viena no zināmākajām būs arfid – ļoti ierobežojošs un izsmalcināts ēšanas veids, kam seko svara zudums. Ļoti daudzas iezīmes ir līdzīgas kā anoreksijas gadījumā, bet ir arī ļoti daudzi psiholoģiskie aspekti , kas ir citādi. Ēšanas traucējumi psihiatrijā ir vieni no grūtāk ārstējamajiem. Tās tik tiešām ir smagas saslimšanas, tie nav joki. Un tās nav stereotipiskās mazās meitenītes, kas sapņo kļūt par modelēm. Noteikti ne. Padomāsim, kas tad īsti ir ēšana. Tas ir pats dabiskākais dzīvības instinkts, kas cilvēkam ir. Iztēlosimies tikko dzimušu mazuli – ne viņš var pastaigāt, ne parunāt, ne pat kontrolēt aiziešanu uz tualeti. Arī acis vēl ir ciet! Nav nevienas citas spējas, kā vien spēja atrast mammas krūti. Ēšana ir visdabīgākais un primārākais instinkts gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Lai salauztu dabīgu ēšanas ritmu, anoreksijas gadījumā – neēst, bulīmijas gadījumā – pārēsties un atbrīvoties no ēdiena, vajag daudz vairāk par vienkārši gribēšanu līdzināties kādai meitenei no klases. Tie patiešām ir dziļi psiholoģiski pārdzīvjoumi, bieži vien arī traumas.

(Šis ir tikai ļoti interesanta un aktuāla raksta sākums. Visu lasi Imperfekt rudens numurā.)

Foto: Toms Norde