Par dievišķo seksu: nedaudz ar smaidu

— Ilmārs Latkovskis

Par dievišķo seksu: nedaudz ar smaidu

— Ilmārs Latkovskis

Raksts

Publicēts: 09 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ilustrācija: Anita Rupeika

“Tas bija dievišķīgi!” Cik pamatoti un piedienīgi būtu tā teikt par seksu? Rietumu kultūrās ir stipri izteikta tieksme seksu un miesīgo pretnostatīt dievišķajam, garīgajam. Bet šis būs stāsts par to, ka intīmajās attiecībās starp sievieti un vīrieti cilvēki iesaistās ne tikai ar ķermeņiem, bet ar visu savu patieso jeb integrēto būtību, ar prātu, emocijām un garu.

Pašpasludinātais garīgais pārākums

Būtībā visas lielās garīgās tradīcijas savulaik ir akceptējušas vīriešu pašpasludinājumu, ka viņi ir garīgākas būtnes nekā sievietes.

Jiņ un jan simbolikā vīrietis ir baltais laukums, debesis, garīgums. Sieviete ir melnais laukums, zeme, materiālais. Dhjāna mudra pirmatnējā versijā simbolizē, ka vīrietis ir labā plauksta, kas atkal kā debesis un garīgums ir virs sievietes, virs kreisās plaukstas, kas nozīmē zemi un materiālo stihiju.

Cēlais Buda Sidharta Gautama ilgi pretojās sieviešu vēlmei meditēt. Tikai sava mīļotā mācekļa Anandas iespaidā viņš piekrita – labi, lai arī sievietes meditē, taču nošķirti no vīriešiem. Cita starpā atsevišķa meditēšana ir apsvēršanas vērta doma, ja vien tā būtu brīva no vīrieša garīgā pārākuma pašpasludinājuma.

Ēdenes dārzā Ieva ir tā, kas nabaga garīgo Ādamu pavedina uz zemiskām kaislībām. Kristietībā ilgu laiku sievietēm nepiedienēja pašām lasīt Svētos Rakstus, bet bija jāpaļaujas, ka vīrieši viņām tos pareizi izskaidros. Vēl līdz šai baltai dienai dzīvelīgs saglabājies sieviešu ordinācijas mācītāju kārtā aizliegums, kas gan vairs atklāti nesaistās ar garīguma argumentāciju, bet balstās stingrās tradīcijas konservatīvismā.

Nav šaubu, ka vēsturisko dižgaru sarakstā vīriešu vārdi izteikti dominē pār sievietēm. Taču par garīgā pārākuma dzimumu tika pasludināts viss tēviņu bars. Varbūt vīriešiem zināms attaisnojums būs tas, ka sabiedrību uz šādu soli mudināja pati daba. Sugas un vēlāk arī nācijas izdzīvošanas un vairošanās vārdā sievieti vajadzēja piesiet daudzu bērnu dzemdēšanai un ģimenes pavarda kopšanai. Taču līdz ar apziņas attīstību cilvēkam reiz ir jāpāraug mātītes un tēviņa līmenis. Un tas arī neizskaidro vīrieša garīgo pārākumu pār sievieti. Bet nav vērts moralizēt par tā laika kārtību. Karmas likums nav moralizēšana. Katrai rīcībai ir sekas, katrai darbībai ar laiku ir pretdarbība. Mūsdienu vīrietim ir jāizdzīvo sava dzimuma senču rīcības karmiskās sekas.

Muļķis pērienu dabūs pat baznīcā

Viens no vīriešu garīgās uzpūtības karmisko seku spilgtākajiem piemēriem ir baznīcās notiekošais. Pavērojiet vīriešus baznīcā! Lielākoties viņi ir sieviešu pavadošās personas. Gaisotni pilnībā nosaka un visu izrīko sievietes. Un, dievkalpojumam sākoties, mācītājs ar altārzēniem iznirst no sakristejas gluži kā māmiņu un skolotāju gribai izdabājoši puišeļi. Sievietes jau sen ir pārņēmušas vadošo lomu baznīcu dzīvē, lai gan savulaik tur tika iesaistītas kā dievbijīgi pazemīgs apkalpojošais personāls.

Saprotama lieta, ka sieviešu valdošā loma baznīcas dzīvē ienāk līdz ar viņu gādību par ģimenes tradīcijām, līdz ar draudzes dzīves izrīkošanu un citām pasaulīgām lietām, kas neskar garīgumu. Bet arī mācītāju kungi aizvien vairāk izdabā sievietēm, kuras ir baznīcu apmeklētāju lielākā un ietekmīgā daļa. Pieprasījums nosaka piedāvājumu. Saturs, forma, intonācijas – viss tiek pieskaņots sieviešu pieprasījumam. Lai tā nebūtu mana patvaļīga un ķecerīga atklāsme, šajā jautājumā atsaukšos uz mūsdienu autoritatīvo (labi, nepārspīlēju un neabsolutizēju viņa autoritāti pašu kristiešu vidū) franciskāņu mūku Ričardu Roru, kurš uzsver, ka mūsdienu Rietumu kristīgā baznīca ir pārāk sievišķīgi orientēta. Vīrieši alkst vīrišķīgāka garīguma, vīriešu sabiedrībā ir cita enerģijas forma (Rors Ričards. Ādama atgriešanās. Zvaigzne ABC, 2013).

Tas nenozīmē, ka vīrietis savā dziļākajā būtībā nealkst garīguma. Bet nu jau gadsimtiem ievirzījies tā, ka daudziem vīriešiem baznīca ir viens formāls ieradums svētdienas ceļā uz krogu vai kādiem praktiskiem pienākumiem.

Arī meditāciju praksēs esmu novērojis tendenci, ka auditorijās ir liels sieviešu pārsvars – vismaz divas trešdaļas. Šajā ziņā man pārsteigums bija aizvadītās vasaras vērojums kādā dzenbudistu klosterī Anglijā. Starp meditācijas retrīta lajiem, kuri nav mūki un pastāvīgi nedzīvo klosterī, divas trešdaļas dalībnieku bija jauni britu vīrieši. Līdzīgi tiem, kurus esam raduši skatīt kā dēku meklētājus Rīgā. Lai viņi man piedod par tādu salīdzinājumu. Bet tas tikai apstiprina, ka garīguma nepieciešamība jaunu vīriešu vidū pastāv. Jautājums ir par piedāvājumu.

Sieviešu un vīriešu proporcijas un mijiedarbe garīgajās praksēs ir būtisks, bet neizpētāms jautājums. To var censties nojaust intuitīvi. Bet skaidrs, ka ir nepieciešami gan atsevišķi sieviešu, gan vīriešu pasākumi, lai izkoptu savu sievišķo un vīrišķo garīgumu.

Mūsdienu vīrieša atrunas no garīguma

No vīriešu puses ir dzirdētas divu veidu atrunas, kālab viņi vairās iesaistīties kolektīvos garīguma pasākumos.

Pirmkārt. Viņi ir pragmātiskāk un mērķtiecīgāk orientēti cilvēki. Bet tās garīguma prakses esot tāda vairāk bezmērķīga lidināšanās mākoņos.

Jāatzīst, kā tāds pieņēmums nav gluži no gaisa grābts. Tam ir nopietns pamatojums, ko atradīsim dažādu nozaru nopietnu pētnieku atziņās par vīriešiem un sievietēm piemītošo atšķirīgo dzīves izjūtu. Vīriešiem patiešām priekšplānā izvirzās mērķtiecīgums, loģiskā argumentācija, praktiskā nozīme. Sievietes vairāk ļaujas procesam, plūsmai, pirmajām emocijām.

Sievietēm ir citas priekšrocības, par ko Deivids Deida raksta: “Sievišķīgas sievietes pavisam dabiski jūt dzīvības enerģiju (..) Viņu ķermenis ir atvērts dvēseles plūsmām, kuras lielākā daļa vīriešu pat neapzinās. Viņu ķermenis ir atvērts dvēseles plūdumam, ko nekontrolē un nevada mērķi un struktūra.” (Deida Deivids. Īsta vīrieša ceļš. Garīgā pilnveide un meistarība attiecībās, karjerā un seksā. Zvaigzne ABC, 2019. 102. lpp.)

Meditācijas retrītos tāda tendence ir skaidri jūtama. Parasti sievietes vieglāk ļaujas meditācijai, un viņām tas arī padodas. Vīrieši iespringst racionālu pamatojumu nepieciešamībā.

Ja meditāciju salīdzinātu ar autobraukšanas apmācību, tad vīrietim vajag katras darbības loģisku izskaidrojumu, viņam jāzina arī auto motora funkcionēšanas principi, kurp viņš aizbrauks, kāds būs ceļš, vai nebūtu bijis pragmātiskāk tomēr izmantot citu pārvietošanās līdzekli vai arī iet kājām. Līdz ar visiem šiem jautājumiem viņš meditācijas procesu var ļoti sarežģīt un padarīt šķietami bezjēdzīgu. Toties, ja vīrietis tiek pāri šai pirmajai neskaidrību fāzei, viņa meditācijas prakse ir izkopta un dziļa.

Jāatzīst, ka tieši specializētajos vīriešu meditācijas retrītos vīriešiem garīgums “pielec” ātrāk.

Otrs vīriešu vidū izplatīts spriedums par sieviešu garīguma meklējumiem ir aprobežotā tēviņa komplekss. Tām sievietēm neesot īsta veča, tāpēc viņas arī meklējoties pēc “svētā gara”.

Atbildot uz šo, piesaukšu atkal Deividu Deidu. Kā vīrietis iegūstot sievieti, tāpat viņš iegūstot arī pasauli. Tās abas jūtot, ja gadījumā vīrietis gribot viņas vienkārši izdrāzt. “Savā ziņā viņi māna gan sievieti, gan pasauli, lai gūtu baudu un remdētu smeldzošo melīguma un nepilnvērtības izjūtu.” (Deida Deivids. Īsta vīrieša ceļš. Garīgā pilnveide un meistarība attiecībās, karjerā un seksā. Zvaigzne ABC, 2019. 45. lpp.)

Pieņemu, ka lielu daļu vīriešu šī provokācija kaitina ar bailēm, ka tas varētu attiekties tieši uz viņiem un ka viņi paši agrāk līdz tam nav aizdomājušies.

Ričards Rors grāmatā Ādama atgriešanās aktualizē jautājumu par vīrieša garīgā ideāla deficītu Rietumu sabiedrībā. Agrākās sabiedrības vadīja viedie. Mūsdienu zēni un jaunieši savas apkārtnes pieaugušajos vīriešos aizvien retāk atrod atdarināšanas cienīgus paraugus un vadītājus.

Mūsdienu Rietumu sabiedrība ir zaudējusi vīriešu iniciācijas tradīcijas. Ir pleiboji, ir mačo, ir pārprasta dzimumu vienlīdzība. Senās iniciācijas formas ir atmestas kā arhaiski aizspriedumi, bet jaunas vietā nav nākušas.

Rors atsaucas uz nu jau pirms trīsdesmit gadiem izdodu Mūra un Džileta pētījumu par četriem vīrišķības arhetipiem (Robert Moore, Douglass Gillette. King, Warrior, Magician, Lover: Rediscovering the Archetypes of Mature MasculinitySan Francisco: Harper Collins, 1990).

Autori savā pētījumā norāda, ka leģendās, mītos, vēsturiskajos harismātiskajos līderos vīrišķība saistās ar četriem arhetipiem, kuriem ir jābūt attīstītam ikvienā vīrietī: valdnieks jeb karalis, kareivis jeb cīnītājs, mags jeb viedais un mīlētājs jeb... mīlētājs.

Iespējams, mūsdienu Rietumu domāšanas diskursā šie apzīmējumi daudziem šķitīs kā arhaismi, par kuriem tikai pavīpsnāt. Karotājs ir pārvērties par gļēvu varmāku. Mistiķi notur par prātā jukušo. Mīlētājs ir seksuālo kaislību atkarīgs izvirtulis jeb vienkārši babņiks. Valdnieks ir mazvērtības kompleksu mākts maniaks.

Pārprastie vienlīdzības centieni likuši aizmirst, ka sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis. Un tas grauj gan pāru attiecības, gan ģimenes, gan – galu galā...

(...)

Vairāk taps skaidrs I’mperfekt pavasara numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu