Par apaļo bezkauna pavasari

— Ieva Cipruse

Par apaļo bezkauna pavasari

— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 24 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Klāt pavasaris. Iespējams, tu mani atšķir nupat vēl svaigā martā, un zem džempera tikmēr metas zosāda. Maziem kūkumiem un mazām spalvām stāvus gaisā. Tad lidinās jau pirmās mušas, pret zodu atsizdamās.

Bet bieži jau darbu, bērnu un dienas steigā žurnālu sanāk atraut vaļā vien maijā, kad drīz jau gaidāms nākamais. Tad romantiski birst ābeļziedi, aizkrīt aiz krāgas un iekrīt kuplos dekoltē. Nāk sulīga vasara, kur karst pie spietojošām peldvietām iespīlētos peldkostīmos un caur saulesbriļļu malu uzmest aci apkārtnei. Kāda skaista pasaule caur briļļu stiklu tad pavērsies – visādas krociņas, bērnu un tantīšu, nabas uz iekšām un ārām, ciskas, kas tālu viena no otras, un ciskas, kas blakus kā Siāmas dvīņi, garas un apaļas krūtis, sačokurojušies vaigi, slapjas pieres. Pilns skaistu ķermeņu, tā man vismaz šķiet. Tā man tev gribētos teikt, un tā man gribētos rādīt arī savai meitai.

Tie, kuri mani lasījuši biežāk, dziļāk internetos un vēl agrāk, pirms piedzima I’mperfekts, jau zinās, kā man patīk rakstīt manifestus cilvēka burvīgajām nepilnībām (kuras gan, manuprāt, ir pilnības). Kā man patīk runāt par rētām, kūkumiem, riepām, spalvām un muļķīgo cilvēku kaunu no saviem ķermeņiem. Cik gan jocīgi man šķiet, ka tikai no ķermeņiem. Kauns par viedokļiem, pamācībām un vārdiem gan cilvēkiem ir krietni retāk. Oi, vairāk nekā krietni, lai gan man gribētos, lai mazliet biežāk.

Piederu vēl pie tās paaudzes, kurai audzināšanas nolūkos no pieaugušajiem bieži vien nācās dzirdēt maģiskos un spalgā izsaukuma jautājumā izskanējušos “Vai tev kauna nemaz nav?!” un “Kā tev nav kauna!?”. Ne jau katru dienu, taču pietiekami, lai tā neskanētu kā mūzika manām ausīm. Biju aritmētiski vidējs tābrīža saprātīguma paraugs, kurš rāmī “lai nav par skaļu, lai citi kaut ko nepadomā, lai citiem netraucē” tika noturēts ar triku par kaunu. Kas īsti ir tas kauns un kurš ir pieņēmējs “jāuzvedas, kā pieņemts”, es nezināju, taču pieaugušie mani gribēja redzēt kā kārtīgu cilvēku, un, pēc manas tā brīža saprašanas, viņi bija visgudrākie pasaulē. Tāpēc man bija jājūt kauns par visām savām nepareizībām. Tām, kuras pieņēmis kāds pieņēmējs, un tagad sabiedrībā tā ir pieņemts. Tām.

Es biju tieva kā skals, gara, un manī noteikti bija pārdzimušas Frīdas Kalo uzacis. Uzacis gan savādā kārtā acīmredzot bija pārdzimušas arī uz manām rokām, jo reiz klasesbiedrs Rūdolfs man jautāja, vai es esot mērkaķis. Par mērkaķi es, protams, sevi neuzskatīju, tāpēc vieglu roku (cik ironiski, ka roku) tovakar nospēru mammai depilācijas krēmu un iepazinos ar kailiem elkoņa–plaukstas savienojumiem. Manas rokas nu bija gludas kā zīdaiņa dupsis, un ar mūsu sugai tuvajiem brāļiem mērkaķiem mani vairs neviens līdz šai baltai dienai tā arī nav sajaucis.

Protams, padsmit gadu slieksnim augot, dažādi kauni visu starpā uzpeldēja arvien biežāk. Mūsu mammas pie spoguļiem pašas sev nepatika, viņām nepatika arī tas, ko ģērbjam mugurā, viņu draudzenes ieturēja Mēness fāžu diētas un vasarnīcu pagalmos glāstīja savus gludos vēderus. Tikmēr mēs paši tad pagadījāmies tik visādi, ka nenobrīnīties. Plauka pumpas, dīga bārdas, plūda pirmās menstruācijas, gurni kļuva apaļāki, neauga krūtis, auga krūtis, uz augšlūpām un padusēs parādījās melnas spalvas, mūs nemīlēja īstie puiši, un garderobēs pa kluso pufaiku kabatās tika sabāztas zīmītes, no kurām krist un bālēt. Mēs bijām kā vesela vasaras pludmale – tik dažādi, šķībi un greizi. Nepareizi? Nu, tur jau tā lieta, ka ne. Bet kaut kāda pieņemta iemesla pēc bija jākaunās. Jo allaž kaut kas bija nepareizs mūsu izskatā un mūsu uzvedībā. Un visa pasaule to vien ņēmās darīt kā apstiprināt – ir standarti. Visam ir standarti.

Skolas kara laukam sevis pieņemšanā izsoļojot cauri un iemācoties rīkoties ar pinceti, diega smalkuma uzacīm toreiz devos tālāk pasaulē. Kā izrādījās, pieaugušajiem, ja mēs pieņemam, ka tad sevi uzskatīju par gana pieaugušu, nekādas dižās skaidrības par pasauli, kā man bija šķitis bērnībā, nebija. Pieaugušie par sevi kautrējās daudz vairāk un biežāk, nekā to aizrādīja saviem bērniem. Viņi cits citam nejautāja, vai otram kauna nemaz nav, taču acīmredzami ieturēja paši sevi labi grebtos kauna rāmīšos. Rāmīši gan bieži plīsa pie kādas grādīgas glāzes. Tad visrāmētākie kļuva pavisam pliki un gāzās no rāmjiem ārā kā zemi zem kājām zaudējuši. Tie, kuri kautrējās skaļi smieties, dziedāt un runāt, to darīja nepiekusdami un nepieklusdami, iemīlējušies nekautrējās atzīties visās jūtās, un aizkaitinātie aizmirsa kaunu, belzdami otram taisni pa kunģi, gan ar vārdiem, gan kulakiem. Tievie sajutās omulīgi un apaļi, apaļie – pārliecināti tievi. Visi tad kaut kur aizmirsa savu kaunu. Tagad es vismaz redzēju jēgu to pajautāt – jo šādos brīžos cilvēkiem kauna nemaz nebija, tas bija kaut kur aizmirsts, tas tiesa.

Ar vienu kāju bērnībā un otru pieaugušo dzīvē sadzīvot izrādījās visgrūtāk. Ja bērnībā kauns tā arī mūždien šķita mītisks radījums, pie kura parādīšanās leksikā vajag pieklust, norimt vai atvainoties, tad tagad tas bija ieņēmis pavisam skaidrus apmērus un vadlīnijas, par un ar kurām sačukstējās tantes un žurnālu lapās ietērpās šmaugas modeles. Pieaugušo starpā tas īpaši attiecās uz cilvēka ķermeni. Viņas visas mūždien gribēja būt slaidākas, bildēties tā, lai kājas nav par resnu un rokas nepiespiežas miesai, viņi – būt garāki, cietāki un mataināki. Mani gurni kā komati bija izsprāguši katrs uz savu pusi, atstājot svītrainus abus dibena vaigus. Uz pludmali es vairs negāju. Arī krūtis man vēl bija par mazu, tā man pastāstīja draudzene, izdzirdējusi to no apburoša puiša, kurš man šaušalīgi patika. Un vēl es sevi neskuvu kailu kā afrodīti, taču citas skuva gan. Fiasko. Kam tad es tāda galu galā noderēšu? Tā nu es cīnījos un augu iekšā pieaugušo pasaulē. Būvēju savu rāmi un nekad neaizmirsu, ka jāgrib būt tievākai. Arī garāku kaklu, mazāku dibenu un biezākus matus, bet tas tobrīd nebija manos spēkos.

Un tad man piedzima meita. Maza, silta, dzemdes saspiesta. Burtiski saspiestu degunu, to nu gan es jums esmu stāstījusi, saspiestiem vaigiem, aizžmiegtām acīm, krunkām un apaļumiem. Un pēkšņi vairāk par visu pasaulē man gribējās, lai viņai nekad nav kauns par sevi. Es tad atcerējos visus savus kaunus, savus kauninātājus, visas savas spalvas un plānos matus, krūtis, pie kurām viņa tagad piezīdās, vēderu, kurš nu izlaiž gaisu pēc dzemdībām, taču kuram mūždien nez kāpēc bijis jābūt kā plānajai pankūkai. Un savus kraupainos papēžus, nostaigātās ciskas, nogurušās acis. Un vairāk par visu pasaulē es gribēju, lai viņa nekad no manis nedzird kaunu par to visu. Lai viņa nedzird mani pie spoguļa kauninām savu ķermeni. Lai viņa nekaunina pati sevi. Lai viņa neklausās citu kaunināšanā un nemetas kaunināt savējos un, vēl vairāk, svešos. Man piedzima meita, un man piedzima kauns par savu kaunu. Līdzīgi kā reizēs, kad kaunējušies par savām apaļajām rokām, ieraugām kādu, kuram roku nav vispār. Es sajutos tā, kā negribu, lai mana meita reiz justos. Jo mēs esam gana vajadzīgi un derīgi ar rokām, bez rokām, gari, īsi, punktaini un gludi skūti, šķībi un greizi. Visādi. Nepareizi? Nu, tur jau tā lieta, ka ne.

Kad es runāju par cilvēka ķermeni, vienmēr pretī nāk cilvēku jūra ar “sevi jākopj!”, “tava riepa tev atnesīs sirdslēkmi” un “lai cilvēkiem patīkami skatīties” plakātiem. Taču tas mani tik un tā nekad nepārliecina. Pieaugušo pasaulē būtu vairāk jāprot nodot analīzes, jādzird sava sirds un locekļi, vairāk ar prieku jāprot apēst kāda magoņmaize un jāprot nebāzt savus plakātus pašuzbūvētu rāmju sludināšanā. Un atkal – es negribu, lai tas pārliecinātu arī manu meitu. Es gribu, lai viņa māk ar patiku skatīties pati uz sevi un visiem tiem, kuriem riepas. Nevis veidot sevi, lai cilvēkiem patīkami skatīties. Viņai jābūt tieši tik banāla naivisma veidotai – stiprai savā esībā. Un riepā, ja viņai tā gribas!

Šodienā pie melnas un rūgtas tējas tasītes es joprojām sēžu ar pie viena sāna pielipušu kaunu. Protams, taču. Man uznāk kauns par kādu bildi un lielu pumpu kā saulrietu tuksneša debesīs, man uznāk kaut kāds vecais kauns par savu ķermeni. Taču es to nekad nesaku meitai. Es to pagaiņāju sevī un ierauju rūgtu tēju. Vai nopērku skaistu kleitu. Nogriežu matus. Izdaru kaut ko traku un spītīgu visiem rāmjiem, kurus pati savā galvā esmu sabūvējusi.

Es novēlu jums šopavasar biežāk apēst to, ko kārojas, un peldsezonai gatavot nevis savas kautrās vietas, bet gan savu prieku par pludmales dažādību ķermeņos. Trenēt prom kaunu par sevi un citiem un ieraudzīt visu jūrmalas krasta līniju kā vienu fantastiski bagātu dieva pleķi, kur sanākuši visi cilvēkbērni bez kauna. Priekā par pavasari! Par apaļo bezkauna pavasari!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu