Par aklajiem randiņiem, gadījuma sakariem un taureņu kutināšanu

— Evija Unama

Par aklajiem randiņiem, gadījuma sakariem un taureņu kutināšanu

— Evija Unama

Raksts

Publicēts: 03 aprīlis, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Kad ziemas drūmums aizver durvis, viss rādās citādā gaismā. Pavasara. Un tas vienmēr atnāk ar to kņudšo sajūtu pakrūtē. Nav svarīgi, vai tev ir attiecības, vai arī tu dzīvo lepnā vientulībā. Vai ir pilna māja bērnu, vai vēl tikai gatavojies tiem. Pavasarī līdz ar pumpuriem uzplaukst sieviete tevī. Un nemiers.

Ar katru dienu tu jūti, ka gaiss sāk smaržot citādi, biežāk uzspīd saule, un pēkšņi tev parādījusies interese par ornitoloģiju. Pamani putnus dziedam un dvēseli dejojam. Jāteic, pamani arī, ka neesi viena tāda. Arī citas tavas sugasmāsas kopā ar pumpuriem sākušas plaukt. Sajūtot konkurenci, tu pieķer sevi funktierējam par fitnescentriem, šopingojot nopērc daudz dažādu nieku un gaidi kaut ko neparastu no tās trīsuļošanas pakrūtē. Tev tā ir? Man tā ir katru pavasari. Jau gadiem. Jauni izaicinājumi un atkārtotie solījumi sev – šosezon es būšu īpašāka, skaistāka, liderīgāka... atļaušos vairāk un mainīšos. Uz labu, protams. Un katrs pavasara noslēgums atnes secinājumus. Vērtīgus. Vajag tikai ļaut sev līdz tiem tikt.

*

Todien pie kafijas tases sapulcējāmies spontāni. Pirmie saules stari izgaismoja ne tikai putekļus plauktos, bet arī pamatīgu nevēlēšanos atrasties “pie virpas”. Trīs dzīves rūdītas, juridiski brīvas dāmas sapulcējāmies Tērbatas ielas kafejnīcā ar mērķi ļauties sezonas mērķu apspriešanai. Mūsu vienojošais faktors – darbs un karjera kā prioritāte, atšķirīgais – spēja sabalansēt to ar privāto dzīvi. Katrai no mums ir sava attiecību pieredze un viedoklis par to.

Es ar savām trim veiksmīgajām laulībām izceļos ar pārmēru konservatīviem uzskatiem un vajadzību visu kontrolēt. Ikreiz tiekoties izbrīnā pavērtu muti klausos draudzeņu mednieku stāstos. Par to, kā kliedēt garlaicību, par sportisko seksiņu un romāniem ar darba kolēģiem. Parasti – neveiksmei lemtiem. Neuzdrošinos pat iebilst, ka brīžam kaitina tas seksa kults, vieglprātība un bezdvēseliskā saskarsme. Bet brīžos, kad iespraucos, ātri tieku atsēdināta ar spēcīgu argumentu: mana pieredze taču liecinot, ka tas, ko uzskatu par labu esam, nestrādā.

Tāpēc klusēju arī todien. Tomēr tur, kur viens ar savu viedokli izlec, vairākums vienmēr cenšas ievilkt to savā pārliecībā. Lai pavasara taureņus palaistu brīvībā, man esot jāļaujas kaut kam tādam, kas liek izkāpt no savas komforta zonas. Kaut kam, kas šķiet pilnīgi nepieņemams. Piemēram, aklais randiņš vai spontāns gadījuma sakars! Jo citādi man nevarot būt objektīvs viedoklis, ka šāds veids kustināt taureņus nestrādā. Nezinu, kas todien bija iekodis, bet ļāvos pierunāties. Grāmata jāizlasa, lai par to spriestu, vai ne?

*

Iespējams, pa īstam šī doma iesakņojās, todien braucot mājās no darba. Tu taču tici zīmēm? Lūk, viena tāda man savdabīgā veidā tika piespēlēta. Mēdz jau teikt, ka redzi to, ko esi gatavs ieraudzīt, bet todien tas bija spilgti.

Visa dzīve ir vienas vienīgas izvēles un cīņa ar to radītajām sekām. Ja laikus nepaspēsi, kāds cits pamanīsies. Šī doma pavadīja sirsnīgo nopūtu, kad tramvajā ar kaulainu aci pētīju solīdu kungu, kas, pavisam nesolīdi izgrūstot pāris dāmu, veikli ieslīdēja manis noskatītajā vienīgajā brīvajā sēdvietā. Buktētas bikses, jau nedaudz “saguris” džemperis, iesirmi deniņi un padusē iežmiegta maziņa vīriešu somiņa. Smagi atkritis beņķī, viņš uzsāka sarunu pa mobilo. Tik skaļi, ka, manuprāt, viņa teikto varēja dzirdēt pat otrā vagonā. Ar mammu. Atskaitījās par tikko notikušu randiņu Vecrīgā. Lieliski. Visi tobrīd sabiedriskajā transportā klātesošie uzzināja, ka viņš ir smagi vīlies un ar kundzi nekas nesanāks, jo “biroja žurkas” viņam nepatīk. Ne mazāk traģisks esot arī fakts, ka viņš dabūjis maksāt gan par kafiju, gan siera kūku. Mantkārīga tātad un ēdelīga. Pamanīju, ka katrs skaļi izteiktais vērtējums transportā esošo sieviešu sejās izraisa smīnu un neviltotu interesi par sirmot sākušo kungu. Bet viņš, pagriezies pret logu, turpināja iztirzāt neveiksmīgo tikšanos. Cerēja no nākamā randiņa, kurš esot sarunāts Teikā, iegūt ko vairāk. Ziķeris! Paldies Dievam, ilgi tas nevilkās. Man bija jāizkāpj.

*

Neko nevajagot atlikt uz rītdienu. Kal dzelzi, kamēr karsta! Pārskaiti naudu, neatejot no kases! Ņem, kamēr ir! Tik daudz ieteikumu darīt uzreiz. Un, lai realizētu šo, manuprāt, ekstrēmo apņemšanos, nav nemaz ļoti jāpiepūlas. Ielogojies kādā iepazīšanās portālā, atmetot kaunu, atķeksē savas trakākās vēlmes (nav pat pašai jāraksta, iespējas jau ir paredzētas) un sāc gaidīt... Ak, jā. Par izvēli. Atceroties vīrieša sarunu ar mammu tramvajā, aklo randiņu atmetu. Gāju pretī izaicinājumam – spontānam gadījuma sakaram. Kāpēc gan to nesarīkot pašai? Kad jau, tad jau! Atzīmēju, ka vēlos seksu bez saistībām. Sāka birt piedāvājumi.

No visas kaudzes izvēlējos vīrieti, kas bija nedaudz vecāks par mani. Pēc ķermeņa aprisēm fotogrāfijā varēja spriest, ka sportu tur cieņā (protams, apzinājos, ka tikpat labi bilde varētu būt aizlienēta interneta dzīlēs; kā manējā, piemēram). Viņš iesākumā uzdeva pārmēru daudz jautājumu. Nebiju noskaņota gari sarakstīties. Galu galā – jo mazāk zini, jo vieglāk pieņemt lēmumu (šajā gadījumā!). Tāpēc atbildēju strupi un uzspiedu uz saviem noteikumiem. Kļuva piesardzīgs, bet tad “pavilkās”. Vienojāmies tikties pie Valmieras ielas Statoil, jo netālu no tā viņš būs noīrējis apartamentus. Domās pārstaigāju to rajonu, un vārds “apartamenti” drusku uzdzina nemieru. Aprakstīja, kā izskatīsies. OK. Darījums bija noslēgts. Nakti pavadīju nemierīgi – starp vajag vai labāk tomēr ne.

*

Piebraucu ar nokavēšanos. Gribējās garantiju, ka neierodos pirmā. Protams, lai varētu attālināti nopētīt šo savu izvēli. Neliegšos, nemaz nebiju īsti droša par to, ko daru. Pagriezu skaļāk mūziku salonā, lai nedzirdētu pakausī savu divu “es” strīdu. Viens skaļi bļāva: kam tev to vajag!!! Otrs oponēja: ļaujies, kamēr vēl esi jauna! Otrs gan bija klusāks par pirmo. Norunātajā vietā stāvēja stalts vīrietis. Pat ļoti simpātisks. Vismaz pa gabalu. Uzelpoju. Tiesa, apģērbs gan īsti neatbilda, bet pasaki, kurš vīrietis spēj normāli aprakstīt savu apģērbu? Man patika tas, ko redzēju, un sajutos nenormāli uztraukusies. Plaukstas svīda. Teju nobraucot viņa apavu purngalus, piebremzēju un attaisīju logu pasažiera pusē. Viņš pieliecās. Pajautāju, vai tiešām domā, ka es izkāpšu un attaisīšu durvis? Viņš pasmējās (smuki zobi!) un iesēdās līdzās. Sasmaržojies. Labi. Es gan nedaudz biju cerējusi uz kādu ziedu, bet, rokās saritinātus, viņš turēja kaut kādus dokumentus. Nekas. Kur gan es tās puķes liktu? Mētātos mašīnā. Tomēr sajutu nelielu vilšanos. To apklusināju ar domu, ka varbūt “apartamentos” mani gaida pārsteigums. Kad uzprasīju, kur jābrauc, viņš samulsa. Vai tiešām es nezinot? Forši. Spēlītes. Jutu, ka spriedze pieaug. (.....)

(visu rakstu lasi IMPERFEKT Pavasaris)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 03 aprīlis, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu