Palaist lielajā dzīvē

— Linda Krūmiņa

Palaist lielajā dzīvē

— Linda Krūmiņa

Raksts

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Stāvu pie virtuves galda. Griežu sīpolus. Kož. Acīs asaras. Bet griežu tālāk. Pusdienas taču jātaisa. Stulbie sīpoli! Kož arvien vairāk. Acis slapjas. Un nupat jau arī nodevīgais kamols sariešas kaklā. Diena pirms dienas, kad mans dēls kāps lidmašīnā, lai dotos uz Dāniju. Studēt. “Artūr, samīļo mammu! Viņai tagad tā būs kādu laiku,” klusi smaidot, saka mans dzīvesbiedrs. Dēls paskatās uz mani ar TO skatienu, kur neliela rezignācija no sērijas “Nu, ko tu tā” jaucas ar mīļu “Viss taču ir labi”. Patiesībā viss ir lieliski. Mans foršais, lielais dēls dodas savā lielajā dzīvē. Bet, vai, cik tas ir grūti! Ar prātu saproti, ka tā jābūt, bet ar sirdi... Stulbie sīpoli!

Atklāti sakot, līdz pat pagājušās vasaras otrajai pusei es domāju – nu, ko tās mātes var ņemties, kad bērni dodas mācīties uz ārzemēm. Tas taču ir normāli, ka dēli un meitas jālaiž prom. Un mums visām ir skaidrs, ka kaut kad tas brīdis pienāks. Patiesībā noteikti labāk, lai tas pienāk ātrāk. Mana dziļa pārliecība ir tā, ka bērni nedrīkst pārlieku ilgi palikt ērtajā ģimenes ligzdā. Jādod vaļa, jādod brīvība un... jā, jāsūta prom. Lai mācās dzīvi. Pamazām. Pilnīgi noteikti kaut kādā brīdī nobrāžot ceļus vai elkoņus. Bet citādi jau nevar. Jā, jāatbalsta un jāsamīļo, un jādod pārliecība, ka ģimene ir tepat blakus, ja nu kas, bet citādi... lai dzīvojas un mācās, kā saka, ar bakstīšanas metodi. Un tomēr, par spīti šai manai stingrajai pārliecībai, pienākot brīdim, kad manam dēlam jādodas prom, es sajutos pavisam traki.

Tas, ka Artūrs dosies uz ārzemēm studēt, mums abiem bija skaidrs jau labi sen. Viņš vienmēr gribējis un grib vairāk. Tāpēc pēc pamatskolas beigšanas mēs abi pārcēlāmies uz Rīgu. Grozies, kā gribi, bet galvaspilsētā iespējas ir plašākas – gan formālās izglītības, gan visdažādāko neformālo aktivitāšu ziņā. Un tāpēc, sākot mācības 12. klasē, viņš nekavējās meklēt un lūkot, kur un ko studēt ārpus Latvijas. Protams, arī pie mums ir gana daudz iespēju iegūt labu izglītību. Augstākās izglītības iestāžu skaita ziņā, rēķinot uz iedzīvotājiem, Latvija ir starp līderiem. Vairākās no tām studiju kvalitāte daudz neatpaliek no laba līmeņa ārvalstu augstskolām, bet dažas ir pat izcilas. Viss ir, kā saka, up to you – ko izvēlēsies un cik apzinīgi mācīsies, tāds arī būs rezultāts. Un tomēr – ārzemes ir tik sasodīti vilinošas... Labi atceros sevi 18 gadu vecumā. Ja man toreiz būtu tās iespējas, kas tagad ir jauniešiem, es noteikti, daudz nedomājot, būtu devusies studēt uz ārzemēm. Esmu Latvijas patriote. Es mīlu šo valsti, un es mīlu šo zemi, un šī ir mana vieta. Bet, manuprāt, ikvienam nāk tikai par labu ieelpot to svešo gaisu, pabūt un padzīvot citā vidē – starptautiskā, daudznacionālā. Cilvēks iegūst pavisam jaunu redzējumu, daudz plašāku perspektīvu. Tāpēc, kad Artūrs teica, ka viņš dosies studēt uz ārzemēm, lai arī man iekšā kaut kas mazliet sarāvās un iedūrās, nešaubīgi piekritu: “Jā! Protams, es tevi atbalstīšu un būšu par to izvēli, ko izdarīsi.” Esmu stingri pārliecināta, ka vecāki nedrīkst ierobežot savus bez piecām minūtēm pieaugušos pusaudžus. Pretējā gadījumā tas ir tikai mūsu egoisms. Protams, var būt bažas vai pat bailes par to, kā jaunietis tiks ar visu galā, kad nav iespējas pieskriet un satikties. Un ja nu kas... Un kā tad būs... Un bērns tik tālu... Vai būs regulāri paēdis un apģērbu kārtīgi salocījis, un tad vēl tās studentu ballītes... Neko darīt, tāda ir lietu kārtība, patīk mums tas vai ne pārāk. Jādod vaļa!

Mēs ar dēlu diezgan ilgu laiku dzīvojām divi vien. Kā mēdz notikt šādos gadījumos, viņam savā ziņā tika arī ģimenes vīrieša loma. Labākā draudzene reizēm mēdza pārmest, ka pārāk daudz ieklausos dēla padomos un ka viņam ir pārāk liela teikšana. Nu, dažreiz varbūt tā arī bija... Piemēram, izvēloties auto, ko nopirkām tad, kad iepriekšējais uzstājīgi “rekomendēja” no tā atvadīties. Pirkums izrādījās daudz vairāk emocijās nekā konstruktīvos aprēķinos balstīts, par ko ik pa laikam atgādina visai regulārie servisa apmeklējumi. Neko darīt, katra pieredze ir mācība. Dzīvojot divatā, pieķeršanās, protams, veidojas vēl stiprāka. Nē, es neesmu no tām mātēm, kuras nespēj “pārgriezt nabassaiti”, bet nevarētu teikt, ka tas ir pavisam viegli un nesāpīgi. Atklāti sakot, nezinu, ko darītu un kā būtu, ja neilgi pirms tam nebūtu satikusi savu dzīvesbiedru, ja joprojām būtu viena pati. Mazliet juktu prātā? Noteikti. Mēģinātu aizmirsties, darot kaut ko bezjēdzīgu? Visticamāk, jā. Nodotos absolūtam darbaholismam un sāktu krist uz nerviem apkārtējiem? Tas varbūt pat nebūtu sliktākais no scenārijiem. Bet, patiesību sakot, es pat negribu iedomāties un modelēt, kā būtu, ja būtu. Skaidrs, ka daudz skarbāk.

Atceros, pirms pāris gadiem, kad dēls jauniešu projektu ietvaros dažkārt uz mazliet ilgāku laiku devās prom, bija jokaina sajūta. No vienas puses – sveika, 18 gadu nepieredzētā absolūtā brīvība! Var aizmirst par pusdienu vai vakariņu gatavošanu, kaut ko iekodīs, un miers, bet citādi – dari, ko gribi. No otras puses – tā tukšā māja... tukšums visapkārt.

Notikumi salikās man labvēlīgi. Es satiku ļoti īpašu cilvēku. Lēnām un uzmanīgi sāku veidot jaunas attiecības. Dēls bija priecīgs – beidzot mamma drošās rokās. Un mēs lēnām sākām mācīties dzīvot atsevišķi viens no otra. Pa dienai. Pa divām. Jaunietim pilnīgi noteikti pret to nebija nekādu iebildumu. Sazvanoties un joprojām noskaidrojot, vai ir paēdis un kārtīgi saģērbies, bet jau mazliet atsevišķi. Man tas ļoti, ļoti palīdzēja sagatavoties brīdim, kad dēls tiešām dosies uz nu jau diezgan pastāvīgu dzīvi ārzemēs.

Artūrs izvēlējās Dāniju. Laba skola, studijas par brīvu. Dzīvošana... nu, diezgan naudu prasoši, bet kādu brīdi var tikt galā. Kad ārzemju studenti Dānijā paralēli mācībām sāk strādāt, viņiem maksā pieklājīgu stipendiju, un tad ikdienas dzīves praktiskā puse ir sakārtota. Dānija ir viena no Eiropas drošākajām valstīm. Sociologi aplēsuši, ka šīs zemes iedzīvotāji esot vieni no laimīgākajiem pasaulē. Tāpēc jo vairāk priecājos par dēla izvēli. Turklāt līdz Dānija ir teju kā ar roku aizsniegt – šķiet, ceļš līdz Kopenhāgenai ar visām drošības pārbaudēm lidostā neaizņem vairāk laika kā nokļūšana no Rīgas līdz Liepājai. Jā, tuvu, bet arī tālu.

Pēdējās dienas pirms dēla promdošanās mani noteikti bija pārņēmis lielāks gatavošanās drudzis nekā viņu pašu. Ko tad īsti ņems līdzi, vai viss nopirkts, vai tik kaut kas nav aizmirsts, un galvenais – tagad visu smuki salocīt čemodānā, lai nesaburzās... Ak, mēs mammas. Mums taču mūsu bērni vienmēr būs maziņi, vai ne? Atceros, man varēja būt gadi desmit, kad mana omīte teica, ka mana mamma viņai vienmēr būs bērns. Protams, toreiz es nodomāju, kas nu tā par tādu jocīgu runāšanu. Bet, jo lielāks un patstāvīgāks aug mans bērns, jo vairāk saprotu, cik ļoti viņš vienmēr būs mans mīļais, mazais bērniņš.

Dēla prombraukšanas gatavošanās drudzim ļāvos ar diezgan lielu aizrautību. Protams, tādējādi es vienkārši apspiedu emocijas. Jā, grēkoju ar to. Labi vai slikti, nezinu. Tas ir mans aizsargmehānisms. Ne jau es vienīgā, kas mēdz apspiest, noklusināt izjūtas. Protams, tas pēc tam atspēlējas, kad tarakāni galvā enerģiskā kankāna solī nodejo kārtīgu rautu. Un tad tu izdari kaut ko pilnīgi stulbu. Sakašķējies par sīkumiem, nenormāli apvainojies par to, kas patiesībā ir smieklīgs pārpratums. Jūties kā pārspriegota stīga, kurai pietiek mazliet, mazliet piedurties, lai tā pārtrūktu. Vai arī otra galējība – uznāk pilnīga apātija. Nu, tā, ka pilnīgi un galīgi neko negribas darīt. Sēdi un truli blenz datora ekrānā, jo kaut kādi darbi ir iekrājušies, bet uzrāviena sākt darīt nav galīgi un nemaz. Un tad sevi ir jāpiespiež, jo tas nav mans normālais stāvoklis. Mētājos izjūtu karuselī. Manā gadījumā aizrautīga rosīšanās un gatavošanās izrādījās efektīvākais paņēmiens, kā izvairīties no sevis žēlošanas. Artūrs gan daudz neiespringa. Ko tu ņemies, visu paspēs. Es pats, jā, visu pats. Nē, neko neaizmirsīšu, būs taču labi. Mammu, būs labi! Vārdu savienojumi, ko, izteiksmīga skatiena pavadītus, augusta izskaņā nācās dzirdēt diezgan bieži.

Dienu pirms Artūra došanās prom emocijas iegriež kārtīgu virpuli. No vienas puses, gribētos visu dienu nosēdēt dīvānā ar dēlu blakus, turot viņa roku, no otras puses – hallo, kas notiek tavā galvā? Viņš taču nekur nepazūd, un tā ir loģiska notikumu attīstība. Un tad vēl – es ļoti labi jūtu, ko tajā brīdī piedzīvo mans dēls. Kad gribas ātrāk prom. Ieskrieties un, lai cik banāli tas skanētu, izplest spārnus. Jo priekšā ir piedzīvojums! Doties uz pilnīgi jaunu vietu, nezināt, kas īsti tevi tur gaida, piedzīvot to visu. Tā pirmreizīguma sajūta, tas ir ko vērts! Kā tādi divi lieli akmeņi viens pret otru maļas man iekšā – gribas pieturēt un gribas priecāties par to, ka dodas pasaulē. Un tas uzšķiļ dzirkstis. Protams, beigu beigās apraudos, sīpolus griežot. Dzīvesbiedrs izstāsta, kā viņa mamma pārdzīvoja, kad viņš 1993. gadā devās uz Latviju studēt. Un tad nebija interneta, sociālo tīklu... Tālsarunas minūte maksāja piecus latus. Tik vien varēja, kā reizi mēnesī sazvanīties īsu mirkli, pateikt, ka dzīvs, vesels un viss ir kārtībā. Fū, labi, ka nedzīvojam deviņdesmit trešajā... Lūk, tad gan bērna laišana studēt uz ārzemēm būtu kārtīga smagā artilērija.

Lielās dienas rītā mostos bez desmit četros – kā parasti, tāds ir mans darba režīms. Artūram ir agrais rīta reiss. Paldies Dievam, jo viņam arī jāceļas uzreiz pēc četriem. Ejot ārā pa durvīm, sabučoju un apskauju. “Padod man ziņu uzreiz, tikko nolaidies Kopenhāgenā!” atgādinu nezin kuro reizi. “Bet, protams, mammu!” Braucu uz darbu un domāju, cik ļoti būtu gribējusi pati viņu aizvest uz lidostu. Papildu 40 minūtēm šādā rītā būtu īpašs svars, lai vienkārši pa ceļam papļāpātu par kaut ko, visticamāk, pilnīgi nesvarīgu, bet tomēr tik nozīmīgu. Not this time, darbs gaida. Iekšējais dialogs no sērijas: nu, kas es par māti, ka bērnu nevaru pavadīt... Liecies mierā, galīgi aptrakusi? Viņš taču jau liels! Un tad vēl kolēģi pieber savu devu, entuziasma piesātinātā tonī daloties pārdomās par to, cik forši, ka dēls dodas lielajā dzīvē. Malacis viņš tev ir!... Nu, protams, ka malacis. Vislabākais pasaulē! Un tāpēc jau ir tā, ka mazais kamols kaklā saskrien. Un es par viņu ļoti, ļoti priecājos.

Kad mazliet pēc desmitiem no rīta braucu mājās no darba, Artūrs jau paspējis noziņot, ka Kopenhāgenā ir lielisks laiks. Vasarīgs un silts, tāpat kā pie mums. Dzīvesvieta laba. WhatsApp iekrīt bildes ar milzīgu daudzstāvu dzīvojamo bloku brutālisma stilā. Saule spoguļojas neskaitāmo logu rindā. Smuki. Viss ir kārtībā. Jaunietis dosies eksplorēt tuvāko apkārtni, bet pēc tam uz centru. Smaidu, jo Kopenhāgena ir skaista, un studenta dzīve ir viena forša padarīšana. Vājprātīgā pušu plēsošā tukšuma sajūta negriež vairs tik ļoti kā vēl tikai pirms dažām stundām. Smaidu, jo priecājos – es to saucu par sajūtu spoguļošanu. Skatos fotogrāfijas, ko dēls atsūtījis, un iedomājos, kā es justos, ja tagad būtu tur, kur ir viņš, un piedzīvotu to, ko piedzīvo viņš. Es taču justos superīgi, vai ne?! Pastarpināti un attālināti, bet sava dēla piedzīvojumā esmu devusies arī pati.

Sazvanāmies katru dienu. Kādā brīdī atskāršu, ka, šķiet, brīžam runājam pat vairāk nekā tad, kad Artūrs bija Rīgā. Jo tad viņš visu laiku bija aizņemts: vasaras darbs no deviņiem līdz sešiem, draugi jāsatiek, un mājās tikai vēlu vakarā, kad es jau miegu ciet. Toties tagad mums ir konkrēts laiks, kad tiešām runājam, – dēls stāsta, kas ar viņu noticis pa dienu, kuras lekcijas bija interesantas un kuras galīgi boring, esmu labi informēta par visu, sākot no Kopenhāgenas kebabu cenām un Kristiānijas rajona īpatnībām un beidzot ar vietējo izklaides tradīcijām. “Artūr, galvenais – visu ar prātu!” ir mana regulārā mantra, uz ko saņemu izteiksmīgu: “Bet, protams, tev nav par ko uztraukties!”

Un uztraukties jau patiešām nav par ko. Tās esam mēs, mātes, kas savās galvās sabūvē nezin kādus stāstus un scenārijus, un nevaram beigt domāt, kā tad bērnam viss izdosies. Bet patiesībā lielākoties viss izdodas viegli. Jo tā ir viņu pašsaprotamā dzīves kārtība – viņi vienkārši ņem pretī to, kas nāk, un tad skatās, kā tikt galā.

Lētās aviobiļetes ir īsta svētība. Kopš studiju sākuma Artūrs vairākkārt bijis mājās uz dažām dienām. Un tas ir tik labi! Fakts, ka bērns ir palaists prom, nekādi neatceļ to, ka tu ilgojies pēc viņa. Es joprojām mazliet skumstu, kad vedu viņu uz lidostu, un man joprojām gribas viņu sabužināt un ilgi turēt aiz rokas, un samurcīt viņa matus, bet tā trakā pušu plēsošā sajūta ir pagaisusi. Un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā, visticamāk, nāktos bažīties, vai ar mani viss ir kārtībā. Ir februāra sākums, kad rakstu šo. Nedaudz vairāk nekā piecos mēnešos dēls un līdz ar viņu pastarpināti arī es esam izdzīvojuši visdažādāko pārdomu un emociju gammu: pirmās sajūsmas noplakumu, šaubas par to, vai studiju programma tiešām ir īstā, pierīvēšanos ar kursabiedriem, ierastās komforta zonas zaudēšanu un tad arī apjausmu, ka izvēlētā augstskola tomēr ir īstā un ka dzīve Dānijā, neskatoties uz sasodīto dārdzību, tomēr ir forša. Tas viss piedien jaunam sākumam. Es dažkārt prātoju, kā būs, ja pēc studiju beigšanas Artūrs izlems, ka turpinās vismaz kādu laiku dzīvot un strādāt ārpus Latvijas. Man būs mazliet skumji, bet arī priecīgi, jo viņš zina, kas ir labākais viņam. Pasaule ir atvērta, bet mēs visi esam sasniedzami – zvana, dažu stundu lidojuma attālumā. Es nezinu, kā būs, jo tas nav paredzams. Bet tikmēr es stalkoju savu dēlu – katru dienu pārbaudu, ko viņš postē savos sociālo tīklu profilos, kas par cilvēkiem apkārt un kādas ēkas fonā. Priecājos par Snapchat mirkļiem, ko viņš man sūta. Skatos cikos pēdējo reizi bijis aktīvs Facebook. Mammai vienmēr jāzina, ko bērns dara.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu