Padomju bērna stāsti

— Marta Kukarane

Padomju bērna stāsti

— Marta Kukarane

Raksts

Publicēts: 20 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šodien mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē nekā pirms gadiem trīsdesmit, tas nu ir fakts. Taču, palasot Atsaucīgo māmiņu forumu, tvitermammu nedienas un tīņu pārdzīvojumus mūsdienās, brīžiem sāk raustīties kreisais plakstiņš, gribas sadot kādam ar čību pa pakaļu un kā tādam vecam kara veterānam vilkt laukā no pagultes padomju bērna ordeņu lādi un pa vienam vien celt ārā nosūbējušos varonības apliecinājumus, pastāstot “kā mums bija toreiz” un “kā mēs vispār izdzīvojām”.

Novērtējiet to pasaku, kuru jums ļauts izdzīvot šodien, dārgie bērni un vecāki! Mīliet savus dakterus, audzinātājas, skolotājas un priekšniekus un piedodiet viņiem mazos grēkus! Āmen. Māc arī tādas nelielas skumjas, redzot, kā jaunieši uzlūko kaseti un zīmuli, neizprotot, kā tie varētu darboties tandēmā, vai kā “izvilkt” ar vienu košļeni veselu nedēļu, vai ka šodien zobārsts principā ir mutes spa, jo mēs, smirdot pēc svilinātas cūkas, izbaudījām zobārstniecību bez anestēzijas. Kļūst žēl, ka tas viss skaudrais skaistums pamazām izbalē un izčākst, tāpēc sāku spodrināt savas atmiņu pērles, atklājot, ka tās vēl mirdz pietiekami spoži.

Bērnudārzs

Atceros sevi no aptuveni trīs gadu vecuma. Tajā laikā es mācēju skaitīt vismaz līdz trīs, jo zinu, ka ar lielu baudu iespraudu tieši trīs naglas biezpiena sieriņā Buratino, par ko mana māte bija manāmi sašutusi, bet es nesapratu, kur ir problēma. Reāls kaifs taču! Un bērni patiešām domā citādi. Jo, piemēram, tas, ka viena no bērnudārza audzinātājām brīvajā laikā bija prostitūta, mums neko neizteica. Kā tagad atceros, Brenda viņu sauca. Jautājums, kā es to būtu zinājusi, ja vien kāds sašutis pieaugušais kaut ko tādu nebūtu izspļāvis manā klātbūtnē. Bet, nu, Dievs ar to, patiesībā jau visi pret šo faktu izturējās ar zināmu sapratni, jo Ventspils bija ostas pilsēta, kurā laiku pa laikam ciemojās dažādu zemju pārstāvji, tā ka šī bija pat cienījama un drosmīga izdevība kaut kā piepelnīties. Pie mums visi darbi tolaik bija cienījami. Neskatoties ne uz ko, Brenda bija laba un sirsnīga audzinātāja, tāpat arī Iveta un Ināra, kuras gan bija godīgas sievietes. Bet, kad pie apvāršņa parādījās rižā auklīte Ira, kas šodien vienkārši būtu ielikta cietumā, pār bērnudārzu savilkās tumši mākoņi. Nu, piemēram, ja kādam no mums ne visai labi veicās ar zibenīgu aizmigšanu diendusas laikā, dabūjām pa pakaļu ar zilu paklāju dauzāmo, un miegs bija klāt momentā. Ja šķita, ka pusdienu plovā varētu būt par daudz speķa gabalu, tu paskatījies uz Iru un košļāji speķi dziedādams. Tiesa, daudziem no mums vēl ilgus gadus pēc dārziņa absolvēšanas plova fotogrāfija vien izraisīja vieglu drebuli. Bet Ira bija tikai mazajā grupiņā. Kad kļuvām gadu vecāki, mēs no viņas tikām vaļā. Tikai dažreiz, aizvietojot mūsu īsto auklīti, viņa ar ļaunu smīnu uznāca pie mums augšā diendusas laikā, aiz muguras turot savu plastmasas pletni. Bet mēs bijām gudrāki, mēs nekustējāmies. Tad uz bērnudārzu atnāca jauna audzinātāja Ingūna. Viņa bija no pretējās grupas, patiešām jauna un smuka, bet regulāri nāca dienas vidū “paņemt” tieši mani un ļāva spēlēties savā grupā, kamēr tie citi bērni bija ārā. Reiz mani vienu pašu svešā grupā pieķēra cita audzinātāja un sodīja, ieliekot stūrī. Principā es kļuvu par ļoti dīvainas situācijas ķīlnieci, jo pat nespēju neko no tā izskaidrot. Ingūna arī mēdza mani izņemt no manas grupas un diendusas laikā aizvest pie sevis uz mājām dārzā ēst zemenes un citas ogas. No šodienas viedokļa es varētu secināt, ka viņa, iespējams, bija mana tēva slepena brūte, un tāpat no šodienas viedokļa es saprotu, ka viņai varētu draudēt pamatīgas nepatikšanas par sveša bērna zagšanu. Man šķiet, ka es tā arī nekad neuzzināju, par ko man bija tāda laime negulēt un ēst citos dārzos, bet šī bija patīkamā atmiņu sadaļa. Vēl es labi atceros, kā bērnudārzā smirdēja smēre, kuru māsiņa lika virsū uz jēlajiem nobrāzumiem, ko mēs visi dabūjām vismaz reizi nedēļā, nēsājoties apkārt pa asfaltēto laukumu. Pati foršākā bija tā biezā krevele, kuru varēja noplēst un tad atkal uz pušuma virsū dabūt smēri. Ja vecākiem galīgi apriebās šī spēle, palīgā nāca zeļonka (briljantzaļais). Vienalga, kur: uz sejas, uz kājas, uz rokām. Un tad tu kādu laiku staigāji apkārt kā iezīmēts ganāmpulka lopiņš. Reiz bija tāda diezgan slidena ziema, un man bija balts kažociņš. Verot vaļā bērnudārza durvis, man kājas pašāvās atpakaļ, un ar seju trāpīju uz dzelzs sliekšņa. Kādu brīdi neviens nevarēja saprast, vai esmu nokodusi mēli, izsitusi zobus vai salauzusi degunu, jo spļāvu sarkanu putru uz sava sniegbaltā kažociņa. Vai kāds jau piezvanīja nine-one-one? Kas tev deva! Mēs ar mammu uz traumpunktu gājām pašas, pa ceļam biedējot pilsētas iedzīvotājus, jo izskatījās, ka kāds man ir iešāvis mutē. Traumpunktā mums teica, ka neko nevar saprast un ka nokosta mēle laikam neesot gan, lai meklējam padomu kur citur. Un tad mēs vilkāmies kaut kur uz tālo poliklīniku, kur finālā man izrāva kādus četrus zobus. Kas man no tā? Es biju baigi priecīgā par tādu dienu, jo varēju pēcpusdienā palikt mājās ar mammu, kaut arī tukšu muti. Un te mēs nokļūstam pie nākamās sadaļas – medicīna.

Dakteri, dakterīši

Laikam jau esmu bijusi diezgan slimīgs bērns, vismaz spriežot pēc manas slimības vēstures, kas izskatījās kā ģimenes enciklopēdija vai sērijveida slepkavas dosjē. Kad piedzimu, man kaut kad neilgi pēc tam konstatēja distrofiju un aizaugušu zarnu traktu, kā arī ieteica kaut ko tur nogriezt zem mēles. Mamma atteicās, jo nenoticēja padomju dakterītei, un pareizi vien bija, ar runāšanu man nav problēmu līdz šai baltai dienai. It kā finālā izrādījās, ka arī vēders nemaz nav aizaudzis, bet no visām tām auzu tumēm, ko dabūju savas distrofijas dēļ, man pret visādām auzu pārslu biezputrām dziļš riebums ir vēl tagad. Jums vajadzēja redzēt, kā es bērnudārzā ēdu auzu pārslu biezputru ar sviestu, kad uz mani skatījās auklīte Ira. Ar gariem, atieztiem zobiem es rūpīgi skrāpēju katru karoti, ņemot vērā, ka citiem pat garšoja.

Tad man kaut kā bieži un stipri sāpēja ausis. Jā, arī man ausī stūķēja to smirdīgo puķi, labi atceros kampareļļas smaržu un vārtīšanos gultā ar aizbāztu ausi absolūtā bezpalīdzībā, jo kaut kad jau pāries. Visdrīzāk – līdz kāzām. Laiku pa laikam gan mani veda pie daktera Ritmaņa, kas bija vai nu vienīgais, vai nu slavenākais ausu dakteris pilsētā. Viss, ko viņš darīja manai ausij, bija sāpīgi un šķita, ka maz palīdz, bet man jau nebija nekādas teikšanas. Ritmanis bija sešreiz lielāks par mani un vīrietis, tā ka es vienkārši ļāvos liktenim. Vienmēr gan no viņa kabineta iznācu dzīva, par ko man pašai bija diezgan liels pārsteigums, taču pagaidiet, šī pat nebija lielākā eksekūcija manā mūžā, tūlīt pastāstīšu vēl. Bet ar Ritmani man saistās kāda spilgta bērnības atmiņa. Dakterim pazuda meita. Nāca mājās no skolas un gaišā dienas laikā vienkārši pazuda. To zināja visa pilsēta, fotogrāfijas bija izlīmētas malu malās, un es mēģināju saprast, kā cilvēks vispār var izkūpēt gaisā. Taču tā notika, un mājās viņa nekad neatgriezās. Šodien es savukārt domāju, kā cilvēks vispār var kaut ko tādu pārdzīvot. Paldies visiem šodienas mobilajiem telefoniem, drošības aprocēm un novērošanas kamerām! Turpinot par bērniem un medicīnu, man aptuveni trīs vai četru gadu vecumā izrāva aizdeguna mandeles. Varbūt, ka to ieteica Ritmanis, jo bija apnicis krāmēties ap manām ausīm, bet patiesībā es nezinu, vai tam ar to kāds sakars. Atceros, ka sēdēju krēslā ar atgāztu galvu un man virsū bija uzklāta bieza vaskadrāna. Ar milzu stangām man vienkārši izrāva tās lietiņas ārā, jo vaskadrāna bija asiņaina. Baidos samelot, bet šķiet, ka nekāda anestēzija nevienam šīs procedūras laikā pat nebija paredzēta. To, ka es pēc tam slimnīcas gultiņā neganti ķērcu, gan labi atceros. Lai gan mamma bija turpat blakus, ienāca māsiņa un lietišķi paziņoja: ja es tā turpināšu, māti vairs nekad neredzēšu un palikšu te uz mūžu. Man pat šķiet, ka tas iedarbojās, lai gan šodien māsiņa būtu piekārta pie “lielā zvana”, nofilmēta Bez tabu un vismaz pazemināta amatā par garderobisti poliklīnikā, ja ne pat atlaista no darba. Arī tas vēl nebūt nav viss. Man bija ne visai labi zobi. Ventspilī bija tāda maza ieliņa, kas veda tieši lejā uz Ventas malu pie kuģiem. Romantiski it kā, bet, kad mēs ar mammu tur iegriezāmies, es sajutu nāves smaku. Tā smaka bija zobārstniecības izgarojumi un kaula svilums, jo tur atradās arī bērnu poliklīnika un zobārstniecības kabinets. Es tajā vietā būtu uzstādījusi kādu Raudu mūri par piemiņu tām mazajām, salauztajām dvēselītēm, kas tur pieredzēja visas pasaules šausmas. Es nesaprotu, kā tas ir – nespēt aizvest bērnu pie zobārsta, jo, ja jau toreiz varēja, tad šodien tas tiešām ir fufelis. Atsāpinoša špricīte bija tikai un vienīgi zinātniskā fantastika, bet kājminams urbis – realitāte. Nekas, nekas nevarēja būt sliktāks par šo. Atceros to brīdi, kad māte padevās un teica, ka to vairs nespēj. Un mani pie zobārsta veda abas omammas reizē, viena sēdēja pie vienas rokas, otra – pie otras. Izdzīvoju.

Kapi

Bet bija cilvēki, kam padomju medicīna izdzīvot īsti nepalīdzēja. Tas bija mans tēvs. Viņš nomira divdesmit astoņu gadu vecumā, kas man tajā laikā šķita cienījams pieaugušā vecums. Vēlāk uzzināju, ka tomēr ne – tās ir šausmas. Un vēl šausmīgāk, ka neviens tā arī līdz galam nesaprata, kas īsti bija par vainu. Tomēr šoreiz ne par to. Lai gan pirmās piecas minūtes es piedzīvoju tādu kā šoka un neticības momentu, apraudoties no domas, ka papu vairs nekad neredzēšu, tas diezgan ātri pārgāja. Varbūt tāpēc, ka man pašai bija tikai septiņi gadi. Bet no šā brīža sākās manas dzīves “kapu periods” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Iespējams, šodien mūs tomēr interesē, kā tad visā šajā sakarā jūtas bērns, bet toreiz svarīgāki pilnīgi noteikti bija mirušie, nevis dzīvie. Atceros, kā es gaidīju, kad man atdos normālos vecvecākus un radiniekus, bet, lai kur es ietu, visi bija gariem ģīmjiem, noraudājušies, glaudīja man galvu un runāja tikai par papu un to, kādas tās ir šausmas. Un tā tas turpinājās vēl vismaz divdesmit gadu. Es sapratu, ka man kaut kā jākuļas pasaulē pašai, jo tagad pilnīgi viss būs citādi uz visiem laikiem. Bērēs omamma man lika stāvēt zārka galā kā dzīvam atgādinājumam, ka kaut kas tomēr ir palicis no aizgājēja, jo cilvēku, kuri gribēja atvadīties, bija drausmīgi daudz, kā arī šāds skats noteikti darīja visu traģēdiju vēl iespaidīgāku. Tā kā tajā laikā mamma un paps jau bija šķīrušies, mamma klāt nenāca, jo gribēja, lai atmiņā paliek “dzīvā bilde”. Man gan neviens neko neprasīja. Bail man vispār nebija, jo cilvēks zārkā man bija svešs, taču ļoti sala deguns – tas pat sāka pilēt. Vienīgais, par ko es uztraucos – lai tikai kāds nepadomā, ka es raudu, jo tie būtu meli. Es neraudāju, jo kādam bija jābūt normālam, ja visi apkārt ir sajukuši. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc kādam nepazīstamam cilvēkam ļauj kaut ko skaļā, drūmā balsī ar garām pauzēm stāstīt par mana papa dzīvi, un vēl tās gaudojošās vijoles... Visiem tāpat, pēc visa spriežot, bija galēji draņķīgi, bet te gāja vaļā sazin kas.

Man ļāva uzlikt savas puķes uz kapa pirmajai, bet tūlīt tām pāri pārgāzās visa pārējā ziedu un vainagu jūra, un es nodomāju, ka nu re – manām puķēm vispār nebija nekādas jēgas, tās taču vispār neviens neredz. Bet kopš šī brīža man bija miljons iespēju likt puķes tā, ka tās redz visi, jo kapu braucieni notika katru nedēļu. Es izdomāju kapos savas spēles, es iemācījos sagrābt smiltis skujiņā, parketā un čigriņā, jo redzēju, ka tas omammai sagādā īpašu prieku. Es zināju, kur guļ visas vecās radu tantes un onkuļi, kurš aizgājis no kādas slimības, bet kurš nomiris vienkārši no pārbīļa. Viss, ko es labu izdarīju kapos, bija labāks nekā jebkas cits, jo uz kapiem ir jāiet, kapi ir jāgodā lai tur vai kas. Ja bija lietus un vētra, nākamajā dienā noteikti bija jābrauc uz kapiem, jo tak varbūt tur ir kaut kas sagāzies. Vai varbūt stirnas nograuzušas kādu puķi. Ja kapos bija parādījusies kāda nepazīstama puķe, tad diezgan daudz laika tika veltīts tam, lai izskaitļotu, kurš tas varētu būt bijis. Tagad saprotu, ka tas viss noteikti bija saistīts ar to, ka “kamēr par cilvēku atceras, viņš dzīvo”, tomēr šķita, ka arī pašiem vajadzētu vairāk dzīvot. Tad es tīrīju veco kapu plāksnes, jo, kamēr omamma ravēja un opaps aplēja dzīvžogus, kociņus un citus zaļumus, man vajadzēja atrast sev nodarbošanos. Tā man uzradās arī daži mirušie draugi, pie kuriem jau sen neviens nenāca, bet es te biju bieži. Šo visu rakstot, man ienāca prātā – var jau būt, ka visa šī kapu epopeja manā dzīvē ir kaut ko ietekmējusi, var jau būt, ka terapeits te varētu rakt un uzrakt visādus brīnumus, bet tajā laikā vienīgā efektīvā terapija maniem vecvecākiem pašiem bija kapu terapija. Un, jo vairāk cilvēku tajā piedalījās, jo labāk. Bet kapi ne tikai apvienoja, tie arī šķīra. Es iemācījos, ka labi cilvēki ir tie, kas tur ir bieži, bet slikti tie, kas nāk tikai dažreiz. Dzimtas kapu neregulāro apmeklējumu dēļ ome sagāja matos ar savām māsām un viņu vīriem. Vēl viens aukstais karš sākās kapu žodziņa dēļ, jo ne visi gribēja samesties vienādi. Skatījos bildes, kur šie paši radi bija sanākuši kopā uz apaļajām jubilejām, sēdēja pie zelta servīzēm, kūpošām kartupeļu bļodām un dziedāja jūrnieku dziesmas, un nevarēju saprast, kā tas var būt, ka šis viss ir pajucis mirušo dēļ. Kad sešpadsmit gadu vecumā es beidzot pateicu, ka brīvdienas veltīšu kaut kam jautrākam, bet kapi būs tikai tad, kad jutīšu īstu vajadzību, dabūju pretī: “Kad tavi bērni nenāks uz kapiem, tad tu redzēsi.” Es gan biju un esmu pārliecināta, ka tad gan es neko vairs diži neredzēšu.

Citas bērnības traumas

Nevaru nepieminēt vēl kādu spilgtu momentu savā bērna dzīvē, jo ne visiem ir bijusi tā iespēja piedzīvot pavisam īstu sajūtu, ka ir sācies karš. Es piedalījos deju pulciņā, un nodarbības notika Ventspils kultūras namā Jūras vārti. Tie tur stāv vēl šobaltdien, tikai pavisam citādā izskatā, bet toreiz Jūras vārti bija sarkana ķieģeļu ēka, kas manās bērna acīs bija kaut kas majestātisks, milzīgs un bijību raisošs. Kā ierasts, kopā ar omammu devos uz kārtējo mēģinājumu. Brīdī, kad ar lielu sparu rāvu vaļā nama lielās durvis, Jūras vārtiem un apkārtējām ēkām vienkārši izbira logi. Es atceros, kā uz brīdi nodomāju, ka tā ir mana vaina, jo rāvu patiešām spēcīgi (man bija četri gadi), bet izrādījās, ka tomēr ne. Uztraukumā nebiju pamanījusi, ka logi izbira līdz ar milzu blīkšķi. Ome mani paķēra padusē un nesās prom, bet mums pretī savukārt joza visi Ostgala čigāni (jā, toreiz pat viņi paši sevi tā sauca) un citi iedzīvotāji. Sajukums bija pamatīgs, jo vieni skrēja skatīties, kur tas karš ir sācies, bet citi gribēja bēgt no kara.

Long story short citēšu kādu laikrakstu: “Tankkuģa Ludviks Svoboda uzsprāgšana Ventspils ostā 1985. gada 6. martā ir viena no pašām bīstamākajām gadsimta katastrofām Latvijā. Tajā gāja bojā četri jūrnieki. Taču apdraudētas bija visu pilsētas un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotāju dzīvības.” Kopš tā laika es nespēju paskatīties uz lielām mājām un man riebās jebkura sarkanu ķieģeļu celtne. Bet kaut kur dziļi sirdī manī tomēr gruzdēja vainas apziņa, ka es taču varēju vērt tās durvis nedaudz uzmanīgāk.

Es nemaz nerunāšu par to, ko mēs savulaik apēdām sētā un bērnudārzā un kādas rotaļas spēlējām daudzstāvu namu pagrabos un bēniņos, kur mūsu sabiedrotie bieži vien bija dzīvas žurkas un beigti baloži. Nekas no tā nav normāli šodien un patiesībā nebija arī toreiz. Bet dažreiz tomēr der paņemt to visu vieglāk un ļaut arī šodien sīkajiem laiku pa laikam pašiem tikt galā ar sevi, lai saprastu, ka ne viss šajā dzīvē vienmēr būs medus un piens.






uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu