...cerību izdaiļotām acīm draudzene paceļ savu kapučīno, mēs saskandinām krūzītes un nenoliekot tās uz galda iedzeram pa malkam – lai piepildās. Jo tāds ir ticējums. Jo savādāk pastāv risks, ka piesauksim pretējo vai drīzāk iesaldēsim tagadni – un viss būs pa vecam. Mājas, darbs, vakariņas ar meitenēm, kaķis, ciemos pie mammas laukos, mājas, darbs, vakariņas ar meitenēm, kaķis... “Vispār jau man ir arī ļoti labi vienai,” viņa izšauj veco universālo kārti un es uz viņai veltu histēriski izjustu varavīksni (tā kāda cita mūsu draudzene sauc sievišķīgi dramatisku skatienu, kas panākams izstiepjot apakšžokli un izbolīti pārgriežot acis pa apli, it kā nepaceļot galvu tu gribētu aplūkot debesjumā varavīksni, kas simboliski nozīmē totālu vatefaku). “Bet ja tas klikšķis būtu, es, protams, neatteiktos,” viņa apdomīgi piemetina, pirms esmu nosaukusi viņu par stulbu kazu. “Tad par klikšķi!” esmu gatava nākamajam tostam, bet viņa iebremzē: “Bet uz kuru katru man nestāv, tu mani zini, es neesmu tik neizvēlīga un tādā izmisumā arī vēl paldies dievam neesmu. Kaut kādas puslaimes man nevajag – vai nu visu vai...” “...nomirsi kaķa apskāvienos?” Sarkasms ir mana superspēja. “Iedzersim par to, ka arī tev kādreiz attiecībās viss nebija tik ideāli kā tagad,” viņa mērķē zem jostasvietas un trāpa desmitniekā.

Tovakar ilgi domāju – par to, kā dzīve paiet. Un kā astoņi ar asti miljardi dvēseļu pavasari pēc pavasara skraida apkārt pa zemes virsu meklējot to vienu vienīgo otru pusīti, ar kuru sarīmēties kā podiņš ar vāciņu un dzīvot ilgi un laimīgi. Labi, atrēķinām tos, kuri misiju jau izpildījuši (mani tai skaitā) un ir pie vietas, bet – arī šādam sirdslietu komfortam ir kolorīta kalnā-augšā-no-kalna-lejā priekšvēsture, kas nav tikai rozēm kaisīta, jo vismaz es savos nieka četrdesmit plus neizgāju pie īstā vīra tinusies jaunavības plēvē, bet ar diviem dēliem, vienu izbijušo lauleni un vairākiem izbijušiem nelauleņiem pūrā. Vai tiešām kāds to algoritmu nav atkodis un uzzīmējis karti, ar kuras palīdzību ja ne taisnā ceļā, tad vismaz saprātīgi ātri var nonākt galamērķī? Jo ir jau forši kādu laiku intuitīvi bakstīties un ķert kaifu no procesa, bet ja tev pasē tūdaļ būs ierakstīts pusgadsmits, bet vienīgais pretējā dzimuma iemiesojums, kurš tevi mīl un saprot, ir kaķis... piedošanu, bet piekritīsiet – te noderētu konkrēts plāns. Vai vismaz Evija. 

Evija ir trāpīgi tieša, konstruktīva un drēbi pārzinoša socionikas eksperte un mana sena paziņa. Un pieteikt viņu ar “vismaz” bija neveikls joks, jo Evijas ir daudz. Labi... šis skanēja vēl neveiklāk. Bet! Es ar to gribēju tiekt, ka Evijas viedoklis vai zināšanas ir tik universālas un viņas talants ar vienu teikumu trāpīt naglai tieši uz galvas ir tik apskaužams, ka dažbrīd šķiet – citas zinātnes var iet atpūsties, jo mums ir Evija. Mums abām ir asa mēle un tendence būt šausmīgi atklātām, tāpēc jau tagad skaidrs, ka šī saruna būs pārāk godīga, pārāk tieša, dažu brīdi pārāk rupja un – pārāk no dzīves. Bet ja tevi ilgstoši, piedošanu, laiza tikai jau pieminētais kaķis – pieņemu, ka memļāšanās posms ir notriekts un pienācis laiks runāt skaidru valodu. 

Socionika ir praktiskās psiholoģijas nozare, kas radusies uz K. G. Junga, E. Krečmera, A. J. Ļičko un A. Kempinska informatīvā metabolisma teoriju bāzes. Tā ir universāla zinātne, kas pēta likumsakarības starp cilvēka sociālo dabu, sabiedrības sociālo struktūru un dažādām savstarpējo attiecību formām. Saskaņā ar socioniku, cilvēks piedzimst ar noteiktu raksturu, spējām un stiprajām un vājajām īpašībām – pamatojoties uz šo īpašību kopumu cilvēki tiek iedalīti 16 personības tipos atkarībā no tā, kā tiek uztverta, apstrādāta un nodod tālāk informācija. Tipa iezīmes izpaužas vārdos, rīcībā, žestos, attieksmē pret dzīvi un cilvēkiem, reakcijās, domāšanas procesā un citās jomās un nosaka visu mūsu dzīvi un attiecības, jo saderība ikvienam iespējama vien ar dažiem no 16 citu tipu cilvēkiem – tāpēc ar vieniem veidojas ideāla saskaņa, kamēr citi viņu atšķirīgā pasaules redzējuma dēļ būs nesaprotami, nepieņemami, kaitinoši vai vienaldzīgi. Socionika var tikt pielietota ne tikai saderības izveidošanai, bet arī citās sfērās, kur sevis un citu izprašana būtiski ietekmē savstarpējās rīcības rezultātu. Socionika nav rāmis, bet lietošanas instrukcija šķietami nesaprotamajam mehānismam – tev pašam.

Evija: Socionika palīdz satikt ideālo otro pusīti, bet mums pirmām kārtām, lai cik tas nebūtu grūti, bet ir jāatbrīvojas no pasakainā stereotipa, ka Lielā Mīlestība nāks no zila gaisa ar maģisku klikšķi, ka debesis pavērsies, skanēs eņģeļu balsis un lidos taureņi, kājas ļims un tu uzreiz sapratīsi, ka TAS ir noticis. Mēs varam turpināt maldīties emociju putrā šaujot uz labu laimi, bet varam arī nopauzēt un pieņemt, ka jūtas savā ziņā ir aprēķins un divu cilvēku saskaņa negadās tāpat vien, bet ir prognozējama un zinātniski pamatojama. Socionikas piedāvātā saderības noteikšanas tehnika ir brīnišķīga un tik tiešām palīdz atrast visīsāko ceļu uz saskanīgām attiecībām. Es, piemēram, arī pati esmu piecus gadus sabijusi iepazīšanās portālos, meklējot īsto cilvēku, un tieši tāpat kā daudzas dāmas satikusi tur neskaitāmus vīriešus, kuriem esmu uzdevusi jautājumu, uz kuru pati nezināju atbildi: “Ko tieši tu meklē un kā tu sapratīsi, ka esi meklēto atradis?” Un pieauguši kungi – četrdesmit, piecdesmit gadus veci – stāstīja, ka gaida kaut kādu klikšķi, ka saklikšķēsies un būs laime! Bet nedz es tolaik, nedz viņi nebija spējīgi saprātīgi definēt, kas tas par sūda klikšķi tāds ir un kur viņš rodas. Bet tas nekas, ka nesaprotam – mēs tāpat viņu gaidām kā brīnumu, kas dzīvē vienkārši notiek vai nenotiek. Ar šībrīža zināšanām varu pārliecinoši apgalvot, ka tā ir tukša loze un nezinātniskā fantastika. Jā, klikšķis ir nepieciešams, bet tam ir pamatojums, ierosinātāji un skaidrojums. Klikšķis ir paredzams. Un socionika iedod recepti, kā mēs līdz tai aizklikšķināšanās reizei varam nonākt šausmīgi ātri. 

 Tie paši vēži, tikai ar citām kulītēm

Atgriežoties jaunības dienu klikšķu arhīvos ne bez kauna sajūtas nākas atzīt, ka varu teju vai visas savas romantiskās epopejas savilkt ar aktieriem vai dziedātājiem. 

Viens mans pusbērnības čalis izskatījās pēc Bondžovī – atcerieties, kā viņš solīja savu sirdsdāmu izguldīt rožu gultā? Turiet mani, es ģībstu! Vēl viņš, pusgariem matiem plīvojot un apspīlētās ādenēs nostājies seksīgā žākļstājā, kanjona galā cīnījās ar vēju un dedzināja milzu kinoekrānu. Nē, diemžēl ne mans sirdsāķītis – bet Džons, ar kuru ceļi tā arī nav krustojušies. Bet man vismaz bija viņa prototips! Pēc bildes gandrīz viens pret viens, pēc rakstura – galīgi garām. Augumā raženais puisis, kurš bija totāli lāga dvēsele, runāja maigā, pieklusinātā balstiņā un tuvības brīžos ieritinājās man padusē. Ja kāds ļaundaris tumšā vārturūmē gribētu laupīt manu tolaik jau zaudēto nevainību, viņš neizpratnē stāvētu, samiernieciski smaidītu un plātītu savas skaistās, garās rokas, kuras nekad nebija turējušas neko pat attālināti līdzīgu ģitārai. Sekss bija tik garlaicīgs, ka trakāk vairs būt nevar, un drīz vien ne bez skumjām sapratu, ka garais, slaidais un gaišmatainais eksemplārs ļoti labi izskatās ‘pie kājas’, bet – viss pārējais tik tiešām pie kājas arī bija. Mēs šķīrāmies kā draugi – bez drāmas. Viņš liegani nopūtās un ar garajiem pirkstiem pieglauda lokainos matus, klusiņām aizverot aiz sevis durvis. Šķiet, ka tovakar vienītī piekodos – nevis aiz sirdssāpēm, bet tīri tā, kontrastiņam.

Bet es nepadevos. Labi, sūds ar garajiem matiem, kļūme matricā, bet no sapņa par erotisku čali ar ģitaru un skanīgu dziedamo rīkli atteikties nebiju gatava. 

( Šis ir tikai ļoti gara raksta sākums. Visu lasi Imperfekt Pavasaris!) 

Foto no Unsplash, Katlin Poop