No gleznošanas atpūšos gleznojot

— Laura Lauziniece

No gleznošanas atpūšos gleznojot

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 07 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies


Baiba Feoktistova ir māksliniece. Skaistu, iedvesmojošu un ļoti sievišķīgu gleznu autore. Arī pati Baiba ir ļoti sievišķīgi skaista gan iekšēji, gan ārēji. Viņa izstaro mieru, un tas laikam pielīp.

 Kā tu nonāci līdz tam, ka varēji apkārtējiem cilvēkiem pateikt: jā, es es esmu māksliniece!

Pirms sāku nopietni nodarboties ar gleznošanu, strādāju dažādos uzņēmumos, biju arī sekretāre nekustamo īpašumu birojā. Nevienā darbavietā nevarēju noturēties ilgāk par diviem gadiem. Parasts darbs no astoņiem līdz pieciem nebija nekas tāds, kas manī raisītu adrenalīnu vai kaut kādu stresu. Gleznoju brīvajā laikā. Sāku apgleznot krekliņus un džemperus. Atceros, pašu pirmo džemperīti radīju laikā, kad norisinājās otrais Positivus festivāls. Tas bija pirms desmit gadiem. Kad sāku nopietnāk darboties ar džemperiem, man bija tik daudz enerģijas, ka cēlos piecos no rīta un līdz darba laika sākumam paspēju pagleznot. Redzēju, ka cilvēkiem patīk, viņi pērk. Viss kaut kā dabiski aizgāja, pakāpeniski no viena mutes cita ausī. Un vienā brīdī es sev skaidri un gaiši pateicu: ja man nesanāks ar to nopelnīt mēneša algu, tad līdzīgu sekretāres darbu es varēšu atrast vienmēr. Sapratu, ka nevēlētos attapties piecdesmit gadu vecumā, nostrādājusi nemīlamu darbu, kas man nav radījis prieku, bet izsaucis tikai galvassāpes. Labāk sevi izaicināt un riskēt, bet darīt to, kas ir mans. Pēc tam attīstīties man ļoti palīdzēja Facebook un Instagram platformas. Sapratu, ka jāmet kauns vai sevis apšaubīšana pie malas un jāsāk rādīt darbus arī citiem. Mans pirmais ieguldījums biznesā bija telefons ar labu kameru. Zināju, ka darbu nedrīkst tikai kaut kā atrādīt sociālajos tīklos. Prezentācija ir svarīga, un bildei jābūt tieši tikpat kvalitatīvai, cik kvalitatīvs ir pats darbs. Pēdējā laikā ļoti izjūtu, cik toksiska ir Instagram vide. Bet tajā pašā laikā saprotu, ka tas ir viens no galvenajiem medijiem, ar kura palīdzību varu pastāstīt par sevi, iepazīstināt un galu galā pelnīt naudu.

Vai Instagram vide tevi vēl nav nogurdinājusi?

Pats svarīgākais laikam ir atrast vidusceļu, lai tā nekļūst par atkarību, lai Instagram netop par galveno kritēriju, kas nosaka, piemēram, ko par mani domās sabiedrība, cik nozīmīga vai nenozīmīga es esmu. Es biju pieķērusi sevi, ka, vakaros skrollējot Instagram sienu, man pēc tam ir problēmas ar miegu. Varu godīgi pateikt, ka esmu atkarīga no miega. Ja man nav bijis astoņu stundu labs, dziļš miegs, es to izjūtu gan nākamajā, gan aiznākamajā dienā. Samazinās produktivitāte, tiek ietekmēta arī mentālā sajūta. Ideālajā variantā man ir vajadzīgs deviņu stundu miegs. Citreiz gadās pamosties puspiecos no rīta, un tad sāku domāt, kas man šajā dienā ir jāizdara darbnīcā, kam jāpiezvana, kas jāsarunā. Bet tas ir tik nepareizi. Gultā ir jārelaksējas, un tas ir vienīgais, kas tur būtu jādara. Citādi sanāk, ka, jau gultā guļot, izdzīvoju priekšā stāvošo dienu. Tas nekas, ka to daru tikai galvā. Arī ķermenis izdala vielas, kas tam liek justies tā, ir kā tas jau strādātu.

Miegs, protams, ietekmē mentālo veselību, pasaules uztveri un tā tālāk. Bet tev kā māksliniecei jau tā pasaules uztvere ir daudz emocionālāka.

Es nezinu, kā jūtas citi cilvēki. Varu tikai pieņemt, ka, piemēram, tev ir līdzīgas sajūtas kā man un kādam citam, bet iespējams, ka pavisam citādas. Izpaust to, ko jūtu, man nav tik viegli kā cilvēkam, kurš nav tik radošs. Man dažreiz ir tik grūti, ka vienīgais, ko varu darīt – ņemt rokā otu un zīmēt tēlus, ar kuru palīdzību varu izlikt ārā savas sajūtas. Arī krāsas ikdienā es redzu ļoti koši un emocijas izjūtu ļoti spilgti. Pat patiesus vai nepatiesus cilvēkus izteikti sajūtu. Varbūt tā ir intuīcija. Man gribētos ticēt, ka ikvienam cilvēkam iekšā ir radars, kurš sajūt sev līdzīgu enerģiju otrā cilvēkā. Mani ļoti interesē psiholoģija. Gleznojot es klausos dokumentālās filmas par kriminālistiku un noziedznieku pratināšanu. Gan žestos, gan valodā manāms, kā cilvēks kaut ko cenšas noslēpt vai neizstāstīt līdz galam. Un visas šīs nianses rada vienotu veselumu jeb cilvēku. Tas, ka viņš citreiz nav patiess, varbūt pat nav nekas slikts. Cilvēks tādējādi sevi aizsargā. Man šie krimiķi kaut kādā veidā palīdz relaksēties. Tas laikam ir līdzsvars – gleznās atveidotā sievišķība, ziedi un krāsas kontrastē ar manu analītisko domāšanu.

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi jaunākajā Imperfekt numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 07 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu