Nevis par skaistu novecošanu, bet par skaistu dzīvi

— Gundega Vārpa

Nevis par skaistu novecošanu, bet par skaistu dzīvi

— Gundega Vārpa

Raksts

Publicēts: 07 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Zanda ir mana draudzene. Viņas dēls un mana meita sadraudzējās bērnudārzā un turpināja mācības vienā klasē. Pie viena sadraudzējās arī daudzi tolaik jaunie vecāki – trīsdesmitgadnieki –, klases sapulces parasti beidzās ar vērienīgām vakarēšanām, ballītes turpinājās ar bērnu bariņa nakšņošanu vienās vai otrās mājās, un arī vecāku dzimšanas dienas tika svinētas kopīgi. Mūsu draudzības laikā paguvusi izaugt jauna paaudze, taču mūs, cerams, sagaida vēl vismaz 40 vai 50 dzīves gadu. Tas, kā tos aizvadīsim, ir atkarīgs tikai no mums pašām. Tā saka Zanda Rubene, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas profesore, Dr. paed., daudzu iecienīta lektore, kas specializējas paaudžu pētījumos. Viņa ir iedvesmojošs piemērs, kā dzīvot tā, kā pašai gribas. Starp citu, ja vēl nezināt, atbilstoši jaunākajam Pasaules veselības organizācijas paaudžu dalījumam par jauniem mūsdienās tiek uzskatīti ļaudis līdz 65 gadu vecumam. 

 Nākot uz interviju, satiku senu paziņu, un viņa man pamatīgi sabojāja garastāvokli. Respektīvi, mana paziņa acīmredzot sajutās veca un savu garastāvokli mēģināja uzspiest arī man. Un viņa nav vienīgā, kas to mēdz darīt, bet es tā nejūtos, negribu justies, un vispār šādās kategorijās vismaz pagaidām nedomāju. Uzskatu, ka varu justies tik jauna, cik vēlos, vai tik jauna, cik jūtos. Bet ir sievietes, kam patīk par šo tēmu parunāt. Kā tu jūties? Vai esi jauna un smuka vai smuka un veca, kā patīk teikt manai paziņai? 

Lai gan es periodiski smejoties studentiem saku, ka man ir veca cilvēka domāšana, patiesībā es nekādā gadījumā nejūtos veca, jo... Kāpēc būtu jādomā par to, cik mums ir gadu. Ne mēs esam pie sava vecuma vainīgi, ne mēs spējam to mainīt. Bet, ja runājam par sievietēm, stāsts ir par to, ka sievietes vērtība sabiedrībā, un Rietumu sabiedrība nav izņēmums, ir ķermeniska, tā saistās ar ķermeni – esam tik vērtīgas, cik maz mums ir kilogramu vai cik maz gadu ir mūsu ķermenim. Un tas diemžēl joprojām ir dzīvs uzstādījums. Ja skatāmies uz vīrieti kā uz profesionāli, mēs viņā šo ķermeni varbūt nemaz neievērojam, mēs nevaram vēlāk izstāstīt, kāds uzvalks viņam bijis mugurā, vai aprakstīt citas ārējās detaļas – mēs tās pamanām varbūt tikai tad, ja mums viņš šķiet seksuāli pievilcīgs. Diemžēl sieviete vēl līdz pat šim laikam sabiedrībā tiek vērtēta augstāk, ja ir jauna un tieva. Un īpaši svarīgi tas ir sievietēm, kuras jūtas sevi dzīvē nerealizējušas un nepiepildījušas. 

 Tātad mēs esam un drīkstam turpināt būt jaunas?

Tev nav nekāda iemesla justies vecai, jo Pasaules veselības organizācija 2018. gadā ir definējusi, ka mūsdienās cilvēks ir jauns līdz 65 gadu vecumam. Un tas patiešām tā ir, jo kopš 1945. gada cilvēka dzīvildze ir dubultojusies. Ja mēs savos 40–45–50 gados uzskatīsim sevi par vecām, piestumsim krēslu pie loga, apsēdīsimies un gaidīsim nāvi, mums būs jāsēž savi 45 vai 50 gadi. Būtībā šis ir laiks, ko varam pilnvērtīgi izdzīvot, pateicoties modernās medicīnas attīstībai. Kādā attālinātā lekcijā dusmīga klausītāja man pārmeta: kādas muļķības, it kā 17. un 18. gadsimtā nebūtu bijis vecu cilvēku! Skaidrs, ka bija, bet tādi bija tikai nedaudzi. 

Pašlaik varam secināt, ka līdz pandēmijai dzīvildze bija 84 gadi, kovids vidējo rādītāju ir “pasitis” atpakaļ par diviem gadiem, bet jebkurā gadījumā Rietumu sabiedrībā cilvēks vidēji dzīvo 80 gadu, nevis 30 kā 18. gadsimtā vai 54 gadus kā pēc Otrā pasaules kara. Tātad uzskatīt 45 vai 50 gadus nodzīvojušus cilvēkus par veciem ir pilnīgi neekonomiski, sociāli neatbilstoši un nepareizi. Ir skaidrs, ka pensijas gadi būs vēlāk, iespējams, mums ar tevi 70 gados vai arī nekad. Padomju laikā sievietes pensijā devās 55 gados, bet tagad tas nebūtu loģiski ne no ekonomiskā, ne sociālā aspekta. Kuras valsts ekonomika spēj uzturēt lielāko sabiedrības daļu 40 gadu?

 Vai Latvijā ir kādas atšķirības no Rietumu pasaules attiecībā uz vidējo dzīves ilgumu?

Protams, un diemžēl mēs Latvijā atrodamies īpašā situācijā. Saskaņā ar jaunākajiem datiem vīrieši mums mirst agri, jo dzīvo vidēji 71–72 gadus, sievietes tuvāk 80 gadiem, vidējā dzīvildze mums ir 76 gadi. Tomēr pēdējie 20–30 gadi arī Latvijā ir laiks, kad notiek cilvēka dzīves normu pārvērtēšana, un var prognozēt, ka arī mūsu dzīvildze palielināsies.

 Kā mainās paaudžu dalījums mūsdienās?

Ļoti krasi pagarinās bērnība. 17.–18. gadsimtā bērnība ilga septiņus gadus, tad cilvēks sāka strādāt par ganu, par mācekli un, iespējams, savus vecākus vairs nesatika. Viņam sākās darba gaitas, attiecīgi bērnība bija beigusies. Tad mēs pamazām, pamazām, 19. gadsimtā ieviešot tādas kategorijas kā pusaudzis un jaunietis, bezatbildīgo bērna dzīves periodu pagarinājām. Pagarinoties bērnībai, attālinās arī vecums.

Ja skatāmies likumdošanu Latvijā, mums bērns ir cilvēks līdz 18 gadu vecumam, bet, lai viņš nopirktu enerģijas dzērienu, personu apliecinošs dokuments ir jāuzrāda līdz pat 25 gadu vecumam. Tātad teorētiski mūsu sabiedrība cilvēku līdz 25 gadu vecumam par “pilnu rubli” neuzskata, viņš nevar pats uzņemties atbildību un saprast, vai viņam ir vai nav veselīgi dzert enerģijas dzērienu. (....)

Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi jaunākajā Imperfekt



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 07 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu