Nespārdi pati sevi

— Inga Gorbunova

Nespārdi pati sevi

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 13 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Nesen Twitter izcēlās paliela un brīžam visai agresīva ņemšanās par šortiem. To izraisīja kādas dāmas piezīme, ka šorti korpulentām sievietēm izskatās neglīti un nepiedienīgi un liecina par sliktu gaumi un paškritikas trūkumu. Tas notika tieši tajās ļoti karstajās dienās, kad lielākā daļa cilvēku domāja tikai par to, lai apģērbs nepadarītu eksistenci vēl sarežģītāku. Tātad tieši nelaikā.

 Domai par to, ka korpulentām sievietēm nevajadzētu atkailināt augšstilbus, piekrita tikai daži. Vairākums oponēja tvīta autorei. Daži pat visai agresīvi, norādot uz pašas tvītotājas vecumu, prāta spējām, matu krāsu un vēl visu ko. Nokritizējot pat puķes, kas bija redzamas viņas profilbildē. Kā jau cilvēki to mēdz darīt, ja pietrūkst argumentu pārliecināšanai. Jāatzīst, arī es iesaistījos šajā sarunā. Ar atbalstu korpulentajai šortu valkātājai. Un centos to arī pamatot.

Pirmkārt, pilnībā piekrītu, ka, ejot savās ikdienas gaitās (turklāt 35 grādu karstumā), jebkuram ir tiesības vilkt šortus, ja vien viņš pats tajos jūtas ērti, nedodas uz operu vai kādu citu vietu, kuru apmeklējot pienākas ievērot noteiktu etiķeti. Vai man (tev, viņai, viņiem) tas šķiet glīti vai ne, tam šajā gadījumā nav nozīmes. Otrkārt, mans respekts katrai latviešu sievietei, kuras iekšējais kritiķis devies atvaļinājumā vai arī patriekts ellē ratā. Ja atklāti, manējais neatpūšas gandrīz nekad. Tas nav pārāk iedvesmojoši. Un ļoti iespējams, ka, ārēji ignorējot vienas savas vecmammas mūždien bubināto “ko cilvēki par tevi teiks”, tomēr esmu ļāvusi tai lietai kaut kā ieperināties sevī.

Tāpēc vismaz tajā, kas attiecas uz kāda privātajām izvēlēm izskata, apģērba, vīriešu, dzīvesstila un citos tikpat personiskos jautājumos, visai stingri vados pēc principa, ka savu “nepatīk” silti ieteicams paturēt pie sevis.

Runājot par iekšējo kritiķi, kurš nekad neiet atvaļinājumā (zinu, ka tā nav tikai mana problēma), būtu jau labi, ja tas darbotos vienīgi attiecībā uz apģērba izvēli, matu sakārtojumu un tamlīdzīgi. Diemžēl mūsu iekšējie terorizētāji ir plaša profila speciālisti. Tiem svarīgi likt cilvēkam šaubīties par sevi un savu varēšanu gandrīz ikvienā dzīves jomā.

Kāpēc tā notiek?

Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa šajā sakarā runā par cilvēka “iekšējo veču”: “Iztēlojies daudzstāvu namu, kur tieši pie parādes durvīm atrodas soliņš, uz kura sēž trīs tantuki. Sēž augu dienu, novēro katru garāmgājēju un aktīvi komentē. Reālajā dzīvē mēs tām komentētājam paejam garām un aizmirstam par viņu piezīmēm. Bet fakts ir tāds, ka šādas modras uzraudzes ir pamanījušās ieperināties arī mūsu galvās.

Iztēlojoties šos tēlus, gan man pašai, gan arī klientiem dažas lietas ir vieglāk saprast. Shēmu terapija mums Latvijā ir maz izplatīta un maz pazīstama, bet tas ir psihoterapijas veids, kas jau gadus 30 ir pazīstams attīstītajās valstīs. Ar to mēģina palīdzēt arī tādos gadījumos, kas tieši saistīti ar pašapziņu. Shēmu terapija un self compassion prakses, ko tulko kā līdzjūtību vai iejūtību pret sevi, ir man ļoti simpātiskas metodes. Un pamatā tam visam ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kas saka, ka tas, kā jūtamies, atkarīgs no tā, ko domājam un darām. Mēģinot to visu salikt kopā, radās šo “veču” tēls. Būtībā tajā, kā mūsu pašapziņa funkcionē, galvenais ir dialogs pašām ar sevi. Pirmkārt, nereti tas ir mazapzināts. Otrkārt, tas ir diezgan negants. 

Šī kombinācija padara mūs par ķīlniecēm. Neraugoties uz panākumiem un sasniegumiem, neraugoties pat uz citu cilvēku atzinību vai pat skaudību par to, cik mums lieliski klājas, to ātri varam pazaudēt. Jo pašas kaut kādā ziņā visu devalvējam un sakām sev, ka patiesībā nekas īpašs taču nav izdarīts vai izdevies. 

Salīdzinājumam varat iztēloties, ka galvā notiek sapulce, kurā mums katrai ir nevis viena balss, bet divas, ar ko mēs tur komunicējam (lūdzu, nejaukt ar nopietnām saslimšanām, jo šis ir par ko citu), un šādi mēģinām noformulēt daudzas lietas. Darām to dažādās intonācijās, dažādu mērķu un motīvu vadītas.”

Emociju un vajadzību balss?

Tu no rīta pamosties, un tev gribas kafiju. Vai pamosties, paskaties pa logu un nodomā – tik skaists vasaras rīts, gribu nopeldēties! Vai varbūt tu jūti, ka gribas vēl mazliet pagulēt. Mēs visas varam šo balsi sadzirdēt, ja vien nelecam uzreiz augšā un neskrienam pa galvu, pa kaklu dienā iekšā, bet mazliet ieklausāmies sevī. Tavas domas jau, protams, nerunā skaļi, taču signalizē par visu, sākot ar šiem mazajiem sīkumiem un beidzot ar karjeras izaicinājumiem un attiecībām. Vai pat pavisam globāliem jautājumiem. 

Un tad ir jautājums, kas nāk reaģēt uz šo tavu “Es gribētu izdzert kafiju gultā”. Var gadīties, ka neviens, un tu mierīgi izbaudi rītu. Bet varbūt jau sarosījies kāds no iekšējiem tantukiem un sāk savu tirādi: “Nu gan, pieaugusi sieviete, darbs gaida, bērni vēl nav brokastojuši, bet viņa te sataisījusies gultā vārtīties un kafiju dzert. Kas tu par māti (sievu, vadītāju utt.)?” Un tu atmet šo muļķīgo domu, jo tiešām – nav jau pat svētdiena, bet parasta darba diena, kaut kā neērti tomēr, izdzers to kafiju pie virtuves galda, pie viena smērējot maizītes visai ģimenei. Nav tobrīd tuvumā neviena, kas tev šādi norādītu. Patiesībā tev ir gana daudz laika, lai izbaudītu mirkli pirms dienas skrējiena. Tā ir kārtējā iekšējo kritiķu performances uzvara.

Kurā brīdī visas tās “večas” mūsu galvās sarodas?

Tāda iekšējā aprunāšana, baumošana un mēles trīšana – sākotnēji mēs to uzsūcam no citiem cilvēkiem. No tā, kā cilvēki mūs vērtē vai kā viņi izturas pret citiem. Un mēs to darām diezgan garu savas dzīves periodu, jo bērnība un agrīnā jaunība, laiks, kad mums bieži nākas uzklausīt citu vērtējumus, neilgst vienu dienu. Vajadzību un emociju balss mūsos ir jau kopš paša sākuma, tikai mēs to uzreiz neapzināmies. Raudam, kliedzam, smejamies vai esam mierīgi jau zīdaiņa vecumā. Jautājums: kādas ir pirmās pieaugušo rekcijas? Vecāki, vecvecāki, bērnudārza audzinātāji un arī skolas pirmie skolotāji – viņiem ir milzīga nozīme. Tam, kādas ir viņu reakcijas. Un tad vienā brīdī kaut kā tās “večas” tur galvā parādās. Un vārds “veča” šoreiz nekādā ziņā nav saistīts ar vecumu. Runa ir par attieksmi. Par nemitīgu kritizēšanu, par mūžīgo pieprasīšanu. Ja ir īsi svārki, vajag garākus; ja ir garāki, ir par garu, jo... kad tad tu vilksi tos īsos, ja ne tagad? Var būt viena “veča”, bet var arī būt vismaz divas – kritizējošā un pieprasošā. Patiesībā tā ir negatīva attieksme pret vēlmēm un emocijām. Jo mēs varam pamosties no rīta un sajust, ka nevis es gribu kaut ko, bet gan “Ai, es kaut kā jūtos vēl aizvien nogurusi”. Vai kaut kāds bēdīgs noskaņojums nez kāpēc. Vai priecīgs. Un atkal “večas” var uz to reaģēt.

“Sapriecājusies te, vai zin’. Priekšā darba diena, bet viņa te priecājas, laikam cilvēks tiešām vēl nav pieaudzis. Kad tu beidzot pieaugsi?” Un šie ir “večas” ziņojumi, ko mēs pašas sev bieži vien sūtām. Man klientes saka, ka viņas to dara ar mērķi. Ja ir kaut kāda kļūda notikusi, piemēram, lai to ātrāk izlabotu vai lai sevi motivētu, vai vienkārši profilaksei, lai neizlaistos un nesapriecātos pārāk ātri. Jo... ja nu pēkšņi dzīvē kaut kas notiek ne tā, taču tu jau esi sapriecājusies. Tā sanāk, ka mēs pašas sev laupām prieku un tādu cilvēcisku komunikāciju ar sevi. Varam iztēloties, ka ir tāda ārējā skatuve, kur norisinās dzīve, un mēs visas esam mazliet tādas kā aktrises. Satiekam citus cilvēkus, kaut kas visu laiku notiek, risinās arī globāli procesi. Bet ir vēl iekšējā skatuve, kur mēs komunicējam tikai ar sevi. Un tad ir ļoti būtiski, kas tur reaģē uz mūsu vajadzībām un emocijām

Cerams, ka ne tikai “večas”. 

Protams, bez tām ir arī mūsu veselīgā, pieaugusī, nobriedusī un reizēm pat viedā attieksme. Tad spējam sevi saklausīt un nenosodīt, un te parādās arī līdzjūtība pret sevi. Tad mēs labestīgi sarunājamies ar sevi. Un, ja priecājamies par sevi, tad arī pasakām: “Hei, forši, ka es šodien esmu priecīga, tas nekas, ka man varbūt priekšā ir sarežģīta diena. Man ir tiesības priecāties jau no paša rīta.” 

Tā varam sevi motivēt, būt adekvātas un izprast savas kļūdas. Kaut ko no tām mācīties, bet tādā tiešām labestīgā veidā. Ja esam jaukas pret sevi, komunikācija ir nepastarpinātāka. Varu pazīt savas emocijas un apmēram zinu, kā es varu sevi nomierināt, ja esmu satraukusies. Patlaban aktuālais jautājums ir vakcinēšanās – var būt satraukums pirms potes vai pat pilnīgi panika. Un tad atkal ir jautājums, kā reaģējam. Vai mēs sakām sev: izbeidz, tu esi pieaugusi, neuzvedies stulbi, vai arī spējam atzīt: jā, esmu ļoti satraukusies. Tad jādomā, kas palīdz, kad esi satraukusies. Man, piemēram, jāaiziet pastaigāties, lai nomierinātos. Tā ir adekvāta attieksme, nevis sevis nosodīšana. Jo nereti tā sevis nosodīšana rada vēl papildu iekšējās balsis. Iedomāsimies, ka apkārtējā pasaule vienkārši ir īsta paradīze: visi pret mums labi izturas, viss notiek, iet no rokas. Arī tad mēs to paradīzi nereti sabojājam. Spriedze, kas rodas, kad sevi mūžīgi strostējam, ir tik milzīga, ka mēs izveidojam tādu kā aizsardzības mehānismu pret sevi, lai to izturētu. Sākam pierādīt pašas sev, kādai savai personības daļai, ka esam pietiekami labas, pietiekami adekvātas. Lai tikai nedzirdētu to mūžīgo kritiku. Ar pētījumiem pierādīts, ka kritika un nosodījums, vienalga, vai tas nāk no cita vai mums pašām, smadzenēs rada ļoti līdzīgu reakciju. Lai to savu paradīzi nesabojātu, vajadzīga veselīga attieksme. Ja tās nav, rodas perfekcionistiskais es, kas cenšas un cenšas, lai viss būtu ideāli, bet pa ceļam pakrīt. Un tad atnāk tā “veča” un saka: “OK, kaut ko tu izdarīji, bet paskaties – viena dakšiņa izlietnē tomēr nav nomazgāta.”

Patiesībā pēdējo pilienu bieži vien pašas sev iepilinām. Kaut gan to var izdarīt arī kāds no malas. Cilvēki ir dažādi un mēdz būt ļoti nesaudzīgi cits pret citu. Līdzko cits ko tādu pasaka, mūsu iekšējā “veča” uzreiz sarosās. Tad tas ir dubultsitiens. 

Dažreiz filmās rāda, ka cilvēks ir ievainots, bet atnāk kāds un viņu vēl spārda. Tad katram skaidrs, ka... fui! Mūsu iekšējā kritika – tas ir kā iespert sev, kad jau tā esi ievainota. Nereti tāpēc rodas arī agresīvas reakcijas, un cilvēks var iesprūst kādā no stāvokļiem, piemēram, būt visu laiku dusmīgs, agresīvs, pastāvīgā aizsargpozīcijā, lai tikai pasaule viņu neaiztiek. 

Tāda agresija no nekontrolētiem dusmu izvirdumiem var pārvērsties kontrolētā vardarbībā. Un nereti tā arī notiek. Tas, protams, neattaisno varmāku. Bet, ja parokas iekšējā pasaulē, visbiežāk ieraugāma ļoti vāja pašapziņa, kur cilvēks nespēj atzīt savas kļūdas un to, ka arī citiem ir vajadzības, un ir pārņemts tikai ar sevi. Iekšējā pasaule reizēm kļūst ļoti sarežģīta no tā, ka pietrūkst labestības pret sevi.

Kāpēc tās pietrūkst? 

Vajadzību un emociju balss jau no sākuma ir kopā ar mums, tikai mēs to varbūt tā uzreiz neapzināmies. Kā bērnudārza audzinātājs zina, kas notiek ģimenēs? Bērni rotaļās izspēlē vecāku runāto. Kādā brīdī tas ienāk mūsu iekšējā dialogā. Ja, piemēram, meitene ir dusmīga un viņai saka: “Meitenes nedrīkst dusmoties, nedrīkst saraukt pieri, jo tad būsi nesmuka”, tā patiesībā ir ziņa, ka kāda no manām emocijām ir nelāga, man ir jābūt uzmanīgai, kaut kas jāsāk filtrēt. Veselīgāka reakcija būtu pateikt: “Hei, kas noticis? Varbūt varu tev palīdzēt tikt galā ar dusmām?” Nevis tikai uz dusmām vai bailēm, dažkārt arī uz bērna prieku kāds reaģē noraidoši: nav te ko smieties! Būtiski ir ne tikai tas, kā uz mums kāds savulaik reaģējis, bet arī tas, kā pieaugušie dzīvo savu dzīvi. Bērns arī novēro, ko vecāki dara ar savām vajadzībām. Nereti arī pieauguši cilvēki pakomentē paši sevi. Tas viss pakāpeniski sasūcas apziņā. Protams, skolā ļoti daudz kas saistīts ar vērtējumu, tur tas parādās jau tādā atklātā veidā. Vai nu atzīmēs, vai aprakstos, bet tas jebkurā gadījumā ir vērtējums. Nav visu laiku jābūt novērtētiem ar teicamām atzīmēm. Svarīgāk, kā cilvēkam palīdz tikt galā ar kļūdām un neveiksmēm. Un tajā vecumā liela nozīme ir draugiem – vai tie ir atbalstoši un forši, vai arī, nedod Dievs, bērns skolā piedzīvo mobingu, kas ļoti iedragā pašvērtību. Nereti, strādājot ar klientiem, pamanu, ka tiem, kas kā bērni skolā piedzīvojuši mobingu, nereti attīstās tāds kā iekšējais varmāka, un tā jau vairs nav nekāda “veča”. Cilvēki paši sevi soda, strostē par katru sīkumu. Nedod sev mieru nedēļām ilgi. Es pat zinu gadījumu, ka cilvēks aizliedza sev ēst, jo nebija darbā kaut ko precīzi izdarījis. Kļūda bija ļoti maza, to varēja viegli izlabot, bet cilvēks izlaida vairākas ēdienreizes, jo uzskatīja, ka nav tās nopelnījis. Tik ļoti nikna attieksme pret sevi. Un tas nāk no piedzīvotas varmācības. Sākumā mēs it kā ļoti cīnāmies pretī, bet nereti skolā tas var vilkties gadiem ilgi. Un, ja tev gadiem kaut ko tādu saka, tā plate ierakstās.

Pašapziņa vispār ir tāda sarežģīta lieta. Mēs ar draudzeni esam par to runājušas. Nu, kā tas var būt – nekad neviens nav sitis, visi it kā mīlēja, bet vienalga pati sev vienmēr atradīsi par ko piekasīties.

Dažreiz gadās, ka cilvēks izaug ļoti kategorisks prasībās pret sevi. Piemēram, tā mamma, kas dzīvo, pilnībā ignorējot savas vajadzības un upurējot sevi, ir paraugs, kas rāda, ka tavas emocijas un vajadzības nekam nav derīgas. Un, kad pati pieaudz, tad tikai strādā, strādā un strādā. Vai, piemēram, atnāk bērns mājās lepns par savu atzīmi – dabūjis devītnieku. Un ko izdara tētis, kas tajā dzīves posmā ir liela autoritāte? “Kāpēc nav desmit?” Un bērns paliek bez svarīgākā – pozitīvas attieksmes no vecākiem, kas bērnībā mums visiem ir viena no svarīgākajām vajadzībām uzreiz pēc elpošanas, ēšanas un gulēšanas. Ja tā notiek vienu reizi, tas, protams, nav nekas īpašs, taču, ja tas kā tāds dzīpars velkas līdzi pa dzīvi, mūsu iekšējais prasīgums izaug vienkārši līdz kosmiskiem apmēriem. 

Pat sveši cilvēki neiedomāsies pieprasīt no sievietes to, ko nereti viņa pati no sevis prasa: ideālu izskatu, ideālu karjeru, pie reizes vēl izaudzināt piecus bērnus un prast lieliski gatavot, turklāt jābūt smaidīgai, jāiedvesmo citi un jāaizraujas ar kādu hobiju. Un, ja reiz ir hobijs, arī tajā vajadzētu būt ja ne ģeniālai, tad vismaz perfektai. 

Ir arī, piemēram, cilvēki, kas visu ļoti skaisti intelektualizē, par visu ļoti pareizi un izjusti izsakās, bet savām iekšējām vajadzībām nepiekļūst. Tā ir tikai runāšana, kas, visticamāk, liecina, ka viņiem vienkārši bail kļūdīties. Jo tā “veča” jau skatās ap stūri un ir gatava pie pirmās izdevības gāzt virsū visu savu arsenālu. 

Kā ar to tikt galā?

Mēs nekad nevarēsim tās “večas” pilnībā izdabūt ārā no sevis. Kāda daļa neveselīgas kritikas vienmēr paliks iekšā. Bet jautājums: cik daudz un cik jaudīga? Tāpēc es teiktu, ka ir divas lietas, ko katrs var izdarīt, – mācīties saprast sevi un atpazīt, kas ar mani katrā brīdī notiek un kādā balsī es ar sevi tagad runāju. Ja es varētu ierakstīt savu iekšējo dialogu, kā tas izklausītos? Un pēc tam pamēģināt to izteikt skaļi. Jo tā mēs labāk dzirdam. Ja sevi bieži sauc par veco kazu, skaidrs, ka tas neizklausās sevišķi veselīgi. Vai – kāpēc atkal tā, kāpēc kārtējo reizi viss nav ideāli? Dažreiz tā balstiņa skan tik maigi, bet inde zemtekstā ir milzīga. Dažreiz tas ir vienkārši ļoti rupji. Svarīgi atšķetināt nianses un saprast, cik bieži dzirdi savu veselīgo balsi, vai vari sevi nomierināt, vai vari sevi saprast un kaut kā forši motivēt? Nevis ar pātagu, bet ar burkānu. Tāds būtu pirmais solis. Vajag mēģināt piefiksēt, cik reižu dienā sevi uzslavē, bet cik – kritizē. Ja gadījumā vispār sevi neuzslavē, tad es teiktu, ka “veča” ir uzkundzējusies, vada sapulci un uzskata sevi par tavas dzīves direktori. Un tas ir pilnīgi nepieņemami, tāpēc noteikti jāorientējas uz veselīgākas attieksmes kultivēšanu un pašvērtības audzēšanu. Tas prasa laiku. Lai izaudzētu puķi, tu nevari vienkārši iemest sēkliņu, uzsist knipi un... ir! Tāpat ir ar veselīgo attieksmi – tā neradīsies pati no sevis. Jāiemācās iekšējo kritiķi un visas savas “večas” nolikt pie vietas. Es negribu vairs tā ar sevi runāt, jo man šis nepalīdz. Paldies par pakalpojumu! Un var gadīties, ka tā sev jāpasaka neskaitāmas reizes. Piemēram, es pati jau arī neesmu tikusi vaļā no savām “večām”, mēdzu kaut ko sev pārmest, bet tad es sev saku: “ Stop, stop, stop – šis man neder!” Tad mēģinu saprast, ko varu sev pateikt līdzjūtīgi. Ko man šobrīd visvairāk vajag? Un tā jau ir līdzjūtība. 

Protams, terapija ir viens no veidiem, kā ar tādām lietām tikt galā. Shēmu terapijā ir ideja par uzvedības modelēšanu. Jo īpaši tad, ja bijis daudz smagās pieredzes. Tad cilvēkiem nereti nav pat pozitīvo vārdu, ko sev teikt, jo viņu dzīvē tādu ir bijis tik maz, ka nav pat ko atkārtot. Ko tad sev teikt, ja nesaku: stulbene? Ko citu sev varu pateikt situācijā, kad aizmirsu atslēgas mājās? Nu, stulbene! Nē. Tu vienkārši aizmirsi mājās atslēgas. Tu esi par to satraukta, bet tas nekas. Padomāsim, kā to tagad atrisināt un vai vispār to šobrīd vajag risināt, varbūt var tikt galā citādā veidā. Un tad es, terapeite, saucu tos vārdus, un cilvēks pieraksta, lai mācītos tos sev pateikt. Ja ir traumatiskās pieredzes, arī ar tām ir jāstrādā. Bet tiem, kuriem ir tie augstie, pārspīlētie standarti, jāļauj sev kļūdīties un vienkārši būt cilvēkiem. Tas ir ļoti atvieglojoši – vienkārši būt cilvēkam. 

 

 

Podkāstā I’mperfekt piektdiena saruna ar klīnisko psiholoģi Mariju Ābeltiņu gan par pašapziņu, gan arī citiem svarīgiem jautājumiem.

 

Foto - Džeremijs Bišofs


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 13 decembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu