Nesaprotu vardarbību

— Inga Gorbunova

Nesaprotu vardarbību

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 04 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ja godīgi, gribētos gan rakstīt, gan arī domāt pilnīgi kaut ko citu. Ko vieglu, dzirkstošu un iedvesmojošu. Jo, kā jau katru pavasari, tūlīt viss plauks, ziedēs un smaržos. Varēsim likt malā siltās drēbes, zābakus nomainīsim pret kurpītēm vai kedām. Un tas viss ir tik forši, ka dubļainā laika atkritumus un citus nesmukumus, kurus zaļošana vēl nav piesegusi, varēsim izlikties nemanām.

Taču, lai arī cik ļoti man gribētos jūsmot par sniegpulkstenītēm, strazdiem un visu pārējo, kas dara dzīvi skaistu, šodien vairāk domāju par ko citu.

Jūs kādreiz kāds ir sitis? Mani it kā ne. Saku “it kā”, jo mēģināts ir. Senos laikos viens greizsirdības lēkmē mēģināja, bet netrāpīja, jo izvairījos, un pirms otrā mēģinājuma kāds cits viņu apturēja. Vēl tagad atceros TO skatienu. Ļaunu, svešu, aizmiglotu skatienu līdz šim pilnīgi normāla un savā ziņā man tuva cilvēka acīs.

Kādu citu reizi man cauri pagalmam sekoja un kāpņu telpā uzbruka kāds eleganti un dārgi saģērbies svešinieks. Nu, tāds, ka nekad neiedomāsies – viņam padomā kas ļauns. Mirkli pat šķita, ka varbūt kāds kaimiņš tur tā steidzas varbūt jāpagaida un arī jāielaiž liftā? Jau saminstinājos, bet tad ieraudzīju viņa acis… TO skatienu. Tas, ka paspēju zibenīgi reaģēt, paglāba no ļoti lielām nepatikšanām, jo paguvu iesprukt liftā un aizcirst durvis. Vecajās Rīgas centra mājās vēl ir lifti, kurā stiklota kabīne brauc augšā pa tādu kā būri. Būra durvis ir mehāniski aizveramas, kabīnītei tādas, kas brīvi virinās. Pirmās viņš kaut kā atlauza un tad lauzās arī cauri otrajām. Spiedās ar visu būdu, brīžos, kad tās pavērās, mēģinot trāpīt ar dūrēm pa galvu. Bikšu priekša jau bija vaļā, solīja pavisam nenosist, tikai nomierināt, ja ļaušos bez bļaustīšanās. No visa spēka spiedu tās durvis ciet, grūdu viņu ārā un histēriski saucu palīgā. Bet bija vēls, un neviens nedzirdēja. Vai varbūt izlikās, ka nedzird.

Beigās viņš tomēr aizgāja. Un man negribas pat domāt, kas tonakt būtu noticis, ja es būtu sekundi vēlāk reaģējusi, bet viņš minūti ātrāk atnācis.

Jā, tiešām esmu laimīgs cilvēks. Ja arī kāds gribējis sist, nav varējis trāpīt. Taču esmu ļoti cieši ieskatījusies tādās acīs. Satumsušās un neprātīgās. Nespēju ne iedomāties, ne saprast, kā var ar cilvēku, kura acīs regulāri mēdz parādīties tāds skatiens, dzīvot vienā mājā, gulēt vienā gultā, ēst pie viena galda un kopā mēģināt izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem. Pat ja visā pārējā laikā tas cilvēks ir tīrais miera balodītis.

Es vispār ļoti daudz ko nesaprotu par vardarbību. Ne to, kā vispār var kādu sist un mocīt, nedz arī to, kā var samierināties un nebēgt, ja kaut kas tāds ar tevi notiek. Jā, skaidrs, katrai rīcībai ir savi psiholoģiskie cēloņi, un daži cilvēki vienkārši ir psihiski slimi. Bet, manuprāt, tie psiholoģiskie pamatojumi, skaidrojot, kāpēc kāds tā dara, vienalga nav nekāds attaisnojums un iemesls to paciest. Ja kāds grib savas personiskās psiholoģiskās problēmas risināt, nevis ārstējoties, bet fiziski iespaidojot tevi vai bērnus, tev vienkārši IR jāglābj sevi (un bērnus) un jāiet projām. Jābēg, atpakaļ neskatoties, ja citādi nevar. Nedomājot, ka ne jau katru dienu tās acis viņam tādas.

Pirms daudziem gadiem kāds talantīgs aktieris nosita sievu – pazīstamu TV režisori. Vēlāk kaimiņi medijiem stāstīja, ka būkšķi un kliedzieni aiz sienas nav bijis nekas neparasts. Tonakt, nu, varbūt drusku skaļāk nekā parasti. Kaimiņiem, pieļauju, nebija pārāk komfortabli tādās reizēs, bet ar laiku acīmredzot pierada. Šis gadījums, iespējams, tāpat kā vairāki citi, atklātībā nonāca tikai pēc tam, kad sieviete jau bija mirusi. Un, visticamāk, lielā mērā tāpēc, ka abi bija sabiedrībā pazīstami cilvēki. Iepriekš tas bija vienkārši ģimenes konflikts, kurā neviens nejaucās. Nu, ko tur jauksies – kas mīlējas, tas ķīvējas, un latvietis jau tāds viensētnieks pēc dabas, arī daudzdzīvokļu namā dzīvojot.

Un tad vēl tā gudrā filozofēšana no sērijas “gan jau pati bija vainīga”. Tagad sociālie tīkli ļauj katram kaut ko par sevi un savu dzīves uztveri pateikt. Un tad redzam, ka šis “pati vainīga” atskan biežāk, nekā varētu iedomāties. Paskatījos arī, kas ar šādiem ierakstiem tīklos dalās. Kaut kā nemaz nepārsteidza, ka arī vismaz pāris vīriešu, par kuriem zinu, ka viņi fiziski iespaidojuši bijušās sievas. Nezinātājs to pat nenojautīs. Tādi solīdi veči ar labu reputāciju. Izrādās, tādiem esot pat īpašs apzīmējums – “sitējs ar portfeli”.

Tāpat jau viņi nekad nesitot. Tikai tad, ja kaut kas nepatīk. Tā ka pati vien vainīga, ja kaut ko neizdarīja pa prātam. Ko gribēja, to dabūja, īsāk sakot.

Un ne jau tikai vīriešiem tā šķiet. Protams, vardarbībai ir dažādas sejas un dažādas formas, ne vienmēr pāridarītājs ir vīrietis. Tomēr daba iekārtojusi, ka vesels vīrietis ir fiziski spēcīgāks. Ar visām no tā izrietošajām sekām, ja runājam par vardarbības fiziskajām izpausmēm.

Emocionālo vardarbību parasti ir daudz grūtāk atpazīt. Un arī atzīt: jā, manās attiecībās, kur taču viss it kā ir kārtībā, tāda eksistē. Varbūt es pati esmu tā “zāģētāja”? Vai varbūt terorizēju kādu ar klusēšanu?

 84. lappusē atradīsiet fragmentus no grāmatas Kāpēc viņš tā dara?, ko šomēnes klajā laidis apgāds Zvaigzne ABC. Domāju, ka šī grāmata jāizlasa katrai. Arī tad, ja blakus ir tas īstais, vienīgais un patiešām foršais cilvēks. Arī tad, ja dzīvojat netradicionālās attiecībās. Vienkārši izlasiet.



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu