Neprecējusies. Nav bērnu

— Ksenija Andrijanova

Neprecējusies. Nav bērnu

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Precējies. Ir bērni – grūti atrast cilvēku, kurš nav dzirdējis par šo ASV komēdijseriālu. Es to skatījos pavisam maza bērna vecumā, taču labi atceros, cik ļoti man šis seriāls nepatika. Šķiet, es jau toreiz zināju, ka ģimenes veidošana ļoti, ļoti ilgi neietilps manos plānos.

Tātad... Labdien! Esmu trīsdesmit gadu veca sieviete, un man nav ne vīra, ne bērnu. Kas tad tur īpašs, jūs jautāsiet? Es tiešām nezinu, kas. Man šķiet, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Taču kuram tad interesē tavas izjūtas un vēlmes, citi vienmēr zina labāk. Vai tie ir tavi radi, vai laulībā laimīga draudzene, kuras bērns jau pabeidzis sākumskolu. Visaktīvākie, protams, ir visādi anonīmi kungi internetā. Tie nu gan zina, ka jādzemdē jaunai un karjera štrunts vien ir – vispirms realizē sevi kā māte un tikai vēlāk kā profesionāle. Jo trīsdesmit gados, protams, esi jau veca un sažuvusi, nevienam nevajadzīga un nespējīga. Sien vien lakatiņu un ej pensijā.

Nekad nebūtu iedomājusies, ka to vajadzēs skaidrot, bet izskatās, ka laiks ir pienācis. Šodien es uzrakstīšu par to, kāpēc esmu izvēlējusies atlikt ģimeni un bērnus uz vēlāku laiku.

Bērnības traumas

Esmu uzaugusi nelabvēlīgā vidē. Bērnību pavadīju kopmītņu tipa sociālajā mājā Bolderājā, kur teju katra diena bija Degpunktā sižeta vērta. Es dzīvoju kopā ar alkoholiķiem, narkomāniem, noziedzniekiem, augu kopā ar viņu bērniem un ar panaivu attieksmi uzsūcu sevī to dzīves pieredzi, kas ļauj izdzīvot šādā vidē un saglabāt sevi vienā gabalā. Lai lasītājs piedod man par skarbuma devu, taču, domāju, šis varētu palīdzēt saprast tos, kuri “pārāk ilgi” domā par bērnu radīšanu. Esmu redzējusi daudzu salauztos likteņus. Bērnus, kurus vecāki sit, bērnus, kuri cieš badu, bērnus, kuri nevienam nav vajadzīgi un neinteresē. Esmu redzējusi sociālos dienestus atņemam bērnus viņu vecākiem. Taču visvairāk šokēja vienaldzība, ar kādu mazie tika laisti pasaulē – neviens tos neplānoja, un grūtniecības vienkārši… iestājās. Problemātiskajās ģimenēs bērni radās cits pēc cita un visi tika piedzemdēti, nedomājot par naudu, dzīves apstākļiem un, protams, nākotni. Alkohola reibumā ieņemti un nevienam nevajadzīgi – tādi viņi bija, un paši pieaugot neatšķīrās ar labu uzvedību un iejūtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Par laimi, ar manu ģimeni viss bija kārtībā – vecāki paguva sakrāt naudu un nopirkt mazu, bet jauku dzīvokli. Taču pieredze un mācība palika – bērns ir nopietns lēmums, ko nedrīkst atstāt pašplūsmā. Skatoties uz notiekošo, es zināju, ka negribu laist pasaulē jaunu cilvēku, kamēr pati esmu nepieredzējusi, bez ienākumiem un ar neskaidru nākotni. Es gribu, lai viņu ļoti, ļoti gaida. Es gribu, lai viņam kārtīgi sagatavojas.

Piedzīvot nepiedzīvoto

Otrais punkts, šķiet, izriet no pirmā – ja bērnībā esi cietis ierobežojumus, brīdī, kad rodas vairāk brīvības un naudas, gribas baudīt dzīvi uz pilnu klapi. Ballītes, ceļojumi, skaistas drēbes un kosmētika – tie nav nekādi egoistes untumi, kā patīk domāt dažiem viedokļu paudējiem, bet pilnīgi dabiska vēlme baudīt dzīvi un padzīvot sev. Manuprāt, ja tu neesi izbaudījusi pati sevi, tu nevari būt laba māte. Vai esi dzirdējusi par situācijām, kad bērnu vaino tajā, ka viņam tika ziedota visa vecāku dzīve? Vai par situācijām, kad bērnam pārmet vecāku neiegūto izglītību, nenopirkto kleitu un izlaisto ballīti? Es esmu.

Protams, es varētu sev solīt, ka neko tādu neteikšu, taču ir viena lieta, ko esmu iemācījusies par bērniem, – nekad neko nesoli sev, tāpat notiks citādi. Protams, ir visādi meistari, kuri pamanās apceļot pasauli ar bērnu šūpulī, taču nav nekādas garantijas, ka tā sanāks arī man.

Egoisms, kāds teiks. Bet, lūdzu! Kādā dzīves periodā egoisms ir dabiski nepieciešams. Bez tā ir grūti saprast, kas tu esi un ko vēlies. Un novēroju – ar laiku vēlme skriet un dauzīties apkārt iet mazumā, un viss, par ko tu sapņo, ir nevis kārtējā ballīte Vecrīgā līdz rītam, bet silta sega un mīļi cilvēki apkārt. Ģimenes dzīves statuss no apgrūtinājuma un atbildības kļūst par sapni un mērķi, un tas ir skaisti, kaut gan, protams, nekādā veidā neatceļ atbildību un grūtības, kas sekos. Tikai tagad tu esi apbruņota un gatava.

Nauda

Katra sieviete, protams, pati var izvēlēties savu ceļu: tikai karjeru, tikai ģimeni, apvienot abus vai neļauties nevienai no opcijām. Taču brīdī, kad tev pārmet, ka no karjeras var atteikties bērna labā, iestājas apjukums – kā tieši fakts, ka esi paguvusi sakrāt daudz naudas un pieredzi, traucē bērnam? Vai cilvēki, kuri bļauj: “Dzemdē tūlīt pat!”, kādreiz ir apskatījušies, cik maksā pamperi? Vai viņi tiešām tic, ka bērns var pārtikt tikai no vecāku mīlestības un viņam nevajag ne pulciņus, ne gadžetus, ne iespaidus ekskursijās? Daudzi argumentē, ka par naudu var gādāt vīrietis – partneris vai vīrs, taču būsim godīgi – uzticība mīlestībā ir ļoti skaista un rozā brilles ļauj būvēt rozā pilis, taču pamesto sieviešu skaits ir graujošs. Var, protams, domāt, ka ar tevi tas nekad nenotiks, bet realitāte sāpina – tas var notikt ar ikvienu. “Uz vīru ceri, bet saglabā patstāvību” – tāds ir mans moto.

Jāatzīst gan, ka ir muļķīgi domāt – tu vari iekrāt naudu visam mūžam. Tāpat ir muļķīgi domāt, ka nekad neatgadīsies ķibele, kas apēdīs tavus finansiālos resursus vienā piegājienā. Taču varbūt varam vienoties, ka ir daudz labāk sagaidīt bērnu ar pamatīgu drošības spilvenu, nevis bez graša caurajā makā.

Citu kļūmes

Es vienmēr esmu bijusi novērotāja un, lai arī no malas var šķist citādi, ļoti empātisks cilvēks. Vērojot svešas dzīves, es mēdzu dzīvot tās kopā ar citiem cilvēkiem un projicēt citu kļūdas uz sevi. Ja kaut kur pasaulē ir kāds, kas mācās no citu kļūdām, tā esmu es. Un, jāatzīst, agrā jaunībā veidotās ģimenes ar bērniem, ko esmu redzējusi, mēdza būt ļoti nelaimīgas. Šķiršanās pēc dažiem gadiem, mātes, kuras cieš no mammas statusa radītajiem ierobežojumiem, asaras, redzot, ka bērnu pazemo veca telefona dēļ. Es saprotu, ka vecums vien nav nekāda laimīgas ģimenes dzīves garantija. Nudien ne. Taču redzu, ka pāri, kuri veido ģimenes briedumā, nevis trakumā, spēj konkrētāk definēt savas prasības partnerim un nākotnes mērķus. Tas jau dod stabilākus pamatus ģimenei un reālistiskāku skatījumu uz dzīvi. Šķiršanās un depresija var skart jebkuru ģimeni, taču ir liela starpība, vai tie ir nepieredzējuši jaunieši vai dzīvē nostabilizējušies cilvēki, kas ar pieredzi un abpusējo cieņu stājas pretī problēmām.

Teiksim tā – mani argumenti man liekas ne tikai racionāli, bet arī dabiski. Es joprojām nesaprotu, kāpēc vīra un bērna neesamība trīsdesmit gadu vecumā dažu acīs parada tevi par neriktīgu, nevērtīgu un nepareizu. Visa dzīve ir priekšā, un vēl ir gana daudz fertilā laika, lai laistu pasaulē mazo. Un apziņa, ka es ar katru dienu kļūstu tam gatavāka, ir kaut kas fantastisks. Sajūta, ka no gaisa lēnām un maigi nolaidies uz zemes un zāle kņudina plikas pēdas.

Katram savs, tāpēc respektēsim citu izvēles. Tikai tu pati vislabāk zini, kad esi gatava kļūt par mammu un vai vispār to vēlies. Atceries, ka tava pieredze nav absolūta un nav attiecināma uz kādu citu. Paldies, ka izlasīji un saprati manējo!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Indulis Abolins


Nepārprotiet. Nesaku, ka bērni jārada 20+ vecumā, bet vispār ir jārada, ja ir iespēja. Redzēs, kā šī krīze beigsies, bet iespējams visi pensiju fondi būs aizgājuši pa pieskari. Tad vienīgais atbalsts vecumā būs bērni.

pirms 2 nedēļām Atbildēt