Neobligāti obligātā literatūra

— Henriks Eliass Zēgners

Neobligāti obligātā literatūra

— Henriks Eliass Zēgners

Raksts

Publicēts: 30 decembris, 2019

Kategorija: Meitene

Dalies

Kad es mācījos skolā, mani kaut kā samērā maz aizrāva apkārt notiekošais. Lai arī tuvumā vienmēr varēja atrast kādu visnotaļ draudzīgu cilvēku kompāniju, es labāk jutos “pieaugušāku” ļaužu tuvumā, jo tur viss notika interesantāk. Ātrākais un vieglākais veids, kā tādā vidē varēja “nokļūt”, bija grāmatu lasīšana. Turklāt nevis to, kuras lika lasīt literatūras stundās vai kas atbilda manai tābrīža vecuma grupai, bet drīzāk to, kas gulēja augstākajā plauktā manas mammas visai jocīgajā bibliotēkā. Tā nu ar somā līdzi paņemtiem varoņiem un pasaulēm es vienmēr varēju tikt pie kaut kā aizraujoša arī tad, ja īstajā dzīvē kļuva garlaicīgi.

Tie rakstnieki un rakstnieces, kas man patika, literatūras stundās sāka parādīties tikai vidusskolas beigās. Savukārt to grāmatu nozīmi, par kurām mācīja agrāk, dīvainā kārtā es sāku saprast tikai labu laiku pēc skolas beigām. Tā nu joprojām esmu pārliecināts, ka obligātās literatūras sarakstus vajadzētu papildināt ar pavisam citām grāmatām. Šeit daži mani ieteikumi.

Daina Tabūna 

Pirmā reize

Uz grāmatas ceturtā vāka rakstīts: “Kā sagatavoties lielajai dzīvei, ja regulāri jāpiedzīvo jaunas un neierastas lietas? ” Jauns un neierasts ir arī veids, kā Daina Tabūna runā par visiem labi pazīstamo – dažnedažādām pirmajām reizēm, ko visi piedzīvo skolas vecumā un īsi pēc tam, studiju laikā. Tur ir gan pirmās attiecības, gan pirmie ceļojumi, gan visādi traki un muļķīgi piedzīvojumi. Pats foršākais ir tonis, kādā autore raksta – nekādas izlikšanās, pilnīgi godīgi, neko neslēpjot, ar superīgu humoru. Stāsts Meiteņu sarunas, piemēram, sākas kā kopīgs draudzeņu čata pieraksts. Un tad tur parādās arī patiesi aizkustinoši notikumi. Grāmatu ir ļoti viegli lasīt, – sajūta tāda, it kā skatītos mīļu seriālu.

“Kate: Bet kas mani patiešām satrauc, ir augonis uz sejas.
Trīna: Tev ir augonis uz sejas???
Kate: Nē, nu, tas sākās ar tādu diezgan nekaitīgu, mazu pumpiņu.
Kate: Bet tad es izdomāju viņu drusku paspaidīt, protams.
Līna: Protams.
Kate: Un tagad es izskatos tā, it kā taisītos filmēties Pakalniem ir acis.

[..]”

Jānis Joņevs 

Jelgava 94

Nupat, nupat kinoteātros pirmizrādi piedzīvojusi arī grāmatas ekranizācija – filma ar tādu pašu nosaukumu. No vienas puses, tas ir stāsts par metālistiem un Jelgavu deviņdesmito gadu vidū. Kādam tas var šķist interesanti, bet kādam citam – mazāk. Taču patiesībā grāmatā ļoti sirsnīgā veidā izdevies uztaustīt to, cik jocīgi ir pieaugt un atrast vietu posmā, kas seko bezrūpīgajai bērnībai. Vieni ar to tiek galā labāk, citi – sliktāk, taču īsti viegli tas nav nevienam. Jānim gāja samērā traki, un viņa risinājums bija mešanās diezgan jocīgās kompānijās. Ja sajūtas ir līdzīgas, bet vazāties apkārt tomēr tā īsti negribas, var izlasīt šo grāmatu un to visu izdzīvot mājās – siltumā zem segas.

Imanta Ziedoņa 

Epifānijas

Grāmata, ko esmu pārlasījis daudzas jo daudzas reizes un joprojām mēdzu pāršķirstīt tad, kad kaut kā pietrūkst. Ziedonis ir viens no visu laiku viszināmākajiem latviešu dzejniekiem, bet jāatzīst, ka ne visi viņa darbi man īsti iet pie sirds, tomēr epifānijas – kaut kas starp dzejoļiem un īsiem stāstiņiem – man ļoti iepatikās jau pirmajā reizē. Nekad neesmu beidzis brīnīties par to, kā dažas grāmatas, kas sarakstītas jau krietni sen, var nenovecot. Tikai daži atsevišķi tēli un tēmas atgādina, ka šī grāmata tapusi septiņdesmitajos gados. Tas ir laika posms, kurā es pats neesmu dzīvojis, taču kaut kas no tā visa tomēr ir labi pazīstams – no vecāku atmiņām, no lietām, kas, piemēram, mētājas laukos verandā. Un tur patiesībā var atrast ļoti daudz ko interesantu. Dažas epifānijas es īsti nesaprotu – nespēju līdz galam atšifrēt, ko Ziedonis ar tām ir domājis, bet tas pat nav svarīgi, jo lasīt vienalga ir aizraujoši.

Bet, ja lasīšanai tomēr nav laika, forša alternatīva ir audioieraksts, kur autors pats epifānijas ierunājis un tās samiksētas kopā ar mūziku. Ļoti labi piestāv rudenim.

Dž. K. Roulinga 

Harijs Poters

Varētu šķist tāds smieklīgs ieteikums. Taču tūlīt Zvaigzne ABC grāmatnīcu plauktos atkal parādīsies Potera grāmatas jaunā izdevumā, un es tikai nesen sapratu – lai arī visi it kā zina, kas ir Harijs Poters, pašas grāmatas tomēr nebūt ne visi ir lasījuši.

Es ikdienā strādāju ar literatūru, un dažādas literatūras lasīšana aizņem lielu daļa mana laika. Bieži tās ir samērā nopietnas un sarežģītas grāmatas, tāpēc tad, kad gribu atpūsties, lieliski noder dažnedažādi “fantāzijas” žanra romāni. Un jāatzīst, ka Dž. K. Roulingas uzburtā pasaule mani joprojām fascinē – tajā ir viegli iegrimt un aizmirsties uz visu nedēļas nogali. Jau labu brīdi esmu pieaudzis cilvēks, taču ideja par nokļūšanu burvju pasaulē mani vilina joprojām, un es par to nebūt nekaunos.

I. Ilfs un J. Petrovs 

Divpadsmit krēsli un Zelta teļš

Labi atceros prieku un pārsteigumu, kad pirmo reizi dzīvē lasīju grāmatu, kas mani spēja sasmīdināt līdz asarām. Ja atmiņa neviļ, tā bija tieši šī te – absolūta padomju laika klasika, kas, ļoti iespējams, mētājas vecāku grāmatplaukta dziļumā. Tie cilvēki, kuri prot smīdināt, to var izdarīt, runājot par pilnīgi jebko. Bet šajā grāmatā arī sižets ir gana dīvains – tur notiek dzīšanās pakaļ mistiskiem dimantiem, kas izklīduši pa puspasauli, katrs jauns tēls ir vēl trakāks par iepriekšējo, galvenie varoņi ir pagalam dīvaini, bet visjocīgākā tomēr ir pati valoda – ar visādiem neizrunājamiem krievu vārdiem un vietu nosaukumiem. Var šķist biedējoši, bet, ja sāk lasīt un sanāk ieskrieties pēc pirmajām lappusēm, atrauties ir grūti.


Visu rakstu lasi žurnāla I’mperfekt Meitene otrajā numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 30 decembris, 2019

Kategorija: Meitene

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu