Nenorēkties!

— Aija Strazdiņa

Nenorēkties!

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 02 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ir silts vasaras augusta vakars. Lionas mazās kafejnīciņas pilnas līdz malām, cilvēki dzer vīnu, čalo un smejas, un es to noteikti dzirdētu vai varbūt pat redzētu, ja aiz mana divus kvadrātmetrus plašā viesnīcas kambarīša loga nebūtu akla ventilācijas šahtas tumsa ar (dod dievs, ka tikai) skābenu baložu kaku piesitienu. Durvis ir daudzsološākas, un aiz tām notiek tas, ko mēdz dēvēt par dzīvi, bet es tajā nevaru un nevēlos ņemt ne mazāko dalību, jo... esmu lupata un neģīmī brēcu plakanā franču spilvenā.

Jāatzīst, šāds agregātstāvoklis man ir pagalam neierasts. Es, kura tā pa īstam nepiņņāja pat vecāku bērēs, abās personīgajās kāzās un pirmo reizi ieraugot savus lipīgos rozā dēlus, kura neplēš matus un neskrāpē miesu pie pirmās, otrās un vispār nekādas izgāšanās, kura uzskata, ka raudāšana ir sevis žēlošana un tikai paildzina laiku, kurā jebkuru situāciju iespējams atrisināt vai, klausot saprāta balsij un loģikai, likt svētā mierā. Istabas stūrī uz manu izmisumu gara acīm noraugās nosprādzis milzu tarakāns, kuru pārvietot neietilpst manos plānos, jo kukaiņa līķis lieliski saskan ar situācijas dramatismu. Viena no divām naktslampiņas spuldzītēm nedeg. Duškabīnei trūkst puse detaļu, un caurumu tās sienā piesedz glums aizkars. Uz tumbiņas pie gultas šālējas negaršīgs gaišais alus, kuru nopirku recepcijā un kurā manas bēdas (ir jau pārbaudīts) neparko negrimst. Kā lai te neraud?!

Ja tik vien būtu tās nelaimes... Nē, ir daudz trakāk. Daudz, daudz trakāk. Es esmu pieļāvusi maksimāli debilu kļūdu, esmu totāla idiote un... idiote. Vai es to jau teicu? Nekas, varu pateikt vēlreiz: i-di-ō-te! Visas ekspektācijas par sevi kā daudzmaz saprātīgu būtni ir sagrautas, pašcieņa vārtās grīdas līmenī blakus prusakam, un viss lielos štrihos ir d***. 

Kad par notikušo tikko pa telefonu stāstīju draudzenei (kurš mūjābelis teica, ka izrunāšanās palīdz?!), viņa mani mierināja sacīdama: “Jā, tagad ir šausmīgi, bet tu zini, ka mēs kādu dienu par to pasmiesimies!”

Protams! Pfff... Nenorēkties!

***

Ir daudzpadsmit gadu sens pēdējās adventes vakars. Brīvdabas muzeja mazmazītiņajā baznīciņā pulcējas skatītāji, un drīz sāksies Ziemassvētku koncerts. Es, tolaik vēl svaigizcepta režisore, kurai tituls iešķiebts avansā, kaut ko riktējos pa vidu, tēlojot, ka visu saprotu, stellējot kadrus un pļāpājot ar filmētājiem, kurš ko ņems.

Pirmais operators, kuram ir “garais gals” (jeb optika, ar kuru tālāk stāvošas lietas iespējams pievilkt klāt), ņems solistu šaibu – tas ir tuvplāna kadrs, kurā redzama seja un nekādā gadījumā ne krūtis. Otrs vēlētos paņemt bekus – cerībā, ka tās būs meitenes, bet man ir nojausma, ka diezin vai. Lai nu paliek. Trešais ņems trobeli – pavadošos mūziķus. Šajā gadījumā viss notiks dzīvajā, tāpēc spēlētāji būs vairāki, vajadzēs “šļūkāt” pa sejām un štrumentiem. Vēl viena kamera kopplānam, un – ar bildi darīts, pieslēdzamies skaņai.

Skaņu režisors ērti iekārtojies nelielās baznīciņas pēdējā rindā, jau saslēdzis miķus, savienojis visu vienā resnā vadā un tā otru galu nofiksējis pie sevis aparātā, ko sauc par daudzceļu rakstītāju un kas atbild par, nemūžam neuzminēsiet, skaņas ierakstīšanu daudzceļos. Tas vajadzīgs, lai ierakstu vēlāk nodotu skaņu montāžas režisoram, kurš, vairākas stundas rāmu garu pīpējot studijā pie datora, no daudziem celiņiem samiksē vienu nevainojami skaistu skaņas klucīti, kas līdz ar tikpat akurāti samontētu video nonāk līdz televīzijas skatītāju prasīgajām acīm un ausīm.

Ā, par televīziju runājot. Lai jūs nemāna koncertiņa nelielais izmērs – pasākums ir makten svarīgs, jo to pašā Ziemassvētku vakarā translēs Latvijas Neatkarīgā televīzija. Vāu!

Viss iet kā smērēts. Sveces un Usmas baznīciņas estētika dara savu, bet vēl skaistāks par interjeru ir mūziķu sastāvs: Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Igo un vēl čupiņa cienījamu skatuves mākslinieku, kuru vārdus drošības pēc neminēšu, jo ņemšu un vēl kaut ko saputrošu. Man kā jaunai režisorei ar aizlienētu titulu šis ir kārtējais sapņu piepildījums. Uz pēdējām dziesmām izeju ārā uzpīpēt (bija tāds netikums). Atceros, kā vēros sapucētajos dziedātājos caur aprasojušu baznīciņas rūti, mīņājoties gurkstošā sniegā, kā kokos mirdzēja sniegpārsliņas un gaisā bija tāds miers... ka nodomāju – ja šis ir darbs, nu, tad es nezinu!

Skan pēdējās dziesmas pēdējās taktis. Svētvakara mieru saelpojusies, eju atpakaļ baznīciņā, šaurajās durvīs sastopot māmiņu ar bērnu, kuri steidzas ārā. Atceros, nodomāju – nabaga sīkais, kur viņš tagad salā un sniegā pačurās?! Bet varbūt viņi vienkārši ir vieni no tiem slikti audzinātajiem skatītājiem, kuri lec augšā un skrien mājās, nesagaidījuši, kad priekškars aizveras. Prātuļošana strauji apraujas un zaudē jebkādu jēgu, kad, iegājusi telpā, ieraugu skaņotāja bālo seju. Steidzoties ārā, sieviete ir aizķērusies aiz skaņas vada un izrāvusi to no daudzceļu rakstītāja. Filmas beigas.

Visi, kas pazīst vai vismaz ir redzējuši Lādezera Ingu Ulmani, gara acīm redz smaidu no vienas auss līdz otrai un žiperīgu pozitīvismu, un tā viš’ arī ir. Tad nu varu palielīties, ka esmu viens no, domājams, retajiem cilvēkiem, uz kuriem Ingus ir nebalsī bļāvis. 

(....)

( Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi jaunajā žurnālā! )

Foto: Unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 janvāris, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu