Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 17 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Elīna Upmane

Stils un grims: Ieva Ivanova

Vizītkarte

Marita Salgrāve ir auditore ar trim augstākajām izglītībām: analītiskajā ķīmijā, ekonomikā un uzņēmējdarbības vadībā. Bijusi Valsts kontroles padomes locekle un Audita departamenta direktore, patlaban ir Valsts kontrolieres padomniece un Staptautiskās publiskā sektora audita standartu izstrādes padomes locekle. Vienlaikus – starptautiski pieprasīta un atzīta eksperte-konsultante.

Sevi raksturo šādi: “Introverta personība, kas gadu gaitā, visticamāk, labprātīgi, kļuvusi ārēji ekstraverta. Bet tikai ārēji. Patlaban strādā darbu, kuru karjeras sākumposmā noliegusi un par kuru teikusi: “es nekad”. Tomēr dažkārt joprojām vēlas atgriezties pirmajā profesijā – klusi un vientuļi titrēt šķīdumus analītiskās ķīmijas laboratorijas velkmes skapī, neesot notikumu epicentrā un cilvēku pūlī. Pašreizējos darbos meklējusi un spējusi atrast jēgu un gandarījumu, kā auditore palīdzot veidot citādu – modernu un respektablu – Valsts kontroli, kā starptautiska eksperte palīdzot pilnveidoties tiem, kuri vēlas to darīt. Nemoka klientus ar standarta patiesībām. Prot izstāstīt sarežģītas lietas vienkārši un secīgi, godīgi atzīst, ja pati kaut ko nesaprot un nespēj izskaidrot. Viņas vadītās apmācības vienmēr ir “pārapmeklētas”. Starptautiskie partneri saka: “Marita, you are a gifted speaker.”



Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”. 

Bet viņa, tāda stilīgi eleganta un nesamāksloti laipna, iznāk pretī līdz iebraucamā ceļa galam, sabaro ar mammas kliņģeri un pīrāgiem, tad ieliek groziņā sieru un pudeli baltvīna, un mēs trijatā, jo līdzi lēkšo arī Maksimuss Montgomerijs Meisons Salgrāvis Lāčplēsis, ņiprs, bet labi audzināts Džeka Rasela terjers, ejam uz skatu torni pie aizaugt sākušā ezera. Nosēžam tajā līdz vēlam vakaram, pāri lido dzērvju kāsis, niedrēs kaut ko cenšas saskatīt vanags, Meisons drusku īgns, ka netiek cienāts ar sieriņu, bet mēs tik runājam.

Šīs ir Maritas tēva un vectēva mājas. Viņa atzīst, ka joprojām ir tēva nesenās un negaidītās aiziešanas zīmē, bet vienlaikus arī zina, ka tagad ieguvusi stipru sargeņģeli.

Pirms vēl esmu ieslēgusi diktofonu, Marita pasaka galveno: “Ja I’mperfekt var lasīt divējādi, tad mans cilvēciskais variants noteikti ir imperfect. Taču tas nav attiecināms uz darbu. To man gribas izdarīt perfekti. Es esmu nepareiza citādā ziņā, vienkārši nepakļaujos mākslīgi radītiem standartiem un stereotipiem.”

Teicāt, ka uz jums neiedarbojas padomi no sērijas “ēd, lūdzies, mīli un ne par ko neuztraucies”. Uztraucaties tātad. Pieļauju, ka ne jau par to neperfekto sevis daļu.

Tagad ir mazliet vienkāršāk, bet iepriekš divus termiņus pēc kārtas biju Valsts kontroles padomes locekle un Revīzijas departamenta direktore. Cilvēks, kurš paraksta visus dokumentus. Tā ir milzu atbildība. Balstoties uz manis teikto, iestādes mēģināja mainīt savu darbu. Un tās, protams, bieži ir papildu izmaksas, turklāt tā var arī kādu cilvēku nepelnīti aizvainot, ja neesi kaut ko īsti līdz galam izpratis. Tajā periodā tiešām bija baigie stresi. Padoms, ko dod psihoterapeiti – “tu tikai neuztraucies, aizej uz darbu, pareizi elpo un esi mierīga, ja nevari, pamet darbu –, un viss pārējais no “ēd, lūdzies, mīli” sērijas man nekad nav strādājis. Vienmēr esmu uztraukusies: kāds būs galarezultāts, vai ar to kādam nepelnīti nenodarīšu pāri, vai tas ir labākais iespējamais, ko varu izdarīt?

Uzskatu, ka jebkuram valsts sektorā un pašvaldībās ir pienākums smagi strādāt. Jo – skaļi skan – tavs klients ir tava tauta un tavās rokās ir instrumenti, lai darītu dzīvi labāku. Tu neatbildi tikai par privātuzņēmumu un savu investēto naudu, tu atbildi par mūsu visu naudu. Un jāsaprot, kas būs tava darba rezultāts. Vai kārtējā atskaite un formāli sagatavots papīrs, vai sagatavotas un pieņemtas tiesību akta izmaiņas, kas atvieglos cilvēku dzīvi vai likvidēs kādu no labi iestrādātajām shēmām.

Ir bijis dzīvē posms, kad bijusi iespēja tā vienkārši dzīvoties un ne par ko īpaši nesatraukties?

Piecus gadus nodzīvoju mājās ar bērniem. Stress tāpat bija, tiesa – citāds. Sapratu, ka jāiet uz darbu, jo kļūstu jocīga, sāku nesaprast reālo dzīvi. Pat savu vīru, kas katru dienu strādā.

Vīru uzskatu par vienu no savas dzīves lielākajām veiksmēm. Pilnīgi atšķirīgs no manis gan raksturā, gan uzvedībā. Kompromisu eksperts un draudzīgu attiecību mākslinieks. Visu draudzeņu elks un mīlestības objekts. Ļoti atbalstošs. Tas ir arī 30 gadu sarīvēšanās rezultāts. Nekad nav teicis (un vēl tagad nezinu), vai sievas pastāvīgā skraidīšana pa pasauli un darba nolikšana pirmajā vietā – gadās – viņam liekas normālas laulības dzīves sastāvdaļa. Vai arī viņš vienkārši samierinās. Neprasīšu! Baidos.

Tolaik biju fokusējusies uz bērniem. Kad dēli bija mazi, paniski baidījos par viņiem. Par visu. Par jebko. Izvirzīju sev visādas versijas, kas tikai kurā brīdī varētu notikt. Biju kā lauvu māte, gatava iekosties rīklē jebkuram. Bet tas jau dažkārt nepalīdz. Es to sapratu un baidījos. Un netiku ar to galā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc nemotivēju vīru trešajam bērnam – negribēju vairs piedzīvot tādas bailes. Dažkārt es domāju – kā ar šīm bailēm visu mūžu dzīvošu? Bet dzīve dara savu – bērni izaug, un bailes mazinās. Īsti vairs nezini, kas ar viņiem patiesībā notiek, neko nevari ietekmēt. Viņi paņem tavas bailes sev.

Man ir divi dēli, ar kuriem lepojos. Ļoti! 27 un 30 gadus veci un ļoooti saprātīgi. Neuzskatu, ka tas ir pašas nopelns, lai gan pirmos piecus gadus biju tiešām simtprocentīga mamma. Vecmāmiņa bija tā, kura vēlāk izvadāja pa skolām, gaidīja no nodarbībām. Izcilas audzinātājas bērnudārzā, izcili skolotāji gan Rīgas Doma kora skolā, gan 1. ģimnāzijā. Pateicoties visa kombinācijai, bērnos ir ielikta dvēselīte un pareizās vērtības. Abi studēja Apvienotajā Karalistē (vecākais – Edžus – Edinburgā, jaunākais – Mikus – Jorkā), un abi ir atgriezušies. Strādā Latvijā, turklāt jaunākais pat profesijā, kurā, šķita, labu darbu Latvijā neatradīs – mūzikas tehnoloģijās. Par ko abi ar vīru esam pateicīgi liktenim un sargeņģeļiem, jo apzināmies, ka dēlu audzināšanas jautājumos paši esam pieļāvuši ļoti daudz kļūdu. Šābrīža izaicinājums – turpināt mācēt sarunāties. Savulaik, lai vairāk laika pavadītu ar dēliem viņu tīņu vecumā, 40 gados uzkāpu uz sniega dēļa. Esmu pieklājīgā ātrumā drāzusi caur Alpiem. Ļoti patīk adrenalīns un lidojuma sajūta – salīdzinājumā ar slēpēm tu to izbaudi, jo nepārtraukti ķer līdzsvaru. Smieklīgi gan bija vienā svētdienā Žagarkalnā. Dēlis jau ir tīņu lieta, un es uz kalna droši vien izskatos nedaudz dīvaini. Kalna galā burziņš, daudz cilvēku, visi trinas cits gar citu. Es arī kaut kur cenšos pavirzīties. Blakus divi džeki, viens saka otram: “Palaid tanti garām!” Tas nebija ne rupji, ne ar izsmieklu, bet lai tiešām atbalstītu. Taču uz brīdi sajutos stulbi. Nu, bet nekas, vēl pāris gadu noteikti dēļošu. Dēliem jau gan tagad ir citas kompānijas.

Mēdz teikt, ka tā mūsu X paaudze ir pēdējā atbildīgo stresotāju paaudze. Nākamās jau dzīvi prot tvert vieglāk.

Man šķiet, ka nākamajai paaudzei pēc mums vēl ir tā atbildība. Un ir jau arī tā otra puse. Viņi ir ļoti brīvi un pārliecināti par sevi. Viņiem nav tas “ko nu es, kuram to vispār vajag”. Es tikai aptuveni 40 gadu vecumā atbrīvojos no padomju cilvēka kompleksa – “es nevaru vai nevaru pietiekami labi, citi var labāk, labāk paklusēt, iniciatīvas ir bīstamas u. tml.”. Tagad esmu pašpietiekama, zinu, ka varu un protu, ir pārliecība, ka spēju izpildīt jebkuru darbu. Turklāt ļoti labi. Apzinos savu vērtību. Tomēr ceru, ka kaut kādu paškritikas līmeni arī esmu saglabājusi. Es nevadīšu apmācību programmu ne Latvijā, ne ārzemēs, ja nebūšu līdz galam pārliecināta, ka pati visu saprotu un varu atbildēt uz jebkuru jautājumu. Pretēji dažiem “veco demokrātiju” konsultantiem (mēs satiekamies dažādos projektos), kur cilvēks reizēm braukā pa pasauli ar divdesmit gadu vecām prezentācijām, kurās ir kaut kādas vispārīgas frāzes, bet uz specifiskiem jautājumiem atbildēt nevar. Taču pašapziņa tādam cilvēkam ir ļoti liela. Milzīga.

Visos darbos kā blakusmērķis man ir demonstrēt, ka Latvija var. Esam vismaz tikpat gudri un spējīgi, un pilnīgi noteikti radošāki, risinājumus meklējot. Citiem parasti ir plāns A, bet mums ir arī B, C un D. Esam arī strādīgāki – joprojām esam gatavi izdarīt vairāk, nekā mums par to maksā. To esam mēģinājuši pierādīt gandrīz visās Balkānu valstīs, virknē postpadomju valstu un sadarbojoties ar partneriem ASV, Kanādā, Skandināvijā, Francijā, Jaunzēlandē, Indijā, Dienvidāfrikā un citur. Pat Indonēzijā un Butānā tagad zina, ka Latvijā ir profesionāls publiskā sektora audits, un vēlas no mums mācīties. Mēs esam labi, es pat teiktu: vieni no labākajiem. Protams, mēs nevaram konkurēt ar saviem CV.

Izlasīju jūsējo, un man tas šķita patiešām iespaidīgs. Kāpēc lai nebūtu konkurētspējīgs?

........

( Ja gribi uzzināt – kāpēc, kā arī to, kāpēc mēs varam runāt par valsts “izzagšanu, un :kur tad skatījās (un skatās) Valsts kontrole, lasi Imperfekt Rudens. Marita nevairās par to runāt atklāti un tieši.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 septembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu