Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 novembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Foto: Elīna Upmane

Stils un grims: Ieva Ivanova


Marita Salgrāve ir auditore ar trim augstākajām izglītībām: analītiskajā ķīmijā, ekonomikā un uzņēmējdarbības vadībā. Bijusi Valsts kontroles padomes locekle un Audita departamenta direktore, patlaban ir Valsts kontrolieres padomniece un Staptautiskās publiskā sektora audita standartu izstrādes padomes locekle. Vienlaikus – starptautiski pieprasīta un atzīta eksperte-konsultante.

Sevi raksturo šādi: “Introverta personība, kas gadu gaitā, visticamāk, labprātīgi, kļuvusi ārēji ekstraverta. Bet tikai ārēji. Patlaban strādā darbu, kuru karjeras sākumposmā noliegusi un par kuru teikusi: “es nekad”. Tomēr dažkārt joprojām vēlas atgriezties pirmajā profesijā – klusi un vientuļi titrēt šķīdumus analītiskās ķīmijas laboratorijas velkmes skapī, neesot notikumu epicentrā un cilvēku pūlī. Pašreizējos darbos meklējusi un spējusi atrast jēgu un gandarījumu, kā auditore palīdzot veidot citādu – modernu un respektablu – Valsts kontroli, kā starptautiska eksperte palīdzot pilnveidoties tiem, kuri vēlas to darīt. Nemoka klientus ar standarta patiesībām. Prot izstāstīt sarežģītas lietas vienkārši un secīgi, godīgi atzīst, ja pati kaut ko nesaprot un nespēj izskaidrot. Viņas vadītās apmācības vienmēr ir “pārapmeklētas”. Starptautiskie partneri saka: “Marita, you are a gifted speaker.”


Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”. 

Bet viņa, tāda stilīgi eleganta un nesamāksloti laipna, iznāk pretī līdz iebraucamā ceļa galam, sabaro ar mammas kliņģeri un pīrāgiem, tad ieliek groziņā sieru un pudeli baltvīna, un mēs trijatā, jo līdzi lēkšo arī Maksimuss Montgomerijs Meisons Salgrāvis Lāčplēsis, ņiprs, bet labi audzināts Džeka Rasela terjers, ejam uz skatu torni pie aizaugt sākušā ezera. Nosēžam tajā līdz vēlam vakaram, pāri lido dzērvju kāsis, niedrēs kaut ko cenšas saskatīt vanags, Meisons drusku īgns, ka netiek cienāts ar sieriņu, bet mēs tik runājam.

Šīs ir Maritas tēva un vectēva mājas. Viņa atzīst, ka joprojām ir tēva nesenās un negaidītās aiziešanas zīmē, bet vienlaikus arī zina, ka tagad ieguvusi stipru sargeņģeli.

Pirms vēl esmu ieslēgusi diktofonu, Marita pasaka galveno: “Ja I’mperfekt var lasīt divējādi, tad mans cilvēciskais variants noteikti ir imperfect. Taču tas nav attiecināms uz darbu. To man gribas izdarīt perfekti. Es esmu nepareiza citādā ziņā, vienkārši nepakļaujos mākslīgi radītiem standartiem un stereotipiem.”

Teicāt, ka uz jums neiedarbojas padomi no sērijas “ēd, lūdzies, mīli un ne par ko neuztraucies”. Uztraucaties tātad. Pieļauju, ka ne jau par to neperfekto sevis daļu.

Tagad ir mazliet vienkāršāk, bet iepriekš divus termiņus pēc kārtas biju Valsts kontroles padomes locekle un Revīzijas departamenta direktore. Cilvēks, kurš paraksta visus dokumentus. Tā ir milzu atbildība. Balstoties uz manis teikto, iestādes mēģināja mainīt savu darbu. Un tās, protams, bieži ir papildu izmaksas, turklāt tā var arī kādu cilvēku nepelnīti aizvainot, ja neesi kaut ko īsti līdz galam izpratis. Tajā periodā tiešām bija baigie stresi. Padoms, ko dod psihoterapeiti – “tu tikai neuztraucies, aizej uz darbu, pareizi elpo un esi mierīga, ja nevari, pamet darbu –, un viss pārējais no “ēd, lūdzies, mīli” sērijas man nekad nav strādājis. Vienmēr esmu uztraukusies: kāds būs galarezultāts, vai ar to kādam nepelnīti nenodarīšu pāri, vai tas ir labākais iespējamais, ko varu izdarīt?

Uzskatu, ka jebkuram valsts sektorā un pašvaldībās ir pienākums smagi strādāt. Jo – skaļi skan – tavs klients ir tava tauta un tavās rokās ir instrumenti, lai darītu dzīvi labāku. Tu neatbildi tikai par privātuzņēmumu un savu investēto naudu, tu atbildi par mūsu visu naudu. Un jāsaprot, kas būs tava darba rezultāts. Vai kārtējā atskaite un formāli sagatavots papīrs, vai sagatavotas un pieņemtas tiesību akta izmaiņas, kas atvieglos cilvēku dzīvi vai likvidēs kādu no labi iestrādātajām shēmām.

Ir bijis dzīvē posms, kad bijusi iespēja tā vienkārši dzīvoties un ne par ko īpaši nesatraukties?

Piecus gadus nodzīvoju mājās ar bērniem. Stress tāpat bija, tiesa – citāds. Sapratu, ka jāiet uz darbu, jo kļūstu jocīga, sāku nesaprast reālo dzīvi. Pat savu vīru, kas katru dienu strādā.

Vīru uzskatu par vienu no savas dzīves lielākajām veiksmēm. Pilnīgi atšķirīgs no manis gan raksturā, gan uzvedībā. Kompromisu eksperts un draudzīgu attiecību mākslinieks. Visu draudzeņu elks un mīlestības objekts. Ļoti atbalstošs. Tas ir arī 30 gadu sarīvēšanās rezultāts. Nekad nav teicis (un vēl tagad nezinu), vai sievas pastāvīgā skraidīšana pa pasauli un darba nolikšana pirmajā vietā – gadās – viņam liekas normālas laulības dzīves sastāvdaļa. Vai arī viņš vienkārši samierinās. Neprasīšu! Baidos.

Tolaik biju fokusējusies uz bērniem. Kad dēli bija mazi, paniski baidījos par viņiem. Par visu. Par jebko. Izvirzīju sev visādas versijas, kas tikai kurā brīdī varētu notikt. Biju kā lauvu māte, gatava iekosties rīklē jebkuram. Bet tas jau dažkārt nepalīdz. Es to sapratu un baidījos. Un netiku ar to galā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc nemotivēju vīru trešajam bērnam – negribēju vairs piedzīvot tādas bailes. Dažkārt es domāju – kā ar šīm bailēm visu mūžu dzīvošu? Bet dzīve dara savu – bērni izaug, un bailes mazinās. Īsti vairs nezini, kas ar viņiem patiesībā notiek, neko nevari ietekmēt. Viņi paņem tavas bailes sev.

Man ir divi dēli, ar kuriem lepojos. Ļoti! 27 un 30 gadus veci un ļoooti saprātīgi. Neuzskatu, ka tas ir pašas nopelns, lai gan pirmos piecus gadus biju tiešām simtprocentīga mamma. Vecmāmiņa bija tā, kura vēlāk izvadāja pa skolām, gaidīja no nodarbībām. Izcilas audzinātājas bērnudārzā, izcili skolotāji gan Rīgas Doma kora skolā, gan 1. ģimnāzijā. Pateicoties visa kombinācijai, bērnos ir ielikta dvēselīte un pareizās vērtības. Abi studēja Apvienotajā Karalistē (vecākais – Edžus – Edinburgā, jaunākais – Mikus – Jorkā), un abi ir atgriezušies. Strādā Latvijā, turklāt jaunākais pat profesijā, kurā, šķita, labu darbu Latvijā neatradīs – mūzikas tehnoloģijās. Par ko abi ar vīru esam pateicīgi liktenim un sargeņģeļiem, jo apzināmies, ka dēlu audzināšanas jautājumos paši esam pieļāvuši ļoti daudz kļūdu. Šābrīža izaicinājums – turpināt mācēt sarunāties. Savulaik, lai vairāk laika pavadītu ar dēliem viņu tīņu vecumā, 40 gados uzkāpu uz sniega dēļa. Esmu pieklājīgā ātrumā drāzusi caur Alpiem. Ļoti patīk adrenalīns un lidojuma sajūta – salīdzinājumā ar slēpēm tu to izbaudi, jo nepārtraukti ķer līdzsvaru. Smieklīgi gan bija vienā svētdienā Žagarkalnā. Dēlis jau ir tīņu lieta, un es uz kalna droši vien izskatos nedaudz dīvaini. Kalna galā burziņš, daudz cilvēku, visi trinas cits gar citu. Es arī kaut kur cenšos pavirzīties. Blakus divi džeki, viens saka otram: “Palaid tanti garām!” Tas nebija ne rupji, ne ar izsmieklu, bet lai tiešām atbalstītu. Taču uz brīdi sajutos stulbi. Nu, bet nekas, vēl pāris gadu noteikti dēļošu. Dēliem jau gan tagad ir citas kompānijas.

Mēdz teikt, ka tā mūsu X paaudze ir pēdējā atbildīgo stresotāju paaudze. Nākamās jau dzīvi prot tvert vieglāk.

Man šķiet, ka nākamajai paaudzei pēc mums vēl ir tā atbildība. Un ir jau arī tā otra puse. Viņi ir ļoti brīvi un pārliecināti par sevi. Viņiem nav tas “ko nu es, kuram to vispār vajag”. Es tikai aptuveni 40 gadu vecumā atbrīvojos no padomju cilvēka kompleksa – “es nevaru vai nevaru pietiekami labi, citi var labāk, labāk paklusēt, iniciatīvas ir bīstamas u. tml.”. Tagad esmu pašpietiekama, zinu, ka varu un protu, ir pārliecība, ka spēju izpildīt jebkuru darbu. Turklāt ļoti labi. Apzinos savu vērtību. Tomēr ceru, ka kaut kādu paškritikas līmeni arī esmu saglabājusi. Es nevadīšu apmācību programmu ne Latvijā, ne ārzemēs, ja nebūšu līdz galam pārliecināta, ka pati visu saprotu un varu atbildēt uz jebkuru jautājumu. Pretēji dažiem “veco demokrātiju” konsultantiem (mēs satiekamies dažādos projektos), kur cilvēks reizēm braukā pa pasauli ar divdesmit gadu vecām prezentācijām, kurās ir kaut kādas vispārīgas frāzes, bet uz specifiskiem jautājumiem atbildēt nevar. Taču pašapziņa tādam cilvēkam ir ļoti liela. Milzīga.

Visos darbos kā blakusmērķis man ir demonstrēt, ka Latvija var. Esam vismaz tikpat gudri un spējīgi, un pilnīgi noteikti radošāki, risinājumus meklējot. Citiem parasti ir plāns A, bet mums ir arī B, C un D. Esam arī strādīgāki – joprojām esam gatavi izdarīt vairāk, nekā mums par to maksā. To esam mēģinājuši pierādīt gandrīz visās Balkānu valstīs, virknē postpadomju valstu un sadarbojoties ar partneriem ASV, Kanādā, Skandināvijā, Francijā, Jaunzēlandē, Indijā, Dienvidāfrikā un citur. Pat Indonēzijā un Butānā tagad zina, ka Latvijā ir profesionāls publiskā sektora audits, un vēlas no mums mācīties. Mēs esam labi, es pat teiktu: vieni no labākajiem. Protams, mēs nevaram konkurēt ar saviem CV.

Izlasīju jūsējo, un man tas šķita patiešām iespaidīgs. Kāpēc lai nebūtu konkurētspējīgs?

Ja es piedalītos tenderī, kur man pretī būtu kāds izbijis Vācijas ministrs ar 50 gadu darba pieredzi, es pēc punktiem zaudētu. Un bieži viņi uzvar šajos tenderos, bet pēc tam – dažkārt – tie nabaga cilvēki tajās iestādēs, kam it kā tiek palīdzēts, meklē citu. Labi, tu varbūt zini frāzes, bet tu ne vienmēr zini, kā tā sistēma tur apakšā darbojas. Un vēl viena lieta – aiz viņiem stāv tās lielās valsts reputācija. Ja tu esi no Vācijas, Francijas vai Lielbritānijas, tu droši vien esi labāks. Nākamajai paaudzei būs vieglāk, jo mēs īsti neprotam sevi nomārketēt, bet viņi, jādomā, to jau pratīs. Un arī mūsu valsts būs stiprāka un sevi pierādījusi.

Ja atklāti, man ir diezgan miglains priekšstats par to, ko īsti dara jūsu līmeņa konsultants.

Pirmajos gados strādāju valstīs, kuras gatavojās pievienoties Eiropas Savienībai. Šīs valstis saņēma apjomīgu ES finansējumu dažādu projektu īstenošanai. Viens no nosacījumiem naudas piešķiršanai ir drošu un caurskatāmu finansējuma apguves sistēmu esamība. Mans uzdevums bija palīdzēt šādas sistēmas izveidot. Tādas, kas atbilstu regulām, bet vienlaikus nebūtu pārspīlēti birokrātiskas un apgrūtinošas atbalsta saņēmējiem. Ar pēdējo iet grūti – valdības bieži ir ieinteresētas noteikt pēc iespējas striktus nosacījumus (lai tikai Brisele būtu laimīga), nedomājot, vai ar šādiem nosacījumiem kāds vispār spēj projektus īstenot. Otrs virziens ir auditi. Pamatā konsultēju augstākās audita iestādes dažādās valstīs, sākot no stratēģiskās plānošanas, darba organizācijas un beidzot ar audita metodoloģijām un komunikāciju. Ja Valsts kontrole kā iestāde izlemj piedalīties projektā, strādāju kā Valsts kontroles eksperte. Tieku uzrunāta arī privāti no dažādu ārvalstu firmu puses, tad strādāju kā šo firmu eksperte. Parasti to daru atvaļinājumu laikā. Nenoliedzu, tas man ir naudas darbs, ko veicu finansiālu apsvērumu dēļ. Vislabprātāk strādāju kā OECD/Sigma eksperte, jo šī darba specifika ir īpaša un darbs ir interesants – OECD/Sigma uzrauga attīstošos valstu progresu. Tieši tagad man ir mazs projektiņš Bosnijā-Hercegovinā. Esam komandā trīs eksperti: es, brits un nīderlandietis. Partnerība ar citu valstu ekspertiem ļauj arī profesionāli daudz iegūt – redzēt citas pieredzes darbībā.

Ir vēl viens virziens, kurā man ir laba iespēja kombinēt savas ES fondu un audita zināšanas. Daudzas ārvalstu konsultantu firmas īsteno milzīgus projektus attīstības valstīs, un tie tiek finansēti no Eiropas budžeta. Lai saņemtu samaksu, firmai jāiesniedz audita sertifikāts, kas apliecina, ka visi firmas izdevumi veikti pareizi. Ir gadījumi, kad auditori neiedziļinās un sniedz atzinumus, kas firmām, kuras godprātīgi īstenojušas projektus, rada milzu zaudējumus. Tad tās meklē ekspertus, kuri var profesionāli palīdzēt apšaubīt šādus audita atzinumus. Šie darbiņi mani ļoti uzrunā profesionāli, tajos ir arī adrenalīns, jo man dažkārt patīk pacīkstēties. Un īpašs gandarījums ir, ja otra puse (parasti Eiropas Komisija) ir spiesta atzīt sava auditora kļūdu un samazina uzrēķina apjomu. Šajā kontekstā pēdējā laikā palīdzu arī dažu valstu ministrijām, kas pašas īsteno ES fondu projektus un kam tiek piemērotas dažkārt nepamatotas finanšu korekcijas. Tas nozīmē, ka liela projekta daļa jāpārfinansē – ES fondu vietā tie jāfinansē no attiecīgās valsts nodokļu maksātāju naudas. Un man vienmēr šķiet: ja esam godprātīgi visu darījuši, tad nevajag baidīties, jācīnās. Kaut vai otrā pusē ir stiprs un varens spēlētājs ar daudz lielākiem resursiem.

Vienu gan es vienmēr ievēroju – neesmu kā advokāte, kas piekritīs jebkuram darbam, es lietu izstrādāšu tikai gadījumā, ja redzēšu, ka finanšu korekcijas, manuprāt, ir tiešām nepamatoti piemērotas.

Ir arī tāds priekšstats, ka valsts pārvaldē strādā tikai “sausiņi”. Skatos uz jums un domāju, ka tas atkal kārtējais stereotips.

Tā nav, pilnīgi un galīgi ne! Visās jomās strādā dažādi cilvēki. Darbu vari darīt dažādi. Vari būt pilnīgais sausiņš, bet vari arī ar dzirksteli acīs. Emocijas, emocionālā inteliģence, aizrautība, manuprāt, ir nepieciešamas jebkurā darbā, jo varbūt tieši tie ir faktori, kas palīdz izdarīt vislabāk. Mums Valsts kontrolē patlaban ir vadītāja ar dzirksteli acīs, viņa grib izdarīt vairāk, nekā likumā prasīts, un to pašu sagaida arī no mums. Bet tas, protams, nav viegli, jo ir arī jāstrādā vairāk. Iespējas ir lielas, mums ir kur izplest spārnus. Jo pirmām kārtām mēs esam reāli neatkarīgi, kam cilvēki reizēm negrib ticēt. Domā, ka auditus Valsts kontrolei kāds pasūta – viena partija, otra partija, vēl kāds. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka tā absolūti nav – mēs auditējam to, ko uzskatām par vajadzīgu, un balstoties uz to, kādus riskus nozarē redzam. Pieeju arī varam izvēlēties savu. Jo radošāk, inovatīvāk pieej, jo labāks rezultāts.

Tie laiki ir garām, kad Valsts kontrole tikai skatījās, vai pareizajā ailē pareizais cipariņš ierakstīts. Šis vairs nav nekāds sausiņu darbs, tagad ir visas iespējas izpausties.

Nevaru nepajautāt – no kurienes tad radušies stāsti par to, ka “mūsu valsts ir nozagta”. Nenoliegsiet taču, ka ir arī šādas tādas lietas, kur ir acīm redzams, ka tas ir noticis un, iespējams, turpina notikt. Piedodiet, bet kur tad Valsts kontrole skatās?

Protams, mums ir vismaz astoņsimt valsts un pašvaldības iestāžu, ko varētu pārbaudīt, plus vēl privātās, kur valstij ir akcijas un kapitāldaļas. Nu, nevaram visur izstāvēt klāt. Bet tur, kur esam bijuši, tajā pašā Liepājas Metalurgā vai Rīgas Brīvostā, vai Rīgas Domē, vai citur, tur esam ‘dīvainības’ izcēluši. Tomēr bieži saņemam no sabiedrības pelnītu jautājumu: un kas tālāk? Uz to atbilde ir sarežģīta. Dažos gadījumos mūsu likumdošana ir tāda… nu, es it kā negribētu teikt, ka dīvaina, bet tomēr...

Varbūt jāsaka: savulaik pārdomāti “sakārtota”?

Iespējams. Kad kārtējo reizi saņemam no tiesībsargājošajām iestādēm atteikumu uzsākt kriminālprocesu vai lēmumu par kriminālprocesa pārtraukšanu, saprotam, ka atbilstoši mūsu normatīvajam regulējumam ir ļoti grūti kādu saukt pie atbildības. Dažkārt liekas, ka to var izdarīt tikai divos gadījumos – ja kāds ir noķerts pie rokas vai arī labprātīgi atzinies: “Jā, es to gribēju izdarīt, es to darīju ļaunprātīgi.”

Dažreiz tie ir smiekli caur asarām, piemēram, no tiesībsargājošām institūcijām saņemam atbildi, kurā teikts, ka, jā, likumā gan tā ir rakstīts, bet tas cilvēks nezināja, ka likumā tā rakstīts. Es nezinu, kas tas ir – vai tikai normatīvo aktu nepilnība, vai arī vēl profesionālisma trūkums attiecīgajās iestādēs.

Nupat, tikai pirms mēneša, mums piešķīra tiesības piedzīt nelikumīgi nodarītus zaudējumus no amatpersonas privātiem līdzekļiem, ja pati ministrija vai iestāde to nedara. Kriminālpārkāpumi gan joprojām būs tiesībsargājošo iestāžu kompetence. Ko Valsts kontrole var izdarīt: jā, mēs redzam nozieguma pazīmes, informējam par to, bet tālāk darbs ir tiesībsargājošajām iestādēm. Meklēt papildu pierādījumus ar savām operatīvajām metodēm. Mēs nedrīkstam ne telefonus noklausīties, ne lietas izņemt. Un tad ir jautājums: kurā brīdī tās rokas ir par īsu? Varu teikt, ka Valsts kontole ļoti gribētu, lai atbildība tomēr iestājas; mums tas ir svarīgi. Lielākajā daļā valstu augstāko audita iestāžu pieeja ir tāda: mēs pabeidzam savu darbu, atdodam audita ziņojumu parlamentam, atdodam auditējamajai iestādei, un viss – mūsu darbiņš ir beidzies, sākam nākamo auditu. Bet Valsts kontrole tā nerīkojas. Mēs ne tikai skatāmies, kā mūsu ieteikumi tiek pildīti, mēs arī sekojam tiesībsargājošo iestāžu darbam. Un, jo vairāk kāds mūsos neklausās, jo vairāk mēs tur ejam. Tajā pašā brīvostā – veicām četras revīzijas pēc kārtas, kamēr beidzot kaut kas sāka notikt.

Es vienmēr savu valsti publiski un nepubliski aizstāvēšu starptautiskajā vidē. Vienlaikus neesmu naiva un saprotu, ka ir lietas, ar ko Latvijai kā valstij nav iemesla lepoties. Tomēr uzskatu, ka jāspēj to risināt iekšēji un nenest uz āru. Pieļauju, ka noteiktas shēmas, tostarp tiesiskā regulējuma, dažkārt neloģiskums vai bezzobainība ir nolobēti un mērķtiecīgi izveidoti valsts neatkarības atjaunošanas sākuma posmā dažu personu interesēs. Un tas ir pamatots iemesls sabiedrības bezcerībai un pieņēmumam, ka nekas nemainīsies.

Tomēr ticu, ka pamazām spēsim to mainīt. Valsts kontrole – tiktāl, ciktāl lietas var “izcelt” ar audita metodēm. Tiesībsargājošās iestādes – gudrāk strādājot un nākot ar likumdošanas iniciatīvām, ja skaidrs, ka pat pietiekamu pierādījumu gadījumā pārkāpēju nav iespējams notiesāt. Tiesas – iedziļinoties un spriedumos atceroties valsts varas virsmērķi: strādāt iedzīvotāju labumam. Ierēdņi – nepakļaujoties negodprātīgu politiķu rīkojumiem izstrādāt un “likumizēt” koruptīvas shēmas. Un visbeidzot sabiedrība – atbalstot, neaizmirstot un nepiedodot, mobilizējoties un iesaistoties, ja tas nepieciešams, un nepieradinot sevi akceptēt visatļautību. Mēs nevaram cits bez cita. Ja kāds no posmiem nenostrādās, brīdis, kad varēsim lepoties ar Latviju kā valsti, arvien attālināsies.

Jūsu bijusī kolēģe, tādā, maigi sakot, interesantā stilā pievērsusies politikai… šis stāsts jau nu arī nenāca par labu iestādes publiskajam tēlam.

Diemžēl. Bet viņa bija laba kontroliere. Tiesa, ar mazliet autoritatīvu vadības stilu. Kas un kāpēc vēlāk notika, es nezinu. Nevaru komentēt.

Kā jums šķiet, mēs kādreiz vispār nonāksim pie kārtības visās šajās lietās?

Kad vērtības mainīsies. Kad tie sešdesmit padomju gadi izskalosies laukā no smadzenēm. Ir valstis, kur amatpersonas atkāpjas pat tad, ja ir tikai aizdomas par to, ka esi darījis kaut ko ne īpaši ētisku. Nerunājot nemaz par likuma pārkāpumiem. Un tas ir tikai un vienīgi vērtību jautājums. Vai es cienu cilvēkus, ar kuriem strādāju, vai es jūtos atbildīgs par kaut ko. Nedomāju, ka to var panākt ar normatīvajiem regulējumiem. Diezgan briesmīgi, ka sabiedrība pamazām pieradināta, ka arī neētiska rīcība ir akceptējama. Arvien vairāk cilvēki klausās, redz un beigās pierod, ka tā var.

Kāda Latvijai vēsture bijusi – visu laiku zem kāda papēža. Gadsimtiem mēs esam izdzīvojuši. Bet pēdējie sešdesmit gadi ir daudz ko iznīcinājuši. Taču mūsu bērni būs globālisti, sasmelsies pasaules pieredzi, un tad vērtības, cerams, atgriezīsies. Man liekas ļoti pozitīvi, ka tagad jaunieši domā atbildīgi. Nu, kaut vai viņi sāk ar mazumiņu, kaut vai ar patversmes suņiem. Staidzina, rūpējas, kāzu ielūgumos lūdz ziedot patversmei. Tas ir tikai viens sīks piemērs, bet tie ir tie mazie solīši, kas ved atpakaļ pie vērtībām.

Es domāju, ka mēs Valsts kontrolē, īpaši Elitas laikā (Valsts kontroliere Elita Krūmiņa) esam izdarījuši daudz, bet vieni neesam cīnītāji. Tāpēc arvien vairāk meklējam un arī atrodam partnerus. Nav jau arī mums noslēpums, ko cilvēki domā. Kad ar draugiem apspriežam pie vīna glāzes kādus notikumus, beigās visi pagriežas pret mani un vaicā: “Jā, bet kur bija Valsts kontrole?”

Starptautiskie audita standarti, pēc kuriem strādājam, ir balstīti uz publiskās pārvaldes vērtību esamību. Proti, līdzko augstākā audita iestāde iedod audita ziņojumu un ieteikumus, attiecīgā amatpersona dara visu iespējamo, lai savu atbildības jomu sakārtotu. Tā ir atbildība sabiedrības priekšā. Pie mums tā lielākoties nenotiek.

Minējāt, ka savulaik konsultanta-eksperta profesija nebūt nav bijusi jūsu sapņu darbs.

Vienmēr esmu diezgan slikti jutusies par to, ka man nav ilgtermiņa mērķu. Nekad nav bijis un arī tagad nav. Un tad es esmu daudz domājusi, vai tas tiešām ir tik slikti? Un kāpēc lai tas būtu slikti? Jo cilvēks tomēr mainās, caur dzīvi ejot. Man vienmēr bijis svarīgi izdarīt absolūti labi to, ko daru. Un, kad es izdaru labi, tad man tā nākamā iespēja paveras. Eju tur un atkal daru labi. Un visā atrodu jēgu. Man nemaz nevajag, lai man būtu tas saules stars, kas jau no mazām dienām rāda, kurp doties. Bērnībā visas vasaras pavadīju laukos pie vecmāmiņas, ar visiem lauku darbiem. Tas jau droši vien mūsu paaudzei nav nekas īpašs. Biešu un kartupeļu vagas, Kolorādo vaboles kastītēs, siena vākšana pļavā un savešana karstās kūtsaugšās. Bet īpašs darbiņš manā gadījumā bija kolhoza buļļu ferma, kas atradās pie mūsu mājām un kur esošie buļļi bija jākopj. Un viens no ikdienas darbiem tur bija... staigāt gar milzīgu buļļu pakaļkājām, lai ar garu, kaplim līdzīgu priekšmetu izmēztu kakas un sastumtu renēs. Dažkārt buļļiem riebās tādi apkalpojoši svešķermeņi, un viņi meta pakaļkājas gaisā. Bail bija ļoti un zināmā mērā arī pretīgi, bet tas palīdzēja raudzīties pozitīvi uz darbiem, kas dzīvē bija jādara pēc tam.

Pēc vidusskolas vispār vēl nesapratu, ar ko īsti gribu nodarboties, – kā jau lielākā daļa. Un jutos tāpēc drusku tāda lūzere. Bet kāpēc? Jā, arī auditora profesija savulaik vispār neuzrunāja. Kāpēc? Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma sāku strādāt Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā, kas administrē Eiropas Savienības finansējumu. Nu jau tie ir miljardi. Pie mums brauca starptautiskie auditori. Nepārtraukti. Tad vēl bija vesels bars ar šiem frāžainajiem konsultantiem, jo tolaik mēs grasījāmies stāties Eiropas Savienībā. Toreiz domāju: apsoli sev, ka tu nekad, lai kas arī notiktu, nebūsi ne auditore, ne konsultante!

Un kur es tagad esmu?

Ļoti interesants ir padomnieces darbs, es to pat nosauktu citādi – esmu valsts kontrolieres sparinga partnere. Uz mani viņa notestē savas idejas un plānus, jo zina, ka mūsu prāta vētras ļaus viņai izvēlēties labāko variantu. Un arī to zina, ka es vienmēr godīgi pateikšu, kas man nepatīk, un šādos gadījumos nākšu ar versiju B, C un D. Augstu novērtēju, ka Elita ar mani šādi sparingo.

Manuprāt, ja tu labi dari savu darbu, tas tev vienmēr pavērs kaut kādas durvis, kas ved tālāk. Joprojām atceros to ļoti labo sajūtu, braucot kā ekspertei uz pašu pirmo konsultāciju projektu. Tie bija Ziemassvētki, un man darbā viss bija līdz kaklam. Domāju – nu, nē, viss, es vairs negribu te strādāt. Bet tajos Ziemassvētkos man piezvanīja Austrijas konsultāciju firma un vaicāja, vai nevaru ieteikt kādu, kas varētu palīdzēt izveidot Eiropas fondu apguves sistēmas Horvātijā. Un es to pateicu: “Es pati varu.” Uzvarējām konkursā, un tad pienāca brīdis, kad vajadzēja braukt. Bija diezgan daudz dienu, biju nobijusies kā diegs, bet sēdēju lidmašīnā, un manī bija tāds lepnums! Tā sajūta ļoti palikusi atmiņā. Protams, cits jautājums, ka pirmās divas nedēļas es brīvdienās viesnīcā raudāju, jo nekas jau nebija vienkārši. Tāpēc, manuprāt, nevajag cilvēku kaunināt par to, ka viņam nav mērķa. Dažkārt vajag vienkārši labi darīt savu darbu un ļauties izaicinājumiem. Tagad, piemēram, domāju, ka es varbūt būtu bijusi laba ainavu arhitekte. Ka varbūt ir virkne citu profesiju, kas man patiktu labāk.

Jums te tiešām ir ļoti skaisti sakārtota vide. Un, cik zinu, jums ir arī dažādi interesanti hobiji. Nekad iepriekš nebiju redzējusi dekupētas mēbeles. Mēs šodien daudz runājām par darbu, par valsti, par ģimeni. Un pavisam maz par to, kāda esat savā privātajā pasaulē.

Uz rokdarbiem absolūti neesmu orientēta, bet abi puikas bija maziņi 90. gadu sākumā – mežonīgā kapitālisma pirmsākumu un resursu trūkuma periodā, un man ļoti gribējās viņus ģērbt stilīgi, tāpēc pēc Burdas piegrieztnēm šuvu dēliem pilnīgi visu, sākot no uzvalciņiem un krekliem un beidzot ar slēpošanas kombinezoniem. Tagad pat nesaprotu, kā tāds entusiasms bija iespējams.

Par dekupēšanu... neapgalvoju, ka esmu augstā līmenī, taču lepojos, ka nesāku ar kastītēm un spogulīšiem, bet uzreiz ar galdu, skapi un krēsliem. Pie tā vēl noteikti atgriezīšos. Joprojām mācos pacietību, galvenokārt no jaunākā dēla Mikus suņa. Meisons ir neraksturīgas uzvedības Džeka Rasela terjers – mierīgs, inteliģents, nepaģērošs un pieklājīgs. Pacietīgs bez gala – nepīkstēs un neries arī gadījumos, kad pie vakariņām visi par viņu aizmirsuši un ēdiena bļodiņa nav nolikta. Pusstundu klusi un pieklājīgi sēdēs uz sava tepiķīša. Un tikai pārmetoši skatīsies. Nevar noliegt, ka ar tādu uzvedību no ģimenes locekļiem var panākt visu. Šī arī ir tā lielā gudrība un māksla. Es joprojām mācos prasmi samierināties ar lietām, kuras nespēju mainīt, spēju pieņemt, ka ne vienmēr sava taisnība jāpierāda līdz galam, mācos arī pateikt paldies un saprast, ka dažkārt citi spēj objektīvi izdarīt mazāk nekā es pati, bet par to uz viņiem nedrīkst dusmoties. Jo viņi ir izdarījuši labāko, ko varējuši. Taču nespēju samierināties ar nekompetenci un stulbumu. Vienalga, vai tas ir cilvēks, kurš pratis ieņemt amatu, bet ir neprofesionāls savā darbā, vai arī mērķtiecīgs stulbums – demagoģiska darbība, lai piespiestu sarunu partneri mainīt tēmu. Šajos brīžos gan aizmirstu diplomātiju un skaidri parādu savu attieksmi. Vēl tikai mācos samierināties ar neveiksmēm. Eleonora Rūzvelte teikusi: “Neviens nevar tev likt justies slikti bez tavas piekrišanas.” Es joprojām dažkārt piekrītu justies slikti. Taču uzskatu, ka ārpus darba drīkstu dzīvot tā, lai nebūtu jātiekas ar cilvēkiem, kuri nav savējie un patiesībā padara nelaimīgu. Iespējams, tie ir enerģētiskie vampīri. Vienkārši nesatiekos. Neticu horoskopiem, bet Vērša raksturu sevī atpazīstu. Mīlu komfortu un esmu gatava smagi strādāt, lai sev un saviem tuvajiem to nodrošinātu. Esmu arī ietiepīga, pārliecināt iespējams vien ar loģiskiem argumentiem. Uz kompromisiem man ir grūti iziet, bet arī to mācos un kaut ko jau esmu iemācījusies.

Sent-Ekziperī teicis: “Kad pamosties, vispirms sakārto sevi, tad māju, tad dodies sakārtot pasauli.” Es laikam joprojām sāku ar pasauli.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 novembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu