Neidealizēju savu ģimeni

— Laura Lauziniece

Neidealizēju savu ģimeni

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 17 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Parādiet man cilvēku, kurš nezina, kas ir Baiba Sipeniece-Gavare? Harismātiska, patiesa sieviete ar spēcīgu viedokli, balsi un iedvesmojošu enerģiju. Bet mēs nerunāsim par to, kā viņa par tādu kļuva, jo, kā pati smejoties saka, “man nav jēgas melot, par mani visu tāpat var atrast guglē”. Tāpēc šoreiz saruna par internetu, dzīves ritmu, tehnoloģijām, jūtūberiem, ietekmeļiem, aifoniem, pusaudžiem un dzīvi vispār. 

Es tev neprasīšu par šoviem, kāzām vai karjeras izvēlēm. Pajautāšu, kā ir būt padsmitgadnieces mammai 21. gadsimtā?

Hermīne piedzima 2006. gadā. Togad izlaida pirmo aifonu. Jaunā paaudze burtiski piedzima ar telefonu rokā, taču, kā ar to dzīvot tālāk, vecākiem neviens nekādas instrukcijas neiedeva. Neviens nav uzrakstījis padomnieku par to, kā reaģēt uz šīs paaudzes aizraušanos ar jaunajām tehnoloģijām. Vienīgā atziņa, pie kā es esmu nonākusi, ir tā, ka man pašai aulēkšiem jāskrien šim visam ārprātīgajam attīstības tempam līdzi, lai neatpaliktu, lai nekļūtu senila, lai bērna acīs nezaudētu autoritāti. Reizēm piecdesmitgadnieks to var izdarīt, reizēm ne. Mūs kā vecākus, protams, šis viss reizēm arī kaitina un biedē.

Kā tu nonāci projektā Ģimenes digitālā veselība?

Ja ir labs vēstījums, es iesaistos. Domāju, ka cilvēkam publicitāte ir dota ne tikai pašlabuma gūšanai. Publicitāti var izmantot arī labiem darbiem. Vārdam ir spēks, un vārds var daudz ko izmainīt. Es ļoti labprāt iesaistos šādos pasākumos, it īpaši, ja to mērķi ir skaidri definēti un man saprotami jau pašā sākumā. Es atbalstu aktivitātes, kas veicina sabiedrības izglītošanu un galu galā sauc to pie kaut kāda veselāka saprāta. Ņemot vērā, ka man ir meita tieši tādā vecumā, sapratu, ka man jāpiedalās un jādalās. Un tiešām patiesi jāstāsta, kā ir, nevis glancēti jāpasniedz, ka mūsu ģimenē jau nu gan viss ir kārtībā, ka mums 21. gadsimta instrukcijas ir saprotamas, pieņemamas un bla, bla, bla… Nē, pieņemu, ka tieši mūsu cilvēciskajos klupšanas un celšanās stāstos daudzi saskata sevi un arī aizdomājas par izmaiņām. Es neidealizēju savu ģimeni. Mums arī visādi iet. Mums ir tīnis, kurš ne bez sāpēm šķiļas ārā no olas un kuram zem dibena visu laiku vārās katls, ir divdesmitgadnieks, kurš ir savā jaunības pideralā un meklē ceļu, reizēm to pazaudē, tad atkal mēģina atrast, un tad ir viens, kurš reizēm ir histērisks, un otrs, kurš ar savu mieru visus noliek pie vietas. Jā, tāda ir mana ģimene. Ir vilšanās, strīdi, bet ir arī laimes brīži. Kampaņas ietvaros mājās centāmies izmērīt digitālo temperatūru un noskaidrot, cik daudz laika mēs pavadām cits ar citu sarunājoties, cik daudz laika telefonos. Interesantākais ir tas, ka lielākie grēcinieki jau patiesībā nemaz nav bērni, bet gan paši pieaugušie. Visiem skaidrs, ka bērni kopē vecāku uzvedības modeli. Tas attiecas arī uz digitālajām ierīcēm. Ja es ar vīru ikdienā, pārnākot mājās, telefonu noliktu augstu, augstu plauktā, tā, ka mūsu rokas līdz tam nemaz neaizsniegtos, pie kūpošām bļodām sasauktu ģimeni ap saimes galdu, pēc vakariņām spēlētu galda spēles vai dotos pārgājienos, tad, iespējams, arī šādā vidē izaudzis bērns šo visu uztvertu kā pašsaprotamu dzīvesveidu un telefonu izmantotu vien tad, kad visi ģimenes locekļi vēl nav pārradušies mājās. Bet mēs paši esam grēkāži, un bērni to kopē. Ja bērni redzētu, ka vecāki aizgūtnēm lasa grāmatas, arī paši censtos kaut ko izlasīt. Mēs nevaram sagaidīt, ka bērns savā istabā lasīs Ziedoņa Epifānijas, ja paši čatosim WhatsApp. Es spilgti atceros vienu epizodi pati no savas bērnības, kad ciemojos kaimiņu meitenes mājā. Staigāju pa dzīvokli un nesapratu, kā tur pietrūkst. It kā viss bija. Attapos, ka mājā nav nevienas grāmatas. Nevienas! Savukārt mums bija pilna sekcija. Grāmatas bija plauktos, uz gultām, pie gultām, visās malās mums bija grāmatas. Es grāmatu nelasīšanu varēju pielīdzināt gandrīz vai zobu netīrīšanai vai sevis nemazgāšanai. Bet tagad, kad es kliedzu uz meitu par to, ka viņa nelasa, man pašai jāpadomā, kad viņa mani pēdējo reizi redzēja ar grāmatu rokās. Tā ir tā digitālā pasaule. Tā mūs ir cieši apskāvusi, bet mēs paši to vēl neesam sapratuši. Nav jēgas spriest, būs vai nebūs karš. Manuprāt, karš jau ir sācies, jo tehnoloģijas mūs pamazām ir iekarojušas. 

Kāpēc, tavuprāt, vispār tika radīti sociālie tīkli?

Man šķiet, ka tas bija neizbēgams process, viena no evolūcijas sastāvdaļām. Cilvēks attīstās. Ir tikai viena atšķirība – vieni to māk izmantot saprātīgās devās un iegūt zināšanas, citi izmanto pilnīgi nejēdzīgām darbībām. To, protams, var salīdzināt ar visiem zināmo teicienu par nazi: ar nazi tu vari griezt maizi, un ar nazi tu vari arī nogalināt. Es nenodarbojos ar kaut kādu filozofēšanu vienkārši filozofēšanas pēc. Ja man atklāti jāsaka, es sociālajos tīklos neko ļaunu neredzu. Labā ziņa ir tā, ka tu pats vari dozēt to klātbūtni. Ja tev tā visa sāk kļūt par daudz, paņem pauzi. Ja mēs runājam tieši par jauniešiem, tad skaidrs ir tas, ka jauniešu feisbukā nemaz nav. Pirmkārt, tāpēc, ka tur ir viņu mammas, otrkārt, nu, paskaties, kas tur patlaban darās – suņi, es un Eifeļtornis! Mani tiešām neinteresē svešu cilvēku kaķu vai ārzemju ceļojumu bildes. Feisbuks mūsdienās ir pārvērties par tādiem draugiem.lv, kas sākotnēji kalpoja kā Vislatvijas sasaukšanās, saostīšanās vai veco klasesbiedru meklēšanas rīks. Es tur pat nebiju piereģistrējusies, jo man patiešām tas nebija vajadzīgs. Bet tad, kad es vadīju jau trešās kāzas, kur jaunais pāris bija iepazinušies draugiem.lv portālā, sapratu, ka tas tiešām ir nopietni, ka zaļumballes, kurās agrāk cilvēki iepazinās un socializējās, nu ir pārcēlušās uz online platformām. Labi, es neesmu īstā, kura varētu analizēt Tinderi. Ne es esmu tur bijusi, ne piereģistrējusies, bet skaidrs ir viens – manā jaunībā tinderi bija citādi, un tur vajadzēja citas iemaņas. Es saprotu, ka dažos gadījumos sociālie tīkli izvēršas gandrīz vai par tādu kā publisku masturbēšanu un sirsniņu vākšanu. Bet, ja nebūtu tādas sociālās vides, tad dažs labs cilvēks, iespējams, iekšēji sarūgtu. Viņš būtu nelaimīgs, līdz galam nebūtu sevi realizējis, būtu skaudīgs, un vispār viņam līdzi vilktos visādas negācijas. Tie visi ietekmeļi arī ir atraduši savas nišas. Nu, lai viņi tur peras, ne es viņiem sekoju, ne laikoju. Ja man kāds interesē, es viņam piesekoju, neinteresē – nesekoju. Tiklīdz sāc just, ka viņš pats sev sāk pārlieku daudz patikt un jums vairs īsti neštimmē, tev ir visas iespējas atsekot. Jāatzīst, man joprojām šķiet dīvaini, ka kāds dienu sāk ar selfija bildēšanu pie spoguļa un visai pasaulei ziņo, ka šī diena būs izdevusies. Bet kādam tas acīmredzot noder. Īzī! Man šķiet, ka to visu vienkārši jāmācās vieglāk uztvert. Redzu cilvēkus, kuri, manā uztverē, internetā uzvedas diezgan infantili un brīžiem pat stulbi. Bet es šos cilvēkus zinu arī no citas puses, un es zinu, ka viņi ir nelaimīgi, jo nav sevi piepildījuši. Ja tā padomā, visi cilvēki grib būt sabiedrībā noderīgi, mīlēti, veiksmīgi un ievērojami. Kādam ir sapnis kļūt atpazīstamam. Jāsaprot, ka tie ļaudis, kas instagramā izpaužas vistrakākajos veidos, kompensē savus nepiepildītos sapņus. Un tad es pieveru acis uz to infantilismu un stulbumu. Jo citādi viņš ar to savu nelaimi staigātu viens pats. Tā sirsniņas nospiešana, kaut arī maziņa, bet ir enerģijas deva, maza dzirkstelīte. Ko cilvēkam vajag patiesībā? Mēs esam uzbūvēti, lai dotu un saņemtu enerģiju, un tā ir nenormāla laime, ja tu vari darīt darbu, kas tev dod atgriezenisko saiti, un tev nevajag vākt šīs virtuālās sirsniņas. Tā ir baigā veiksme.

Tev laikam nemaz nav laika vākt tās virtuālās sirsniņas?

Klausies, es tiešām nevaru sūdzēties. Ar katru dienu es vairāk un vairāk sāku ticēt, ka esmu piedzimusi zem īpašas zvaigznes. Es katru dienu noķeru sajūtu, ka man patīk darbs, ko es daru, es patiesībā to pat mīlu, turklāt, iespējams, tas arī vēl kādam citam sniedz gandarījumu. Tā ir milzīga veiksme. Turklāt vispārdrošākie bērnības sapņi ir piepildījušies un joprojām turpina piepildīties. Protams, tas nav tāpat vien. Es nesēžu uz krēsla, uz kura ir izgrebts kronis. Nē! Tur apakšā tiešām ir liels darbs. Bet man nav žēl tērēt enerģiju, jo es zinu, ka tā nāks atpakaļ. Kādreiz ir gadījies, ka braucu naktī no pasākuma un nevaru aizbraukt līdz mājām, taisu trīs pieturas, lai pa desmit minūtēm pagulētu. Ir bijis pat tā, ka iebraucu savā pagalmā un aizmiegu mašīnā, jo nav spēka izkāpt. Ir bijis arī tā, ka esmu svīdusi līdz trešajam kreklam. Bet es to daru tāpēc, ka es zinu – tas sniedz gandarījumu gan man, gan arī vēl kādam citam. Man tas nāks atpakaļ citādā enerģijā, citādā veidā. Tā ir baigā laime. Bet ir taču tādi cilvēki, kuri piedzimst un nesaprot, uz kuru pusi iet, ko darīt, kur sevi piepildīt. Viņi nezina, kas ir viņu sūtība un būtība. Un katru reizi, kad es tiekos ar jauniešiem, kuri nesaprot, kā var zināt, kas tu vēlies būt, es nesaprotu, kā var nezināt?! Es tiešām uzreiz zināju. Un tad man ir atklājums – bāc, bet citiem taču tā nav!

Bet vai tad nebūs dīvaini, ka kādreiz vēstures grāmatās rakstīs par to, kā ēģiptieši būvēja piramīdas, maiji rakstīja kalendāru un tad bija 21. gadsimta cilvēki, kuri lika selfijus sociālajos tīklos, kā rezultātā pārējie no tā krita depresijā?

Nu, nav jau tā. 21. gadsimtā tika izgudrotas zāles pret vēzi. Rakstīs arī par Grētu Tunbergu, kura devās cīnīties pret visu pasauli un visiem varenajiem. Rakstīs par Teslu un citiem atklājumiem. Un tad būs viena smieklīga sadaļa par tiem, kuri par sevi publiski tīksminājās. Ar meitām un vīru nupat bijām Ņujorkā. Aizgājām uz Brodvejas iestudējumu. Abas ar Hermīni, citu mākslas apvāršņu pārņemtas, gaidījām pie izejas māsu. Pēkšņi redzu, ka manai Hermīnei, ieraugot kādu sievieti, sāk ātri un aktīvi galvā darboties pilnīgi citi neitroni, un, māsu pamanījusi, viņa rāda uz svešo sievieti un kliedz: “Tā ir viņa! Tā ir viņa!” Galvenais, ka vecākā meita arī tādā pašā sajūsmā skrien klāt un lūdz mani abas nobildēt. Es stāvu, skatos uz sievieti, kuru acīmredzot zina visi, izņemot mani, un domāju – nu, Madonna tā nav, Bejonse arī nav, pat ne Dženifera Lopesa. Turklāt, ņemot vērā manu publicitāti, meitas pret slavenībām izturas diezgan rezervēti. Tātad tai jābūt ļoti slavenai sievietei. “Nu, kas tā tāda bija?” es beidzot izdvešu. Jūtūbere Triša, izrādās. Tā pati, kura stāsta par saviem boifrendiem, pusplika sēž virtuvē uz grīdas, ēd picu, raud par šķiršanos un saka, ka viss būs labi. Un izrādās, ka tieši tad, kad esot skumji un bēdīgi, paskatoties Trišu, kļūstot jautri. Es nezinu. Kad man ir skumji un bēdīgi, es paskatos kādu labu filmu. Bet mūsdienu jauniešus laikam vairāk uzrunā dzīvs cilvēks, nevis scenārijs, aktieri un režisori.

Tas nozīmē, ka mūsdienu cilvēkam trūkst patiesuma?

To droši vien lieliski varētu nokomentēt kāds jauks antropologs. Bet, manuprāt, līdz ar šo logu, ko izcirta internets, pasaulē ienāca realitāte. Dzīves realitāte, nevis mākslinieku radīta, piemēram, filmas vai grāmatas. Bet īsti, dzīvi cilvēku stāsti. Internets ielaiž tavā mājā citus cilvēkus, un tu vari paviesoties citu mājās. Laikam nostrādā sajūta, ka kaut kur pasaulē ir kāds cits dzīvs cilvēks, kuram ir tikpat slikti vai labi kā tev. Un, ja viņš tevi spēj iedvesmot un uzrunāt, turklāt prot to izdarīt starp miljoniem jūtūberu, influenceru un visu citu ietekmeļu, tas nozīmē, ka viņš savā jomā ir slavenība. Tas, ka es viņu nezinu, nenozīmē, ka viņa nav. Es arī citplanētieti neesmu redzējusi, bet pateikt, ka viņa nav, es nevaru. Vasarā arī bija labs notikums. Tika filmēts raidījums Gribi kļūt slavens?. Man zvana šova producents un stāsta, ka projektā ir viens latviešu influenceris, kurš ļoti grib mani satikt. Tur esot baigais stāsts apakšā, un viņam tas esot svarīgi. Nodomāju, ka gan jau tas ir kāds aptracis fans, kurš fano par pusmūža sievieti, bet beigās nopūšos un saku: labi, jūsu dēļ! Izrādās, tas bija viens no latviešu drag queen. Aizgāju uz tikšanos. Teikšu tā: līdz tam ir jānodzīvo un tas ir jāpiedzīvo, jo tas, ko dzirdēju, ir liela likteņa dāvana. Izrādās, kad viņš bija mazs bērns, viņa vecāki izšķīrās – aizgāja katrs savu ceļu un viņu, vienpadsmitgadīgu puiku, atstāja dzīvot vienu pašu. Mamma pasita padusē kaut kādu loveri un aizlaidās uz Angliju, tēvs nodibināja citu ģimeni, un viņš izrādījās nevienam nevajadzīgs. Naudu viņam sūtīja. Vārdu sakot, kaut kā viņš pa to dzīvi sitās. Turklāt saprata, ka aug un veidojas citāds nekā visi pārējie. Tas bija vēl laikā, kad Latvija bija diezgan homofobiska, turklāt tā pat nebija Rīga, bet cita Latvijas pilsēta. Skolasbiedru vidū viņš sajuta nenormālu mobingu un vairākas reizes mēģināja taisīt pašnāvību. Un, izrādās, no rīta viņš esot modies ar mūsu radioraidījumu, kurš esot viņu turējis pie dzīvības, un es biju viņa radiomamma. “Es iztēlojos, ka tu esi mana mamma un ka tu mani no rītiem modini,” viņš man stāsta. Patiesībā tas daudz maksā – kaut ko tādu dzirdēt! Acīmredzot kaut kāda mijiiedarbība notika starp mani viņa virtuālajā pasaulē un viņa reālo pasauli, un viņš esot izlēmis izdzīvot visiem par spīti. Un šajā brīdī es saprotu – labi, ka ir tāds YouTube, labi, ka ir tāda vieta, kur viņš var izpausties. Viņš par to visu stāsta citiem un glābj arī pārējos, kuri jūtas izstumti, savādāki, nesaprasti un pamesti. Viņš ir brīnišķīgs frizieris un meikapa mākslinieks, viņam ir savs sekotāju loks, un viņš dzīvo savā izveidotajā burbulītī, kurā ir aizsargāts. Man ir prieks, ka mums izdevies uzaudzināt bērnus, kuri ir toleranti pret citādajiem. Nav nekāds noslēpums, ka mēs tikām audzināti kā rasisti un homofobi. Manā ģimenē, tāpat kā daudzās padomju ģimenēs, citādie tika izstumti no sabiedrības. Tur nav vainojama ne mana mamma, ne tētis. Tāda vienkārši bija sabiedrība. Kaut gan mana mamma diezgan ātri pieņēma faktu, ka man uz Jaunpili līdzi brauc daudz geju draugu. Es atceros, ka bija tikai viena īsa saruna: “Tāds foršs puisis un tiešām gejs? Tik žēl!” Es saku: nu, bet viņš jau nav slims uz nāvi, viņš vienkārši neprecēsies ar meitenēm, citādi visādi viņš ir superīgs. Viņa kaut kā ļoti ātri pārstāja par to cepties. Grietai pat auklītis vienu brīdi bija gejs, un vēl joprojām viņiem ir ļoti tuva garīgā saikne. Brīžos, kad es atļaujos kādu mazo jociņu, manā virzienā tiek raidīti TĀDI skatieni! Es esmu bijusi ar meitām kopā arī brīžos, kad viņas pārdzīvo par saviem vienaudžiem, un vienmēr esmu teikusi: ja kādam viņu klasesbiedram ir tik traki, ja vecāki izliekas, ka kaut ko neredz, vai ja kādam vajag parunāt, es vienmēr esmu atvērta komunikācijai un gatava palīdzēt arī finansiāli, ja gadījumā ir nepieciešams aiziet pie psihologa.

Bet vai ir bijuši šādi gadījumi?

Ir gan. Šī tēma vispār ir ārkārtīgi smaga. Joprojām ir tādi vecāki, kuri noliedz vai izliekas, ka neredz, ka viņu bērns ir homoseksuāls. Tā ir labākā šīs problēmas daļa. Sliktākajos gadījumos esmu pieredzējusi, ka tēvs atklāti sāk ienīst un pazemot savu dēlu. Zinu arī garīdznieku ģimeni, kura katru nedēļu sauc savus bērnus ap galdu un stāsta, ka homoseksuāli cilvēki ir elles izdzimumi. Tas nekas, ka viens no šiem bērniem sevī jūt homoseksualitāti. Tas vispār ļoti smags temats, un tur var daudz un plaši stāstīt. Meitas klasē situācija bija nonākusi līdz tam, ka puika naktī atsūtīja īsziņu, ka viņš vairs nevar to izturēt un dodas taisīt pašnāvību, un izslēdza telefonu. Savukārt mans bērns savā desmit gadu vecajā prātā to visu turēja pie sevis un pa kluso organizēja klasesbiedrus braukt puiku meklēt. Galu galā spriedze bija pārāk liela, meita skolā uzsprāga un sāka raudāt, tad mani sauca uz skolu. Nu, tas bija ļoti smagi, ļoti traki, un es sapratu, ka mēs joprojām dzīvojam šausmīgā viduslaiku gaisotnē. No šī aspekta raugoties, ir skaidrs – ļoti labi, ka ir internets, kurā ir iespēja atrast sev līdzīgos un šo sāpi izsāpēt kopā, nonākt līdz kaut kādai saprašanai, ka pieaugušie, tostarp tavi vecāki, arī var kļūdīties. Un mani draugi, kuri gājuši cauri šai ellei, atzīst, ka tā apziņa, ka tev nav neviena, ar ko dalīties, tiešām atstāj sekas. Man nevienu negribas nosodīt, bet, atgriežoties atpakaļ pie interneta... tas ir tāds spēks, ar kuru mēs vēl neesam iemācījušies sadzīvot. Tur var notikt megaturbo mobingošanas nelaimes, bet tajā pašā laikā tas var palīdzēt izdzīvot. Vienkārši ir jāmāk šos plusus paņem. Arī es patlaban cīnos ar tām velna kapsulām, kuras izmanto manu vārdu. Feisbukā tiek reklamētas notievēšanas kapsulas, tiek publicētas ar mani nekad nenotikušas intervijas ar domu, ka es tās kapsulas citiem iesaku. Cilvēki šīs kapsulas pērk un pēc tam man mesindžerī raksta. Ko tik es neesmu darījusi! Es radio gandrīz katru dienu stāstu, ka man ar tām kapsulām nav nekāda sakara, es esmu vērsusies visās iespējamajamās organizācijās. Bet tās tikai bezspēcībā noplāta rokas. Izrādās, ka tā ir ārzemēs dibināta kompānija, kuras galus nemaz nevar dabūt rokā, vienu nobloķē, nākamajā dienā divi ir atkal vietā. Es ar to cīnos nu jau vairāk nekā pusgadu. Nu, re! Arī pie tā mēs internetā varam nonākt. Bet es ar to cīnos, es esmu pieaudzis cilvēks, un tā nav manas dzīves galvenā sastāvdaļa. Tas ir vienkārši tāds mazs kreņķis, kas man velkas pakaļ un nedaudz traucē dzīvot.

Varbūt mēs mūsdienās par tehnoloģijām tik daudz diskutējam tieši tāpēc, ka tās nesaprotam?

Skaidrs, ka vislielākie homofobi ir tieši slēptie geji. Un tas nav nekas izdomāts, tas ir zinātniski pierādīts. Vispārliecinātākos homofobus atlasīja, nosēdināja, viņiem rādīja geju porno, un viņi uzbudinājās. Te arī secinājums. Man šķiet, ka šeit ir kaut kāda līdzība. Mēs lamājam jaunākās tehnoloģijas tieši tāpēc, ka zemapziņā zinām, ka tās mums patiesībā ir ļoti nepieciešamas. Mēs vienkārši nespējam tās uzreiz apgūt. Manuprāt, vajadzētu vienkārši klusējot apgūt tehnoloģijas un iegūt no tām vislielāko labumu sev. Sāksim ar to, ka esmu izgājusi cauri vēl tam laikam, kad mūsu dzīvoklī bija vienīgais telefons visā kāpņu telpā. Un tad man, protams, rodas pārdomas par cilvēciņu, kurš ir piedzimis šajā laikmetā. Viņam būs lieli izaicinājumi. Viņam būs tādas cīņas jāizcīna, kādas mums sapņos nav rādījušās. Noa Harari sarakstīja grāmatu 21 padoms 21. gadsimtam. Es to lasīju krieviski. Viņš ir futurologs, bet apskatījis diezgan pravietiskas idejas. Līdz ar to viņa redzējums par nākotni nav apsurds. Lasot šo grāmatu, sapratu, ka nākotnē cilvēkiem būs nenormāls izaicinājums atrast un izcīnīt savu vietu zem saules. Nostāties uz kājām un gūt panākumus. Es nepiekrītu visiem tiem kliedzējiem, kuri saka, ka mūsdienu jauniešiem viss nāk viegli, ka viņi nav raduši smagi strādāt. No sērijas “Mīl katrs baltu maizes riku, es mīlu lauku rudens pliku”. Viņiem tas nebūs vajadzīgs, viņiem būs savi rudens lauki un savi izaicinājumi. Pazudīs vesela rinda profesiju, bet jaunas vēl nebūs uzradušās, un tas viss rezultēsies ar cilvēkiem bez darba. Un tas mani ļoti biedē. Viena no pieprasītākajām profesijām būs veco ļaužu pansionātu darbinieki. Jo veco ļaužu būs ļoti daudz. Tā var filozofēt un filozofēt. Bet kā lai es savos nu tūlīt jau 50 gados mierīgi uz to noraugos un vēl spiežu kaut kādu labumu laukā? Uzskatu, ka nepārtraukti ir jāmet sev jauni izaicinājumi. Meita visu laiku prasa: “Kāpēc tu neesi instagramā, kāpēc neesi tviterī?” Nu, kāds man vēl tviteris? Es katru rītu trīs stundas tvītoju! Man jau šķiet, ka es no katra gludekļa cilvēkiem rādos. Man gribas sevi ierobežot. Es tāpēc daudzām intervijām saku nē, jo – kas par daudz, tas par skādi. Es tiešām apdomāju, vai man to vajag, vai man kārtējo reizi vajag kā tukšai mucai noskanēt pāri pasaulei. Arī mūsu mazajā valstī ir tādi cilvēki, kuru ir par daudz. Viņi ir visur. Es nesaukšu uzvārdus, bet man galvā ir vismaz tāds top trijnieks, kuri ir visur un kuru pienesums būtībā ir nulle. Tādi Kardašjani. Kāpēc slaveni? Nezinu. Tāpēc, ka slaveni...

(...)

Visu interviju lasi žurnāla I’mperfekt pavasara numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu