Ne gluži šahs, bet tomēr

— Inga Gorbunova

Ne gluži šahs, bet tomēr

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 12 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Par sevi

Esmu laimīgs cilvēks. Sieviete politikā. Šajā jomā ienācu jauna, tāpēc neļaujos stereotipu varai. Politika ir visas sabiedrības pārvaldības māksla, tajā vieta pienākas gan sievietēm, gan vīriešiem, gan jaunajiem, gan dzīvi pieredzējušajiem. Gan politikā, gan dzīvē vispār ir svarīgi apzināties, ka esam komandas spēlētāji un gargabalnieki. Ļoti novērtēju iespēju, ka mana dzīve dota šodien un tieši Latvijā. Mani noteikti ir ietekmējusi mana skaistā Liepājas bērnība, ļoti mīlošā un atbalstošā ģimene. Un es vienmēr esmu ticējusi, ka Latvija ir ļoti īpaša, ja vien mēs noticētu paši sev tā pa īstam, gudri spētu izmantot visu Latvijas cilvēkiem dāvāto potenciālu un labvēlību. Man jau kopš bērnu dienām ir ļoti stipra pārliecība, ka varu daudz. Nebaidos doties tālāk, izvirzīt arvien augstākus mērķus un sasniegt tos, jo ticu, ka tas ir uz labu. Manī ir izteikta līdzcietības un taisnības izjūta. Tomēr arvien vēl mācos iedegties par taisnību, nesadedzinot cilvēkus, kas redz citādi vai pat pretdarbojas.



Laikam jāsāk ar atzīšanos, ka man Inese vienmēr šķitusi mazliet tāda kā... pasaku varone. Skaista, gudra, līdzsvarota. Amatos jau kopš divdesmit gadu vecuma. Pat politikā darbojoties, spējusi saglabāt pašcieņu un nevainojamu publisko tēlu, kas Latvijā politiķiem (diemžēl jo īpaši politiķēm) nav raksturīgi. Nekad nav nonākusi dzeltenās preses uzmanības lokā un tikusi ievēlēta Saeimā atkal un atkal. 

Tomēr viņa ir reāla, ļoti dabiska un nesamākslota. Un ar viņu ir tik interesanti sarunāties, ka vienubrīd aizmirstu, ka vispār jau tā ir intervija un ka man vajadzētu vairāk klausīties un mazāk diskutēt. 

Inese Lībiņa-Egnere ir juriste, docente, politiķe un maza puisīša mamma. Un šī nav politiskā reklāma, jo Inese nekandidē uz vietu Eiroparlamentā. Kur patiesībā lieliski iederētos.

Par politiku mēs šoreiz runājām daudz. Jo uz vēlēšanām šopavasar tiešām ir jāiet, citādi atkal var gadīties, ka viena noslinkota diena Latviju Eiropā ļauj pārstāvēt cilvēkiem, kuri šo valsti ienīst.

Un vēl. Inese ir kopā ar I’mperfekt jau kopš pirmā numura. Savējā tātad.


 

Atļaušos minēt, ka savā skaistajā Liepājas bērnībā nez vai kali plānus par politisko karjeru.

Biju pārliecināta, ka studēšu medicīnu. Abi vecāki ir ārsti, un šķita svarīgi darīt ko tādu, kas ļautu palīdzēt cilvēkiem. Man vienmēr šķitis, ka dzīvei jēgu piedod tas, ka palīdzi citiem. Bet esmu atmodas laika bērns, un jurista profesija tolaik bija ļoti prestiža izvēle. Stājoties augstskolā, man bija labākais rezultāts, un jau studējot sapratu, ka jēgu un iespēju palīdzēt vari atrast jebkurā darbā. Juridiskā izglītība dod iespēju uz daudz ko paskatīties racionāli, arī atrisināt kaut kādas problēmas un ielikusi dzīvei labu pamatu. Īpaši politikā, kur tik svarīgi spēt neatrasties kādā no pusēm, kurās viss ir vai nu balts, vai melns, bet paskatīties arī dažus soļus tālāk. Ne gluži šahs, tomēr spēja taktiski salikt figūras, redzot, ka risinājumi ir dažādi. Tas man ļoti palīdz. Pēc augstskolas kļuvu par advokāti, un darbs man ļoti patika.

Advokātam reizēm nākas aizstāvēt arī cilvēkus, kuri, maigi izsakoties, nepatīk. Vai tas nebija grūti?

Jaunībā nekas nav grūti. Bija sajūta, ka dzīve vienkārši nes uz priekšu. Nu, protams, tās sākotnējās obligātās lietas, ko dod advokāta palīgam: zādzības, reālas krimināllietas, kur jāaizstāv cilvēks, par kuru maz ko labu vari pateikt, un tev ir tāda savāda sajūta. Iepazīsties policijas iecirknī ar savu obligāto klientu, tas cilvēks uz tevi skatās, un tu saproti, ko viņš domā, ka viņam speciāli ir atsūtīts kaut kāds pārāk jauns “zaķis” un nekas tur nebūs. Tad, protams, rodas spītība – nē, es to varu! Es to gribu. Izaugt profesionāli un to lietu labi izdarīt. Lai gan es tomēr nevarētu strādāt ar smagām krimināllietām. To skaidri sapratu prokuratūras praksē, kad bija jāstrādā ar lietu, kurā nepilngadīgie sadzērušies bija spīdzinājuši un nogalinājuši bezpajumtniekus. Es nespētu distancēties tā, lai sniegtu tikai procesuālu juridisko palīdzību; kad strādāju, tad ar visu sirdi.

Kad 2007. gadā man bija piedāvājums no Valda Zatlera kļūt par Valsts prezidenta juridisko padomnieci, atzīšos – pirmajā brīdī neapjautu tā darba apjomu, tikai nodomāju, ka tagad daudzu klientu vietā man būs viens. Pat nestādījos priekšā, kā tas vēlāk dzīvē izskatīsies. Ka patiesībā visas lietas un problēmas, kas valstī ir, nonāks pie Valsts prezidenta, tātad arī uz mana darbagalda. Vislabākā profesionālā skola, kas noder arī tagad.

Tas, ka uz tevi skatās pirmām kārtām kā uz jauno, smuko “zaķi” un ar acīmredzamu pārliecību, ka tā arī ir tava vienīgā kvalitāte, parasti arī ļoti motivē sevi apliecināt profesionāli.

Jā. Es gan sevišķi neesmu saskārusies ar situāciju, ka man tiktu likti šķēršļi tikai tāpēc vien, ka kāds man neticētu. Varbūt esmu bijusi pietiekami atvērta, neesmu baidījusies teikt: jā, esmu jauna, man nav tādas pieredzes, toties ir ļoti liela vēlēšanās to iegūt. Ja jau Valsts prezidents man uzticējās tolaik, kad man bija tikai divdesmit astoņi gadi... nu, varbūt cilvēkam, kas pats ir tāds ļoti pieredzējis, ir labi, ja blakus ir kāds ar jaunības degsmi acīs. Un visu pārējo jau tu tāpat dzīves laikā iegūsti. Bet degsmi varbūt pazaudē.

Kad reāli nonācu izvēles priekšā – kandidēt vai nekandidēt Saeimas vēlēšanās, jau zināju politisko virtuvi. Un man tas tiešām nelikās nekāds sapņu darbs. Patiesībā es sākumā negribēju kandidēt, jo manā izpratnē ideālam politiķim politika nav darbs, tā ir kalpošana. Pēc četriem Valsts prezidenta komandā nostrādātiem gadiem biju iecerējusi sev un savai ģimenei vieglāku un paredzamāku profesionālo dzīvi, atgriežoties advokatūrā.

Ne velti ir teiciens, ka politikā jāiet tiem, kuri negrib varu. Tie, kuri negrib varu, kaut kā nekoncentrējas uz to, ka viņiem jāsēž tieši tur, kur viņi sēž. Jo vara... man negribas teikt, ka tā sabojā vai nesabojā, taču vara ļoti ievelk. Ja tas tev nav būt vai nebūt jautājums, tu dari savu darbu tāpēc, ka tev tas uzticēts, bet, kad tā nebūs, varēsi mierīgi turpināt darīt kaut ko citu, un nekāda traģēdija nebūs, ja tevi vēlreiz neievēlēs. Tas man šķiet svarīgākais. Nedomāt, ka esi sasniedzis kaut kādu virsotni, no kuras tagad vari nokrist. Nu, nav tā nekāda virsotne, un vara nedrīkst būt pašmērķis. Ja to saproti, ir daudz vieglāk.

No malas vērojot, reizēm šķiet, ka visiem deputātiem, iespējams, nemaz nav tā skaistā ideja uzlabot valsti. Kāds varbūt vienkārši domā, ka tas ir noteiktā laika periodā normāli apmaksāts darbs.

Es tomēr teikšu, ka tur katram ir tas labais mērķis un kāda tēma, par kuru viņš deg un ko grib uzlabot. Taču ir ļoti grūti laika gaitā neapaugt ar sajūtu, ka esi neaizstājams un skaidri zini, kā citiem būtu labāk dzīvot. Un tad tu kļūsti jau tāds neaizstājams savā pašvērtējumā. Man šķiet, politikā ievelk arī tas, ka tavam vārdam ir svars. Tas katram cilvēkam, man liekas, ir nozīmīgi. Ja kaut ko tiešām gribi sasniegt, te tu vari pie tā strādāt un to arī panākt. Un tev ir gandarījums no tā, ko esi izdarījis. Tāpēc tie, kas ilgstošāk ir politikā, to padarīto uzskata gandrīz vai tā kā par savu bērnu un grib darbu turpināt. Mēs sabiedrībā pat nezinām, kurš konkrētais cilvēks to ir darījis, bet viņam, ja neievēl, ir tāda liela pāridarījuma sajūta. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka politiķiem jāpaveic savs darbs, bet sabiedrībai jājūt, ka dzīve valstī kopumā iet uz augšu. Taču nav jāgaida, ka sabiedrība būs pateicīga deputātam X tikai tāpēc, ka viņš izdarījis to vai šito, un pateicībā jānodrošina iespēja to turpināt. Skaudri, bet tas, ka darbā esi ko personīgi upurējis, ir bijis tavs paša lēmums un izvēle, tas nenodrošina iespēju kļūt neaizstājamam. Politikā vēl vairāk nekā kur citur jājūt tā karstā elpa pakausī. Tas, ka uz tavu vietu pretendē daudz citu gribētāju un varētāju.

Ja Valsts prezidents, kuram ir ierobežots pilnvaru laiks – viens vai divi termiņi, spēj atgriezties normālā dzīvē, tad katram tas būtu jāspēj. Nu, tāda ir dzīve.

Ja tu kaut ko tik ļoti, ļoti gribi, rēķinies, ka tavas vājās puses visiem būs kā uz delnas. Starp citu, politikā ir teiciens, ka patiesībā tavs ienaidnieks jau nav tavs konkurents, bet gan tas, kurš vistuvāk – paša partijā. Un tā sacīkste vislielākā ir savā mazajā dīķītī. Svarīgi, lai šī vide būtu veselīga. Kamēr viss ir labi, konkurence nav tik liela, bet, kad sākas priekšvēlēšanu laiks, to ļoti skaidri var redzēt. Kurš ir, bet kurš nav gatavs savu vietu atdot citam.

Tas ir pārbaudījums ar varu.

Jā, tas ir pārbaudījums ar varu. Tā jau saka, ka politikā draugu nav. Bet man ir. Man šķiet, ka tieši ar cilvēkiem, ar kuriem esi izgājis cauri sarežģītākajiem laikiem, nerodas tā neveselīgā sacensība. Jo veselīga sacensība... tas ir labi. Un tad ir tā labā sajūta, ka ar šiem cilvēkiem kopā vari darīt jebko. Taču notiek arī citādi. Tev šķiet, ka esat domubiedri, un vienā brīdī saproti, ka viss ir pavisam citādi. Vilšanās tad ir baiga.

(...)

Foto: Liene Pētersone, Saeima un no personiskā arhīva

Stils un grims: Ieva Ivanova, matu sakārtojums: Renārs Kravcovs (BBinnija)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 marts, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu