Aktrise, docente un runas pedogoģe Zane Daudziņa uz katru manu jautājumu atbild ar patiesu sirsnīgumu. Viņa ir īsta, patiesa un cilvēcīga. Pirms diviem gadiem I’mperfekt rudens numura intervijā Vilis Daudziņš Zani poētiski nodēvēja par savu dubultzvaigzni. Sarunas laikā es, šķiet, ieraudzīju, kāpēc.

 Gatavojoties intervijai, atklāju, ka tūlīt tiks prezentēta jau otra jūsu dienasgrāmata. Man šķiet, ka cilvēki savas dienasgrāmatas lielākoties slēpj zem spilveniem un nekad nevienam nerāda. Vai nav grūti savas domas, iekšējo pasauli atklāt plašākai publikai?

Jā, dienasgrāmatu publicēt bija grūti, taču vēl grūtāk bija paturēt pie sevis visas tās emocijas, kas pēdējo gadu laikā ir vēlušās pāri. Kā lai tā politkorektāk pasaka? Laikam pandēmijas un kara gadu laikā paškritikas bremzes ir mazinājušās, gribas savas domas palaist ārā un ar šo domu procesu iziet pie cilvēkiem, jo ir sajūta, ka citus var satikt tieši, pateicoties atklātībai. Pēc pirmās grāmatas izdošanas secināju, ka šī atklātība ir atmaksājusies ar ļoti daudzu lasītāju vēstulēm un sirsnīgām ziņām par to, ka grāmatā viņi ir satikuši paši sevi. To gan es negaidīju, un tas man bija milzīgs atklājums. Man, kurai ir tāds jokains stils, diezgan atšķirīga dzīves filozofija un domu gājiens, šķita neparasti, ka ir tik daudz cilvēku, kuri starp lapām atpazīst paši savu dzīves uztveri. Tas reizē bija gan neticami, gan skaisti, gan ļoti iedvesmojoši. Lai gan man pašai šķita, ka publicēt otru dienasgrāmatu ir diezgan bezgaumīgi – tas taču nav kaut kāds Harijs Poters vai seriāls, kuram visi nespēj vien sagaidīt nākamo sezonu –, tomēr esmu nonākusi jau pie otrās grāmatas. Lai cik koķeti tas izklausītos, bet, rakstot dienasgrāmatu, es tiešām nejūtu lasītāja klātbūtni. Necenšos viņam izdabāt vai izklausīties pareizāk. Rakstu tā, lai man pašai kaut kādā veidā šis laiks tiktu piefiksēts un saglabāts.

Vai dienasgrāmatas rakstījāt jau iepriekš, vai tas organiski attīstījās pandēmijas laikā?

Kovida laiks organiski sakrita ar brīdi, kad bija jāfinišē doktora darbs. Akadēmiskajā vidē spiediens ir diezgan intensīvs, un jau iepriekš biju nolēmusi pavasarī paņemt akadēmisko pusgadu, lai vairāk laika pavadītu laukos un rakstītu. Bet pēkšņi iestādes tika aiztaisītas ciet, izrādes atceltas, visas kārtis sakrita, un vairs nebija variantu – vienkārši nācās braukt uz laukiem un rakstīt. Jau iepriekšējā gada laikā, apzinoties to, ka būs brīvs pusgads no mācībām un lai beidzot iemācītos rakstīt ātri, droši, bez švīkājumiem un tūkstoš un viena labojuma (iepriekš vienmēr mēdzu mainīt rindkopas vietām, tad to vārdu ar šo vārdu un pārveidot tekstu vēl labskanīgāk), biju iecerējusi ķerties pie dienasgrāmatas rakstīšanas. Es dienasgrāmatas rakstīšanu uztvēru kā treniņu disertācijai. Šķita, ja pieradināšu sevi apsēsties un rakstīt to, ko domāju, ātrāk ļaušu domām nokļūt uz papīra. Uzstādījums bija nesvītrot. Rakstīt uzreiz. Aizmetnis šai tehnikai galvā radās jau 2010. gadā, kad ar mākslinieku grupu bijām tādā kā radošā nometnē, ArtLab organizētā meistarklašu ciklā Dānijā. Izturēju konkursu, un man laimējās tikt šajā grupiņā. Šī organizācija dažādiem radošo industriju pārstāvjiem pēc 2009. gada krīzes ļāva apjaust, kur vēl viņi savu talantu var izmantot – strādāt par pedagogiem, koučiem, mācīja pārstrukturēt savu māksliniecisko pašizpausmi, piemēram, uz amatniecības biznesu, lai velti nezaudētu laiku un nebūtu spiesti pāriet uz citu jomu. Un tad nu veselu nedēļu mēs tur bijām. Viena no māksliniecēm, kura bija apguvusi koučingu, ļāva mums desmit minūtes rakstīt ārā visu, kas nāk prātā. Pēc tam bija jāizlasa savs teksts un pašam jāsecina, kas tur izlien ārā. Vai tu raksti par dārzniecību, par sapņiem, par zaudēto mīlu vai par nesamaksātiem rēķiniem. Tad tu nodefinē vienā vārdā, kas tas ir, un pēc tam piecpadsmit minūtes raksti jau par konkrēto tematu. Secināju, ka tas ir interesanti – nav laika lieki fantazēt, domāt, sevi kritizēt un šaustīt. Vienkārši ļauj domām plūst. Man par lielu pārsteigumu, tas bija veids, kā ieraudzīt, kas slēpjas zemapziņā. Sapratu, ka vajag iemācīties rakstīt bez svītrojumiem un ātri. Dienasgrāmatas rakstīšanas procesā es katru rītu līdzīgi izvirzīju sev mērķi, dzerot dienišķo zaļo tēju, vismaz 15 minūtes rakstīt. Un tad, pandēmijai sākoties, ieraksti sāka iegūt tādu jēgpilnu noti, jo pēkšņi pati konstatēju, ka fiksēju vēsturiskus notikumus un kaut ko kardināli atšķirīgu no visa iepriekšējā. Turklāt dzīve jau mainījās ne tikai man, bet pilnīgi visiem. Iepriekšējās iekšējās krīzes vai pārdzīvojumi varētu būt tuvi, bet ne atpazīstami ikvienam, taču te pēkšņi mēs visi sastapāmies ar vieniem un tiem pašiem šķēršļiem, blokiem, bailēm un neziņu. Vispār atskatoties sirreāls laiks, ar vīru izķemmējām mežu krustu šķērsu, atradām tādus interesantus maršrutus, par kuriem iepriekš nemaz nenojautām, bet man ir baigais prieks, ka, piemēram, trešdienas rītā, atbraucot no laukiem uz Rīgu, rakstu: “Tramvaja vadītājs tukšā tramvajā brauc viens. Luksofori nedarbojas, cilvēku praktiski nav, mašīnu arī. Tramvajs piebremzē pie Elizabetes ielas, veic galvas pagriezienu uz vienu un otru pusi, lēni uzņem kustību un aizbrauc.”

Visu rakstu lasi jaunajā Imperfekt - šis ir tikai sarunas sākums.

Foto: Toms Norde