Misija–eksperiments Atpūsties vasarā

— Anna Zvaigzne

Misija–eksperiments Atpūsties vasarā

— Anna Zvaigzne

Raksts

Publicēts: 11 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

1. daļa

Zinu jau zinu – vasarai piederas visu instagramu instagrams, visu baudu baudas, visas iespējamās ļaušanās. Tā vismaz būs rakstīts zem katra sevi cienoša latvieša ierakstiem sociālajos tīklos. Rezultātā mums radīsies iespaids (kā katru gadu), ka “visi cilvēki kā cilvēki”, tikai man kaut kas nav kārtībā – nez kāpēc zvana no darba un sarunas laikā bīstami bieži uzsver vārdus “neatliekami”, “steidzami” utt.

Ilgus gadus raustīta starp jābūtību un realitāti, šogad esmu nolēmusi gaidāmo atvaļinājumu paaugstināt misijas kārtā. Tas nozīmē klasificēt atpūtu kā pienākumu, uzdevumu, kam veltāma īpaša uzmanība. Nerēgojoties sociālajos tīklos, padarīt šķietami brīvās dienas par reāli brīvām dienām. Tā sakot, pieskatīt, lai atvaļinājums patiešām iestājas. Doma apsveicama, bet kritiķis manī uzreiz iekrekšķas: “Tiešām misija? Tad varbūt uzreiz raksti: neiespējamā misija? Un miers.”

Pirms manas publiskas apņemšanās žurnāla lappusēs neliels ieskats vēsturē. Mani nenotikušie atvaļinājumi sākās pirms aptuveni 20 gadiem, augstskolas pēdējā kursā, kad strādāju nevalstiskā organizācijā un ļāvos ekscentriskas vadītājas ne uz mirkli neatliekamajām idejām. Nekas nav svarīgāks par pasaules glābšanu, vai ne? Pēc tam uz ilgāku laiku mani ierāva ritenis, kas, dažādu apstākļu un priekšnieku kurbulēts, vasaras laikā spieda uzņemties iekavētos vai no jauna radušos pienākumus. Tas nekas, ka darbam atvaļinājumos mazs efektivitātes koeficients. Tas nekas, ka priekšnieks ir skaidri un gaiši samelojis par darbu steidzamību. Dažādu iemeslu dēļ mēs ļaujamies. Pirmajos darba dzīves gados mani daļēji vadīja jaunās censones gars – lai tieši mani ievēro, lai tieši es izrādos noderīga. Kā gan bez tā.

Pēc tam, krīzes gados, piedzīvoju dažādas manipulācijas savā darbavietā valsts iestādē, kur lieka “savilkt jostas”, piespieda paveikt to pašu vai lielāku darba apjomu par mazāku samaksu, jo “tu taču gribi te strādāt?”. Ļāvos piedāvājumiem strādāt projektos, kas sākās tieši jūlijā, vai rakstīt projektu pieteikumus, kuru iesniegšanas termiņš bija augustā, jo “kad gan radīsies šāda iespēja?”, “naudas jau tā maz”. Uzņēmos papildu pienākumus, jo “jau pāri četrdesmit, drīz šādus amatus vairs nepiedāvās”. Kā var nojaust, visi iepriekš draudu mērcē pasniegtie piedāvājumi apelēja pie bailēm palikt bez ienākumiem. Pieņemu, ka tā nav bijusi tikai mana problēma. Ja deviņdesmitajos nācies piedzīvot pirmsalgas periodus, kad pieliekamajā palikuši vienīgi dzelteno zirņu un griķu krājumi, uz šādiem satricinājumiem reaģējam diezgan sensitīvi. Un, neraugoties uz to, ka relatīvi sen šāda situācija nav piedzīvota, pakausī tā var sēdēt ļoti labi.

Tāpēc neatliek nekas cits, kā vien pielāgoties... 

Visu rakstu lasi I'mperfekt Vasara 2024.


Foto: unsplash


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu