Mīksta. Un zināt, ko? Iepūtiet man!


— Ieva Cipruse

Mīksta. Un zināt, ko? Iepūtiet man!


— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 19 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Reiz sensenos laikos kādā Ziemassvētku vakarā nonācu radu pulkā, kurā gada dāvanu un dzejoļu rituālam bija izdomāta alternatīva. Dāvanas visiem bija jāgādā kā parasti, pat vairākas. Taču tās visas tika pakļautas, pēc manām domām, šausminošam Lasvegasas azartspēļu virpulim.

Katrs ripināja pa grīdu metamo kauliņu un veiksmes gadījumā ar lielāko ciparu atņāma dāvanas citiem. Līdz galarezultātā kāds vecāks radagabals varēja attapties ar vienu mazu sainīti, kamēr cits, azartiskāks, ar kaudzi laupījumu. Tā kā esmu radusi kūkas lielāko gabalu piešķirt otram, nevis sev (iespējams gan, tāpēc, ka man kūkas īsti neiet pie dūšas), šāds svētku, kur nu vēl miera un mīlestības svētku iznākums mani pagalam neapmierināja. Kamēr iekarsušākie ģimenes locekļi pūta veiksmes uz kauliņa kulakā, es ik pa brīdim klusi piebīdīju kādu no saviem guvumiem vienam otram spēles pabērnam. Jo tā nu bija iegadījies, ka spēlē man veicās. Kad to pamanīja rotaļas ierosinātājs, dabūju kārtīgu sutu. Tā nevarot, tā neesot spēles jēga, tā tas neiet krastā, nevar visus žēlot, un vispār es vienmēr tā darot. Punkts. Dzeram olu liķieri.

Tiesa, kas tiesa – es patiešām tāda esmu bieži. Man gribas visiem labu. No rītiem un vakaros, pie Panorāmas un vilcienu tamburos. Visur. Gribas sapaijāt bēdīgos, vecos un bērnus, gribas taisnīgumu un noraidīt no laukuma tos, kas apsmej citus un nepilnības. Tos, kuri smejas par apaļumiem, kuri lamā vājākos, spārda ar kājām vai nemāk ieslēgt cilvēcību pie paklupušajiem, kuriem izbirst kartupeļi ielas vidū. Es esmu mīksta pie empātijas, mīksta pie žēluma. Man visus ir žēl. Lai svētīts žēlums! Man šķiet, ka visiem visus vajag noglāstīt un katrai pārdevējai pateikt: vecā, es tevi saprotu, lai tev forša diena, tu ļoti labi skenē preci. Sētniekiem sadāvināt mandarīnus. Dusmīgajām tantēm piemiegt ar aci. Vispār visus dusmīgos aizsūtīt uz psihoterapijas seansu, lai atrod sevi kaut kur bērnībā, svaigu, tīru un laimīgu, plikām ciskām pa peļķēm skrienot. Es esmu mīksta, mīk-sta, es to zinu, jūs man to nemaz nesakiet. Jā. Esmu. Pavisam mīksta. Mīksta. Un zināt, ko. Iepūtiet man!

Par mīkstiem (nevis mīkstajiem, bet vienkārši mīkstiem, emocionāli mīkstiem, kā svaiga, mīksta baltmaize kukulī) esmu dzirdējusi visu ko. Klusie, kautrie un mīlīgie. Kuri neprot par sevi pastāvēt, kuriem kabatā pēc vārda jāmeklē. Kuri neprot galvu paceldami soļot prom (un asaras no acīm – pakš pakš – pil pār krūtīm). Mīkstmieši. Nūģi. Mīkstie. Pelēkie. Kā nu kurā vecumā saucam. Mīkstmieši droši vien daudz nerunā, taču bieži raud. Nemāk nolamāties. Ātri apvainojas. Krenķējas. Neriskē. Protams, neskrien pliki peldēties. Nebasto skolu. Nebrauc par zaķi. Pin divas bizes. Arī pieauguši. Pieauguši mīksti, mīksti, mīksti kā baltmaizes kukulis, nogriezts šķēlē, jo viegli sasūcas ar pienu, izmirkst un tur sevī visu baltumu. To jauc un sauc par mīkstmiesību. Jo nevarot vienmēr ar labu un visiem labu. Tā dzīvē nenotiek, tādi nav noteikumi, tā neejot krastā. Un tu esi mīksts.

Bet kā jums šķiet, stiprie, spēcīgie? Jūs domājat, mīkstmiesis nemāk pļauku pie cita vaiga piecirst, kad vajag? Kāju pie zemes, kad dusma? Šķīvi niknumā sašķaidīt un mātes valodā kādu nolamāt? Māk taču. Tur jau tā lieta, ka māk, tas viss ir viņā. Jūs domājat, ka vecis, lauku uzaris, nevar salūzt asarās pie savas mammas klēpja, kad viņai mati sirmo un rokas neklausa? Ka, lauku arot, par karu asaras nebirst? Nevar salūzt, par bērnu namiem un pansionātiem prātodams? Nu, var. Var viņš salūzt pie traktora nobrauktas peles arī. Vienreiz gadā. Un pārējo gadu iet, visiem tikai sausas acis rādīdams un visus priekšā paņemdams. Sievas, darbus un politiku stingri, abās dzīslainajās rokās saņēmis, kratīt līdz nelabumam. Bet var. Arī baibiņas var tā, viņas var ikdienā ar smalkiem papēdīšiem klaudzināt, klusēdamas par valsts nozīmes jautājumiem. Un vakarā, kad pieci bērni miegā ieaijāti, slapjām acīm vienas pie sveces liesmas kā tantiņas sakņupt. Ja jums šķiet, ka tā nenotiek, jūs vienkārši nepazīstat mīkstmiešus. Mīkstus savā stiprumā.

Tā ir sāpīga un skaista dāvana – izjust lietas dziļi, tik dziļi kā tādas mitras, garas truša alas. Iet pa mežu un ielīst visās alās, sūnainās, miklās, tā, ka sirds arī izmirkst. Var jau nelīst, vai ne. Bet sirdij šķiet, ka uzdevums tāds, un sirds saosta visas garās, skumīgās alas, un tu mirksti līdz vīlēm. Tā ir dāvana, kuru neizvēlas kā metamo kauliņu spēlē. Ar tādu ir jādzīvo un jāsadzīvo. Jāsadzīvo ar to, ka rupjākos kalnus gāzīs citi, ka citi ies pāri līķiem, kamēr pašam no līķiem bail. Un ka drīkst būt bail no līķiem. Ka nav jāiet kā tankam, ka var arī šauteņu stobros spraust puķes kā Bērnija Bostona fotogrāfijā sešdesmitajos. Ka celt citus, padot roku, pabalstīt arī ir spēks. Jo uzcelt sev statuju nav vienīgais spēks. Un kamēr citi sev cels žogotas pilis, jo nafig man citus redzēt, savā mīkstmieša pieticībā tavā skandināvu vienstāvenē būs pilns priecīgu cilvēku, kuriem savārīsi zupas un sadalīsi pašbrūvētus vīniņus, lai siltāk. Jo tev ir žēl, tev ir mīksta sirds, tavi mīk-stu-mi.

Ja man šeit ir atļauts pēcvards, teikšu, ka es, protams, daudz runāju pārspīlējumos. Garajos, īsajos, melnajos, baltajos. Tā nu man bieži vien sanāk. Kā bērnu pasakās – pastāstīt par milžiem, kas nemaz nav tik lieli, un pelēm, kas kuļas krējumā, sniegbaltītēm, kas atrod savas kurpītes, un ko tik vēl ne, visu biezākās krāsas. Nu, par mums. Un visu pasaku nobeigumos man vienmēr gribētos, lai skaistums ir vienkāršā līdzāsbūšanā, kurā visi ceļ visus un visiem ceļas viss. Gan mīkstajam, omulīgajam, gan stingrajam buldozeram. Tikai mazliet jāatver sava iecietības kulīte. Lai raudošie raud un dusmīgie pukojas. To man gribētos.

Tās dāvanas ir baigi dažādas. Un, iespējams, dzīvē, pretēji kā Ziemassvētku spēlē, gan vajag mazliet paņemt pa tādai vienam no otra. Mētājot ikdienas kauliņus, uzmest aci, kas citiem sirdī, un paņemt, lai vieglāk tikt galā ar savu. Pamācīties piešpricēt sev kaut ko no citu spēkavotiem. Bet drusciņ. Lai neaizmirstas trušu alas un sirds neizžūst. Dažas sirdis laistāmas vairāk nekā citas

Labi, ka ir pavasaris. Viss pludo, plūst un mutuļo. Tagad vajag pamērcēties, sadzerties un saslapināties. Mīkstmieši pavasaros sulo kā daba. Jo tāda tā dāvana.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 19 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu