Miers

— Alise Bērziņa

Miers

— Alise Bērziņa

Raksts

Publicēts: 20 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Grūti vispārināma parādība. Patiesību sakot, to jau nemaz nevar tā pa īstam vispārināt. Un nevajag ar. Pat Oksfordas angļu valodas vārdnīca man augstprātīgi baksta un uzmācoši aizrāda par nezināšanu, ka vienam miers ir mirklis, kad mājās nav strīdu un dzīvē nesaskaņu, otram – laiks, kad nenotiek karadarbība, vēl citam – stāvoklis, kad viņš vienkārši ņem un nekustas. Nu re, katram sava miera recepte. Un tieši tāpēc, ka miers ir tik dažāds – vienam mirklīgi noķerams, kaut arī darbu jūra nenogurdināmi un neatlaidīgi šalc ausī, taču otram pie tā satikšanas jāstrādā gadiem –, es neņemos vispārināt un teikt, ka miers mīt kādā konkrētā, visiem sasniedzamā vietā, ja nu vienīgi mūsos pašos. Tomēr ir vietas un lietas, kas ar sev piemītošo sajūtu un mērķi ir uz tu ar mūsu mieru.

Jūra

Prātojot par vietām, kur meklēt mieru, agrāk vai vēlāk nākas nonākt pilnīgā strupceļā, jo rodas apjausma, ka to esamība nav bezgalīga, īpaši to, kuru sasniegšana neprasa ielaušanos privātīpašumos. Ar to es vēlos teikt, ka nereti tieši dzimtās mājas, bērnības pļavas, piemājas mežs vai turpat esošais jūras krasts ir katra visīstākā miera osta. Dzimtas mājās nelauzīsimies, tomēr uz jūru gan brauksim. Jūra, cita starpā, ir viens no cilvēku visiecienītākajiem miera un prāta sakārtošanas avotiem. Tomēr, lai neierastāk un mana ticība tiktu pārbaudīta arī praksē, es tavā rīcībā nododu vairākus jūras krastus, no kuriem katrs ir kādam ļoti nozīmīgs, glabā īpašu stāstu un spēju nomierināt. Šo paturot prātā, dodies lūkot un izstaigāt krastu pie Veczemju klintīm, Zvejniekciema, Lilastes, Bernātiem, Tūjas, Apšuciema un Saulkrastiem/Pabažiem. Jūras gaiss apvienojumā ar priežu mežu ir īsts fiziskās un garīgās veselības un labsajūtas avots, tāpēc iesaku Ragakāpas dabas taku, kas tevi aizvedīs līdz Lielupes ietekai jūrā, un Garciema taku. 

Mežs

Ir cilvēki, tostarp es pati, kuri vislabāk jūtas mežā, kad plaušas pilnas priežu aromāta, ausis piedzied un sirdi ielīksmo putnu čalas, zoles mīksti iesēžas sūnu kukuržņos un saules stari caur koku galotnēm cenšas apskaut un pazvilnēt uz tava snīpja. Lai arī šādā gadījumā nereti vismīļākais ir tas pats piemājas mežs, kas ar kamanām pie rokas un sarkanu degunu izbrists jau piecu gadu vecumā, ticu, ka, tāpat kā kūkas un avokado, arī jaunas meža/dabas takas nekad nevar būt par daudz. Koncentrējoties uz prāta sakārtošanu un līdzsvara meklēšanu, esmu izvēlējusies dažāda garuma un grūtības pakāpes takas, kas parasti nav staigātāju pilnas, ir mainīgas savās dabas ainavās un izstaigājamas katram. Vidzemē atrodamas trīs: Purezera dabas taka, Lielzera dabas taka un Kangaru dabas taka; pārējos novados pa vienai katrā: Viesatas dabas taka Zemgalē, Teirumnīku purva taka Latgalē un Slīteres dabas taka Kurzemē. 

Dabas vietas

Četras pilnīgi atšķirīgas vietas.

Lāčkroga ezers Kurzemē ar tirkīzzilu ūdeni var raisīt sirreālas sajūtas un ir visnotaļ apbrīnas vērts. Kad tā vien gribas aizbēgt no visa ikdienišķā vai vienkārši pierastā, būšana pie ezera pavisam banāli var atgādināt par brīnumaino un īpašo, kas nereti turpat mums līdzās vien ir, tikai par to esam piemirsuši. Un tā ezers ar savu brīnumaino esību var sniegt vismaz mirklīgu mieru un laiku pa laikam nepieciešamo atgādinājumu. 

Dikļi un festivāls VirzskaņaIespējams, šis vārds tev nav svešs, un varbūt arī tu pagājušā gada vasarā apmeklēji šo vienas dienas laikmetīgās mūzikas festivālu, kas tā vien izstaroja mieru, mudināja nesteigties, atgulties saules sasildītajā zemē un aizvērtām acīm nepiespiestā un ģimeniskā gaisotnē klausīties pašmāju un arī ārzemju laikmetīgās mūzikas izpildītājus. Lai gan par Virzskaņu aktuālāk būtu interesēties, tuvojoties vasarai, arī līdz tam vari doties uz Dikļiem. Tā ir salīdzinoši maza apdzīvota vieta, tomēr apskates vērtas ir Dikļu pils un festivāla norises vieta – Neikenkalna dabas koncertzāle, kur pirms 156 gadiem aizsākās Dziesmu svētki. Iespējams, klusa koncertzāle ar savu stāstu kā pievienoto vērtību saules pielietā pavasara dienā tevī raisītu meklēto mieru. 

Kazu grava ir ūdenskritums Vidzemē. Pateikšu tikai, ka tās meklējumiem dabas biezokņos kārtīgi jāsagatavojas un līdzi jāpaņem kaut kas, ko paklāt zem sēžamvietas, lai ūdens dejās, tam plūstot lejup pa gravu, vari klausīties ilgi. 

Slutišķu sādža un tai blakus esošā kalna spice Latgalē. Šajā vietā Daugavas krastā šodien saglabājušās un tiek apdzīvotas vien ap desmit mājām, iespējams, tāpēc tur valda tāds miers. Turpat blakus sādžai gozējas kalns, no kura spices paveras apbrīnojams skats uz mierpilno sādžu un Daugavas lokiem. Ja pat tur prātā un sirdī neienāk miers, tad es vairs neesmu droša, vai uz šīs zemes maz ir kāda vieta, kur to var gūt. 

Torņi

Tie derēs tiem, kuri ar izvēdinātu un sakārtotu prātu saprot tik tiešām izvēdinātu jebšu izvējotu galvu. Lai aukstums degunā nekož un dibens nesalst, paņem kādu segu un labi daudz silta dzēriena. Viss tālākais notiks pats no sevis. Ierosmei Alūksnes Dēliņkalns, Alūksnes Tempļa kalns (pilskalns, ne tornis, tomēr nereti vēsturiski svarīgās vietās tiek apjaustas dzīves pamatpatiesības) un rīdziniecēm netāliem galamērķiem Ložmetējkalns un Bumbiņkalns. 

Ceļš 

Nu, bijis taču tā, ka, braucot mašīnā un klausoties savu īsto mūziku, tiek aizdzīti visi sliktumi un bēdas, kas nemanāmi pārtop vien par ikdienas niekiem. Vēl jo vairāk, ja ceļš ir tāls un mērojams vienatnē. Turklāt, tāpat kā it viss uz šīs zemeslodes, arī ceļi var būt cits par citu skaistāki. Speciāli gan nav jābrauc, tomēr, ja gadās izvēlēties starp vienu vai otru maršrutu, te trīs no maniem mīļākajiem ceļu posmiem Latvijā. Posms no Sārnates līdz pat Strantei (maršruts Ventspils–Liepāja), kur laiku pa laikam ceļš ved gar pašu jūras krastu, Piekrastes iela–Slokas iela Jūrmalā (maršruts Valteri–Dārzciems), kur ceļš ved gar Lielupi, un ceļš uz Kuldīgu pēc pagrieziena pie Tukuma apļa uz Ventspils šosejas – tas ir īpaši līkumots un ved cauri skaistām Latvijas ainavām.

Pilnīgs retrīts 

Mūsu prāts nestrādā pēc pults principu, to nevar ieslēgt un izslēgt, kad sagribas, taču garīgā veselība ir visvērtīgākā. Nebaidies sev atzīt, ja esi sakauta, pārgurusi un vienkārši vairs nespēj. Lai neattaptos par vēlu, der ieklausīties sevī.  Un to vislabāk varēsi izdarīt kādā no vietām, ko esmu izvēlējusies aizbēgšanai no ikdienas. Tās ir nomaļākas, klusākas un, protams, dabā. Trīs no šīm vietām ir glempinga veida (teltsveida mājiņas ar ērtībām): Uz salas (teltis atrodas burtiski uz salas, un nokļūt uz tās var ar laivu, pašas teltis uz salas atrodas ļoti atstatus cita no citas, tāpēc varēsi būt pilnīgi ar sevi un, protams, mosties ar skatu uz ezeru), Bārtas krasts (pieejamas arī mājiņas, taču teltis ir ar skatu uz Bārtas upi) un Klaukas (Siguldā pie Gaujas, teltis izvietotas lielā pļavā ielokā). Vēl jāpiemin Miera Osta Tree House Sakas pagastā (atrodas netālu no Pāvilostas, vien pārsimt metru attālumā no jūras, kāpu zonā), ko var rezervēt airbnb un kas tiešā nozīmē ir miera osta kokā.

Miers, ko sniedz atbrīvošanās no liekā

Prāta tīrību un mieru var gūt arī no sakārtotas apkārtējās vides. Šodien ir daudz veidu, kā atbrīvoties no liekajām mantām videi draudzīgā un citiem noderīgā veidā. Piemēram, Kaņepes Kultūras centrs ir izveidojis Kaņepes skapi, kur jebkurš var ielikt sev nevajadzīgu pārtikas produktu, kas, iespējams, citam varētu būt noderīgs, pēc izvēles paņemot kaut ko citu. No liekā jēgpilnā veidā var atbrīvoties arī ar Otras elpas palīdzību, sev nevajadzīgās lietas (jā, lietas, jo ziedot var teju jebko) noziedojot viņiem, kur tās tālāk tiek attiecīgi izšķirotas pārdošanai un tālākai ziedošanai. Lai gan arī Otrā elpā var gan ziedot grāmatas, gan nopirkt citu ziedotās, šādu iespēju piedāvā arī Robert’s Books, kas ir second handgrāmatu (pārsvarā angļu valodā) veikals. Un visbeidzot zero waste kafejnīca, kas jau ar savu nosaukumu pasaka priekšā, ka tā ir dabai draudzīga. Iespējams, apziņa, ka pēc tava kafejnīcas apmeklējuma nerodas atkritumi vai vismaz tie ir pārstrādājami, būs starta punkts šāda dzīvesveida uzsākšanai – tātad lielākai tīrībai un kārtībai gan sev apkārt, gan prātā. 

Pilsētā

Pat ja tas ir pilnīgā pretrunā ar visu līdz šim tev zināmo, tici uz vārda vai pārbaudi pati, ka arī pilsēta izstaro mieru. Pat Rīga. Un ne tikai tiem, kuri te ir paretam vai palaikam, bet arī tiem, kuri te ir dienu no dienas. Vai tu bieži esi bezmērķīgi staigājusi pa naksnīgajām Rīgas ielām, kad pilsēta vizuļo gaismās? Kad zods slejas mākoņos un ieplestas acis lūkojas visā, kam ikdienā tik bieži skrienam garām. Padomā, cik daudz mēs uzzinātu, ja mājas spētu runāt, kādus tik stāstus tās spētu mums izstāstīt. Un tieši tajās vēlajās vakara stundās rodas tik daudz neatbildamu jautājumu: kas mēs esam, no kurienes nākam un kur galu galā ejam? Tāpēc es saku: ej! Ej no viena Rīgas parka uz otru, no jūgendstila uz funkcionālismu...

 

Visu rakstu lasi I’mperfekt pavasara numura pielikumā esperfekta


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu