Meklēju baņķieri ar tetovējumu jeb Tā iepazīstas Holandē

— Jolanta Sēnele

Meklēju baņķieri ar tetovējumu jeb Tā iepazīstas Holandē

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 09 oktobris, 2017

Kategorija: Domas

Dalies

Nav viegli. Tiešām nav viegli augsti izglītotai holandietei atrast sev dzīves draugu. Pat laikos, kad atliek vien nospiest pāris pogu viedtālrunī, lai prinču rinda izlēktu uz ekrāna.

Jo izrādās, ka, pēc demogrāfiskajiem datiem, tādu augsti izglītotu sieviešu ir vairāk nekā augsti izglītotu vīriešu. Vēl nav pārsniegti 10%, bet jau kopš 2009. gada šis skaitlis visu laiku palielinās – vidēji par procentu, pusprocentu gadā, bet palielinās. Pārpalikums ir zemāk izglītotajos vīriešos, taču holandietes grib partneri ar tādu pašu izglītības līmeni vai augstāku. Jāteic gan, ka arī tie pārpalikušie vīrieši nav diez ko entuziastiski par sievieti ar universitātes diplomu mājās. Nīderlandes attiecību tirgus (tieši tādu vārdu viņi mīl izmantot) daudzām tāpēc šķiet kā džungļi, un šo apjukumu steidz izmantot komerciāli noskaņoti prāti.


 

Kā dāvana sev

“Ja cilvēki meklē māju bez māklera palīdzības, es vienmēr domāju: kas tev pastāstīs par mājas neredzamajiem defektiem? To nu es tagad daru, bet tikai meklējot vīrieti,” holandiešu žurnālā Linda stāsta māklere, divu bērnu māte Eva (44), kas maksā iepazīšanās birojam, lai tas atrastu viņas sapņu vīrieti. Prasības viņai ir augstas, kā pati izsakās, viņa meklē banķieri ar tetovējumu. “Es gribu, lai viņš ienāk istabā un es tad ar lepnumu varu nodomāt – tas ir mans puisis.”

Trīs mēnešu laikā, kopš Eva ir iepazīšanās biroja gādībā, viņa bijusi uz diviem randiņiem. “Abas reizes pēc pusstundas es jau biju prom. Tie nebija mani tipi. Es nemeklēju kādu, kas tikko pārdevis savu uzņēmumu un nu grib sev lelli pie sāniem izklaidēm.” Ar tādu risku jārēķinās, izmantojot tik dārgus iepazīšanās pakalpojumus. “Es esmu reālistiska, es nedomāju, ka tikai tāpēc, ka samaksāju tādu naudu, es noteikti atradīšu savu sapņu vīrieti. Tā man vairāk šķiet kā loterija,” spriež Eva. Iepazīšanās birojam viņa ir samaksājusi 10 tūkstošus eiro.

Advokāte Līsbeta (53) ir samaksājusi 15 tūkstošus eiro. “Man tā ir kā dāvana sev. Viss tiek noorganizēts manā vietā. Viņi ir tie, kas sakontaktējas ar potenciālo kandidātu, un man atliek tikai pateikt jā vai nē. Kad es eju uz randiņu, jūtos kā tīne: smuki saģērbties, uzkrāsoties – es baudu katru mirkli.” Protams, viņa cer, ka galu galā atradīs arī savu sapni, bet tas nav obligātais galamērķis. “Es esmu samaksājusi par gadu, un par šo naudu es varu iet uz septiņiem astoņiem randiņiem. Manos plānos ir tos izbaudīt.”

Kopā zvaigznēs skatīties

Izpilddirektori Hildi (48) izmantot iepazīšanās biroja pakalpojumus pamudināja viņas izaugsmes treneris. Bija pagājuši trīs gadi kopš šķiršanās no vīra, ar kuru laulībā bija aizvadīti 20 gadi (“Viņš atnāca mājās un paziņoja, ka ir iemīlējies citā.”), un, kaut visa dzīve bija tikai darbs, tomēr retie mirkļi mājās apliecināja vēl un vēlreiz, ka “mēbeles tomēr nerunā”.

Hilde samaksāja 15 tūkstošus eiro. “No cenas es mazliet sabijos, bet, ja par to tu atrodi kompanjonu dzīvei, tad, nu, jā…” Pēc pieciem randiņiem viņai piezvanīja Kristofs, un Hildes sirds salēcās. “Jau restorānā pēc pirmā ēdiena viņš prasīja, vai var mani noskūpstīt. Tā nu mēs jau trīs gadus esam kopā. Kopā dodamies uz pludmali zvaigznēs skatīties. Tad es jūtos vislaimīgākā.” Hildei veicās, viņa izvilka laimīgo lozi.

Karīnai (56), samērā liela uzņēmuma direktorei, šajā loterijā neveicās. Lai atrastu savu ideālo partneri, kas ir augsti izglītots un kam piemīt veselīga deva introspekcijas, viņa pieteicās augstas klases iepazīšanās birojā. “Ja tev tuvojas sešdesmit, tu jau esi dzīves apbružāta, un tas nepalīdz, meklējot mīlestību,” viņa stāsta laikrakstā Financial Dagblad. Iepazīšanās birojs atšķirībā, piemēram, no Tinder, parūpējas, lai tie, ko Karīna sastaps, tiešām būtu ieinteresēti attiecībās, un tur nav vietas pasakām par izskatu, pagātni vai dzīves situāciju. Tas Karīnā viesa drošības sajūtu. Viņa satika piecus citu par citu galantākus vīriešus, bet kur viens gribēja ko vairāk, tur otrs negribēja neko. “Man nav nekādas nožēlas, tomēr es esmu deviņus mēnešus un aptuveni 21 tūkstoti eiro tālāk. Samērā liela investīcija par kaut ko, kas nav nesis gaidīto rezultātu.”

Kādreizējā olimpiskā čempione Esmē (34) ne uzreiz metās maksāt 15 tūkstošus eiro. “Es izmēģināju Tinder un Happn, bet pēc sešiem randiņiem man pietika.” Katru reizi viņai nācās vilties, jo vīrieši bija citādi nekā savos profilos, un bija samērā skaidrs, ka viņi piekrituši satikties ziņkāres dēļ. “Un tomēr es dikti šaubījos, vai izmantot iepazīšanās biroju. Man šķita, ka tas ir tikai bezcerīgiem gadījumiem.” Turklāt tas maksā. “Bet par katru personu, ko viņi tev stāda priekšā, tiek skrupolozi izstāstīts, lai nebūtu nekādi nepatīkami pārsteigumi. Un maksā taču arī randiņi restorānos ar vīriešiem, kas, izrādās, ir pavisam citādi, vai ne?” Viņai gan nav nekādas steigas, nekādu trīcošu olšūnu un nekādas vēlmes būt par visu cenu ar kādu kopā. “Es gribu atrast kādu, kas mani garīgi bagātinātu.”

Ne vairāk kā akvokātam

Nīderlandes uzņēmumu reģistrā ir reģistrēti vairāk nekā 150 iepazīšanās biroji. Pēc vairāku šādu biroju īpašnieču teiktā – un tieši sievietes lielākoties ir šādas ekskluzīvas savedējas –, aptuveni 75% no viņu klientiem tomēr ir vīrieši, lielākoties vecumā virs 40, un visi kā viens no biznesa augstākajām aprindām. Maksa un veids, par ko tiek maksāts, atšķiras. Kā stāsta Annemarija Lindnere, viena no ekskluzīvajām savedējām, kas vēl pirms pusgada bija darba tiesību advokāte, kopējās izmaksas var sasniegt 15 tūkstošus eiro, bet “ja to izdala uz stundām, es tagad pelnu mazāk nekā advokātu laikos”.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 oktobris, 2017

Kategorija: Domas

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies