Manifests tiem, kuri pēc pieprasījuma nesmaidīs

— Ksenija Andrijanova

Manifests tiem, kuri pēc pieprasījuma nesmaidīs

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

“Nu, pasmaidi taču!” – teiciens, ko gan jau esam paši teikuši un saņēmuši brīdī, kad iekšā notiek tāds sprādziens, ka lūpu kaktiņi neapturami slīd uz leju. “Būs jau labi,” pasaka tev sarunu biedrs, un šī dežūrfrāze nozīmē, ka tev jāpamāj ar galvu un jāpasaka paldies par atbalstu. Iespējams, jūties nedaudz vainīgs, ka atļāvies būt vājš un kāds to ir redzējis.

Laikā, kad pozitīvā domāšana no katra kakta tiek uzspiesta kā vajadzība un maskēta kā piemērotākais risinājums dzīves sakārtošanai, labākais, ko tu vari darīt, ir dzīves sūdu karuselī drudžaini meklēt kādu zelta gabaliņu. Bet man tas nepatīk. Jo brīžiem šķiet, ka doma, kurai patiesībā nav nekādas vainas, tiek novesta līdz absurdam – kad dzīve nelietīgi pielien no aizmugures un pieliek pistoli pie pakauša, jāpriecājas, ka vismaz matu sakārtojums tev šodien baigi labs. Taču, lūdzu, nesteidzieties padomāt, ka esmu neglabājama pesimists un gūstu baudu no visa nokrāsošanas melnā krāsā. Ļaujiet pastāstīt.

Mazliet no vēstures

Jēdziens “pozitīvā domāšana” pirmo reizi parādījās 1954. gadā Abrahama Maslova – jā, tā paša, kurš uzzīmēja vajadzību piramīdu, – grāmatā Motivācija un personība. Jēdziens bija veltīts psiholoģijai kā zinātnei – tā tika kritizēta par to, ka lielākoties pēta cilvēka bēdas un netikumus, nevis spēkus un sasniegumus. Tā piedzima un savu gājienu sāka pozitīvās psiholoģijas kustība, ko labprāt izgaismoja visi tā laika lielākie ASV plašsaziņas līdzekļi. Pozitīvās psiholoģijas programma tika izmantota, lai palīdzētu tūkstošiem ASV karavīru iekļauties atpakaļ dzīvē, kā menedžmenta rīks uzņēmumos un... izsūcās cauri uz populāro kultūru.

Jautāsiet: kur problēma? Domāt pozitīvi taču ir visnotaļ nepieciešams. Ir pētījumi, kas pierāda, ka optimistiski noskaņoti slimnieki ātrāk atveseļojas, un nav nekāds noslēpums, ka emocionālais stāvoklis ietekmē mūsu veselību – psihosomatika neguļ. Nevaru noliegt – emocionālais pagrimums diez vai uzskatāms par labu, un ir jābūt cerībām un ticībai labajam. Problēmas sākas, kad tas viss kļūst par pašmērķi un tiek ieteikts visiem, neizvērtējot katra cilvēka psihes īpatnības.

Kā tas mēdz notikt ar labām idejām, brīdī, kad tās nonāk amatieru rokās, sākas cirks. Nu jau domāt pozitīvi māca tūkstošos semināru, un daudzi mediji ar sieviešu sadaļām sākumgalā regulāri piedāvā seklus un neinformatīvus rakstus, kas skaidro, ka visas problēmas var atrisināt, trīs minūtes dienā uzsmaidot sev spogulī un aizvācot no sava vārdu krājuma vārdiņu “nē”.

Pseidopsihologi ar apšaubāmiem diplomiem piedāvā treniņus un prakses, kur kļūsti par Kurbadu, kas trīs velnus nokauj ar Holivudas smaidu, prieka programmēšanu un satikšanos ar savu garīgo aizstāvi. Vēl var iegādāties akmeņus, amuletus un, protams, koka štruntu ar latvju zīmēm, kas nes labo enerģiju un pasargā no ļaunā.

 

Pozitīvā domāšana devalvē problēmu nopietnību

Nekritiski propagandējot pozitīvo domāšanu, esam padarījuši to par visvarenu rīku visu problēmu atrisināšanai. Īpaši bīstami tas kļūst, kad cilvēki visā nopietnībā sāk uzskatīt, ka saslimšanas rodas no negatīvās domāšanas un, sākot domāt pozitīvi, var izārstēties. Dažreiz aiziet tik tālu, ka slimnieki tiek vainoti pie savas saslimšanas, jo esot bijuši negatīvi noskaņoti, dusmīgi un pārāk daudz kritizējuši citus. Par šo brīdina arī Amerikas Psihologu asociācija (APA) – mēdzam nepievērst pienācīgu uzmanību slimības ārstēšanai, jo ticam labo domu spēkam. Protams, slimniekam ir ieteicams saglabāt labu noskaņojumu, taču ir bīstami ticēt, ka labs noskaņojums vien ir dziedniecisks rīks.

Nekritiska ticība labo domu spēkam traucē saprast arī depresijas slimniekus. Tie, kuri ir gājuši cauri depresijai, zina, cik bezjēdzīgi ir citu “saņemies un mācies ieraudzīt pozitīvo” padomi. Protams, tā var gūt īslaicīgu risinājumu, taču, ja cilvēks cieš no nopietnas trauksmes, ir jāmeklē ārsta palīdzība.

Paradoksāli ir arī tas, ka cilvēks mēdz vainot pats sevi, ja ar pozitīvo domāšanu neizdodas atrisināt problēmu, – sak’, neesmu gana pozitīvi domājis. Ļoti interesants ir Elizabetes Knīlandes pētījums, kurā secināts: tie, kuri tic, ka emocijas ir viegli izmaināmas un kontrolējamas, nosoda sevi par to, ka jūt negatīvas emocijas, tādējādi vēl vairāk pasliktinot situāciju.

Pozitīvā domāšana veicina aizspriedumus 

Nevienam nepatīk čīkstētāji, pareizi? Mēs visi apbrīnojam tos, kuri problēmas pārvar ar augsti paceltu galvu un smaidu uz lūpām. Tos, kuri nesalūst. Un čīkstētāji? Ar tādiem labāk nekomunicēt. Nedod, lūk, pozitīvo enerģiju un vairo bēdas. Mēs esam radījuši smaidīgu problēmu risinātāju kultu, kam par upuri krīt tie, kuri izliekas, slēpjot savas patiesās jūtas un problēmas aiz uzspīlētā “viss būs labi”. Un šī pašu uzbūvētā “viss ir labi” siena nedod apkārtējiem signālus par brīžiem, kad jāsteidz palīgā. Cilvēks cenšas ķepuroties pats, kamēr viss, kas ir nepieciešams, ir draudzīgs plecs, saruna un mazliet mīlestības.

(Visu rakstu lasi IMPERFEKT RUDENS)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 novembris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies