Šo rakstot, man fonā skan Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerts dalībniekiem, kas sākās ar „Svētvakaru”, un man jāsmaida par to kamolu kaklā, kas sekundes simtdaļā parādījās, atceroties TO sajūtu, kad stāvēju tur starp tūkstošiem un dziedāju par savu liktens zemi. 

Tie bija mani piektie Dziesmu un deju svētki un šis koncerts no visiem svētkiem man atmiņā ir iespiedies vismīļāk. Atceros tirpiņas, kas skrēja, jūtot to nenormāli spēcīgo patriotismu, kuru, šķiet, varēja pat sataustīt. Jūtot to, ka mākam izkāpt no savām kastītēm un būt kopā netraucē ne tas, ka viens otru nepazīstam, ne lietus, kas nežēlo, ne gājienā noberztā kāja jaunajās deju kurpēs, kas, starp citu, vēlāk svētku nedēļas laikā pārvērtās par iekaisušu Ahileju. Tiesa, tas tik un tā neatturēja mani no dejošanas (un drusku klibošanas) mēģinājumos un noslēguma koncertos. Jā, es arī nekad nebūtu iedomājusies, ka tāds sīkums kā noberzts papēdis var novest līdz cīpslas iekaisumam un pampumam divu kulaku lielumā, bet dziesmu svētkos jau viss kas ir iespējams. 

Ja jādala „žanros”, tad vienus dziesmu svētkus es pavadīju Mežaparkā un četrus Daugavas stadionā, no kuriem vienā gadā paralēli paspēju Vērmanītī piedalīties arī valsts fināla turnīrā ar improvizācijas teātri. Pirmos svētkus piedzīvoju pirmajā klasē 2005. gadā. Tas gan bija tik sen, ka atceros tikai dažus fragmentus. Piemēram, Natālijas Draudziņas vidusskolu, kur dzīvojām, kolektīva sarkanās cepurītes, kas kā likums visur bija jāvelk, Kāruma košos sporta maisiņus, kas vēl aizvien kaut kur skapī stāv un to, ka gājienā man bija jābūt Ābecītei. Mani ieģērba tumši zilā sarafānā ar baltu priekšautu, sasēja peļastes ar baltām lentēm, iedeva ābeci rokās un nostādīja pašā priekšā visam Valmieras rajonam - lai es tāda maziņa vedu dalībniekus gājienā. Vēl no šiem svētkiem arī atceros skolotāju sagādātās zemenes, ar kurām našķojāmies pēc garajiem mēģinājumiem. Sasēdāmies visi uz saviem čaukstošajiem matračiem un stūķējām pilnus vaigus ar gardākajām zemenēm, kādas esmu ēdusi. Vai arī, kā tautas tērpā gāju ar mammu, krustmāti un bērnu dārza draudzeni pa Rīgas ielām un spēlējām alfabēta spēli. Nu, to, kur ar noteiktu burtu jāsauc visdažādākie vārdi, kas ienāk prātā. Mazliet smieklīgi, bet jāatzīstas, ka no pašas dejošanas es maz ko atceros, iespējams vēl neaptvēru, kur un kāpēc esmu. 

Tad jau sekoja svētki 6.klasē, kuros lielākais prieks bija skriet cauri ugunsdzēsēju laistajām ūdens strūklām, lai paglābtos no trakā karstuma. Izmirkām cauri slapji, lai pēc pāris minūtēm izžūtu un atkal nodotos ūdens priekiem. Kaut kā gribu ticēt, ka ugunsdzēsējiem bija tik pat jautri, cik mums – ne jau katru dienu sanāk „aplaistīt” Latvijas nākotni, lai raženāk aug. Devītajā klasē piedzīvoju savus pirmos lielos jeb pieaugušo dziesmu svētkus. Pirmā lielā balle, pirmie skatieni un sadejošanās. Nezinu, cik daudz drīkstu atklāt, jo ar saviem piecpadsmit gadiem braši centos turēt līdzi lielajiem, tāpēc pievērsīšos svētku neatņemamai sastāvdaļai – ēdienam. Lūk, tas ir ceļojums laika mašīnā uz bērnu dārza laikiem, kad launagā deva pārcukurotu tēju. Pēc šīs svētku nedēļas labu laiku negribas redzēt makaronus, brokastu cīsiņus vai sauso maizi, kuru deva līdzi launaga paciņās. Tajās klāt allaž bija kāds gardums, auglis – banāns, bumbieris vai ābols -, un 2015. gada svētkos arī salami desu iepakojumi. Katru dienu. Nedēļu no vietas. Nepārprotiet – paldies valdībai, ka deva mums ēst par brīvu, to mēs ļoti novērtējam, bet vēlme ēst launagā katru dienu vienu un to pašu safasēto pārtiku ātri vien noplaka. Tāpēc, lai par nodokļu maksātāju naudu pirktais ēdiens neietu zudumā, mēs reizēm launaga paciņas atdevām sastaptajiem Rīgas bezpajumtniekiem. Vismaz tā savā pusē ieguvām dažus vietējos, kuriem dalībnieku pieplūdums pilsētā neuzdzina nelabumu. 

2015. gadā pirmo reizi svētki pagāja Mežaparkā. Tā kā vidusskolā mācījos teātra novirziena klasē, koris mums bija obligāts, par ko mēs lielākā daļa īsti nebijām sajūsmā, jo kā gan pusaudžiem var patikt kaut kas, kas ir obligāts, ne? Bet svētku gadā jau, protams, nepatika aizmirsās. Jāatzīstas, ka daudz labāk par dziedāšanu mēģinājumos mums ar klasesbiedriem patika atrasties zoodārzā – šķiet, tur atradusies tik bieži, kā svētku nedēļā, nebiju visas savas dzīves laikā. Es gan vēl biju salīdzinoši apzinīga un tomēr arī gāju uz mēģinājumiem, bet bija bariņš klasesbiedru, kuri burtiski dzīvoja zoodārzā, pa kluso līda pakaļ pāvu spalvām un pēc tam bēga no darbiniekiem. Šo iespējams es tā īsti nemaz nevarēju atklāt, bet tas bija sen un varbūt nemaz nebija patiesība..  2015. bija gads, kad koristi ģenerālmēģinājumā un koncertos viens pēc otra ģība. Atceros tās izsaukuma zīmes, kas nepārtraukti cēlās virs galvām, lai signalizētu mediķiem, ka kāds ir noģībis un nepieciešama palīdzība. Maigi teikt, ka sajūtas nebija tās patīkamākās un to visu noteikti neuzlaboja dusmīgo dejotāju komentāri, jo mūsu dēļ gribēja atcelt svētku gājienu. Vakaros, kad visi atgriezās no mēģinājumiem, skolas gaiteņos skanēja pikti „kas viņiem ir? Nevar saņemties? Viņi visu dienu vienkārši stāv, mēs tajā svelmē dejojam.” Bet viss labs, kas labi beidzas – gājiens notika, ģīboņi pierimās un draudzība starp dejotājiem un koristiem neizčabēja. Tas bija arī gads, kad Mežaparka slavenība numur viens bija Justs, kurš mums mācīja kustības, kuras izpildīt dziesmu laikā. Meitenes samīlējās, puiši bija greizsirdīgi un skatītāji nesaprata, kāpēc koncerta laikā starp dziesmām viss lielais koristu pūlis nevar nomierināties un aizrautīgi sauc „JUSTS! JUSTS! JUSTS!” Just, ja nu gadījumā Tev gadās šo lasīt, ceru, ka izbaudīji - Tu biji mūsu rokstārs! 

Šo svētku nedēļa paralēli tika pavadīta arī Vērmanes dārzā, kur kopā ar komandu cīnījos par zeltu improvizācijas teātra jeb teātra sporta turnīrā. Jā, arī tādi pastāv. Šādos turnīros, braukājot pa visu Latviju ar ČBK jeb „Četriem baltiem krekliem” (mūsu komanda bija neoficiāli ieguvusi šādu nosaukumu), piedalījos jau kopš astotās klases. Un man jāsaka, ka tā ir pasaule, kurai būtu nepieciešams vēl viens raksts, lai to izskaidrotu cilvēkiem, kuri par to dzird pirmo reizi. Vārdu sakot, bijām izcīnījuši biļeti uz finālu, kas norisinājās dziesmu svētku laikā. Pretī mums stājās madonieši un otra komanda no Valmieras. Kā tas notika? Katra komanda uz vietas izlozēja divas komandu tehnikas, kas jāspēlē jeb jāimprovizē un vēlams smieklīgi, kā arī uz dueli satikās komandu kapteiņi. Lai jums mazliet vairāk sarauktu grumbas pierē šo lasot, varu pieminēt dažus tehniku nosaukumus – nu, piemēram, „Vervelēšanas intervija”, „Trīs mirušie kapā,” „Sēž, stāv, guļ” un tā tālāk. Un to visu vērtē žūrija – pieredzējuši improvizatori. Ja skatītājiem ieliktais vērtējums patīk, viņi spēlētājiem met iepriekš izdalītas mākslīgās rozes, ja ne –  žūrijai tiek slapjas švammes. Ticu, ka no malas šis izklausās pēc milzu bezsakara, bet patiesībā tas ir lielisks veids, kā kāpt ārā no savām kastītēm un sagatavot sevi jebkādām dzīves situācijām, jo jāprot atrast izeju strupceļos un iemāca teātra sporta galveno likumu – vienmēr teikt JĀ. Varu droši teikt, ka tās ir vienas no manām mīļākajām atmiņām, to pierāda arī sarkana mākslīgā roze, ko esmu saglabājusi pēc visiem šiem gadiem. 

Un tā nu esam nonākuši arī līdz jau iepriekš pieminētajiem svētkiem 2018. gadā, kuros galvaspilsētā atgriezos atkal ar deju kurpēm kājās. Lai man piedod koristi – jūs esat lieliski, bet es esmu dejotāja caur un cauri. Ļoti iespējams, ka tas manī no tēta, kurš dejo kopš pirmās klases. Ja atmiņa mani neviļ, tad viņš ir bijis visos manos piecos svētkos – vai nu kā dalībnieks kopā ar mani vai kā skatītājs. Tāpat arī mamma, tiesa, ne kā dalībniece, bet kā koordinatore. Un, ziniet, tā ir patiešām skaista sajūta pašā iekšiņā – zināt, ka tur pat pūlī rakstus izdejo tētis vai kaut kur priekšā svētku gājienā iet arī mamma. Tāpēc mani Dziesmu un deju svētki ir arī par ģimeni, par mūsu kopā būšanu, kopā piedzīvošanu un atbalstu. Un jā, šī nedēļa nav tikai prieki un svinēšana, reizēm nepieciešams arī atbalsts. Tad, kad drusku paliek par grūtu un kolektīva biedri šaurajā klases telpā nogurdinājuši. Tādās reizēs es eju patverties stāvu zemāk pie tēta kolektīva vai divus stāvus zemāk koordinatoru „štābā” pie mammas. Un tad jau pēc pāris ieelpām un konfektēm mirkļa smagums pazūd. 

Viens no maniem mīļākajiem mirkļiem šajos svētkos ir rīts pēc Vecrīgas. Kā jau jauniešu kolektīvam pienākas, mēģinājumi tika apvienoti ar dzīves svinēšanu, to nemaz nemēģināšu slēpt. Man šķiet, ka tas bija piektdienas rīts, devāmies mājās jeb uz Natālijas Draudziņas vidusskolu. Starp citu, šo vidusskolu daļa Valmieras kolektīvu tiešām var saukt par mājām – piemēram, man tā ir bijusi mājvieta četrus svētkus. Kad biju iekārtojusies uz sava matrača, lai mēģinātu astoņas stundas miega iespiest divās, pēkšņi sāka skanēt Latvijas himna - kāds bija atstājis ieslēgtu Latvijas radio. Iedomājieties to skatu – seši no rīta, klase piebāzta ar matračiem, koferiem, izmētātām mantām, dejotāji šņāc miegā un nevienam nezinot fonā skan himna. Un par to man atkal bija jāsmaida. 

Astoņas miega stundas ietilpināt divās gan man īpaši labi neizdevās un nedēļas laikā uzkrāto miega badu izjutu, sēžot noslēguma koncertā Mežaparkā. Pirmo reizi sapratu teicienu par aizmigšanu stāvus, bet es ietiepīgi turēju smagos plakstiņus vaļā, lai miegaini, laimīgi un lepni skatītos uz saviem latviešiem, kas zem siltām vasaras debesīm ceļas kājās, dzied līdzi un slauka asaras. Kas liek latviešiem sanākt kopā dziedāt vienu dziesmu un dejot vienu deju? Man nav tam vienkāršas atbildes. Man ir tikai lepnums un tirpiņas par to, kas tēvu tēvos aizsācies un bērnu bērnos turpināsies.