Manas attiecības ar dejošanu: it's complicated

— Oskars Kupcāns

Manas attiecības ar dejošanu: it's complicated

— Oskars Kupcāns

Raksts

Publicēts: 12 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Es esmu vīrietis, un man nepatīk dejot. Tomēr reizēm es mēdzu to darīt, jo šķiet, ka tā ir jādara. Agrāk dejošana notika mājas ballītēs, pēc tam nāca Vecrīga un dejošana klubos, bet tagad pienākusi kārta dejošanai saviesīgos pasākumos – kāzās un apaļās jubilejās.

Par mani
Ja nepatīk dejot, tad atliek daudz laika skatīties, kas notiek uz deju grīdas. Un, ticiet man, tur notiek ļoti daudz kas. Vienas dziesmas laikā tu vari piedzīvot vairākus evolucionārus atklājumus par cilvēka dabu, par dzimumu lomu dinamiku un arī pats par sevi. Nopietni. Tāpēc sākšu ar sevi. Kad jādejo un galīgi nav kur likties, mana stratēģija ir vienkārša, bet tajā pašā laikā nepieciešama elementāra izpratne par savu vietu laikā un telpā, lai šo stratēģiju īstenotu dzīvē. Es cenšos atcerēties un izpildīt visas deju kustības, ko esmu redzējis dažādos mūzikas klipos un kanālos, no ZTV līdz MTV. Iespējams, dažas no tām ir pat pirms ZTV. Piemēram, ir tāda kustība, kur ar kājas pirkstgalu tu it kā mēģini izurbināt caurumu grīdā un ar rokām draiski dejo bugi vugi, vienlaikus kustinot dibenu. Bērnībā kādās kāzās redzēju, kā viens vectētiņš tā dejoja, un man ļoti iepatikās. Tīra sentimenta vadīts, es nespēju izmest šo kustību no sava tizlo kustību arsenāla. Tad seko plejāde ar postironiskām kustībām, kas ir tik klišejiskas un nodrāztas, ka to izmantošana ļauj paslēpties zem jauka pašironijas plīvura un paust apkārtējiem: es jau nedejoju nopietni, es tikai jokojos, lūdzu, neuztveriet mani nopietni! Piemēram? Travoltas kustība ar pirkstiem pāri acīm, Lēdijas Gāgas T-rex rociņas, slīcējiņš un citas. Saderam, ka arī jums ir kāda tāda deju kustība. Mana dejošana ir patizla. Es pats to dēvēju par tirināšanos. Un jūtos labi, kad tirinos, bet sievietēm tas ne īpaši patīk. Un šeit man sāka nepatikt dejot, jo dejot un tirināties, šķiet, nav viens un tas pats. Mans “patīk” nav tavs “patīk”, un ar to ir jāprot samierināties, taču tas nav viegli.
Kā jau minēju, patlaban dzīvē ir tāds posms, kad dejošana parasti notiek kāzās un apaļās jubilejās jebšu saviesīgos pasākumos. Ballēties uz Vecrīgu mēs neejam. Uz klubiem vispār vairs neejam. Tagad mēs noliekam bērnu gulēt un skatāmies Netflix. Bez čill. Vienkārši skatāmies. Un ir okei. Laiku pa laikam kāds mūs uzaicina uz kādu saviesīgu pasākumu. Tajos viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, un nekas nemainās, kopš sevi atceros. Vispirms ēdiens un dzērieni. Mazliet neveikli. Mazliet sirsnīgi. Un tad seko pieaugušo rotaļas. Jā, tās pašas, kurās mandarīns tiek piesiets pie bikšu priekšas un, kustinot gurnus, tas jāšūpo kā svira, lai veiktu dažādus uzdevumus. Vai balons, kas tiek piesiets pie bikšu priekšas, visi sadalās divās komandās, un pieaugušas sievietes skrien, sēžas tev klēpī un spridzina to balonu, un tu tur sarksti un bālē zem viņām. Tam visam ir lielāka nozīme, nekā varētu šķist. Dažādu lietu siešana pie bikšu priekšas un publiska vienam otra aprēkšana ir sociāls lubrikants, kas izlīdzina mūsu statusus. Pozitīvs, publisks apkaunojums, kas liek mums justies ērti konkrētajā kopienā. Tirinoties ar mandarīnu starp kājām vai spiežot balonu ar dibenu, mēs visi esam vienādi mīļi patizli, vienādi mazliet neveikli, vienādi viegli neķītri.


Un tagad dejosim!
Saviesīgajos pasākumos parasti ir arī “vecākā” paaudze – mūsu vecāku paaudze. Savdabīgi, ka jaunākā paaudze pielāgo savu dejošanas manieri vecākajai paaudzei, kuri mīlīgi mīņājas no kājas uz kāju un skatās viens otrā sasvīdušiem skatieniem. Arī es. Tajos brīžos es zinu, ka jāspēlē pēc noteikumiem. Mana mīļotā ņem mani aiz rokas un novieto uz deju grīdas. Es aplieku savu roku viņai ap gurniem, un mēs mīņājamies. Atceros, ka vienā no pirmajām reizēm, kad dejojām, viņa gribēja, lai es izgriežos zem viņas rokas. Man tas šķita ļoti dīvaini un nevīrišķīgi. Kopš tās reizes pagājuši septiņi gadi, un man aizvien nav skaidras sajēgas par vīrišķību, sievišķību un dejošanu. Reizēm saviesīgos pasākumos es mēdzu dejot arī skaidrā, bet tikai tāpēc, lai ar manu mīļoto nedejotu neviens cits tēviņš. Primitīvi, es zinu, piedodiet! Bet man nepatīk, ka citi tēviņi dejo ar manu mātīti. Tas ir mans vīrišķais stulbums – uzskatīt sievieti par savu privātīpašumu un sargāt viņu. Ir svarīgi šo stulbumu apzināties, lai varētu ar to strādāt.

Nerīgas zēni
Pirms saviesīgajiem pasākumiem un lietu siešanas pie bikšu priekšas bija Vecrīga un dejošana klubos. Katrai vietai bija sava publika. Sliktākās vietas, kur būt un dejot, bija tās, kurās apgrozījās tie krietnie nerīgas zēni, jo viņiem blakus nobālēja visi, izņemot sievietes. Sievietes plauka un tvīka viņu rokās. Nerīgas zēnu augumi ir stalti un fiziskos darbos rūdīti. Viņu manierēm, kustībām un attieksmei pret sievietēm piemīt kaut kas šarmants un vienlaikus senils. Un viņi aizvien dejo tajā pašā tautisko deju ansamblī, kurā dejoja pamatskolā. Viņu muguras ir taisnas, un viņi lieliski saprot, ko un kā darīt uz deju grīdas. Tie ir tie vīrieši, kuri “griež” un “vada”. Meitenes un sievietes viņus sauc par īstiem vīriešiem. Un viņiem blakus tāds vidējais tizlenis kā es ar katru minūti aizvien vairāk apzinās savu vidējo tizlumu, līdz met plinti krūmos un sāk sev ieskaidrot, ka “man riebjas dejot”, jo mana dejošanas kvalitāte neierakstās konvencionālos pieņēmumos par dejošanu. Dejošana ir labs klasifikators, kas ļauj iedalīt vīriešus trīs grupās. Man vispār patīk visu dalīt grupās. Tā vieglāk saprast. Arī pašam sevi. Mīļotā saka, ka dzīve nav excel tabula, es spītīgi cenšos pierādīt, ka tomēr ir, kaut gan jau tagad skaidri zinu, ka viņai tāpat būs taisnība.
Pirmā grupa: krietnie bāleliņi. Viņiem patīk dejot, un viņi tā vien gaida, kad kāds uzliks vecos labos latviešu gabalus. Derēs arī Musiqq, Sound Poets vai Prāta Vētra. Vakara noslēgumā viņu baltie krekli ir slapji no sviedriem. Kad vairs nevar padejot, viņi paprasa, lai uzliek Reiganus un dzied, ka ies kost, un aizmieg.
Otrā grupa: piespiestie. Viņi negrib dejot. Ja varētu, viņi lēnprātīgi visu vakaru pavadītu, kustinot ausis un sēžot pie galda, laiku pa laikam paceļot glāzes. Bet viņi dejo, jo sievai, draudzenei, mammai vajag. Un tad viņi ņem un dejo. Šeit viss ir vienkārši – iespējams, viņi nekad nav dejojuši tāpēc, ka grib, vai tāpēc, ka patīk. Dejošana ir rituāls, kurā man ir jāņem dalība. Viss. Un daudz nefilozofējot, es ceļos un daru.
Trešā grupa: tizleņi. Viņi negrib dejot, jo viņiem nesanāk, bet reizēm, kaut kādu nesaprotamu impulsu vadīti, viņi tomēr nokļūst uz deju grīdas un pavada tur laiku. Tā nav dejošana, tā ir laika pavadīšana. Pie šīs grupas es pieskaitu sevi. Es jūtos neveikli uz deju grīdas. Jā, es esmu mazliet tizls ar savu nedejošanu. Tas ir mans unikālais tizlums, un es aicinu katru vīrieti apzināties savu tizlumu, nevis maskēt to aiz mačisma vai pašizdomātiem principiem. Jā, es nedejoju. Un tas ir tāpēc, ka jūtos tizls, to darot. Man ir kompleksi. Un tas ir normāli. Ļaujiet man būt tizlam! Ļaujiet man tirināties!

(...)


Vairāk par tirināšanos lasi I’mperfekt pavasara numurā!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu