Manai pasaulei bija jāsašķīst drumstalās, līdz ieraudzīju sevi

— Sandija Salaka

Manai pasaulei bija jāsašķīst drumstalās, līdz ieraudzīju sevi

— Sandija Salaka

Raksts

Publicēts: 17 oktobris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Sievietes dzīvi nosaka identitātes, un viena no spēcīgākajām ir laimīga ģimenes sieviete. Tas ir kas tāds, bez kuras lielākā daļa sieviešu savu dzīvi nespētu iedomāties jēgpilnu. Tiekšanās atrast mīļoto, vīt ligzdiņu un radīt pēcnācējus ir instinktu, kultūras un sabiedrības likumu dabā. Visa pasaule sadosies rokās, kad atradīsi savu vīrieti un dzemdēsi bērnus! Tikai tad dzīve tā pa īstam sāksies!

Ja sievietes nebūtu tik ļoti nohipnotizētas ar šo identitāti, cilvēce neeksistētu. Tāpēc ilūzija ir tik ļoti stipra, ka caurauž ikvienu domu, centienu un nākotnes vīziju. Sievietes sapnis. Tām nelaimīgajām, kurām kaut kādu iemeslu dēļ nepaveicās ar pirmo vai ne ar vienu reizi īstenot šo sapni, nu, tām vienkārši jākļūst par zvērīgām feministēm vai klusiņām jāsēž maliņā. Viņu eksistence it kā tiek akceptēta kā “normāla” un “mūsdienu tikumiem” atbilstoša, tomēr kaut kas līdz galam kārtībā nav...

Tas “kaut kas” lec ārā no sapņa un bojā kopējo bildi, iemetot tādās kategorijās kā “vientuļā māte”, “vecmeita”, “vīriešu nīdēja”, “karjeriste” un tamlīdzīgi. Lai gan sievietes, kuras ir bez bērniem vai bez vīriem, vai vienkārši prioritizējušas kādas citas lietas pāri ģimenes un laulības dzīvei, turas ar paceltu galvu pāri sabiedrības spiedienam, nekur neaizmukt no galvā zumošās balstiņas: “Ar tevi kaut kas nav kārtībā, mīļā, jo tev nav TĀ!”

Sievietes spēja dabūt (tieši “dabūt”) sev piemērotu partneri un dzemdēt no viņa veselīgus bērnus tiek uzskatīta un celta augstāk par viņas spēju izveidot veiksmīgu karjeru vai iegūt zinātnisko grādu, vai vienkārši dzīvot tādu dzīvi, kādu viņa pati grib un var. Protams, skaļi to neviens viņai sejā neteiks. Bet pat tad, kad viņa dosies pēc sava Triju Zvaigžņu ordeņa, vērtējot no malas, noskatīsies šķībi un žēlīgi, ja aplaudētāju pulkā nebūs smaidīgais, mīlošais vīrs un bērnu bariņš.

Īsta sieviete ir sieva un māte. Ja kaut kādu iemeslu dēļ viņai nav izdevies, noteikti jāmēģina atkal. Jācenšas! Sievišķība un mātišķība ir kvalitātes, kas iegūstamas tāpat kā juridiskais grāds – vienkārši jāmācās, jāieklausās padomos, jāskatās, kā citām labi sanāk, un uz priekšu!

Jaunai sievietei tas viss var šķist mazliet murgaini, un viņa aizlaidīsies uz kādu eksotisku salu, strādās par bārmeni, iegūs divas augstākās izglītības un mazliet pastažēsies kādā prestižā uzņēmumā ar visai stabilām karjeras izaugsmēm, padzīvos zaļi un jau sāks noticēt, ka ir brīva kā putns šajā pasaulē. Līdz kā auksta ūdens šalts nāks draudzeņu kāzu sezonas un tām sekojošie ģimeņu pieaugumi. Un arī viņa tomēr sāk censties.

Nenoticēt kolektīvajam sapnim, sugas sapnim par to, kā kam ir jābūt, ir ārkārtīgi grūti. Varbūt tieši tāpēc, piedzīvojot neizdošanos “kārtīgās” un “vērtīgās” sievietes vietas meklējumos, jāizjūt milzīga kauna un zaudējuma sajūta. Ko es izdarīju ne tā, ka man tagad nav vīra, ka mēs netiekam pie bērna, ka man jau kuro reizi neizdodas izveidot normālas attiecības? Parasti sieviete šādos gadījumos sāk sevis izzināšanas ceļus un metas no vienas terapijas otrā, apmeklē simt dažādu ārstu un semināru un pat sāk nodarboties ar jogu, tomēr neviens viņai tā līdz galam nespēj palīdzēt. Gruzdošo kauna un vainas sajūtu tas neapklusina uz ilgu laiku.

Var jau teikt, ka bērns ir sievietes laime, tāpat arī, ka viņa nevarēs iztikt bez laba vīra. Kura gan nevēlas to – sievietes laimi? Tikai – ko darīt, ja nesanāk? Ja ir tikai bērns, bet nav vīra? Vai ir tikai vīrs, bet nav bērna? Sievietes laimes aplis, tas rožu dārziņš, kurā viņai laimībā sēdēt, tā arī neizaug?

No rīta atverot Instagram vai Facebook, pirmais jautājums bieži vien ir: kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc es nemāku, lūk, šitā, kā viņa? Lamātie sieviešu žurnāli ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, ko ar mūsu sievišķo pašapziņu izdara sociālie tīkli. Tomēr burbulī nav labi dzīvot, jo tas plīst. Tā dēvētā “sievietes laime” ir konstrukcija, kas, no dzīves reālijām skatoties, ir ārkārtīgi trausla. Bieži vien tā arī neizdodas īstenot sapni par laimīgas ģimenes sievietes dzīvi, vismaz vairāku gadu vai gadu desmitu garumā. Jo vīri mēdz aiziet, saslimt, nomirt vai nemaz neparādīties pie horizonta. Vismaz tādi, kādus patiešām gribam. Bērni mēdz tā arī nepiedzimt vai pieaugt, aizbraukt mācīties uz ārzemēm, apprecēties, atstājot nabaga māti gluži vienu. Nav pat ko iepostēt feisbukā.

Cenšoties noticēt visam, ko mums rāda un ko sagaida, palaižam garām, ka paralēli kaut kur tepat plūst Dzīve. Tā īstā. Tā skarbā un vienīgā. Visas totalitātes un klātbūtni paģērošā. Dzīve, kurā mēs esam vientuļas salas, kas cenšas satuvināties, veidot savienības “uz mūžu”, kā skudras darbos skriet un celt, un celt, un celt, līdz kāršu namiņš sabrūk būkšķēdams pie pirmās lielās krīzes, kas pamodina no sapņa. (...)

Visu rakstu lasi IMPERFEKT RUDENS


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 oktobris, 2017

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies