Mana vecmāmiņa Silvija Geikina

— Marta Grigale

Mana vecmāmiņa Silvija Geikina

— Marta Grigale

Raksts

Publicēts: 21 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara sākumā. Teātra zinātniece. Aktiermeistarību mācījusies pie Eduarda Smiļģa. Sarakstījusi neskaitāmas izrāžu recenzijas, izveidojusi Teātra muzeju, strādājusi ar tūkstošiem studentu, izdevusi astoņas grāmatas un pašlaik strādā pie devītās. Viņa allaž ir safrizēta un eleganta, regulāri veic sejas kopšanas procedūras un ik pa laikam kaut ko ieraksta savā Twitter kontā. Tuvojoties Silvijas 80. dzimšanas dienai, aicināju viņu uz šo sarunu, lai uzzinātu, kā viens cilvēks to visu spēj paveikt... un allaž ar smaidu uz lūpām.


Vai viegli būt jaunai astoņdesmit gados?

Pēdējos gados vairs nedomāju par vecumu. Par to uztraucos, sagaidot četrdesmito dzimšanas dienu. Tad šķita, ka viss ir beidzies, pagājis, neko savā dzīvē neesmu izdarījusi un vairs neizdarīšu. Bet ar laiku šī krīze pārgāja. Esmu pateicīga par iespēju būt šajā pasaulē. Dzīvoju, strādāju, viss ir kārtībā.

Ko tu tagad teiktu tai četrdesmitgadniecei, kura domāja, ka lielais vecums ir klāt?

Teiktu, ka šis satraukums ir maldinošs un pārejošs, vajag dzīvot un priecāties par to, kas ir, nevis skumt par to, kā nav.

Ko tu redzi, kad skaties spogulī? Man šķiet, ka tu izskaties ļoti labi. 

Es gan labprātāk spogulī neskatītos, jo tajā bieži varu ieraudzīt novecojušu un nogurušu seju... Savulaik pazinu kādu dakteri. Kad ieminējos par savām krunkām, viņš diezgan parupji teica: “Seja nav dibens, tajā ir jābūt krunkām.” Šo teicienu palaikam atceros un mierinu sevi.

Un tomēr reizi mēnesī joprojām ej pie kosmetologa.

Jā. Nedaru to kā pienākumu, tas man vienkārši sagādā baudu. Tāpat kā friziera un manikīra speciālista apmeklēšana.

Tas man laikam iedzimts no tevis, tikai esmu daudz straujākas dabas un nepacietīgāka. Toties tevi vispār neatceros dusmīgu. Šķiet, tu nekad nedusmojies un nežēlojies. Kā tas ir iespējams?

Man savukārt šķiet, ka tu idealizē mani. Es esmu normāls cilvēks ar daudzām kļūdām un nepilnībām. Bieži sev atkārtoju Dostojevska vārdus, kurus, ja nemaldos, viņš ir teicis romānā Brāļi Karamazovi: “Tur Dievs ar velnu cīnās, un cīņas lauks ir cilvēka sirds.” Arī manā sirdī Dievs ar velnu cīnās. Mēģinu darīt visu, kas ir manos spēkos, lai šajā cīņā biežāk uzvarētu Dievs, taču ir reizes, kad man tas neizdodas. Starp citu, esmu bijusi dusmīga arī uz tevi. Bērnībā tu slikti ēdi. Biju izmisumā un visādi centos tev iemānīt kaut ko ēdamu, izdomāju dažādus stāstus. Vienreiz abas bijām aizgājušas uz dārzu. Mums tajos gados bija neliels dārziņš Imantā. Dzīvojām pa dārzu, pienāca pusdienas laiks, gribēju tevi pabarot, bet man neveicās. Nelīdzēja mani stāsti, tu no ēdiena atteicies. Beidzot man apnika, un es dusmīgi teicu tev: “Ej pupās!” Novācu ēdienu, un mēs sākām darīt kaut ko citu. Vakarpusē sākām gatavoties mājupceļam. Kad jau bijām gatavas promiešanai, tu uz mani tā šķelmīgi paskatījies un teici: “Redzi, es neaizgāju pupās.” Uz tevi nevarēja dusmoties, tu manas dusmas pārvērti asprātīgā jokā. Uz citiem gan esmu dusmojusies. Diezgan bieži strīdējos ar tavu vectētiņu Āriju (režisors, dramaturgs Ārijs Geikins, – M. G.). Tikai ar gadiem sapratu, ka dialoga prasme ir jāmācās, tā nerodas pati no sevis. Dialogā pats galvenais ir prasme klausīties. Mēs bieži domājam, ka tikai man ir taisnība, bet tas otrs kļūdās. Nedrīkst aizmirst, ka vienmēr ir divas patiesības. Mums nav uzreiz jāatsakās no sava viedokļa, varam palikt pie savām domām un uzskatiem, bet jāmēģina respektēt arī otra cilvēka domas. Es to sapratu tikai ar laiku. Jaunībā biju neapdomīga un daudz ko izdarīju nepareizi.

Vai ar Āriju jūs izšķīrāties tāpec, ka daudz strīdējāties?

Domāju, tam bija cits iemesls, jo mūsu strīdi bija radoši: par izrādēm, dažādiem mākslas notikumiem. Tās bija diskusijas. Drīzāk mūs izšķīra padomju laika sadzīve. Nebija iespēju dabūt pašiem savu dzīvokli, mēs nekad nevarējām palikt divatā. Mamma, vecmāmiņa, tante. Dzīvoklī bijām liels bars. Nebija sava stūrīša. Tad Ārijs izlēma doties uz Maskavu un mācīties režiju klātienē. Es ar meitiņu, tavu mammu, palikām Rīgā. Bieži braucu uz Maskavu, jo arī es Maskavā neklātienē mācījos teātra zinātni. Taču ilgā prombūtne mūs attālināja vienu no otra. Kad Ārijs pēc studijām atgriezās Rīgā un sāka šeit strādāt, viņam radās cita mīlestība.

Tu pēc šķiršanās no Ārija vairs neapprecējies, kaut zinu, ka pielūdzēju netrūka.

Man ir bijušas nopietnas attiecības ar vīriešiem, taču dibināt jaunu ģimeni vairs nebija drosmes. Baidījos no vēl vienas neveiksmes. Ilgus gadus biju arī ļoti aizņemta darbos, kaut kā neatlika laika romantiskām attiecībām.

Tu esi dzimusi Otrā pasaules kara sākumā. Pastāsti par savu bērnību! Tu atceries karu?

Piedzimu nedēļu pirms Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas. Manu tēvu – Latvijas armijas virsnieku – aizveda uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Es viņu neatceros. Dažas spilgtas, šausmīgas kara laika epizodes iespiedušās atmiņā, bet tās es negribu atcerēties. Pirmajos pēckara gados valdīja bailes. Kad aizveda manu tēvu, pie mammas uz mājām bija atnācis zaldāts un teicis, ka pēc nedēļas nāks pakaļ arī viņai. Pēc nedēļas sākās karš, un mums izdevās palikt Latvijā. Taču mamma bieži mainīja dzīvesvietas. Mēs dzīvojām Lielvārdē, Lēdmanē, tad Ogrē. Mamma bija gudra, spējīga grāmatvede, viņa varēja strādāt labi apmaksātos darbos, taču izvēlējās nomaļu vietu – Ogres mežniecību. Dzīvoja ļoti klusi un nemanāmi. Viņai tika draudēts arī pēc kara. Atceros 1949. gada 25. marta rītu. Mācījos Ogres vidusskolas 3. klasē. Atnācām uz skolu, bet klasē nebija vairāku bērnu. Skolotāja saraudātām acīm teica, ka viņi kopā ar mums vairs nemācīšoties. Bērnībā, jaunībā diezgan daudz sportoju: slēpoju, spēlēju basketbolu, volejbolu, piedalījos sacensībās, skolas mērogā izcīnīju pat pāris pirmo vietu.

Tu esi augusi bez tēva. Vai var pietrūkt kāda, ko nekad neesi pazinusi?

Tēva trūkumu esmu izjutusi ilgus gadus. Bērnībā mamma par viņu stāstīja un gaidīja atgriežamies. Viņa nezināja, ka tēvs ir miris no bada 1944. gadā izsūtījumā Noriļskā. To viņai pateica tikai vēlāk, pēc Staļina nāves. Arī es gaidīju ierodamies tēvu. Bieži fantazēju un stāstīju citiem bērniem, ka viņš ir atgriezies. Tās bija pasakas. Tēva trūkums jūtams manā attieksmē pret vīriešiem. Es nezināju un nenojautu, kas ir īsta vīrišķība, kādas ir normālas vīrieša un sievietes savstarpējās attiecības. Ļoti agri kļuvu patstāvīga, centos par visu parūpēties pati, ar visu tikt galā. Ārijs mūsu laulības dzīves sākumā diezgan aizkustinoši un nemākulīgi gribēja par mums rūpēties un gādāt, bet es viņam to neļāvu. Ar visu tiku galā pati. Tā bija liela kļūda. Sievietei reizēm ir jāprot būt vājai un nevarīgai, lai vīrietis izjūt sevi kā ģimenes apgādnieku. Vienreiz Ārijs man sarūgtināts teica: “Tu jūti, ka tev ir vīrs, bet es nejūtu, ka man ir sieva”. Redzi, cik daudz kļūdu savā dzīvē esmu pieļāvusi. “Ja dzīvi varētu tāpat kā cimdu – izārdīt un sākt no jauna,” ir teicis Blaumanis...

Tad Ārijs tomēr bija un ir tava lielā mīlestība?

Tagad, skatoties no gadu attāluma, varētu teikt, ka viņu esmu mīlējusi visvairāk.

Jūs pēc šķiršanās saglabājāt ļoti labas attiecības. Tas nemaz tik bieži negadās. Kā jums tas izdevās?

Kad aprimst kaislības un savstarpējie aizvainojami, paliek tikai cilvēciskās attiecības. Paldies Dievam, mums palīdzēja veselais saprāts, cieņa vienam pret otru. Ārijs bieži apciemoja savu meitu Antru, rūpējās par viņu. Ārija tēvs kara beigās bija aizbēdzis uz ārzemēm, savu mūžu nodzīvoja Kanādā. Ārzemju radi Ārijam sūtīja bērnu drēbītes. Tava mamma bija smuki apģērbta. Tik skaistas, gaumīgas kleitiņas, mētelīši nebija nevienam citam bērnam. Viņai tas patika. Tava mamma savu tēvu ļoti mīlēja. Es dažreiz pat biju greizsirdīga, man šķita, ka Antra Āriju mīl vairāk nekā mani……

lai lasītu tālāk, jāatšķir jaunais I'mperfekt Vasara :)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 jūnijs, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu