Mana politiskā vasara jeb Piedzīvojumi uz kampaņas takas

— Krista Baumane

Mana politiskā vasara jeb Piedzīvojumi uz kampaņas takas

— Krista Baumane

Raksts

Publicēts: 06 jūlijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pagājušā gada sākumā es izdarīju vairākas radikālas lietas – aizgāju no darba, iestājos politiskā partijā un kopā ar septiņgadīgo meitu aizbraucu uz Austrāliju. Ceļojuma laikā Elza izteica novērojumu: “Mammu, ja tu arī Latvijā uz ielas, veikalos, muzejos un autobusos runāsies ar svešiem cilvēkiem, visi domās, ka tu esi ku-kū.”

Vēlāk izrādījās, ka iemaņas sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem publiskās vietās labi noderēja, kad izlēmu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Dalība kampaņā bija ļoti īpaša pieredze, tāpēc izlēmu padalīties, kamēr atmiņas par politisko vasaru vēl siltas.

Es kandidēšu uz Saeimu!

Šos vārdus nav viegli izrunāt skaļi. Man tas bija vienlaikus saviļņojoši un nedaudz biedējoši. Saviļņojoši, jo pieteikumu uz tik augstu vēlētu amatu uztveru ar lielu atbildību. Tas nav joks vai lēmums no sērijas “Ai, pamēģināšu!”, ko pieņemt vieglprātīgi. Biedējoši, jo tas bija lēciens nezināmajā, liels personisks un profesionāls risks. Man vajadzēja trenēties, lai izrunātu tos skaidri un ar pārliecību, nevis kautrīgi nomurmulētu. Sākumā izmēģināju uz ģimenes locekļiem un aizturētu elpu gaidīju, ko viņi teiks. Parasti sekoja pauze un tad reakcija visplašākajā amplitūdā no “Apsveicu, malacis, sen bija laiks!” līdz “Kāpēc tu gribi sev to nodarīt?”. Interesanti, ka pārliecinošāko atbalstu lēmumam kandidēt saņēmu no draugiem Zviedrijā – viņiem šāds solis šķita pašsaprotams, normāls, vēl vairāk, pat kaut kas foršs un labs. Kad par to pastāstīju senu draugu kompānijai pie vakariņu galda Stokholmā, viņi uzreiz uzsauca tostu, sāka interesēties par manu politisko platformu, ko es gribu izdarīt un kā viņi varētu man palīdzēt. Latvijā savukārt politiskas ambīcijas neuzskata par normālām. Uz tevi uzreiz lūkojas ar aizdomām un piesardzību, jo īsti riktīgi tas nevar būt. Es jau saprotu – Zviedrijā sabiedrisks un politisks aktīvisms ir ikdienišķa dzīves sastāvdaļa kopš bērna kājas, kamēr Latvijā ir pietiekami daudz piemēru nesenā vēsturē, kur politisku ietekmi brutāli izmanto savtīga labuma gūšanai. Cilvēki vērtē politiķus pēc līdzšinējās pieredzes, un, ja tā nav bijusi necik laba, ir gluži pamatotas bažas, ka visi pārējie, kuri arī vēlas kļūt par politiķiem, darīs tāpat. Tāpēc uz kampaņas takas daudz nācās dzirdēt nicinošo klišeju, ka “re, mēs, jaunie, raujamies pie siles”. Par to mēs partijā vēlāk jokojām – kad tiksim Saeimā, jālūdz darbiniekiem parādīt, kur atrodas tā mistiskā “sile”, par kuru visi runā, lai redzētu, kāda tā izskatās.

Ko īsti nozīmē “kampaņot”?

Sarakstu līderiem tas nozīmē ilgas stundas pavadīt publiskās debatēs ar nikniem oponentiem un piekasīgiem žurnālistiem un vēl garākas stundas tam gatavojoties. Es biju ierindniece, un mans galvenais pienākums bija iet ielās runāt ar vēlētājiem. Pirmoreiz tas bija kā bērnībā lēciens no piecmetrīgā tramplīna Kandavas peldbaseinā. Sastingusi stāvēju pie mūsu telts Āgenskalnā, cieši turot rokās partijas avīzes, un nespēju saņemties spert nākamo soli. Man bija bail, un es nezināju, ko teikt. Tas bija daudz grūtāk nekā uzstāties konferencē, kur tevi aicina runāt par konkrētu tēmu ieinteresētas auditorijas priekšā; tagad es biju uz ielas, kur man jāuzrunā nepazīstami cilvēki, kuri vienkārši iet savās gaitās. Kolēģis ar saprotošu smaidu sejā mani pabīdīja uz tuvākā pretimnācēja pusi, es saņēmos pasmaidīt un izrunāju maģiskos vārdus: “Labdien! Es kandidēšu Saeimas vēlēšanās. Vai drīkstu jums pastāstīt par mūsu sarakstu un to, ko gribam izdarīt?” Cilvēku reakcija bija pārsteidzoši pozitīva, lielākā daļa paņēma kampaņas materiālus, daži apstājās parunāties. Jautājumi bija visdažādākie – no “Kāpēc jūs kandidējat un ko dzīvē esat izdarījusi?” līdz “Kāda ir jūsu attieksme pret koalīcijas padomi, krievu valodu izglītības iestādēs un partnerattiecību likumu?”. Daudzi vēlējās, lai viņus vienkārši uzklausa. Kāds puisis, nesen atgriezies no Kanādas, stāstīja, ka grib Latvijā strādāt legālu darbu, nodibināt ģimeni un atvērt savu restorānu. Es viņam ieteicu labu restorānu servisa skolu un novēlēju veiksmi. Kāda sieviete, kuru satiku netālu no piemājas kafejnīcas, bija norūpējusies par to, vai varēs atļauties savai meitai apmaksāt universitāti, un bija pārsteigta, kad es teicu, ka augstāko izglītību Latvijā var iegūt arī par valsts līdzekļiem, un uz partijas brošūras uzrakstīju viņai lielāko augstskolu interneta adreses. Ar katru nākamo reizi man gāja vieglāk un raitāk. Palīdzēja kolēģu plecs, humors un tas, ka sākumā galvenokārt aģitēju savā apkaimē Pārdaugavā. Tur es ik pa brīdim satiku kaimiņus, sen neredzētus draugus un paziņas, kuri apstājās aprunāties un uzmundrināt. Kāda jauna sieviete pie Āgenskalna tirgus kādu brīdi uz mani cieši skatījās, tad iesaucās: “Krista, tu taču mani pērn vedi uz Lampu, atceries – man toreiz bij rozā mati. Man ļoti patika mūsu sarunas mašīnā, es par tevi balsošu!”

Pavisam bez apsardzes

Augustā un septembrī ar partijas telti ceļoju pa visu Rīgu. Iemācījos to uzcelt un uzzināju, ka tam ir nepieciešami vismaz trīs cilvēki, kas katrs velk uz savu pusi vienu kāju un vēl kā nebūt stutē ceturto. Uzzināju arī to, ka laika sprīdis, ko vienā piegājienā varēju izturēt uz kampaņas takas, bija trīs stundas, pēc tam iestājās straujš spēku izsīkums. Reiz aukstā rudens pievakarē Imantā, kad par politiku vairs nevarēju parunāt, izteicu komplimentu sirmai kundzei par viņas lielisko izskatu. “Tu gan, meitiņ, izskaties ļoti nogurusi, aizej iedzer tēju, tepat ap stūri ir kafejnīca,” viņa man atbildēja valdzinošā tiešumā un sirsnībā. Gadījās arī dažādi kuriozi. Āgenskalnā apreibusi sieviete ilgi uz mani skatījās un, kad es viņai pajautāju, ko viņa vēlētos, lai jaunā Saeima izdara, viņa teica: “Es gribu tavus zobus!”, jo viņai nebija naudas protēzēm. Pie Laimas pulksteņa pusaudži čiepa bērniem domātos balonus, lai elpotu hēliju. Tūristes no Krievijas, kas teltī pretī Saktai ieskrēja patverties no lietusgāzes un uzzināja, ko mēs tur darām, pārsteigtas vaicāja: “Kā, jūs tā pavisam bez apsardzes?” Gadījās arī daži nepatīkami piedzīvojumi. Kad divatā ar kolēģi aģitējām Purvciemā, mums piesējās iereibis tips, agresīvi kliedzot par visām nebūšanām, kas valstī notiek. Viņš sadusmojās, kad mēs teicām, ka Ušakovs Saeimas vēlēšanās nekandidē. Man liekas, beigās viņš saprata, ka mēs pie tā neesam vainīgas, un notinās. Reiz mūsu atvērtajā birojā Rīgas centrā ienāca bravūrīgs kungs un skaļi paziņoja klātesošajiem, ka sieviešu vieta ir harēmā, nevis politikā. Viņš atzinās, ka lielāko daļu sava laika pavada azartspēlēs, un bija ļoti pārsteigts, kad pavaicāju, kādi būtu viņa ieteikumi šā biznesa ierobežošanai (brīdi padomājis, nosauca kādus četrus). Vēl vienu starpgadījumu palīdzēja novērst kolēģi, kuri mani atrunāja no tikšanās ar ļoti uzstājīgu personu, kas vāca naudu savam projektam un uzskatīja priekšvēlēšanu laiku par īpaši auglīgu šai nodarbei. Viņš mani aicināja personiski apspriest projektu kādā aizdomīgā skaistumkopšanas salonā. Kolēģi stāstīja, ka to viņš provējis arī ar citām sievietēm ar mērķi viņām uzmākties. Es pieklājīgi atteicu.

Vēlēšanu kampaņa Vienradzim

Liels un pārsteidzošs prieka avots kampaņas laikā bija mana meita Elza. Pirms paguvu izdomāt, kā šo visu paskaidrot, viņa atrada manu bildi partijas avīzē un prasīja: “Mammu, vai tu esi populāra?” Es viņai stāstīju, ka vēl īsti neesmu populāra, bet piedalos vēlēšanās, lai strādātu Saeimā, un varu tur tikt, ja cilvēki par mani balsos. Tālāk mūsu saruna bija apmēram šāda. “Mammu, vai tu gribi to darbu?” Elza vaicāja. Es atbildēju, ka gribu gan. “Vai tētis un opaps par tevi balsos?” – “Es ceru, bet ar to būs par maz.” – “Tad tev jāiet tur, kur ir daudz cilvēku, piemēram, uz tirdziņu, lai viņi visi par tevi balso. Tētim jāuztaisa telts, ko mēs izliksim pie mājas vārtiem, un tu varēsi tur sēdēt un cienāt garāmgājējus ar ābolu sulu.” Es tobrīd no pārsteiguma gandrīz zaudēju valodu. Vēlāk apjēdzu, ka idejas par vēlēšanu kampaņas norisi viņa bija aizguvusi no multfilmām – tobrīd topā bija Simpsoni un Lego Friends, kur kāda skolēna kandidēšana uz vēlētu amatu (klases prezidentu vai ko tamlīdzīgu) bija bieža parādība, un Elzai bija pavisam konkrēts priekšstats, kas jādara. Viņa man ļoti gribēja palīdzēt, pieprasīja, lai nopērku papīra glāzītes partijas krāsā, un uzrakstīja uz tām Vote for Krista!. Vēl viņa mājās izvērsa pati savu kampaņu vienradžiem, aplīmējot virtuvē visas malas ar aģitācijas lapiņām un sagatavojot brošūru, kur bija apraksts par Vienradzi (angliski, pēc korektūras): unicorns are beautiful and funny and sometimes scared. Dažreiz Elzu paņēmu līdzi uz telti, kur viņa palīdzēja dalīt avīzes, čiepa pildspalvas un spēlējās ar kolēģu bērniem. Viņa ar interesi vēroja arī citus neparastus procesus: kā mani sapucē profesionāla grima māksliniece, kā es mācos runāt reklāmtekstus vai ierakstu video. Elzas klātbūtne un vēlme palīdzēt bija ļoti aizkustinoša un emocionāli man daudz palīdzēja.

Saviļņojums

Pēdējā nedēļā man vairs nebija spēka iet ielās. No pārslodzes un stresa sāpīgi savilku kaklu, gulēju mājās uz grīdas un zvanīju radiem un draugiem, lūdzot viņu balsis. Tas nebija viegli, bet es to darīju pazemīgi un ar cieņu, labi saprotot, ka neviens par mani nebalsos tikai tāpēc, ka esmu radagabals vai cepu satriecošus šokolādes drupaču cepumus. Daži man atteica un tamdēļ jutās neveikli, bieži dzirdēju: “Labprāt par tevi balsotu, bet ne par tiem citiem, kuri tavā sarakstā, tāpēc piedod…”, bet pārsvarā cilvēki bija atsaucīgi un priecīgi par to, ka uzrunāju viņus personiski. Mani atbalstīja bijušie kolēģi un cīņubiedri, pavāri un konditori, kulinārie un citi blogeri, ilggadīgais frizieris un masiere, zemnieki un vides aktīvisti, manu iecienīto ekoveikalu saimnieki, piemājas kafejnīcas īpašnieki un Elzas skolasbiedru vecāki. Viens draugs ar labu humora izjūtu atsūtīja sirsnīgu dāvanu – koši sarkanu nagulaku ar nosaukumu Victory vēlēšanu nakts ballītes manikīram.

Šīs vēlēšanas bija īpašas arī ar to, ka ļoti daudzi izvēli izdarīja pēdējā nedēļā vai pat dienā un tad ar savu lēmumu dalījās sociālajos tīklos. Publisko atbalsta vilni, kas pār mani vēlās vēlēšanu nedēļā feisbukā un tviterī, sajutu tik spēcīgi, ka vairākkārt apraudājos. Bija neticami un aizkustinoši lasīt par sevi tik daudz labu vārdu, tostarp no cilvēkiem, kurus dzīvē nekad nebiju satikusi, pat politiskajiem konkurentiem (to es uztvēru kā īpašu komplimentu). Vēlēšanu dienā piezvanīja sena paziņa, kas bija izlēmusi pirmo reizi mūžā iet vēlēt, lai nobalsotu par mani, turklāt speciāli braukt uz Rīgu – viņa gribēja zināt, cik sarakstu likt aploksnē. Par laimi, nebija par vēlu viņai paskaidrot, kā tieši jābalso. Es jutos saviļņota, pateicīga un drusku noreibusi no prieka. Piedevām man šķita, ka ir diezgan labas izredzes tikt ievēlētai.

“Mammu, vai tu dabūji to darbu?” 

Elza gribēja zināt nākamajā rītā. Mani neievēlēja – pietrūka pavisam nedaudz, paliku pirmā aiz svītras un tagad, kad valdība ir izveidota, meklēju jaunu nodarbošanos. Esmu pateicīga par šo neparasto pieredzi un novēlu katram, kas domā par vēlētu amatu, saņemties drosmi pamēģināt. Nav obligāti uzreiz jākandidē pašam, kampaņas taku var izjust arī atbalstītāja un palīga statusā. Nākamās vēlēšanas jau tūliņ klāt!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 jūlijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu