Mana māja - sociālais tīkls

— Ksenija Andrijanova

Mana māja - sociālais tīkls

— Ksenija Andrijanova

Raksts

Publicēts: 21 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

(Fragments no raksta)

Par sociālajiem tīkliem runā daudz un dikti. Tā saucamās vecās skolas pārstāvji izsaka nopietnas bažas: ko tad nu, jaunatne jau savos telefonos tik ļoti ieurbusies, ka pasauli neredz.

Ārsti sāk satrauk­ties par mūsu garīgo veselību — ilgtermiņā blenžot uz citu perfekto dzīvi telefona ekrānā, varot iedzīvoties de­pre­sijā, un, ej nu saproti — joka pēc vai nopietni, sāk parādīties uzskati, ka pārmērīga sevis fotografēšana jeb selfiju uzņemšana var norādīt uz garīgiem traucējumiem.

Daži ar skandāliem dzēš ārā savu virtuālo identitāti, jo, lūk, taisās beidzot dzīvot reālajā pasaulē, nevis iespringt par izdomātām muļķībām.

Daži iegrožo savu virtuālo vidi, tiekot vaļā no visiem, kas izraisa stresu, zemu pašvērtējumu un skaudību.

Citi žēlo tos, kuri pārāk daudz laika pavada internetā, uzskatot, ka viņi nedzīvo īstu dzīvi.

Es mīlu ikvienu savas virtuālās pasaules sekundi, tāpēc nebūt netaisot dziedāt līdzi korim, kas ar trauksmaini izmisīgu balsi velk augstu nošu dziesmiņu par šīs nodarbes kaitīgumu. Manā skatījumā, sociālie tīkli ir labākais, kas noticis ar pasauli, un es jums pastāstīšu, kāpēc.

1. Sociālie tīkli nerada problēmas. Tikai izgaismo tās

Dažreiz man ir grūti saprast, kāpēc sociālos tīklus vaino pie citu zema pašvērtējuma. Šķiet, loģikas ķēdīte ir vienkārša — jo vairāk tu skaties uz citu cilvēku skaisto dzīvi, jo vairāk salīdzini sevi ar viņiem. Pašam negribot, sākas cīņa — tavas dzīves kvalitāte pret cita cilvēka perfekto pasauli. Kā liecina pirmais sociālo tīklu likums, šajā cīņā tu vienmēr zaudē, jo tas otrs cilvēks aiz ekrāna šķiet nevainojams un bez grēka, kamēr tu pats sēdi desmit gadu vecās pidžambiksēs un slāpē emocijas ar saldējumu. Nav brīnums, ka, ilgtermiņā redzot citu veiksmīgās puses, jūties kā pilnīgs neveiksminieks. Taču padomāsim — vai tad skaudība un paša mazuma sajūta, ar citiem salīdzinot, ir kaut kas jauns?

Skaudība kā fenomens ir zināms kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem un parādās jau mitoloģijā.­ Piemēram, senajiem grieķiem šo rakstura īpašību iemiesoja dievība Zēloss, kas — cik ironiski — bija uzvaras dievietes Nīkes brālis. Arī tā niecīguma sajūta, kas rodas, redzot virtuālās Perfektās Būtnes, nav nekas jauns — palasot slavenu cilvēku memuārus pirms interneta ēras, atliek tikai pabrīnīties, cik skaisti un veiksmīgi cilvēki dzīvoja pārliecībā, ka visi citi ir sasnieguši patiesi daudz, tikai ne viņi. Merilina Monro ir aprakstījusi savu trauksmi un depresiju, kas radusies no sajūtas, ka ar visu sekssimbola statusu viņa nav gana laba.

Kaimiņa pusē zāle vienmēr bijusi zaļāka, un sociālie tīkli nav radījuši problēmas no jauna, tikai izgaismojuši tās koncentrētā veidā. Un glābiņš, manā skatījumā, nebūt nav bēgšana, bet adekvāta notiekošā izpratne, proti, arī tā perfektā meitene aiz telefona ekrāna sēž vecajās pidžambiksēs gultā un raud. Tikai viņa to nekad, nekad neieliks savā Instagram profilā. Un tēlošana... tēlo tu arī. Laiki, kad meitenes lika vati krūšturī, ne ar ko neatšķiras no sociālo tīklu zvaigžņu ēras, kas sevi uzlabo ar Photoshop palīdzību.


Foto: Shutterstock


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu