Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 14 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu Atmodā, viņš jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa neizpratni, kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana Atmodā bija tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kas rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

 Sanāk, ka medijos esi no astoņpadsmit gadu vecuma. 

Jā, bet tas nenotika mērķtiecīgi. Vidusskolā mana galvenā interese bija spēlēt basketbolu. Protams, lūkojos arī, kas vispār apkārt notiek, kaut ko lasīju, televīziju skatījos. Bet nekādu konkrētu interešu, izņemot sportu, man tolaik nebija. Taču 1990. gads, perspektīvā krievu armija, tātad kaut kur jāiestājas. Domāju – varbūt vēsturnieki, varbūt juristi, varbūt žurnālisti. Izvēlējos žurnālistus. Tur toreiz vajadzēja publikācijas, un tās man bija – Sportā. Notika arī radošais konkurss, un mani uzņēma. Tad vienreiz bija kaut kāds pēceksāmenu tusiņš, un mēs ar biedru grupu nez kāpēc ieklīdām Atmodā. Bija vasara, un viņiem tieši vajadzēja palīdzīgas rokas.

Ieklīdi un paliki?

Jā. Sākumā liku kopā reģionālās ziņas. Un tad pirmā lieta, kurai uzdūros – un, varētu teikt, pieaugu dažu nedēļu laikā –, bija mācītāja Armanda Akmentiņa mīklainā nāve. Viņš bija Daugavas vanagu šefs un, kā tagad noskaidrojies, arī čekas aģents. Akmentiņš avarēja mašīnā naktī no 4. uz 5. augustu 1990. gadā. Es tikai dažas nedēļas redakcijā biju pabijis, un še tev! Viss kā filmās – mašīnā atrada ķēdītē iekārtu čekas majora Aivara Veļičevska dienesta apliecību, un radās aizdomas, vai nav notikusi slepkavība. Tā bija īpašas uzraudzības lieta, gan vietējie, gan trimdas latvieši uzreiz “sacepās”. Tā viss sākās. Prokuratūra. Pirmā iepazīšanās ar čekistiem un vēl visādas lietas.

Tēlaini izsakoties, sanāk gandrīz vai likteņa pagrieziens, kas noliek cilvēku uz īstās trases.

Absolūts. Kaut kas brīnumains! Vienīgais, ka jau tolaik mācēju puslīdz labi rakstīt. Aija Melle, mana vidusskolas klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja, prata panākt, ka man viņas pasniegtie priekšmeti patika. Bija viens brīdis, kad, piemēram, visu Veidenbaumu zināju no galvas. Citādi – treniņi divreiz dienā, Latvijas jaunatnes čempions, pirmā sporta klase. Bet bija juku laiks, un es, saprazdams, ka nebūšu Latvijas izlases top desmitniekā un ka vairāk nekā tur īsti nebūs, pievērsos rakstīšanai. 

Pirmā vieta, ko omons atnāca apsargāt, bija prokuratūra. Tā bija arī pirmā reize, kad dabūju automātu vēderā. Tad tā reāli sapratu, kur mēs atrodamies. Jo viens ir, kad ko tādu redzi filmās, pavisam kas cits, kad tev čalis ar to stroķi baksta un prasa: “Kuda?” Tur iepazinos ar visu lielisko izmeklētāju komandu. Sevišķu uzdevumu pārvaldes prieksniece tolaik bija Rita Aksenoka. Un tā soli pa solim. Iepazinos ar vidi, sāku rakstīt arī par citām lietām. Tā mani tajā kriminālajā jomā ievilka. Es gan arī baigi nepretojos.

Tas taču tomēr bija arī interesanti.

Jā, tas bija interesanti. Bet arī baigi labi izmācīja. Iemācīja žurnālistikas kanonus. Tajā laikā bija dežurējošie prokurori, kas brauca uz smagajām lietām naktīs. Un es ātri sapratu, ka vajag pieteikties par pieaicināto. Viņi to pieņēma, un es braukāju līdzi. Tur tu ieraugi, ko dara milicis, ko dara uzraugošais prokurors, ko dara advokāts, un, kad lieta nonāk līdz tiesai, ko lemj tiesa. Un tad skaidri, praksē, saproti visu, ko mums teorijās māca: par nepieciešamību uzklausīt pretējus viedokļus, saglabāt neitralitāti un vēl visu ko. Tā tas tiešām notiek – tikko aizšļūksi vienā pusē, zaudēsi. Man tā bija baigā skola – mācīties un saprast, ka tevi respektē nevis tāpēc, ka tu visiem pa spalvai, bet tāpēc, ka ieturi neitralitāti, ka uz visiem skaties vienādi. Tu varbūt tusē ar visiem, bet tev ir savs kanons, visi to zina un respektē. Vēlāk es drusku iesmēju par Sarmītes (Ēlerte, – red. piez.) un zviedru ievazāto kodeksu, ka žurnālists nedrīkst pat kafiju ļaut sev izmaksāt. Iedomāties, ja kaut kur aiziešu parunāties un kāds man uzsauks konjaku, tad es par to esmu nopirkts? Es sevi tik zemu nevērtēju. Līdz ar to man visa tā tusēšana nekad nav šķitusi problēma. Esmu braucis līdzi uz kādiem prokuroru pasākumiem un zinu, ka tā bija arī uzticēšanās man. Protams, tajā brīdī, kad sāku strādāt, pieķēros katrai lietai ar kārtīgu neatlaidību. Ja raksti, ir vajadzīgie likumi jāizlasa, jāzina, līdz galam jāizprot, par ko tu vispār runā. 

Tiesību pamati universitātē faktiski bija pilnīgs bulšits. Bet te tev viss praksē top skaidrs: lieta, pants, kā stiprinās pierādījumi. Tajā jāiebrauc, nevari kaut kā garāmejot. Tas viss tā pamatīgi ievilka. Plus bija drausmīgi daudz notikumu. Dalījās prokuratūra, dalījās policija. Kā pieaicinātais tiku arī pirmajās rindās, kad omons ieņēma Iekšlietu ministriju. Ministrijas ieņemšanas vakarā viņi tur izplosās un aizbrauc. Pēc juridiskajiem principiem ir noticis noziegums, jāiet uz notikuma vietas apskati. Aksenoka ar vairāku izmeklētāju grupu dodas turp. Es kopā ar visiem. Redzēju asins peļķi vietā, kur Gomanoviču nošāva, sašķaidīto caurlaižu telpu pirmajā stāvā un visu pārējo. Un tad vienā brīdī aptvēru, ka tikko esmu bijis klāt pie vēstures.

Es nupat noskatījos 4. maija republiku. Nodomāju, ka jauniešiem tā filma jāredz. Bet tu esi bijis klāt pie vēstures jau vairāk nekā 30 gadu. Un tagad tev ir arī valsts augstākais apbalvojums. 

Ordeņa tēma ir baigi sensitīva. Man ir diezgan duļķainas domas par to visu, tostarp kontekstā ar Sarmīti un Egīlu (Levits, – red. piez.). Atļaujos viņus saukt vārdā, jo labi pazīstu un pats arī vairs neesmu puišelis. 30. aprīlis, no rīta pamostos un redzu, ka man kopš septiņiem rītā pienāk apsveikuma īsziņas. Vispār nesaprotu, par ko. Man nav ne dzimšanas, ne vārda diena, neesmu nevienu līgumu vēl noslēdzis. Par ko? Tad atveru ziņas un ieraugu, ka tur tas saraksts. Ziemā, pirms vai pēc Jaungada, ar vienu cilvēku apspriedām, ko valstī varētu labāk izdarīt, arī par mediju lietām. Un ko Valsts prezidents varētu darīt. Kaut kas no tā bija nodots viņam, saņēmu ziņu, ka Levitu interesētu mans viedoklis, bet tālāk nekas nenotika... Un man pirmā domā – redz, parunāties nebija laika, ordeņus dalīt laiks sanā-ca. Nu, kāda jēga no tā? Man ne silts, ne auksts.

Tad sākās otrs vilnis, kad iekšēji sapratu, ka gribas atteikties. Bet es arī zinu, ka Mērfijs saka: “Ja jums ir tikai viens variants, tas ir nepareizais.” Sāku rakstīt visiem sveicējiem: “Padalieties ar domām. Pat ja mazai sabiedrības daļai caur šo notikumu mazinās uzticēšanās man un viņi mani pieskaita pie elites varai lojālajiem... blablabla, tas ordenis man nodara ļaunumu attiecībās ar sabiedrību.” Argumenti neatteikties bija dažādi, bet beigās tomēr reducējās uz vienu: nu, liecies mierā, ar to tu neko nesaglābsi, var sanākt tieši pretēji. Vieniem radīsi iespaidu, ka vienkārši kārtējo reizi lecies, tev tagad vajag uztaisīt baigo demaršu, un viņi apvainosies, jo šķitīs, ka ar to tu viņus pazemo vai necieni. Un otrs – tiem galīgi neapmierinātajiem un anti visam un jebkam būs baigais karogs rokā.Visas četras brīvdienas tiešām nomocījos, meklēdams pareizo atbildi, pētīju ordeņu piešķiršanas vēsturi arī Igaunijā, Lietuvā un Lielbritānijā un tikpat pretrunīgi to gabaliņu feisbukā uzrakstīju. Vai tas bija labākais risinājums? Nezinu.

Atradu epizodi, ka Bruno Kalniņš Latvijas laikā, būdams Saeimas deputāts, vispār uzstājās pret Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanu, pasludinādams, ka tā ir monarhisma palieka. Jo tajā laikā šo apbalvojumu arī atjaunoja un tas bija jāizpērk par saviem līdzekļiem. Gan Latvijā, gan citur ir bijušas dažādas atteikšanās, bet katrs gadījums ir citāds. Vai manā gadījumā no tā būtu liela jēga? Šaubos. Jebkurā gadījumā mana doma nemainās, jo plašajai ordeņu dalīšanai ir arī pamatīgas blaknes, paralēli tai vai tās vietā valstī varētu izdarīt daudz ko citu. Arī runājot par žurnālistiku. Vai viņiem ir vai nav ordeņi, pieņemu, ka kaut kāds žurnālistu vai mediju loks var būt ideoloģiski pozicionējies un lamāt citādi domājošos. Taču saglabājot tos kanonus, kas prasa uzklausīt arī pretējus viedokļus.

Tie kanoni, par kuriem tu runā, agrāk žurnālistikā bija pašsaprotami, taču tagad kaut kā vairs īsti ne. Un rezultātā, manuprāt, zaudē sabiedrība. Normālu diskusiju arī vairs īsti nav. 

Nu, sabiedrība, man liekas, ir totāli dezorientēta, sabiedrība pašlaik vispār nesaprot, kam var uzticēties. Un diskusiju tiešām trūkst. Patlaban (intervija notiek maijā, – red. piez.) esmu sarunās ar LTV – runājam par Kas notiek Latvijā? atjaunošanu no oktobra. Priecājos, ka Delfi man ir iedevuši citu auditoriju. Tos, kas Kas notiek Latvijā? laikā vēl staigāja zem galda vai tikai epizodiski kaut ko paskatījās. Tie ir 20–25 plus cilvēki, kuri tajā laikā ne par ko īsti vēl neinteresējas, taču tagad interesējas par ļoti daudz ko. Atgriežoties televīzijā, to visu tagad atkal varētu tā labi savilkt kopā. 

Atceries, Gorbačova sākuma slogans jau nebija tikai perestroika. Bija perestroika un glasnostj –atklātība. Un man šķiet, ka šajā ziņā nekas nav mainījies. Atklātības trūkums nozīmē briesmas. Mūsu valdības preses konferences, piemēram, ir parodija par atklātību. Es paklausījos dažas valdības sēžu tiešraides translācijas. Visas astoņas stundas noklausījos un nedomāju, ka tas ir baigais atklātuma pienesums. Kaut gan principā ir ļoti labi, ja cilvēki var kaut kam sekot. Problēma ir cita. Lielākoties tā ir tukša muldēšana. Pēc tam sataisa kaut kādus papīrus, uzliek ierobežotu pieejamību, un tā tas viss kaut kur pazūd. 

Mediju vide patlaban arī ir diezgan sašķelta, izveidojušās tādas kā kopienas.

Jā, brīžam rodas iespaids, ka ir tāda kā greizsirdība vai skaudība, un tas man liekas tik jocīgi – tāda mistiska mazu čupiņu tusēšana. Tas ir tas, par ko arī Cēsīs Subject Creativity mēģināju runāt. 

Esmu diezgan drošs, ka, piemēram, Žurnālistu asociācija nekad nav mēģinājusi parunāties ar Elitu Veidemani, ar Juri Paideru. Vai ar tādiem, nu, ļoti uz robežas esošiem, krieviem. Vienkārši parunāties, pat ja mēs pēc tam šķiramies ar tikpat atšķirīgiem viedokļiem kā sākumā. Tomēr pameklēt kaut ko – varbūt pat ļoti vispārīgu –, par ko mums ir līdzīgs viedoklis. Varbūt pateikt, ka šie jautājumi, ko mēs tagad apspriežam – kvalitātes kritums, kanonu neievērošanas problēma, informācijas nepieejamība –,  ir visiem kopīgi. Manu dziļu pārliecību, tas gan ir 30 gadu pieredzes stāsts, veido divi aspekti: pirmkārt, mēs neesam izauguši grupā; otrkārt, mums trūkst personību kritiskās masas. 

Pateicoties čekas aģentu seriālam, ko taisījām pēdējos divus gadus, es savas pārdomas salīdzināju ar cita veida pieredzi. Man bija saruna ar Juri Cālīti, man bija Māra Ludvika un Modra Plātes intervijas. Plātes intervija ir tāda, ka vienkārši skudriņas skrien pa visiem orgāniem. Tas, kā viņš raksturo padomju sistēmu un to, kāda bija viņa domāšana pretī šai sistēmai. Tā mācītāju organizācija Atdzimšana un atjaunošanās, arī Juris Rubenis, ar ko iepazinos kā jauns Atmodas žurnālists, to saka – tie bija tikai daži mācītāji no milzum liela loka, kuri spēja iedot vēju nozarē. Biedri bija vairāki, bet vilcēji tomēr tikai daži. Tas, manuprāt, ir jautājums par elitēm. 

Elites ir mans jājamzirdziņš kopš 4. maija republikas filmas. To veidojot, nonācu pie secinājuma, ka mūsu kritiskā problēma ir elišu vājums vai deģenerācija. Elites ir dažādas. Ir politiskā elite, juristu elite, biznesa elite, ārstu elite un tā tālāk. Katrā nozarē tā elite dažu cilvēku sastāvā var, nu, ja ne gluži kursu pagriezt, tad vismaz visu laiku to lielu zvanu dzindzināt... nu, ka vispār, ziniet, ir tā. Varbūt vairākums viņiem varētu ļoti ilgi nepiekrist. Varbūt vispār nekad. Bet viņi dzindzinātu. Un šādiem cilvēkiem būtu jābūt gan mediju vidē, gan citur. Runājot par mediju vidi, ir vēl viena lieta, ko es visu laiku daudzinu un par ko domāju, ka šajā uzskatā nekļūdos, – ir jānodala žurnālistu atbildība no redaktoru atbildības un no tā, kas ir izdevēju vai īpašnieku atbildība. Jo tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Man ir iemīļots stāsts par The Washington Post restartu trīsdesmitajos gados. Ketrina Greiema, kura vadīja visu to impēriju Votergeitas laikā un pēc tam, vēl bija maza meitene, kad tēvs Jūdžīns Maiers, būtībā oligarhs, nopirka izdevumu. Tolaik – pēdējo sprāgoņu. Viņš nopublicēja septiņus punktus, kas izteica viņa izdevēja kanonu. Un izveidoja savu pilnīgi citādo pieeju, piesaistīja psihologus (Lielās depresijas laiks), ekonomistus, kas runāja par to, kā pārvaldīt savu budžetu. Darīja to palēnām, jo varēja atļauties kādu laiku nepelnīt, bet viņš to uzbūvēja. Un bāze bija viņa skaidrais vēstījums publikai. Tas ir ļoti interesants vingrinājums. Noskaidrot, kas ir tavi kanoni, un pateikt to visiem. Maiera kanoni bija par to, kur un kā robežojas viņa biznesa intereses ar sabiedrības interesēm. Un cik tālu izdevumam ir jāraksta savas auditorijas interesēs, cik – kopējam labumam. Pat ja tas labums nav šai auditorijai patīkams.

Tā sauktā ceturtā vara... Vai tāda pie mums vispār vēl ir?

Zini, es par to ceturtās varas jēdzienu esmu domīgs. Tas ir drusku mākslīgs. Vienmēr ņirgājos par to līdzību ar sargsuni. Ir tomēr arī stipri gudrāki lopi. Sargsuns man asociējas ar to, ka tas ir diezgan agresīvs, viegli histērisks un atbilst plāksnītei pie sētas “Nikns suns”. Man liekas, ka dažreiz vidēji draudzīgais slīcēju glābējs labradors arī izpildīs to, ko vajag, taču varbūt radīs tādu mikroklimatu, tādu vidi, kurā nevaukšķ par daudz. Brīžam tā vaukšķēšana ir mazliet pa traku

Šos te jautājumus, ko mēs tagad divatā apspriežam, derētu apspriest katru nedēļu dažādos forumos. Apspriestu mediju attiecības, starpnozaru attiecības, apspriestu ar politiķiem, bez politiķiem, ar uzņēmējiem, bez uzņēmējiem un tamlīdzīgi. Nu, man, piemēram, attīstot šo domu, ka nav diskusijas, tieši šajā pašā kontekstā ir bijušas sarunas ar vairākiem cilvēkiem, ļoti turīgiem, sen jau turīgiem, kas varbūt nav te nekur rēgojušies publiski, varbūt ir kaut kur iecerējuši kādu partiju, bet tam nav nekāda liela ietekme bijusi. Un viņi saka: paklau, ko mums tādu izdarīt, kur to naudu ielikt, lai valstī būtu kaut kāda diskusija? Varbūt primāri viņu domāšana saistās ar biznesa vidi, bet principā tās ir sociāli ekonomiskās intereses. Viņi te dzīvo, viņu bērni te dzīvo. Un pašlaik mēģinu arī kādas idejas apspriest, ka varētu noorganizēt tādu lielu forumu, kurā mēs atklāti sarunājamies par to, kas mums svarīgs. Citādi nekā tāda nav, sēž kaut kādi cilvēciņi un kauc pret mēnesi par savām sāpītēm. Pat ja atjaunojas Kas notiek Latvijā?... televīzija ir televīzija. Tas ir formāts, kas ierobežo. Ierobežots topiks, ierobežots personu loks, lielāks ātrums, jo televīzija to pieprasa. Bet šis būtu kas tāds, kas vispār paver citas iespējas. Iespējas saprast, kas notiek te, kur es dzīvoju. 

Tā ka es redzu to vainu elitēs, precīzāk – to trūkumā. Elitēs, kurās ir personības. Ja cilvēki nenāk un nepiedalās, ja baidās un neiesaistās... To es jau piedzīvoju ar Kas notiek Latvijā? – cik daudzi raustījās nākt uz raidījumu, īpaši no nevalstiskā sektora. “Ai, ko mēs tur leksimies. Čubināsim mierīgi to, ko čubinām.” Vai, ja atnāca, tad sēdēja klusu. Un pēc tam atkal pusgadu cieta. Un tas ir tas glasnostj jautājums. Arī no biznesa vides gadiem ilgi dzirdu, ka eksistē atriebīgums. Tikko kaut ko pateiksi, dabūsi pa kaklu. Un es pieņemu, ka atriebīgums strādā daudzās jomās. Tostarp valsts pārvaldē. Vairāk novērtēs, ka paklusē, nevis iniciatīvu. Mums jau vismaz desmit gadu ir trauksmes cēlāju topiks. Tas nozīmē, ka kultūra ir pa kluso kaut ko noziņot, nevis runāt atklāti. Nav jau vaina tajā trauksmes cēlājā. Viņš vienkārši zina, ka lielais priekšnieks ir atriebīgs. 

Soctīklos ik pa brīdim kāds paburkšķ, ka nekam nevari dabūt finansējumu, ja neesi tā saucamajā sistēmas draugu lokā.

Pirms gadiem trim, gatavojoties kādai intervijai, vēlreiz noskatījos debates par iestāšanos Eiropas Savienībā. Un tur bija arī absolūti pravietiska runāšana par to, ka iestāsimies un visa kultūra pārvērtīsies par projektu nozari. Tā arī ir noticis. Bija arī komentārs, kāpēc tas ir slikti. Tāpēc, ka tu sāc medīt tos projektus. Un medīdams iemācīsies bišku pieliekt galviņu... Tad nāk prātā senā ironija, ka latvietis esot ar nedaudz saliektu muguru, viltīgu skatienu un vienmēr mazliet uz priekšu pastieptu roku. Bet arī šis ir jautājums par kritisko masu. Par to, cik daudzi ir gatavi runāt atklāti. Un redz, tad visa tā morāle reducējas uz īsu citātu: “Nekas vairāk nav vajadzīgs ļaunuma uzvarai kā vien labi cilvēki, kas neko nedara.” 

Man nav nekāda priekšstata, cik cilvēku mājās vai draugu lokā, vai ģimenes vidē, vai darba kolektīvos apspriež, piemēram, ko mēs domājam par brīvību Latvijā. Vai pasaulē. Jo, kad sāka velties tas vilnis par LGBT, es tieši par šo aizdomājos. Ok, tie, kam vajag daudz par to runāt, dariet to, bet ir tik daudz citu jomu, kur par to pašu runāt. Uzņēmējdarbība. Kas tur ir brīvība, kas – ierobežojums? Cik liela ir tava personiskā brīvība izvēlēties jebkādas lietas dzīvē, izteikt vai nepieņemt kādus uzskatus? Mediji varētu palīdzēt šajā procesā. Man liekas, mums nupat ir tas mirklis, kad jāsajūt – nu, nevari tu visu laiku būt in transition post soviet. Man ir tāda līdzība par Eiropas Savienību kā vilciena sastāvu. Respektīvi, kad sāk uzskaitīt visas pozīcijas, kurās mēs esam starp dažām pēdējām ES valstīm, tad visi saka: bet paskatieties starp visām pasaules valstīm, mēs taču esam diezgan augstu! Bet tu paskaties starp visiem 27 Eiropas vilciena vagoniem! Mēs braucam kādā 25. Līdzās bulgāriem, rumāņiem un horvātiem. Pat ja tajos vagonos nemitīgi pīpēs tamburā, izdauzīs logus un ik pa brīdim izkausies, vilciens vienalga ripos uz priekšu. Tur jābūt kaut kādai ārprātīgai šūpošanai, lai to nogāztu. Arī tad vēl turpinās kustēt aiz inerces. Problēma, ka mēs joprojām paliekam 25. vagonā. Nekas nemainās.

Vārds “izlīgums” man īsti nepatīk, jo tad jābūt pilsoņu karam, kaut kādām šausmīgām lietām, lai pēc tam izlīgtu. Nelsons Mandela varēja ar baltajiem izlīgt. Bet lielāka sabiedriska vienošanās būtu tas ceļš, pa kuru mēs varētu iet. Kaut kā pārslēgt ātrumus ar domu neskriet nekur, bet kļūt jaudīgākiem. Īrija septiņdesmito gadu vidū iestājās Eiropas Savienībā. Tā pati migrācija, līdzīga ekonomiskā situācijā, vēl daudz kas. Astoņdesmitajos viņi uztaisīja recovery plānu, viņiem ir politiķu, biznesa un arodbiedrību plaša vienošanās, un viņi tagad ir Eiropas top pozīcijās, kļuvuši par spēcīgu nāciju. Mēs te esam paēduši, padzēruši, varam pirkt smukas mantiņas, un vispār – viss mums ir formāli normāli, bet joprojām braucam 25. vagonā. Un visu laiku lamājam valdību.

Un vēl – neskaitot zēnus, kas ir veiksmīgi uzšāvušies debesīs un pēc tam ātri nobankrotējuši, Latvijā tomēr ir virkne cilvēku dažādās nozarēs, kas ir stabili miljonāri. Nu tā, ka viņiem viss dzīvē ir atrisinājies. Tas ir liels jautājums, kas tagad būs ar viņu... nosauksim to par sociālo funkciju. Tādā tīri mantiskā izpratnē. Jo ar labdarību jau nekas nebeidzas. Kāda būs viņu sabiedriskā aktivitāte, kāds būs viņu pienesums? Šajos 30 gados tev ir bijis laiks uzkrāt kapitālu un pieredzi, izveidot sev vārdu un vēl kaut ko. Tad ir liels jautājums, ko tu ar to visu dari tālāk, jo sevi jau esi pabarojis. Vai tu atdod kaut ko no sevis uz āru. Un ne tikai materiāli, varbūt intelektuāli. Manuprāt, tas daudzās nozīmēs ir atvērts jautājums. Ko šie cilvēki darīs nevis savās interesēs, bet tā saucamā sabiedriskā labuma dēļ.

Es pirms gadiem pieciem runāju ar vienu no šādiem cilvēkiem, tavā filmā arī ir stāsts par viņu. Un, kad ieminējos par Latviju, viņš mani pārtrauca pusvārdā un teica, ka viņu vairs neinteresē, kas notiks ar Latviju. Viņam svarīgi, lai viņa ģimenei un tuviem cilvēkiem viss būtu. Bet tas laikam jāatstāj off record.

Nē. Nekādā gadījumā. Tas jau arī ir stāsts par atklātību. Off record lai paliek tikai uzvārds. Skaidrs, ka tādi cilvēki arī ir, un mēs visi to zinām. Jebkurš, kuram tu vaicāsi: vai tevi interesē, kas būs ar Latviju, 99% teiks: jā, interesē. Un tad ir jautājums – bet ko tu dari šajā sakarā?

Es pats taču arī esmu egoistisks, un man materiālais faktors vienmēr bijis svarīgs. Tāpēc nesaku, ka vajag ar pliku pakaļu, pastalās un tukšu vēderu skraidīt apkārt un rakstīt skrejlapas. Protams, ka ne. Lai nu kas, bet sociālisma atgriešanās... Dies’ pasarg – nē!

Bet tev ir jādomā par to, ko tu esi gatavs darīt ne sava, bet sabiedriskā labuma dēļ. Visiem jau nav tās lietas jārisina megaaugsti, svarīgi, ka principā mēģini iet uz priekšu. Aizdomājies par to, ko nozīmē būt pilsonim.

Pats politikā neesi domājis iet?

Nē. Kaut kad ar draugiem smējāmies: nu, kad būs pirmspensijas gadi un visi atēdušies savās karjerās, tad, ja tādu savējo kompāniju savāktu, varētu arī aiziet. Jo katrs no mums savā jomā kaut ko izdarījis. Neskaitot vienu šādu sarunu un to, ka ar vienu roku laikam būs par maz, lai uzskaitītu piedāvājumus, ko esmu saņēmis, es neredzu sevi politikā. Man ļoti patika tas, ko Kaspars Dimiters kaut kad sen teica. Uz jautājumu “Kāpēc tu neesi partijā?”, pareizākā atbilde ir: “Es pats esmu partija.” Man patīk tāda nostāja. Esmu mazliet lasījis par Latvijas laika jaukto vēlēšanu sistēmu. Protams, ka personību moments ir būtisks faktors. Caur vienmandāta apgabaliem satiekas tādi, kas nekad neietu vienā partijā. Es gan to redzu tā, ka pat tad, ja x supercilvēki rīt aizietu politikā, plaisa starp ļaudīm, kuri a) pēc definīcijas netic politikai un politiķu masai, b) demonstratīvi norobežojas un vispār neinteresējas, ir ļoti liela. Tik liela, ka tās pārvarēšanai nepietiek ar laipiņu, pat ne ar tiltu. Arī tāpēc man liekas, ka daudz jēdzīgāk būtu, ja šajā pusē esošie būtu pietiekami stipri un katrs panāktu divus soļus uz priekšu, lai izveidotu kaut kādu vienošanos drusku pāri ikdienišķām lietām. Varam strīdēties par 100 dažādiem jautājumiem, bet definējam lielās lietas, uz kurām ejam. Un ja tie, kas dabū mandātu, uz to neiziet, tad viņi paši jau ir parakstījušies, ka dabū pa kaklu. Protams, ir miljons variantu, kā to visu formēt, un tas viss ir tik gaisīgi, tas ir tāds sabiedrisks līgums, ne jau kaut kas vairāk. Patiesībā Latvijas tauta sevi ir noteikusi ar Satversmi. Bet tagad Satversme kaut kā attālinājusies, to nosaka šaurs cilvēku loks. Vajadzētu to atgriezt atpakaļ, tikai jau 21. gadsimtam atbilstoši. Viegli pateikt, nav tik viegli izdarīt. Bet es redzu tam jēgu, un tā veidojas no sīkiem mozaīkas gabaliņiem, ko veido dažādi varas elementi, sabiedrības elementi, personības, kas ir līderi savās jomās, personības, ko respektē. Kamēr tā nav, notiek visādas lietas. Piemēram, kāpēc tik liela daļa cilvēku pavilkās un turpina pavilkties uz Gobzema ļoti dažādajiem un lielā daļā neadekvātajiem vēstījumiem tautai? Daži jau ir tīri ok. Lieta āda, ka iepretim viņam mums Latvijas publiskajā telpā nemaz nav spēcīgu sludinātāju šā vārda plašākajā nozīmē. Vārds “harismātisks” šajā gadījumā ir īsti vietā. Un cilvēki uz to pavelkas tāpēc, ka nav pietiekami spēcīgas konkurences. Jo mazāka konkurence, jo kādam lielākas iespējas.

Tev nekad nav bijušas problēmas ar pašapziņu. Atceros, ka tajos senajos laikos kādā reizē paziņoji, ka iesi projām no Atmodas, un teici: ielikšu sludinājumu – Jānis Domburs meklē darbu. 

Kad beidzās Kas notiek Latvijā? man darba jomā bija caurums. Es gan neiespringu, bet jāatzīst, ka caurums bija baigs Visi teica: nu, beidz, tevi taču jebkur paņems, bet tas ilga apmēram trīs gadus – līdz nākamajam projektam. Un arī no 2015. līdz 2017. gadam bija tāda pauze. Kaut kādus darbiņus jau darīju, bet no žurnālistikas jaudīguma nekā daudz tur nebija. Tajā pirmajā posmā gan pabeidzu 4. maija republiku, un tas nebija slikti sakritis, jo tur tiešām bija daudz jādara.

Tu jau arī neesi ar vienkāršu raksturu. Darba devēji reizēm grūti ar tādu faktu sadzīvo.

Latvijā cilvēki vēl aizvien negrib saprast (un tā nav tāda baigā lekšanās), ka labi raidījumu vadītāji nav pa kaktiem izmētāti. Ir lietas, kas piemīt tikai nedaudziem. Tāpat kā miljoniem cilvēku var čīgāt vijoli, bet tikai daži nospēlēt tā, kā citi nespēj. Latvijā tā ir kā slimība – liekas, ka ieliks kadrā jebkuru, un viss notiks. Visā normālā pasaulē visās jomās labiem profesionāļiem maksā lielu naudu. Kāpēc? Tāpēc, lai viņi varētu koncentrēties uz darbu un nedomātu par to, ka nav naudas. Lai justos motivēti un novērtēti. Man gan, jāteic, vienmēr ir veicies, bet arī es, jāatzīst, esmu mazliet nolaidis latiņu. Patiesībā mēs zaudējam talantus daudzās nozarēs, kur nav šī novērtējuma, nav motivācijas elementa. Kaut kādu laiku tu vari strādāt, lai pašapliecinātos, pierādītu sevi. Bet cik ilgi? Nespēju iztēloties, ka ilgstoši cilvēks, kuram visu laiku ir ikdienas izdzīvošanas problemātika, var pilnvērtīgi strādāt. Es tam neticu. Ja viņam ir kaut vai ļoti pieticīgs, tomēr nodrošinājums, tad – jā. Nav luksusa, bet nav arī jāskaita katra kapeika, lai viņš sev vai tiem cilvēkiem, kas ar viņu ir kopā, nodrošinātu elementāro. Un tā ir liela problēma Latvijā, ka mēs par to publiski ļoti minimāli runājam. Jo mums vismaz piektā daļa ir tajā slānī. Es pats vienmēr esmu kaut kādā veidā uzstājis, lai man par manu darbu atbilstoši maksātu. Par to ir nācies saskarties ar pārmetumiem, ka prasības ir pārāk augstas.

Nav jau tā, ka visu dzīvi pavadi, pētot faktus un domājot tikai par augstām lietām. Kas tev nepieciešams, lai dzīve ārpus kadra nešķistu garlaicīga?

Man daudzkārt ļoti patīk... nedarīt neko. Varbūt tajā deviņdesmito gadu drudzī darba jauda bija stipri lielāka, tagad es to absolūti neforsēju. Esmu viens no daudziem, kam pietrūkst iespēju izrauties un kaut kur aizbraukt. Būšu starp tiem, kas pēc otrās potes to ļoti drīz darīs, jo ir svarīgi neiegrimt kaut kādā domāšanas rutīnā. Iespējams, pa reizei tik un tā iegrimstu. Man nepieciešams ik pa brīdim kaut ko pamainīt. Vajadzīga dažādība. Ir arī tādi posmi, kad galīgi neko negribas. Tad sēžu uz terases vai pļauju zāli. Tagad mājās sāku krūmus tīrīt. Kaut kādus seriālus skatos un tā. Mani vienmēr interesē tās faktoloģiskās lietiņas. Skatos filmu un vēl piemeklēju kaut ko klāt, tāda ziņkārība manī visu laiku ir. Sākot no tiem 18, kad paveicās nokļūt Atmodā, tā allaž ir bijis. Es baigi nesaspringstu, bet, jāteic, esmu laimīgs par to. Domāju, ka ārpusdarba izpratnē esmu absolūti garlaicīgs, bet man ļoti patīk domāšanas process. Un nebūt ne tikai gudras domāšanas. Brīžiem ir prieks, ka kaut ko tā kā izdomā, un tad atrodi kādā rakstā vai grāmatā, vai kaut kur, ka ir cilvēki, kas domājuši līdzīgi. Bet tu tomēr pats to esi izdomājis, nevis izlasījis grāmatā.

Runājot par attiecībām...

Nu, man ir liela pieredze. Kādreiz intervijās par to runāju, bet tad pārtraucu, jo sapratu, ka ik pēc dažiem gadiem viss, ko esi iepriekš teicis, jāizdala ar kaut kādiem skaitļiem. Man arī nekā baigi nav ko stāstīt. Apprecējies neesmu, minoritāte arī neesmu. 

Visādi amerikāņu kalniņi bijuši, arī daži tādi posmi, kad bijis lielāks fokuss uz šo tēmu nekā varbūt citos brīžos, bet tu jau nekad nezini, kas tur aiz stūra notiks.

Ir divi absolūti dažādi cilvēki, un jebkādos vektoros, kuros viņi atrodas, tad katram, arī tev pašam, ir kaut kā citādi jāpagriežas, jo tas otrs cilvēks tajos jūsu 360 grādos atrodas citā vietā, izejot no tā, kas viņš ir un ko ir darījis. Dažādas intereses, dažādi dzīvesstili. Teiksim, man bijis dzīvē tāds posms, kad esmu diezgan intensīvi dauzījies pa krogiem un klubiem. Forums bija pats pirmsākums. Un ir kaut kādi cilvēki, kuri arī tur dauzās un ar kuriem tev sakrīt. Pilnīgi vienalga, vai tu tur esi ļoti stiprās vai ne tik stiprās attiecībās. Un ir cilvēki, ar kuriem nekas tādā jomā nesaslēdzas, bet var saslēgties kaut kādas citas lietas. Ir cilvēki, kam patīk tādi vai šādi koncerti, un ir cilvēki, kuriem nepatīk nekādi koncerti. Un tā par jebko. Es domāju, ka lielais stāsts ir tikai par to, ka man tas arods tāds – ar savām nestandarta lietām, ar nestandarta režīmu un attieksmi pret lietām. Līdz ar to skaidrs, ka ilgstoši ir grūti būt kopā ar cilvēku kurš bieži mēdz uzkavēties ārpus laika un telpas. Tāpat kā nekad neesmu rēķinājis kaut kādus amatus savā dzīvē, šajā jomā neko neesmu plānojis. Es, protams, saprotu, ka tas daudzos aspektos var aizkaitināt pretējo dzimumu... Nu, ko tur var darīt.

Nav bijis tā, ka vienkārši aizbrauc jumts? Uz tāda viļņa jau parasti daudzi jaunībā arī apprecas. Ar laiku uz visu skaties nedaudz kritiskāk un jau kļūst grūtāk kādu ielaist savā privātajā telpā. Turklāt, ja esi publiska persona, viss ir vēl sarežģītāk.

Kādreiz viens no maniem formulējumiem bija šāds: laulība ir jūtas plus darījums. Un, jā, es joprojām uzskatu, ka tur ir jābūt darījuma sastāvam. Absolūti labā nozīmē, protams, jo sākas jau vienmēr viss emocionālā līmenī. Skatījos nesen līknes, cik gados sievietēm dzimst pirmais bērns. Un tas punkts iet aizvien tālāk. Gan jau tādus pašus brīnumus mēs ieraudzītu arī laulību līknēs, ja kāds tādas taisītu. Statistiski, jo motīvus tur izmērīt nevar. Un kur nu vēl visu šo kopdzīves topiku, kas attiecas arī uz viendzimuma pāriem. Esmu baigi neitrāls par šo visu. Man nav kategoriskas nostājas, ka jābūt tā vai šitā. Varbūt arī tāpēc, ka man nav nekādu ģimenes tradīciju, es nenāku no ģimenes, kur ir dzimtu dzimtas, paaudžu paaudzes, radu sanākšanas un tā. Tā ka no šī viedokļa man nav ne atskaites punktu, ne kādu paraugu, ka jābūt tā un ne citādi. 

Piedzīvojumi ir bijuši. Vai esmu bēdīgs par tiem? Nē. Vai varēja būt citādi? Jā. Vai tas būtu bijis labāk? Nezinu.

Bet, jā, pēdējos gadus esmu diezgan noslēdzies. Un patlaban man nav mērķa ietusēt. Varbūt vecums nāk, labāk parakņāties zemē, piemēram. Tā ka visa tā mana privātā padarīšana ir tāda diezgan garlaicīgaPar to publiskumu – dažreiz aizej un satiecies ar cilvēku, ar kuru tev nav nekādu privātu, intīmu kontekstu, un uz tevi vienkārši blenž. Esmu jau sen pieradis, kaut gan līdz galam pie tā pierast, protams, nevar nekad. Un kaut kādas tādas mazas, amizantas epizodes tāpēc, protams, ir bijušas. Saprotu, ka es tai publikai tā vai citādi piederu un man ir atbildība. Ja kāds garāmejot kaut ko grib pateikt, pat ne ļoti labu, es nedrīkstu viņu nepieklājīgi pasūtīt, lai gan brīžiem varbūt gribētos. Ja tas cilvēks, pienākot man klāt jebkur – krogā vai uz ielas –, tādā veidā sāk sarunāties ar medijiem un es tam vienkārši palīdzu, atrazdamies rokas stiepiena attālumā, tad lai notiek. No tāda viedokļa tas publiskums varētu būt ok.

Draugi?

Ar laika pārbaudi nedaudzi. Pārsvarā vīrieši. Daži no darba vides, daži no sporta laikiem. Vispār ir diezgan slideni teikt, kurā brīdī beidzas draugs un sākas vienkārši labs paziņa. Ir cilvēki, ar kuriem neesmu redzējies un sazvanījies gadiem, bet satiekoties nekādas aiztures. Un pretēji – esi ar kaut kādiem cilvēkiem kopā daudz laika pavadījis, taču līdz galam tas īsti nav. Pat ar tuviem draugiem mēdz notikt tā, ka vienā brīdī katrs tomēr iet savā virzienā. Es diezgan filozofiski to uztveru. Izņemot vecākus un bērnus, ar visu pārējo cilvēkam nav saistību. Neskatoties uz riņķiem pirkstos, neskatoties uz zvērestiem jebkādās vietās. Tas ir iemesls, kāpēc dažreiz vīpsnāju par cilvēkiem, kas septiņu gadu vecumā nejauši ir nokļuvusi vienā klasē un tad gadu desmitiem pēc skolas beigšanas vēl sanāk kopā un atzīmē šo faktu. Man liekas, ka tas ir tāds liels jautājums, vai patiešām starp viņiem eksistē kāda ķīmija? 

Esmu vientulību diezgan izbaudījis, un tā man liekas ļoti svētīga. To esmu atļāvies teikt arī vienai otrai sievietei: tev jau nevajag mani, tev vajag vienkārši veci, jo tās ir bailes no vientulības. Vai vēlme pašapliecināties. Nu, padzīvo viena pati, nu, relax! Tad arī sajutīsi, kas īsti tev vajadzīgs, uz ko tevi velk. 

Varbūt arī man kādos brīžos tā ir bijis. Droši vien, neiztaisīšos ne par kādu svēto. Savulaik dažos dzīves posmos tieši šā iemesla dēļ pat apzināti esmu mēģinājis nelīst nekādās attiecībās. Padzīvot ar sevi. Parunāties ar sevi. Nav visu laiku ar kādu citu jārunā. 

Īsta draudzēšanās ir tad, ja pat cilvēkiem ar atšķirīgu vērtību sistēmu ir par ko runāt, ja viņi var runāt par visu, kārtīgi izstrīdēties, bet tas neko nemaina. Daudz lielāka jēga, ja cilvēkiem ir par ko parunāt un viņi viens no otra var dabūt arī veselīgu, pamatotu kritiku. Varbūt skarbos toņos, bet bez personiskiem uzbraucieniem, – tas laikam man ir kaut kāds kritērijs. Es skaidri nodalu off the recordsarunas. Tās ir ļoti būtiskas. Es gan nezinu, cik daudzi šodien to praktizē, bet man neviens vairs neprasa: “Jāni, tu tikai šito nepublicē!” Vispār jau es nekad neizslēdzu sevī žurnālistu. Kāpēc lai to darītu?

Svarīgi kaut kādu intelekta koeficientu sajust, pastāvīgas domāšanas procesu. Man ir bijusi izdevība iepazīties ar cilvēkiem, varbūt ne baigi tuvu, bet redzēt, kā viņi pa gadiem mainījušies, kā mainījušās intereses. No kā viņš aiziet, pie kā atgriežas. Domāju, ka tas jau ir tas vērtīgais, ka no šādas cilvēku saziņas varam uzsūkt mācības par pasauli. Kā visa šī vide ir mainījusies, dulls var palikt! 

Ja es pārāk noslēgtos tajā, ko saucu par pašpietiekamību, es to varbūt arī varētu saukt par kompleksainību. Neesmu drošs, kas tas īsti ir, kad gribas nolīst no visiem nost un ne ar vienu nesatikties. Man tā gadās. Ļoti bieži ir tā, ka pēc raidījuma vienkārši vajag pasēdēt un padomāt. Un uz jautājumu, ko man tuvi cilvēki uzdod: “Nu, kā tev gāja?”, varu atbildēt tikai ar vārdiem: vienmēr var labāk. Tā ir viena lieta, kas man nemainās daudzu gadu garumā. Es pēc raidījumiem sēžu un mēģinu tos analizēt, griezt cauri dažādos aspektos. Ne vienmēr varu saņemties to raidījumu drīz noskatīties, bet domās ilgi tinu cauri – kas tur bija un kas nebija ok. Vai cilvēki saprata, ko gribu pateikt? Pieļauju, ka kāds varētu teikt: tas nav profesionāli. Ka profesionālisms ir tā kā sportā – nospēlē spēli, cik vien labi vari, un tajā pašā brīdī aizmirsti. Es tā nevaru. Man ir jāpadomā.

Foto Edmunds Brencis

 

 



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu