Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 02 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu “Atmodā”, viņš  jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa  neizpratni , kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un - kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana “Atmodā” bijusi tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kura rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

Sanāk, ka medijos esi no astoņpadsmit gadu vecuma.

Jā, bet tas nenotika mērķtiecīgi. Vidusskolā mana galvenā interese bija spēlēt basketbolu. Protams, lūkojos arī, kas vispār apkārt notiek, kaut ko lasīju, televīziju skatījos. Bet nekādu konkrētu interešu, izņemot sportu, man tolaik nebija. Taču 1990. gads, perspektīvā krievu armija, tātad kaut kur jāiestājas. Domāju – varbūt vēsturnieki, varbūt juristi, varbūt žurnālisti. Izvēlējos žurnālistus. Tur toreiz vajadzēja publikācijas, un tās man bija – Sportā. Notika arī radošais konkurss, un mani uzņēma. Tad vienreiz bija kaut kāds pēceksāmenu tusiņš, un mēs ar biedru grupu nez kāpēc ieklīdām Atmodā. Bija vasara, un viņiem tieši vajadzēja palīdzīgas rokas.

Ieklīdi un paliki?

Jā. Sākumā liku kopā reģionālās ziņas. Un tad pirmā lieta,kurai uzdūros – un, varētu teikt, pieaugu dažu nedēļu laikā –,bija mācītāja Armanda Akmentiņa mīklainā nāve. Viņš bija Daugavas vanagu šefs un, kā tagad noskaidrojies, arī čekas aģents.Akmentiņš avarēja mašīnā naktī no 4. uz 5. augustu 1990. gadā. Es tikai dažas nedēļas redakcijā biju pabijis, un še tev! Viss kā filmās – mašīnā atrada ķēdītē iekārtu čekas majora Aivara Veļičevska dienesta apliecību,un radās aizdomas, vai nav notikusi slepkavība. Tā bija īpašas uzraudzības lieta, gan vietējie, gan trimdas latvieši uzreiz “sacepās”. Tā viss sākās. Prokuratūra. Pirmā iepazīšanās ar čekistiem un vēl visādas lietas.

Tēlaini izsakoties, sanāk gandrīz vai likteņa pagrieziens,kas noliek cilvēku uz īstās trases.

Absolūts. Kaut kas brīnumains! Vienīgais, ka jau tolaik mācēju puslīdz labi rakstīt. Aija Melle, mana vidusskolas klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja, prata panākt, ka man viņas pasniegtie priekšmeti patika. Bija viens brīdis, kad, piemēram, visu Veidenbaumu zināju no galvas. Citādi– treniņi divreiz dienā, Latvijas jaunatnes čempions, pirmā sporta klase. Bet bija juku laiks, un es, saprazdams, ka nebūšu Latvijas izlases top desmitniekā un ka vairāk nekā tur īsti nebūs,pievērsos rakstīšanai. Pirmā vieta, ko omons atnāca apsargāt, bija prokuratūra. Tā bija arī pirmā reize, kad dabūju automātu vēderā. Tad tā reāli sapratu, kur mēs atrodamies. Jo viens ir, kad ko tādu redzi filmās,pavisam kas cits, kad tev čalis ar to stroķi baksta un prasa:“Kuda?” Tur iepazinos ar visu lielisko izmeklētāju komandu.Sevišķu uzdevumu pārvaldes prieksniece tolaik bija Rita Aksenoka.Un tā soli pa solim. Iepazinos ar vidi, sāku rakstīt arī par citām lietām. Tā mani tajā kriminālajā jomā ievilka. Es gan arī baigi nepretojos.

Tas taču tomēr bija arī interesanti.

Jā, tas bija interesanti. Bet arī baigi labi izmācīja. Iemācīja žurnālistikas kanonus. Tajā laikā bija dežurējošie prokurori,kas brauca uz smagajām lietām naktīs. Un es ātri sapratu, ka vajag pieteikties par pieaicināto. Viņi to pieņēma, un es braukāju līdzi. Tur tu ieraugi, ko dara milicis, ko dara uzraugošais prokurors, ko dara advokāts, un, kad lieta nonāk līdz tiesai, ko lemj tiesa. Un tad skaidri, praksē, saproti visu, ko mums teorijās māca: par nepieciešamību uzklausīt pretējus viedokļus, saglabāt neitralitāti un vēl visu ko. Tā tas tiešām notiek – tikko aizšļūksi vienā pusē, zaudēsi. Man tā bija baigā skola – mācīties un saprast, ka tevi respektē nevis tāpēc, ka tu visiem pa spalvai,bet tāpēc, ka ieturi neitralitāti, ka uz visiem skaties vienādi. Tu varbūt tusē ar visiem, bet tev ir savs kanons, visi to zina un respektē. Vēlāk es drusku iesmēju par Sarmītes (Ēlerte, –red. piez.) un zviedru ievazāto kodeksu, ka žurnālists nedrīkst pat kafiju ļaut sev izmaksāt. Iedomāties, ja kaut kur aiziešu parunāties un kāds man uzsauks konjaku, tad es par to esmu nopirkts? Es sevi tik zemu nevērtēju. Līdz ar to man visa tā tusēšana nekad nav šķitusi problēma. Esmu braucis līdzi uz kādiem prokuroru pasākumiem un zinu, ka tā bija arī uzticēšanās man. Protams, tajā brīdī, kad sāku strādāt, pieķēros katrai lietai ar kārtīgu neatlaidību. Ja raksti, ir vajadzīgie likumi jāizlasa,jāzina, līdz galam jāizprot, par ko tu vispār runā.Tiesību pamati universitātēfaktiski bija pilnīgs bulšits. Bet te tev viss praksē top skaidrs: lieta, pants, kā stiprinās pierādījumi. Tajā jāiebrauc, nevari kaut kā garāmejot.Tas viss tā pamatīgi ievilka. Plus bija drausmīgi daudz notikumu. Dalījās prokuratūra,dalījās policija. Kā pieaicinātais tiku arī pirmajās rindās, kad omons ieņēma Iekšlietu ministriju. Ministrijas ieņemšanas vakarā viņi tur izplosās un aizbrauc. Pēc juridiskajiem principiem ir noticis noziegums, jāiet uz notikuma vietas apskati. Aksenoka ar vairāku izmeklētāju grupu dodas turp. Es kopā ar visiem. Redzēju asins peļķi vietā, kur Gomanoviču nošāva, sašķaidīto caurlaižu telpu pirmajā stāvā un visu pārējo. Un tad vienā brīdī aptvēru, ka tikko esmu bijis klāt pie vēstures. 

Es nupat noskatījos 4. maija republiku. Nodomāju, ka jauniešiem tā filma noteikti jāredz. Bet tu esi bijis klāt pie vēstures jau vairāk nekā 30 gadu. Un tagad tev ir arī valsts augstākais apbalvojums.

Ordeņa tēma ir baigi sensitīva. Man ir diezgan duļķainas domas par to visu, tostarp kontekstā ar Sarmīti un Egīlu (Levits,– red. piez.). Atļaujos viņus saukt vārdā, jo labi pazīstu un pats arī vairs neesmu puišelis. (....).

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu sarunu lasi Imperfekt 17.numurā)

Foto Edmunds Brencis


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 jūnijs, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu