Māju sajūta zeķēs, kas pušu

— Ieva Cipruse

Māju sajūta zeķēs, kas pušu

— Ieva Cipruse

Raksts

Publicēts: 22 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bija agrs, taču jau vēlas ziemas gaišums. Mākoņi stājās svītrainās rindās, tādi gari, gari, kā slapjas vates desas, vietām tumši zili, vietām galīgi balti, jo nāca saule un putenis reizē. Es šonakt sapņoju par negaisu, par milzu melniem mākoņiem. Ko, nez’, sapņoja viņa? Bērns. Spīdīgiem, baltiem matiem acīs. Jau jāceļas. Lēnām jāsāk skandināt traukus, jāiededz mazākā gaisma istabā un ik pa brīdim mierīgi un lēni jānostiepj: kukainīīīīt, jāāāmostassssss... kukainīīīīt, jāģērbjassssssss... Viņa, protams, neceļas. Pārmetas uz otru pusi gultā, kur gaisma netiek acīs, un nopūšas miegā. Vai, cik tas ir lipīgs un biezs miegs! Vislabākais. Tāds ir arī sniegs dziļā ziemā. Kad gurkst blīvs un stiprs.

Atceros sevi tādu pašu. Mazu, mazu. Mīkstā pidžamā, uz plakana, svītraina spilvena. Un vatētās segas smagumu. Burvīgu smagumu. Un vecākus, kuri sāk lēnu garu darīt rīta darbus, lai es varētu mosties, taču mosties gulšņājot. Es pazinu tēta soļus čībās uz linoleja, tas bija skaidrs kā diena, ka tas ir viņš. Dzirdēju, kā nočurkst ūdens uz šķīstenes. Metāla kafijas kārbas vāciņš. Tuk. Aiztaisa. Tinkš, tinkšķ, tinkšķ, tinkš. Maisa kafiju. Atveras ledusskapis. Mazliet piena. Koridorā noklaudz pūdernīcas plastmasas vāciņi. Klikš, viens pret otru un aizkrīt ar mazu aizdari. Pie spoguļa ir koka atvilktnes, koks pret koku, kad atvilktni velk vaļā, rada siltu skaņu. Šššš. Atvelk. Kāda matu sprādze. Ielido ķemme. Šššš. Ciet. Atvilktne ar simt desmit mantām. Ar apaļu koka rokturīti. Brūna. Mamma jau krāsojas.

Un, protams, ir arī vakari un ir arī brīvdienu pusdienas, ir jau visādi tie siltumi pakrūtē. Omlete no rītiem, ko tētis cep gadu gadiem, noslīpētu vienā vienīgā garšā, mazliet paprikas, mazliet piena, no visa pa mazumam, teicama omlete. Un var ēst gultā. Nu, lielajā, viņu gultā. Saule piesilda istabu, lai arī ir ziema. Pēdas var uzlikt uz radiatoriem un turēt tik ilgi, kamēr jārauj nost, jo jau par karstu. Tad var mosties, kad grib, bet nez kāpēc vienmēr gribas ātrāk nekā darba dienās. Burbulē televizors, un dzīve ir silta un laba. Apmēram tāda, kāds ir miegs rītos, kad jāceļas agri un piespiedu kārtā. Būs jāiet pēc egles, viss piebirs smalkām, zaļām skujām un dursies pēdās pat caur vilnenēm. Dažas pēdās un dažas pa kluso starp zobiem kā stipra košlene.

Un pie omas arī bija tās sajūtas. Cepumi dzīvnieku formās, “kaut ko siltu padzerties, tu noteikti esi nosalusi”. Vai pie opja. Piparmētru konfektes, Vētrasputni un Vēsmas. Tas siltums lietās un smaržās, mazās krāsās, mazos krikumos, kuri palikuši acu priekšā uz visu mūžu. Baigi. Man šķiet, ka tā ir baiga maģija. Sajūta, kas rada tev siltas krūtis, sajūta, kurā ir viens kārtīgs, kreptīgs nostalģiskums. Pēc tik daudz kā piedzīvota tu, cilvēks, ņem un atceries konfekšu papīriņus un cepumus. Maģija acīmredzot ir tādos rītos, tādā realitātē starp miegu un nomodu, starp savējiem. Ka maģija ir tajā mierā un arī tajā mazliet steigā, maģija ir tajās čībās, linolejā, šķīstenē, klaudzoņā, vatētajā segā un pidžamā, kas mazliet iegriezusies dibenā. Māju sajūta. Iespējams, tā jāraksta pat ar lielo burtu. Māju sajūta. Katram cita. Bet jūs atceraties tās sajūtas? Visu to mazo, kas noglabājies acu priekšā un vienmēr neizdzēšams nēsājas līdzi kaut kādā mazā prāta kulītē. Sajūtas, kuras kādā dienā, kad ir jau četrdesmit pieci, liek piesēst un vienkārši sagribēt pie mammas. Vai trīsdesmit, vai sešdesmit seši. Tieši tik vienkārši. Sagribas pie mammas. Kā bērnībā, kad smilšu kastē pazudusi mīļākā lāpstiņa, acīs trāpījušas smiltis, jūs gribat ēst, cerams, frikadeļu zupu bez sīpoliem, ir atplīsusi sandales zole un tāpēc viss ir piegriezies. Tā ir “gribu pie mammas” sajūta. Arī tagad. Un jūs aizbraucat, ieejat pa durvīm, koridors tad šķiet tik mazs un aizkrauts, ka nav kur apgriezties, noliekat uz tam paredzēta raiba paklājiņa savus pielijušos apavus, apsēžaties dīvānā, un ir miers. Paņemt to sajūtu rokās, salocīt rūpīgā kvadrātiņā, ielikt kabatā un nekad nevilkt nost. Negribas pazaudēt.

Tāpēc tagad, kad mēs esam izauguši un skrienam, varbūt vakarā veikalā pilnā groza augšpusē vajag uzlikt aizmezglotu polietilēna maisiņu ar desmit šokolādes konfektēm. Tādām kā bērnībā. Un uz svētkiem visas egles modernās mantiņas atstāt skapī. Atrast vecus, spīdīgus papagailīšus un slaidām, haotiskām kustībām samest zaros eņģeļu matus. Kādu uzmest arī sev uz pleca un tad staigāt pa māju un tēlot, ka tā ir pašas garā bize. Mazam cilvēkam ļaut apakšējos zaros sakarināt jiftīgu krāsu bumbuļus, droši vien pārāk tuvu citu citam, tā, lai paliek daži pliki laukumi. Un neizlabot. Neizlabot pūdercukuru, kas pašķīdis virtuvē, neizlabot šķības cakas uz piparkūkām, neizlabot milzu krējuma karoti salātos. Uzvilkt kodīgu džemperi. Likt uzvilkt kodīgus džemperus visiem. Un, ja ir laiks, visiem tiem džemperiem uztaisīt dzijas bumbuļus. Tos, kas jātin ap kartona aplīti un tad jāgriež pušu, lai izskatās pēc apaļa eža. Piešūt pašā priekšā, kur nabas un krūtis, un ziemas tauciņi. Neizmest zeķes ar caurumu īkšķī. Aizlāpīt. Tā, lai pārējiem kauns, jo “var taču nopirkt jaunas; nu, kas tas tagad ir, izskatās stulbi, mamm”. Uz salātiem uzlikt milzīgu tomāta rozi un pētersīļu pušķi. Skaļi dziedāt Klusa nakts, svēta nakts, kad vakariņu laikā iet dievkalpojums, un tad dzert olu liķieri un apraudāties pie dāvanas, kur metāla rāmīti ielikta bilde ar visiem. Pasniegt piedegušu saldo. Ar veikala zapti. Apraudāties vēlreiz.

Palikt tā, lai paliek sajūta. Kas zina, varbūt visiem, kas jums blakus, tieši tas sasildīs to silto kunkuli krūtīs un gada vidū liks nodomāt – “velns, gribu pie viņas, visas manas mazās sajūtas ir tur, tajā stulbajā džemperī, eņģeļu matos un piedegušā saldajā”.





uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 22 janvāris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies