Mājsēdnieču memuāri 3

— Laura Lauziniece

Mājsēdnieču memuāri 3

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 31 oktobris, 2021

Kategorija: Domas

Dalies

Kad dzīve ir zupa un tu esi dakša

Pēdējā gada laikā kaķu personiskās telpas robežas ir nopietni pārkāptas un ar pārmetoši noraidošu skatienu viņi vēro ikvienu mājsaimniecības iemītnieku, kurš no rīta atkal nekur nesteidzas, līdz pat vakaram nebeidzami ilgi sarunājas ar datora ekrānu un ar visu savu cilvēcisko būtību traucē murrātāja pēcpusdienas snaudu.

Nezinu, vai tas ir Marsa retrogrāds, vai pilnmēness, kas viņus apstaro, bet šiem dzīvniekiem naktī notiek kaut kāds “Es aizmirsu, ko es nevarēju atrast” dusmu terapijas seanss. Piepeši viņi lielām acīm skrien no vienas istabas stūra uz otru, paslīd uz paklāja, apmet kūleni, izpilda to visu atkārtoti līdz nobāzējas virtuvē. Es nebrīnītos, ja zinātnieki atklātu, ka viņiem galvā skan seriāla “Kalnietis” mūzika. Pēc kardio parasti seko naksniņu kārta. Trauki šķind kā amerikāņu trillerī, dažreiz šķiet, ka kaķene, piepeši ir pārvērtusies par slepeno aģenti un pie bļodas sastapusi kapeņu izlaupītājus. Es nekad neesmu cēlusies skatīties, kas tur notiek, jo pēc brīža misija izbeidzas un līganām uzvarētāja kustībām Čaks Noriss ieveļas guļamistabā un iekrīt varoņa cienīgā miegā.

Savukārt no rīta četrkājainais draugs, izgūlies dušas kabīnei pa vidu vai vienkārši meditatīvi skatoties notekcaurulē, sagaida vannas istabā, bez liekvārdības norādot, ka viņa ūdens bļodā peld svešķermeņi, ūdens ir duļķains un viņam slāpst. Esmu pilnīgi pārliecināta, ja mana kaķene varētu runāt, viņa visu laiku lamātos. Nav gluži tā, ka man nerūpētu viņas dehidratācijas pazīmes, es pavisam vienkārši nesaprotu, kā tai ūdenī naktī nonāk sausās barības graudi? Un tā nav vienīgā reize.

Ja nebūtu pienācis mājsēdes režīms, es joprojām risinātu ūdens bļodas mistēriju un domātu, ka mans dzīvnieks, iespējams, jūtūbē ierāda citiem, kā uzvārīt frikadeļu zupu. Bet vienā mājas sēdēšanas pirmdienā es beidzot visu ieraudzīju dienas gaismā. Izskaidrojums pavisam vienkāršs – alkatība! Lai gan visās citās jomās kaķene dāņu lēnās dzīves hugge principu ir apguvusi, taču ēšanas sektorā mēs joprojām atrodamies fast food līmenī. Pie sausās barības bļodas viņa aizgūtnēm kampj graudus tā, it kā rītdienas vairs nebūs (varbūt es vienkārši neraisu finansiāli nodrošināta cilvēka iespaidu) un pilniem vaigiem triecas uz ūdens bļodu tikpat izmisīgi dzert. Šis šķietami neapvienojamais process turpinās apmēram tik ilgi, kamēr sausā barība no mutes iekrīt ūdenī. Lūk, te arī visa mistērija, bet ūdens čupā un saraudātām acīm atkal jāiet skatīties notekcaurulē.

Komiski vai kosmiski, bet šī minūte stand up izrādes mana dzīvnieka izpildījumā lika aizdomāties par cilvēku. Ne velti ir sakāmvārdi – “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi”, “Nestreb karstu”, “Septiņreiz nomēri… un tā tālāk. Ar baltu skaudību bieži esmu vērojusi tos mierīgos un sakārtotos, kuri prot vienu lietu pabeigt, otru uzsākt, pa vidu vēl pameditēt, aiziet uz pastu un nosūtīt krustmātei ar roku rakstītu apsveikuma kartiņu. Un visu tā tīri, glauni un cienīgi. Kamēr man dažreiz sanāk “kāds kaķis, tāds saimnieks” variants. Pavisam vienkārša dzīves patiesība – jo vairāk tu stresā grāb un ķer, jo biežāk iznākums būs “čupā”.  Lai mums mierīgas naksniņas un mazāk multitaskinga!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 oktobris, 2021

Kategorija: Domas

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu